Kā sagatavoties nākotnei?
Agnija Mirgorodska, RIBOCA dibinātāja un komisāre
Par pēdējā mēneša atslēgas vārdiem mākslas institūciju un struktūru publiskajos paziņojumos kļuva jēdzieni “atcelts” (canceled) un “pārcelts” (postponed). Šādi e-pasti pirms apmēram mēneša sāka pienākt no visas pasaules, sākotnēji radot apjukumu, skumjas un bezpalīdzības sajūtu. Tomēr laiks apstiprināja, ka dzīvi nav iespējams atcelt – neraugoties uz tuksnesīgajām pilsētu ielām, apmeklētājiem slēgtajiem muzejiem, galerijām un citām mākslas institūcijām; fiziskajā telpā nerealizētiem projektiem un pasākumiem, kuriem pēc jau savlaicīgi saplānotajiem kalendāriem bija jānotiek šai laikā, mākslas organisms turpina dzīvot. Mobilizējot visas tā iekšējās enerģijas rezerves, un nākot klajā ar jaunām – pašizolācijas laikam pielāgotām, iniciatīvām. Apzinoties, ka – pēc krīzes izraisītā apjukuma mirkļa, mums visiem šobrīd izšķirīgi svarīga ir spēja rīkoties un savstarpējais atbalsts. Mums ir jākļūst par partneriem, kas aizmirst sāncensību.
Tālab Arterritory.com vēršas pie dažādu mākslas institūciju un struktūru vadītājiem ar aicinājumu dalīties savās pārdomās un idejās par to, kā izdzīvot šo laiku un vienlaikus sagatavoties nākotnei, kurai – visticamāk – būs atšķirīgs scenārijs nekā līdzšinējai pirms-pandēmijas pasaulei.
Uz Arterritory.com jautājumiem atbild Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) dibinātāja un komisāre Agnija Mirgorodska.
Kā RIBOCA dzīvo un strādā šai laikā? Ko “ārkārtas situācija” nozīmē mākslas institūcijai?
Ir ļoti daudz darāmā, mēs pilnībā pārstrukturējam biennāles formātu. Jau sākumā, kad kļuva skaidrs krīzes mērogs, mēs sapratām, ka mums jādara viss iespējamais citāda formāta izveidē – tāda, kas tomēr ļautu pasākumam šogad notikt. Mūsu galvenā prioritāte ir maksimāli saglabāt savas saistības ar māksliniekiem un nodrošināt visus mūsu darbiniekus. Lai arī esam tikpat šokēti kā visi par to, kas notiek visapkārt, mums ir jādara maksimālais, lai šajā situācijā uzturētu pozitīvu garu un neļautu sev ieslīgt bezcerībā. Mēs saprotam, ka šobrīd svarīgākais ir būt fleksibliem un atvērtiem, atrast alternatīvus risinājumus. Ikdienā rīkojam Zoom tikšanās, darbs nebūt nav apstājies un visi jūtamies kā daļa no kopīgā procesa. Ir ārkārtīgi svarīgi uzturēt šo kopības sajūtu, lai neviens nejustos izolēts un pazudis procesā. Manuprāt, krīzes laiks mūs piespiež būt īpaši uzmanīgiem un iejūtīgiem vienam pret otru un apkārtējo pasauli.
Pasaulei saļogoties un atklājot savu trauslumu, māksliniekiem, manuprāt, tiek piešķirta nebijusi nozīmība.
Aizvien biežāk dzirdams, ka situācija “pēc tam” būs pielīdzināma pēckara laikam. Kas varētu būt lielākais izaicinājums, ar kuru mākslas institūcijām būs jāsastopas pēc pandēmijas?
Manuprāt, šī pandēmija krasi izmainīs mākslas pasauli… Jau tagad ir redzams, ka daudzām mākslas institūcijām nāksies aizvērties vai radikāli mainīt savu darbības veidu, cietīs daudzi mākslinieki, mākslas žurnālisti, kuratori, pasniedzēji, autori. Koronavīruss ir arī tiešs brīdinājums par mums draudošo klimata krīzi – būs jāmaina gan tas, cik lielā mērā esam atkarīgi no ceļošanas, gan arī veidi, kā rīkojam izstādes. Mākslas pasaule vairs nevarēs pastāvēt kā globālā tīklojuma dublikāts, būs jāatsakās arī no “kases grāvēju” izstādēm. No pozitīvās puses raugoties, man liekas, ka mums ir piešķirts laiks un iespēja domāt un sevi pārradīt. Būs vairāk jāfokusējas uz zināšanu radīšanu un padziļinātu izpēti. Pasaulei saļogoties un atklājot savu trauslumu, māksliniekiem, manuprāt, tiek piešķirta nebijusi nozīmība. Šajā periodā, kas visiem var kalpot kā pārdomu brīdis, nav labāku ceļvežu par māksliniekiem.
