Sardīnes Prāgas «Garage Gallery»

16.03.2023

Fotoieskats

1. martā Prāgas Garage Gallery sadarbībā ar galeriju “427” tika atklāta Kaspara Groševa kūrētā izstāde “Sardīnes”, kurā piedalās Atis Izands, Džeiks Kents, Anna Malicka, Dzelde Mierkalne, Jāko Pallasvuo, Sofija Tobiašova un Amanda Ziemele. Izstāde apskatāma līdz 20. aprīlim.

“Viņu ēnas ir garas un ķeburainas; viņi ieveipo pilsētas garaiņus, noraugoties tās neviltoto pieredzējumu plūsmās, lai gan jūtas pašas dzīves apreibināti un nogurdināti. Putaina kā rūgstošs alus, aina atsedz skatienam pilsētas virsmu laika skalas; tās atbalsojas šajā brīdī, vienlaikus iepinot nospiedumus, kas palikuši materiālu atmiņā: dažiem laiks mērāms bezgalībā, citiem tas palēnām velkas uz priekšu jau šobrīd, mūsu acu priekšā. Es cenšos atsaukt atmiņā kaut vai dažas mīlas dziesmas, taču vienīgais, kas nāk prātā, ir oranžā krāsa. Manam profesoram Rīgā ir oranžs cietais disks, oranžs kafijas automāts, oranžas skandas un Dievs vien to zina, kas vēl oranžs. Viņš vēl joprojām sastopams Rīgas ielās (patiesībā – arī jebkur citur, jo periodiski ierodas apciemot pazīstamas sejas arī citur pasaulē), pilnīgi noteikti ap pulksten 8 no rīta, ceļā uz vai no saviem mākslas darbinieka pienākumiem. Grūti skaidri saprast, ko tieši tas nozīmē, varbūt kustību (ne tikai telpisku). Reizēm šī kustība rada rezonansi, izplatot ap sevi perfektus apļus – kā zivis uz ūdens virsmas. Runājošais kompostējamās kafijas tases vāciņš man atgādina Manhetenu un to, kā zivis tagad kļuvušas par izmeklētu un retu maltīti. Cilvēki mūžam runā par labāko zivi, kādu jebkad ēduši, taču īstu gardumu gadās sastapt reti. “Es zinu vienu teicamu itāļu restorāniņu…”, es māju ar galvu un smaidu, domās pievēršoties visam un nekam. Reizēm, kad mākslas darbos uz sienām un grīdām jaušas zināma nekādība, zivju cenas ceļas. “Biežāk jātiekas ar citiem māksliniekiem,” es pierakstu kricelīgā rokrakstā, it kā nupat būtu piedzīvojis triekas lēkmi. Visam ir sava recepte, pat mizotiem āboliem (tik vienkārša, ka grūti aptverama). “Māksla ir viss, kas vien notiek,” es atkal atceros savu profesoru (“Ne kauna, ne goda”). Viņam ledusskapī vienmēr stāv milzīgs parmezāna klucis – gadījumam, ja kāds iegrieztos. Piedūmotajā, pēc gruzduma smaržojošajā “427” dibentelpā es sagaidu cilvēkus ar zirga sulu – tai vienmēr ir īstā sezona. Reizēm līcis aizsalst, reizēm vējš duras ausīs, reizēm nevar izlauzties no darbnīcas, reizēm nakts ceļā uz rītu tumsā balo koki un kauli; darba rīku zibšņi un gaisma kļūst par ķermeņa turpinājumu. Dievs ar tām sardīnēm, šie ir tie skaistie mirkļi, ko vēlāk iespējams atcerēties tikai kā objektus, ko veido tekstūras, ritmi, atkārtojumi vai neregularitāte, kustības – straujas un palielinātas caur laika skalu, daudzslāņainas žestu ainavas… Un tomēr tu vēl joprojām jūti uz lūpām sāls garšu.”