Kā sagatavoties nākotnei?
Tomass D. Trummers, Kunsthaus Bregenz direktors
Par pēdējā mēneša atslēgas vārdiem mākslas institūciju un struktūru publiskajos paziņojumos kļuva jēdzieni “atcelts” (canceled) un “pārcelts” (postponed). Šādi e-pasti pirms apmēram mēneša sāka pienākt no visas pasaules, sākotnēji radot apjukumu, skumjas un bezpalīdzības sajūtu. Tomēr laiks apstiprināja, ka dzīvi nav iespējams atcelt - neraugoties uz tuksnesīgajām pilsētu ielām, apmeklētājiem slēgtajiem muzejiem, galerijām un citām mākslas institūcijām; fiziskajā telpā nerealizētiem projektiem un pasākumiem, kuriem pēc jau savlaicīgi saplānotajiem kalendāriem bija jānotiek šai laikā, mākslas organisms turpina dzīvot. Mobilizējot visas tā iekšējās enerģijas rezerves, un nākot klajā ar jaunām – pašizolācijas laikam pielāgotām, iniciatīvām. Apzinoties, ka – pēc krīzes izraisītā apjukuma mirkļa, mums visiem šobrīd izšķirīgi svarīga ir spēja rīkoties un savstarpējais atbalsts. Mums ir jākļūst par partneriem, kas aizmirst sāncensību.
Tālab Arterritory.com vēršas pie dažādu mākslas institūciju un struktūru vadītājiem ar aicinājumu dalīties savās pārdomās un idejās par to, kā izdzīvot šo laiku un vienlaikus sagatavoties nākotnei, kurai – visticamāk – būs atšķirīgs scenārijs nekā līdzšinējai pirms-pandēmijas pasaulei.
Uz Arterritory.com jautājumiem atbild Kunsthaus Bregenz (Bregencas Mākslas nams) direktors Tomass D. Trummers (Thomas D. Trummer).
Kā Kunsthaus Bregenz dzīvo un strādā šajā krīzes laikā? Ko karantīna nozīmē mākslas institūcijai?
Pēdējā diena, kad Kunsthaus Bregenz bija atvērts, bija 13. marts. Muzeja slēgšana bija sāpīga ne vien tāpēc, ka amerikāņu mākslinieces Banijas Rodžersas izstāde bija plaši apmeklēta, bet arī vispārīgā nozīmē, jo cilvēkiem ir nepieciešama māksla un kultūra. Māksla vienmēr ir “apstrādājusi” neparastas pieredzes. Un tā noteikti pievērsīsies arī šim periodam. Tā jau ir sākusi strādāt pie jauniem dzīves scenārijiem, kas izteikti caur tēliem, valodu vai reprezentāciju. Sekot līdzi šīm reakciju izpausmēm ir aizraujošs un daudzsološs process.
Digitālajā pasaulē ir sācies cīniņš par pamanāmību. Tiešsaistē ir neskaitāmi piedāvājumi; cirkulē daudz ideju un to būs vēl vairāk.
Aizvien biežāk dzirdams, ka situācija “pēc tam” būs pielīdzināma pēckara laikam. Kas varētu būt lielākais izaicinājums, ar kuru mākslas institūcijām būs jāsastopas pēc pandēmijas?
Man šķiet, ka zināma pēckara mentalitāte jau ir jūtama. Tomēr ar atšķirībām. Mēs sastopamies ar tādu domāšanas veidu, kas kaut kādā ziņā līdzinās 50. gadiem un arī pirmajiem gadiem pēc Pirmā pasaules kara – īpaši attiecībā uz reģionālismu, vēršanos pret metropolēm un tādu ieradumu kā “pašradīta ekonomika” atdzimšanu. Esmu aizdomājies par mājas darbiem, ko darām, par ēst gatavošanas nozīmi, jo īpaši, piemēram, par raugu, kas šķiet labs ekvivalents ļaunajam vīrusam. Arī raugs ir neredzama mikrobioloģiska vienība, taču kalpo kā kompanjons vai partneris, nevis ienaidnieks. Šajās antimodernisma idejās slēpjas zināms izaicinājums. Institūcijām būs jāstājas pretī ekonomiskajai krīzei, finansējuma samazinājumam, apmeklējuma kritumam utt. Taču tas viss nāks vēlāk. Šobrīd es labāk gribētu runāt par tagadni. Digitālajā pasaulē ir sācies cīniņš par pamanāmību. Tiešsaistē ir neskaitāmi piedāvājumi; cirkulē daudz ideju un to būs vēl vairāk. Vissvarīgākā lieta, kam vajadzētu izdzīvot šajā sacensībā, ir kvalitāte. Tāpēc Kunsthaus Bregenz, manuprāt, ir labā pozīcijā. Pirmkārt, mēs šajā jomā jau bijām ļoti aktīvi vēl ilgi pirms krīzes. Komunikāciju