Divas māsas un viņu līdzbūtnes
Saruna ar Agati Tūnu, kura nesen tika nominēta Latvijas Mākslas gada balvai kā Gada māksliniece / Viņas jaunā izstāde “Līdzbūtne” skatāma galerijā 427 līdz 21. februārim
Agate Tūna strādā ar analogo fotogrāfiju, eksperimentālo video un skaņas mākslu. Viņas darbi pēta garīguma un tehnoloģiju mijiedarbību no sievietes skatpunkta, sasaistot ģimenes mantojumu, hauntoloģiju un “tehno-spokus”. Process ir Agates darbu centrā: materiāls tiek pētīts, transformēts un manipulēts – caur atspulgiem, attēlu nobīdēm un ķīmijgrammu procesiem filmiņa tiek pārstrukturēta un iegūst jaunas telpiskas un materiālas formas. Viņas darbs izaicina tehnoloģiju sievišķos aspektus un atbalsta garīgā feminisma principus, akcentējot intuīciju, enerģiju un alternatīvas zināšanas.
Agate Tūna. Izstāde “Voltentitāte” galerijā ASNI. 2025. Foto: Kristīne Madjare
Viņas jaunā izstāde “Familiar / Līdzbūtne” galerijā 427 balstās uz analogā negatīva ceļojumu: no filmas ievietošanas kamerā līdz attīstīšanai, skenēšanai un drukai – katrā posmā attēls uzkrāj nospiedumus, rētas un transformācijas. Jēdziens familiar šeit simbolizē garīgu pavadoni, līdzbūtni, kas mainās kopā ar savu nesēju. Izstāde piedāvā skatīt fotogrāfiju kā šādu klātbūtni un dzīvu arhīvu, kur analogais mijiedarbojas ar digitālo, kļūstot par daļu no kolektīvās vizuālās atmiņas.
Agate Tūna. Izstāde “Līdzbūtne” galerijā 427. 2026. Foto: Līva Priedīte
Es apmeklēju šo izstādi vienā februāra dienā galerijas darba laikā – visai mistiskos apstākļos. Tur spīdēja gaisma, durvis bija atvērtas, bet neviena nebija. Es ilgi gāju no sienas pie sienas, vērojot veselas negatīvu kopas, uz kurām kādas noslēpumainas būtnes daļēji līdzinājās jaunām meitenēm, daļēji – mītiskiem personāžiem; tās gulēja, sēdēja un skatījās man acīs, kurās neatspoguļojās nekas cits kā fotoaparāta zibspuldzes gaisma. Tā reizēm spīd kaķu acis. Durvīs uz galerijas iekšējo telpu bija ielikts stikla “logs”, bet tas bija tumšs, gaisma iekšpuse nedega. Un līdz šim brīdim es nezinu, vai es tur biju viens, vai kāds (kaut kas?) mani vēroja caur šo stiklu.
Es atnācu uz galeriju vēlreiz pēc dažām dienām, lai aprunātos ar pašu Agati, un šoreiz aiz tām durvīm bija gaisma. Tieši mazajā palīgtelpā mēs arī iekārtojāmies, turēdami rokās tējas krūzes. Ārā atkal bija mīnus padsmit.
Agate Tūna. Foto: Līva Veigura
Es gribu tev pajautāt – tevi interesē spirituālas lietas: vai tas ir saistīts ar tavu personīgo dzīves stāstu vai arī tas vienkārši ir interesants un iespaidojošs temats?
Glezniecības bakalaura pēdējā kursā aizbraucu Erasmusā uz Lisabonu. Tur mums bija fotogrāfijas pasniedzējs, kurš mācīja eksperimentālās fotogrāfijas tehnikas, piemēram, ķīmijgrammas, fotogrammas, filmu zupas – par kurām iepriekš neko nezināju. Mani pārsteidza, ka fotogrāfija var pastāvēt arī bez kameras. Strādājot ar ķīmijgrammām, sapratu, ka gleznojot ar attīstītāju un fiksāžu uz fotosensitīva papīra, rezultāts ir ārkārtīgi glezniecisks. Gaismas, pieskāriena un ķīmisko vielu mijiedarbībā rodas kontrastaini zīmējumi rozīgos, zilganos vai sēpijas toņos.
