Kā sagatavoties nākotnei?
Kaspars Groševs, galerijas 427 līdzvadītājs un mākslinieks
Par pēdējā mēneša atslēgas vārdiem mākslas institūciju un struktūru publiskajos paziņojumos kļuva jēdzieni “atcelts” (canceled) un “pārcelts” (postponed). Šādi e-pasti pirms apmēram mēneša sāka pienākt no visas pasaules, sākotnēji radot apjukumu, skumjas un bezpalīdzības sajūtu. Tomēr laiks apstiprināja, ka dzīvi nav iespējams atcelt – neraugoties uz tuksnesīgajām pilsētu ielām, apmeklētājiem slēgtajiem muzejiem, galerijām un citām mākslas institūcijām; fiziskajā telpā nerealizētiem projektiem un pasākumiem, kuriem pēc jau savlaicīgi saplānotajiem kalendāriem bija jānotiek šai laikā, mākslas organisms turpina dzīvot. Mobilizējot visas tā iekšējās enerģijas rezerves, un nākot klajā ar jaunām – pašizolācijas laikam pielāgotām, iniciatīvām. Apzinoties, ka – pēc krīzes izraisītā apjukuma mirkļa, mums visiem šobrīd izšķirīgi svarīga ir spēja rīkoties un savstarpējais atbalsts. Mums ir jākļūst par partneriem, kas aizmirst sāncensību.
Tālab Arterritory.com vēršas pie dažādu mākslas institūciju un struktūru vadītājiem ar aicinājumu dalīties savās pārdomās un idejās par to, kā izdzīvot šo laiku un vienlaikus sagatavoties nākotnei, kurai – visticamāk – būs atšķirīgs scenārijs nekā līdzšinējai pirms-pandēmijas pasaulei.
Kā viens no pirmajiem savu viedokli izteica Kaspars Groševs, mākslinieks un galerijas 427 līdzvadītājs (kopā ar Martu Trekteri).
Kā galerija 427 dzīvo un strādā šai laikā? Ko “ārkārtas situācija” nozīmē mākslas institūcijai?
Patiesībā 427 “ārkārtas situācija” sākās pagājušā gada beigās un nav beigusies līdz šim. Par spīti visam gan esam ļoti priecīgi, ka caur 427 logu garāmgājēji var uzmest skatu Sola Levita sienas zīmējumam, ko izpildījušas mākslinieces Elīna Vītola un Amanda Ziemele. Protams, bildes no izstādes klejo arī pa interneta viļņiem, tāpat kā Jāņa Taureņa teksts. Visa šī ķeza liek domāt par to, kā dzīvot turpmākos mēnešus – vai iepilināt savu artavu nebeidzamajā tiešsaistes attēlu un strīmu plūsmā vai tomēr, domājot par nākotni (kurā, cerams, daži no mākslas klātbūtnes pieredzes aspektiem atgriezīsies), iespējams, šis ir laiks, kad pārvērtēt līdz šim paveikto un uzkrāt spēkus jaunam laikmetam – ja ne globāli, tad vismaz personīgi.
Elīna Vītola un Amanda Ziemele, Sola Levita WD #719, 427 galerija, 2020. Foto: Līga Spunde
Aizvien biežāk dzirdams, ka situācija “pēc tam” būs pielīdzināma pēckara laikam. Kas varētu būt lielākais izaicinājums, ar kuru mākslas institūcijām būs jāsastopas pēc pandēmijas?