Mākslas pasaule vairs nevarēs pastāvēt kā globālā tīklojuma dublikāts, būs jāatsakās arī no “kases grāvēju” izstādēm.
Aicinot “glābt” mākslas institūcijas un māksliniekus, tiek piesaukts gan tā dēvētais Rūzvelta plāns (kurators un Serpentine Gallery radošais direktors Hanss Ulrihs Obrists), gan Māršala plāns (Museo Reina Sofia direktors Manuel Borja-Ville). Kādi varētu būt instrumenti Latvijā, kas palīdzētu izdzīvot mākslas jomai? mākslas pasaulei kopumā?
Varu tikai piekrist Manuelam Borham-Viljelam, kurš saka, ka nevajadzētu atgriezties pie tā, kā bija, bet gan ir “jāiztēlojas jauna pasaule, kuras centrā būtu rūpes par citiem cilvēkiem un citām sugām”. Mums būs jāpiebremzē un jākļūst ļoti uzmanīgiem gan pret atsevišķu mākslinieku, gan publikas vajadzībām. Neuzvarēs ātrums un aktivitāšu skaits, bet gan pārdomāta un selektīva pieeja. Arvien nozīmīgāka kļūs sadarbība starp mākslas institūcijām. Savā starpā saskaņojot optimālos pasākumu atklāšanas datumus, varam sniegt apmeklētājiem vairāku mākslas notikumu apskati vienā piegājienā, ja tie ir, teiksim, tikai vilciena brauciena attālumā cits no cita; tāpat arī, iesaistoties mākslas projektu līdzproducēšanā, varam optimizēt gan resursu izmantojumu, gan nodrošināt mākslas darba pieejamību vairākās platformās. Beigu beigās tas viss ved pie rūpīgākas mijiedarbības starp cilvēkiem un savstarpējas ieklausīšanās – cilvēkos, mākslas institūcijās, māksliniekos, publikā un apkārtējā vidē.
Mēs mierīgi varam dzīvot, nepērkot jaunas lietas, bet ir grūti izdzīvot bez kultūras mūsu ikdienas dzīvē.
Vai jums ir vīzija par to, kāda izskatīsies mākslas aina tuvākajā nākotnē? Kas būs galvenie pagrieziena punkti un kurā virzienā māksla varētu doties?
Šķiet, ka šībrīža krīze mums ir parādījusi to, cik ārkārtīgi svarīga ir kultūra, kā arī to, ko nozīmē rūpēties par citiem. Mēs mierīgi varam dzīvot, nepērkot jaunas lietas, bet ir grūti izdzīvot bez kultūras mūsu ikdienas dzīvē. Šobrīd ļoti uzskatāmi ir atklājušās alkas pēc kultūras satura. Tiešsaistē straumēto koncertu un arī digitālo mākslas izstāžu milzīgais pieprasījums un popularitāte ir labs indikators. Nākotnē cilvēki nepārtrauks apmeklēt starptautiskās izstādes, tomēr, domāju, viņi kļūs rūpīgāki un izvēlīgākie, pieņemot lēmumus, uz kuriem galamērķiem doties. Domājot par izglītības un publiskajām programmām, šķiet, aizvien lielāka loma šai jomā būs tiešsaistei. Populārākas varētu kļūt arī digitālās izstādes, it īpaši video darbu skates. Vissvarīgākais ir tas, ka turpināsies trends, kas aizsākās jau pirms globālās pandēmijas, un kura uzmanība centrēta ne tikai uz saturu, bet arī uz konkrētās izstādes tapšanas procesu. Man ir aizdomas, ka aizvien lielāks izaicinājums un vienlaikus izšķirīgi svarīga būs spēja pamatot lielo starptautisko notikumu (tādu kā mākslas biennāles) nepieciešamību ilgtspējīgas izstāžu uzbūves un loģistikas kontekstā. Un tikai tie, kas spēs izpildīt šīs prasības, izdzīvos un attīstīsies. Mums ir prieks apzināties, ka jau šobrīd cenšamies ievērot daudzus no šiem standartiem.
Foto: Karlīna Vītoliņa