Tas bija mans ievads fotogrāfijā. Pēc tam es iestājos ISSP skolā, un mums sākās pirmie fotoprojekti. Tajā laikā manai vecmammai sāka parādīties pirmās demences pazīmes. Mēs sapratām, ka slimība attīstās diezgan strauji un ka ir svarīgi pēc iespējas ātrāk pagūt uzklausīt un pierakstīt viņas stāstus – par viņas mājām, par mūsu dzimtu. No šiem stāstiem un atmiņām tapa mans pirmais fotoprojekts “Dīķu māja” (2022). Tad atklājās, ka Latgalē mūsu dzimtā bijuši dziednieki un zāļu sievas, kas pēc nostāstiem mācēja arī burties. Rietumeiropas vēsturiskajā kontekstā šādas sievietes bieži tika apzīmētas kā raganas. Arī pie mums, Baltijā, ir bijušas raganu prāvas, taču šķiet, ka raganiskais šeit biežāk saistījās ar augu zināšanām, dziedniecību un buramvārdu tradīcijām.Tas vairāk saistījās ar praktiskām un pārmantojamām zināšanām. Arī manai vecvecmammai bija neliela buramvārdu klade, kas tika nodota no paaudzes paaudzē. Mamma atceras, ja, piemēram, sāka sāpēt zobs, tad tika skandināts “Kas rāpo dienā un naktī…. “ un vienlaicīgi tika piesaukti “Jēzus Kristus un Dievmāte Marija”. Tā bija kā dubulta iedarbība – vienlaikus katolicisms un folklora, reliģiskais un tautas garīgais slānis.
Agate Tūna. Izstāde “Līdzbūtne” galerijā 427. 2026. Foto: Līva Priedīte
Bet kādas tad bija tās grāmatiņas? Vai varētu teikt, ka tās bija kā “recepšu grāmatiņas”, kurās aprakstīts, ko darīt, ja atgadās kaut kas konkrēts – kādas darbības veikt šādās situācijās?
Jā, pārsvarā. Nu, piemēram, ja sāpēja vēders vai galva… kā rīkoties, lai noņemtu šīs sāpes. Protams, bija arī receptes mīlestībai, kā kādam “uzlikt aci”, bet par šādām lietām es īsti nezinu. Diemžēl mana vecvecmamma šo grāmatiņu nenodeva tālāk. Tāpēc pastāv spekulācijas – vai nu tā tika sadedzināta, vai arī kaut kur mājās ielikta starp dēļiem.
Mani vienmēr ir interesējušas šīs tēmas. Un tad es sapratu, kāpēc… Mēs ar māsu braucām uz šo lauku māju dažādos gadalaikos, kad tā jau bija neapdzīvota. Atrodot mājas albumus sapratu, ka nav saglabājušās daudzas fotogrāfiskas liecības par mājas iemītnieku ikdienu. Kamera ikdienā nebija pieejama. Fotodokumentācijas norisa caur kaimiņu vai ciemiņu kamerām. Mājā vēl atradās omes lakatiņi, viņas austās segas un viss cits, kas saglabāja sajūtu par viņas stāstiem. Šajā vietā mūsu dzimta ir dzīvojusi septiņās paaudzēs.
Agate Tūna. Izstāde “Līdzbūtne” galerijā 427. 2026. Foto: Līva Priedīte
Vispār lietas, kuras mēs varētu dēvēt par “paranormālo pasauli”, un to fotodokumentācija ir ļoti interesants temats…
Mani ļoti interesēja spiritisma fotogrāfija, piemēram, ektoplazmas (balta, puscaurspīdīga masa, kas seansu laikā, izdalījās no medija ķermeņa un veidoja cilvēkveidīgas formas). Es sāku domāt, vai kaut kas līdzīgs eksistē arī šeit. Tad es devos uz Foto muzeju un meklēju arhīva materiālos, vai kaut kas tāds tur pastāv. Diemžēl neko neatradu. Lai gan rakstiskas liecības par seansu dokumentēšanu ir bijušas. Vēlāk es iepazinos ar burvju māksliniekiem Daci un Enriko Pecolli un uzzināju vairāk par maģijas fotogrāfiju. Tad arī sapratu, cik liela vara patiesībā ir fotogrāfam. Būtībā sanāk – seanss notiek, bet fotogrāfs, atkarībā no izvēlētās filmas vai ekspozīcijas veida, piemēram, ilgstošas vai dubultas ekspozīcijas, var likt skatītājiem ticēt vai neticēt tam, ko viņi redz fotogrāfijā.
Tieši tas mani ārkārtīgi ieinteresēja – kā radīt efektus un “spokus” bez digitālās manipulācijas – kad viss notiek tieši uz filmas. Un tad sanāk, ka tu īstenībā pārvari arī vairākus baiļu faktorus. No sākuma tu fotografē ar filmu un jau tad domā – kas vispār izdosies, vai izdosies kaut kas redzams. Pēc tam tu attīsti filmu, un arī domā: “Nu, vai tur būs kaut kas vai nebūs?” Tieši šī saspēle mani ļoti aizrāva. Liela nozīme ir arī interjeram –levitējošie galdi, samta aizkari, mīkstie paklāji, kā arī dažādas konstrukcijas, kas apslēpa trikus.