nodaļa sadarbībā ar starpniecības projektiem, dažādiem pasākumiem utt. pēdējās nedēļās ir stiprinājusi šo jomu un attīstījusi jaunus formātus. Man bija svarīgi, lai mēs darbotos atšķirīgi no konkurentiem, kas piedāvā neuzkrītošus atjauninājumus un vebkameru attēlus. Pārāk daudzi muzeju direktori (kuri parasti ļoti rūpīgi un laicīgi sagatavo izstādes un personiskos projektus) rīkojās diezgan neveikli, ekrāna kameru priekšā ziņojot par savu muzeju jaunumiem no mājām. Mums savukārt, apliecinot šo kvalitātes kontroles taktiku, bija profesionāli uzfilmēta arhitektūras ekskursija kopā ar tehnoloģiskās nodaļas vadītāju Markusu Unterkirheru. Vairāki laikraksti to novērtēja un reklamēja kā izcilu paraugu. Otrkārt, Kunsthaus Bregenz ir bagātīgs vēsturiski unikāla materiāla krājums. Katru dienu parādās jaunas interneta publikācijas, tāpat arī tiek ievietotas intervijas un izglītojošas filmas un klipi. Es strādāju pie podkāstu sērijas, kas vispirms tiks raidīta KUB draugu klubam, bet vēlāk arī pārējai publikai. Un visbeidzot – esmu pārliecināts, ka arī digitālajā pasaulē uzvarēs zīmols. Un KUB ir starptautiski atpazīstams zīmols. Mums ir vislabākie laikmetīgie mākslinieki no visas pasaules – gan reālie, gan digitālie.
Aicinot glābt mākslas institūcijas un māksliniekus, tiek piesaukts gan tā dēvētais Rūzvelta plāns (kurators un Serpentine Gallery radošais direktors Hanss Ulrihs Obrists), gan Māršala plāns (Museo Reina Sofia direktors Manuel Borja-Ville). Kādi varētu būt instrumenti, kas palīdzētu izdzīvot mākslas jomai?
Es sekoju līdzi Hansa Ulriha mēģinājumiem atgriezties pie šīs vēsturiskās idejas, un, manuprāt, tā pilnīgi noteikti šobrīd ir aktuāla. Tas ir vienīgais veids, kā palīdzēt visiem māksliniekiem, jo tirgus jau kaut kā nebūt atkopsies, bet ne visiem māksliniekiem tas būs pieejams. Tomēr uzskatu, ka federālā līmeņa atbalsta iniciatīvas nedrīkst aprobežoties ar lokālo vai nacionālo līmeni. Hanss Ulrihs tieši uzsvēra, ka tām ir jādarbojas globālā līmenī. Tāpēc ir globāli jāstiprina tādas pārnacionālas institūcijas kā Eiropas Savienība un ANO. Jo tādi puiši kā Tramps to visu velk pretējā virzienā.
Mūsu muzeja apmeklējums nākotnē tiks uztverts pat vēl iespaidīgāk. Tā kā šobrīd esam atkarīgi no digitāliem surogātiem, mēs piedzīvojam jaunu cieņas, sapratnes un kontakta fenomenoloģiju.
Vai jums ir vīzija par to, kāda izskatīsies mākslas aina tuvākajā nākotnē? Kas būs galvenie pagrieziena punkti un kurā virzienā māksla varētu doties?
Man nesen jautāja, vai parādīsies kaut kas līdzīgs “izolācijas mākslai”. Varbūt, taču kā šāda mākslas forma izskatīsies? Sajaukums starp bīdermeijeiru un zinātnisko fantastiku? Lai vai kā, es uzskatu, ka krīze stiprinās Kunsthaus Bregenz nozīmību. Atšķirībā no daudziem citiem muzejiem, kas savas bagātības lēti izrāda tiešsaistē, mēs pieturamies pie unikālu izstāžu programmas. Mūsu muzeja apmeklējums nākotnē tiks uztverts pat vēl iespaidīgāk. Tā kā šobrīd esam atkarīgi no digitāliem surogātiem, mēs piedzīvojam jaunu cieņas, sapratnes un kontakta fenomenoloģiju. Satikšanās, pieskaršanās, skatiens, pat skūpsts nākotnē tiks vērtēts savādāk, iespējams, augstāk. Mēs sajūtam citus cilvēkus; mums ir būtiski reaģēt uz cilvēku klātbūtni un viņu auru. Tas attiecas arī uz mākslu. Kunsthaus Bregenz – ar savu unikālo arhitektūru un ēkas sniegto vēsuma, gaismas, apjoma un skaņas pieredzi – kļūs vēl nozīmīgāks un ekskluzīvāks muzejs. Ēkas radīta aura un neierasti eksponēta māksla kļūst tikai daudz vērtīgāka. Mēs ne vien varam cerēt uz to, mēs varam uz to paļauties.