Mani iedvesmo iepriekšējo “pēckara” periodu enerģija, kad kultūra atmodās no ieilguša transa un kļuva daudz radošāka un daudzšķautņaināka. Zināmā mērā man šķiet, ka arī 2008.-2010. gada krīze vismaz Latvijas mākslu mazliet atmodināja un padarīja noteikti daudz interesantāku un bagātīgāku. Šķita, ka temps ir uzņemts. Šobrīd varam tikai nojaust, kas notiek mākslinieku darbnīcās. Es ceru, ka pēc tam, kad visi jau būs zaudējuši kontroli pār savu ekstremitāšu nerviem (izņemot, protams, īkšķi) un dīkstāve beigsies, cilvēki būs izsalkuši pēc mākslas pieredzes. Izaicinājumi mākslas institūcijām visdrīzāk būs saistīti ar naudu jeb tās trūkumu, attiecīgi mazāk resursiem, lai veidotu kaut ko vērienīgāku. Bet, iespējams, arī tas kādu brīdi nebūs slikti – varbūt, šis ir laiks, kad iedunkāt sānā vietējo mākslas scēnu, kas pēdējos gados bija iegrimusi pulsējošā un ritmiskā rutīnā. Pieņemot, ka dažādi daļēji ierobežojumi joprojām saglabāsies vēl vismaz gadu, var gadīties, ka institūcijām būs jāsāk domāt par resursus taupošiem, bet sadzirdamiem, inovatīviem žestiem. Ieilgušo aizraušanos ar lielformāta Notikumiem ar lielo N var nākties aizvietot ar mazāka mēroga un, cerams, asprātīgākiem veidiem, kā sasniegt savu auditoriju un likt mākslai kustēties. Patiesību sakot, mans mīļākais Survival Kit joprojām ir pats pirmais, kad tas bija “izsvaidīts” pa visu Rīgas centru, iemitinoties nelielās bodītēs, kafejnīcās utml., bet pats svarīgākais tobrīd šķita - satikt visdažādāko cilšu mākslas darboņus, kas visādos veidos iedzīvināja tobrīd visai pamirušo Rīgu (spilgti atceros, kā mākslinieku grupa F5 ar urbjmašīnu kūla uzpūteni kaut kur uz Blaumaņa ielas, ja nemaldos). Es ceru, ka pašizolācija papluinīs mākslinieku iedzimto pašpietiekamību un dos impulsus aktīvāk parādīties visdažādākajos veidos, jo, man šķiet, vismaz viena lieta šobrīd ir skaidrāka kā iepriekš – māksla nenotiek tikai izstādēs un to atklāšanās. Skaidra ir arī vēl viena lieta – online saturs (ar to galvenokārt domājot sociālos tīklus) nespēj aizstāt mākslas pieredzi, ko gūstam, sastopoties ar to īstā izstāžu telpā vai jebkur citur, kaut vai mājās (tāpēc šobrīd daudz priecīgāks esmu par mūsu mākslas darbu kolekciju, nevis nebeidzamajām iespējam uz mākslas darbiem paskatīties monitorā). Es ceru ieraudzīt jaunus veidus, kā māksla sastopas ar skatītājiem – pilsētā vai internetā (ierastās takas ir jau mazliet aizaugušas).
Es ceru, ka pašizolācija papluinīs mākslinieku iedzimto pašpietiekamību un dos impulsus aktīvāk parādīties visdažādākajos veidos, jo, man šķiet, vismaz viena lieta šobrīd ir skaidrāka kā iepriekš – māksla nenotiek tikai izstādēs un to atklāšanās.
Aicinot glābt mākslas institūcijas un māksliniekus, tiek piesaukts gan tā dēvētais Rūzvelta plāns (kurators un Serpentine Gallery radošais direktors Hanss Ulrihs Obrists), gan Māršala plāns (Museo Reina Sofia direktors Manuel Borja-Ville). Kādi varētu būt instrumenti Latvijā, kas palīdzētu izdzīvot mākslas jomai?
Šobrīd Latvijas situācijā īsti neredzu kādu valstiska līmeņa vēlmi kaut kā sevišķi palīdzēt radošajiem darbiniekiem. Dīkstāves pabalsti (arī ar labojumiem) ar plāksteri mēģina aizlīmēt atvērtu lūzumu; neesmu arī dzirdējis, ka VKKF kāds būtu piešķīris kādu ārkārtas finansējumu. Es ceru, ka atkal nepieredzēsim iepriekšējās krīzes situāciju, kad valdība ar vieglu roku nogrieza kultūrai jau tā trūkstošos līdzekļus. Tajā pat laikā mani neizbrīnītu, ja tā notiktu arī šoreiz. Nav izdevies valdības rindās saskatīt kādu dedzīgu kultūras aizstāvi.
Ieilgušo aizraušanos ar lielformāta Notikumiem ar lielo N var nākties aizvietot ar mazāka mēroga un, cerams, asprātīgākiem veidiem, kā sasniegt savu auditoriju un likt mākslai kustēties.
Vai Tev ir vīzija par to, kāda izskatīsies mākslas aina tuvākajā nākotnē? Kas būs galvenie pagrieziena punkti un kurā virzienā māksla varētu doties?
Es ceru, ka mākslinieki, kuratori un institūcijas domās par jauniem veidiem, kā darboties. Man šķiet, pieaugs nozīme personiskai saskarsmei ar mākslu, vienlaikus šīm pieredzēm kļūstot izkaisītākām. Starptautiskie projekti noteikti būs izaicinājumu pilni, visdrīzāk saglabājoties dažādiem ceļošanas ierobežojumiem un sadārdzinoties darbu transportēšanas izmaksām. Ierobežotie resursi un piņķerīgie klātbūtnes jautājumi, cerams, liks visiem pārvērtēt līdzšinējo kārtību. Varbūt mēs atgriezīsies pie dažiem aizmirstiem, bet joprojām efektīviem kanāliem. Nupat dzirdēju, ka Ņujorkā atgriezies John Giorno 1969. gada projekts Dial-A-Poem, kur iespējams uzzvanīt uz telefona numuru (saglabājot zināmu neziņas piegaršu), lai noklausītos kādu Ginzberga, Keidža vai Borouza dzejoli.
Titulbildes foto: Elīna Vītola