Vēsturiski iluzionisti, īpaši Hudini, apmeklēja spiritisma seansus. Viņš fiksēja mediju izmantotos paņēmienus un pēc tam tos atdarināja uz skatuves, soli pa solim parādot skatītājiem, kā tiek panākta galda levitācija vai citi “garu” izsaukšanas efekti. Šajā ziņā fotogrāfs arī var spēlēties līdzīgi. Vai viņš izvēlas dokumentēt un atmaskot, vai tomēr piedalās ilūzijas uzturēšanā. Un tad man liekas ir brīži, ka tu jau pats aizej tik tālu, ka vairs neapzinies – vai tad “es to izdarīju” vai tomēr nē. Tu pats ar savu psihi arī ietekmē to visu.
Paralēli es sāku pievērsties tehnoloģiskajai pusei un hantoloģijas aspektam. Piemēram, visas mūsu īsziņas, sarakstes vai draugiem.lv profilbildes, vēl kādas citas bildes – tas viss kļūst par mūsu digitālajām fotogrāfiskajām “platēm”, kas vienkārši seko mums un vajās mūs mūžīgi. [Smejas]
Es sapratu, ka šo tēmu vēlos turpināt, jo ir tik daudz aspektu, par kuriem var runāt. Var runāt no ekoloģiskā skatupunkta, no feministiskā, no atmiņas un vēsturiskā, no tehnoloģiskā un algoritmiskā un tā tālāk. Protams, runa nav tikai par spokiem – tur ir arī citplanētieši, fejas un visa tā paranormālā fotogrāfija. Tieši tas mani ļoti ieinteresēja – masku veidošana, pārģērbšanās un viss sagatavošanās posms, kas notiek vēl pirms attēls tiek fiksēts.
Agate Tūna. Izstāde “Līdzbūtne” galerijā 427. 2026. Foto: Līva Priedīte
Es decembra sakumā biju Milānā, kura bija skatāma apjomīga izstāde “Fata Morgana: Neredzamā atmiņas”, kuru sagatavoja Fondazione Nicola Trussardi un kūrēja Masimiliano Džoni, Daniels Birnbaums un Marta Papini. Tur bija diezgan daudz fotogrāfiju, kas saistītas ar spiritisma seansiem 20. gadsimta sākumā. Dažās bija redzama arī, kā tu minēji, ektoplazma.
Pecolli par to saka: “Nu, bet tas jau ir tā – gluži kā rija zobenus, tāpat rija arī tās marles, un tur sanāk tas attīrīšanas process.” [Smejas] Viņi visu ļoti tehniski izskaidroja, kā tas notiek un kā darbojas šie paņēmieni.
Pagājušajā gadā maijā un jūnijā es biju Parīzē, rezidencē Cité. Aizgāju uz Metafizikas institūtu [Institut Métapsychique International], un viņi man parādīja četras kastes ar fotogrāfijām, kurās bija redzamas arī ektoplazmas un Eva Carrière fotogrāfijas. [Eva Carrière (1886–1943), pazīstama arī kā Eva C., bija 20. gadsimta sākuma medijs. Viņa kļuva plaši pazīstama ar viltotas ektoplazmas demonstrēšanu, ko veidoja no sakošļāta papīra un no žurnāliem un avīzēm izgrieztiem seju attēliem. – aut. ]. Tā bija pirmā reize, kad redzēju šīs fotogrāfijas tik lielā daudzumā. Parasti mēs redzam tikai vienu attēlu, bet tur bija veselas sērijas. Piemēram, viena sieviete, kurai aiz muguras ir vate, un tajā vatē iekšā ir portrets… Un tur bija divpadsmit fotogrāfijas, kur viņa maina pozu, apģērbu, kurpes un fotografējas ar šo “vates spoku”. Man tas likās ārkārtīgi aizraujoši – parasti tiek eksponēta tikai viena bilde, bet šeit bija redzama kustība un aizkadra process.
Tavā izstādē atklājās arī savveida seriāla piegājiens.
Jā, es jau biju izvēlējusies visas bildes un pat nesu tās uz druku. Bet tad paskatījos uz savu kaudzi ar negatīviem un pamanīju, ka īstenībā ārkārtīgi interesanta ir pati kustība, kas tajos veidojas. Un cik tas negatīvs kļūst miesisks, jo tas iziet cauri tik daudzām rokām un procesiem, ka īstenībā iegūst rētas, apdegumus, zilumus, putekļus… Un tad man šķita interesanti, ka negatīvs kļūst par tādu kā ādas gabalu, kas, tāpat kā mūsu ķermenis, ar laiku noveco. Tad tas kļūst par dzimšanas un dzīves procesu simbolu. Un tad – kas notiek tālāk? Nu, tie var izzust laikā, vai arī kāds tos saglabā – tas viss turpinās kā dzīves cikls.
Tāpēc man šķita ārkārtīgi interesanti parādīt sava veidotā attēla pirmavotu, kadru secību, ekspozīcijas laiku un kāda filma izmantota. Katrai filmai ir sava nokrāsa – vai tā ir sēpija, zilgana, sarkanīga vai dzeltenīga – un tai ir dots konkrēts tonis. Un, ja filmas derīguma termiņš ir beidzies, tad arī sāk veidoties dažādi efekti un vizuāli pārsteigumi.
Agate Tūna. Izstāde “Līdzbūtne” galerijā 427. 2026. Foto: Līva Priedīte
Vispār negatīvs ir ļoti interesants objekts pats par sevi, arī kaut kāds savveida “spoks”. Vēstījums no “citas puses”.
Tas jau pats par sevi ir kā paralēlā realitāte. Tas rāda pasauli apgrieztā veidā, gaisma kļūst par tumsu un tumsa par gaismu. Un tas, ka negatīvs ir caurspīdīgs, teju neredzams – tev tas jāliek pret gaismu, lai varētu redzēt. Tad tu to palielini, ieskenē, un tas iziet cauri visiem procesiem – cauri graudiem, cauri filmai, pēc tam tas pārvēršas par pikseļiem, tiek saglabāts cietajā diskā vai nosūtīts pa e-pastu. Negatīvs pārdzīvo tik daudz dažādu formu, un šī transformācija šķiet ārkārtīgi interesanta.
Foto negatīvā stilistika vai struktūra ļauj arī drusciņ mistificēt personāžus. Kas tā par pasauli, kas tur veidojas? Kur eksistē tādā parādība, teiksim, ka familiar spirits…
Familiar spirit ir līdzbūtne raganai vai kādai pārdabiskai būtnei, kas var parādīties kā krupis, melnais kaķis, krauklis vai cita dzīvā forma, un kas palīdz ikdienas darbos. Rietumeiropas raganu prāvās bieži tiek minēts, ka šīs būtnes ir ar it kā ļaundabīgu skatienu.
Man šķiet, Baltijas kontekstā tas ir veselīgāk – šeit līdzbūtne vairāk saistās ar māju, piemēram, ar pirti, ar objektiem, drēbēm vai kādiem ikdienišķiem priekšmetiem. Tāds kā mājas gars, saistīts ar mūsu senčiem.
Šajās bildēs apmēram 90 procentos gadījumu esmu es vai mana māsa. Piemēram, man pie ausīm ir pielīmētas ķīmijgrammas – skices no manām citām izstādēm. No feik nagiem esmu veidojusi arī tādas kā rokas. Sanāk, ka diezgan daudz šos objektus veidoju pati, un pēc tam tie parādās arī fotogrāfijās. Tādi kā pārpalikumi vai turpinājumi iepriekšējam darbam.
Interesants ir arī pats process, jo es fotografēju vai nu ar pulti vai ar taimeri. Tad saģērbjos, līmēju uz acīm, piemēram, atstarojošus audumus, lai acis atspīd. Līmēju ķīmijgrammas sev pie galvas, pielīmēju nagus un visu pārējo. Kustība tur arī kļūst interesanta, jo ir grūti – viss gāžas un krīt, un es pašu procesu neredzu simtprocentīgi. Tas savā ziņā ir iemiesošanās process tajā tēlā. Es domāju par to, ka līdzīgi kā mediji iemieso garu caur sevi, arī es iemiesojos šajās līdzbūtnēs vai tēlos un caur viņiem runāju par tēmām, kas mani interesē. Tajā brīdī robeža starp mani un tēlu kļūst neskaidra. Es vairs neesmu tikai autore vai modele, bet drīzāk starpstāvoklis - vieta, kur ideja iegūst ķermeni.
Agate Tūna. Izstāde “Līdzbūtne” galerijā 427. 2026. Foto: Līva Priedīte
Tu pieminēji hauntoloģiju. Šķiet, Baltijai tas ir svarīgs jēdziens. Tās telpa ir piepildīta ar pagātnes rēgiem un ar nākotnes iespējamībām, kas tā arī nekad nepienāca.
Vienā ainavā pārklājas dažādi režīmi, ticības sistēmas un neatrisinātas vēstures traumas.
Manuprāt, tas saistīts arī ar to, ka mums joprojām ir cieša saikne ar pagānisko pasauli un tās rituāliem. Ķermenis seko šiem nosacītajiem mistiskajiem likumiem. Ja izķemmē matus, tos nedrīkst mest zemē. Nedrīksti sēsties pie galda stūra. Jāizkāpj ar pareizo kāju no gultas. Tu pamani, ka dzīvo pēc noteikta ritma, lai izvairītos no nelaimes. Un tas kaut kādā brīdī rada paranoju.
Savulaik uztvēru fotografēšanu kā pierādījumu meklējumu. Es domāju: nu labi, tad es mēģināšu. Es iešu tajā mežā, es iešu tumsā, iešu tajos kaktos, un tad es fotografēšu. Un domāju – nāciet man pretī, pierādiet, no kā man jābaidās! Taču sapratu, ka nekas īsti pretī nenāk. Tad domāju: nu labi, varbūt, ja pilnīgi burtiski iemiesošos tajā tēlā un tajā būtnē, varbūt tad man tās bailes pazudīs. Es skatos uz attēlu un vairs nesaprotu, ka tā vispār esmu es. Ir ļoti interesanta sajūta – tas ir pašportrets, bet vienlaikus kaut kas pilnīgi cits.
Vēl es domāju par to vajājošo. Par to, par ko es runāju – par mūsu fotogrāfijām, datiem un pirkstu nospiedumiem… Mēs kļūstam kā staigājošs portāls, kad mūsu seja, mūsu pirksti un viss pārējais digitalizējas. Man sāk veidoties diezgan liela paranoja no tā visa. [Smejas]. Taču caur šo izstādi es sapratu, ka gribu mainīt šo apziņu – no pierādīšanas un vajāšanas uz kaut ko vairāk kopā pastāvošu, tādu kā kopdzīvi būtībā. Un kā ar to var vienkārši transformēties – nevis samierināties, bet vienkārši kaut kā respektēt vienam otru.
Agate Tūna. Izstāde “Līdzbūtne” galerijā 427. 2026. Foto: Līva Priedīte
Bet, domājot par vēsturisko kontekstu… Varas kardinālās maiņas, savstarpēji tik atšķirīgie laikmeti... Un dažreiz mums no tā visa palikušas vien kaut kādas fotogrāfijas bez stāstījuma, gluži kā mēmi tēli sēpijā.
Jā, un tad veidojas tā dēvētais zombiju arhīvs: kas turpina pastāvēt un bez konteksta, tas kļūst par living dead... Mēs redzam sejas un vietas, bet tās jau ir atdalītas no saviem politiskajiem, sociālajiem un emocionālajiem apstākļiem. Šajā ziņā zombiju arhīvs nav tikai par trūkstošu kontekstu, bet par pārkodēšanu. Katrs jauns laikmets šos attēlus pārlasa no jauna.
Arī padomju laikā paralēli oficiālajai ideoloģijai turpināja dzīvot reliģija, dziedniecība, klusie rituāli. Mana vecmāmiņa bija dziļi katoļticīga, un laukos šīs pasaules pastāvēja reizē, līdzās oficiālajai realitātei – viss tur notika paralēli.
Mikslis
Jā, absolūts. Reliģija un folklora kopā, un vēl šī visu kontrolējošā vara. Ir inetresanti, kā cirklulēja informācija. Daudz kas tika nodots pusvārdos, caur stāstiem un baumām, bez vizuāliem pierādījumiem.
Agate Tūna. Izstāde “Līdzbūtne” galerijā 427. 2026. Foto: Līva Priedīte
Šeit, izstādē, arī parādās tas mežs – var teikt, tas ir vislielākais attēls, kas izvietots telpas lielajā logā, un to var redzēt gan no iekšpuses, gan no ārpuses.
Naktī, kad gaisma plūst no iekšienes, to redz no ārpuses, savukārt laikā, kad ārā ir gaisma, tas ienāk telpā. Tā transformācija notiek aptuveni pulksten četros, piecos - tas izzūd vienā pusē un parādās otrā. Un tas ir vienīgais attēls, kas izstādē ir pozitīvs. Pārējie visi ir negatīvi.
Tā fotogrāfija ir īstenībā filmiņa no manas pirmās solo izstādes “Neredzamu lietu kārtība” (2022) Dom galerijā. Tai gatavojoties, caurskatīju arī savu arhīvu. Un atradu šīs trīs bildes. Tā ir kolāža. Statīvs biju novietots pakalnā, es noskrēju pa krauju lejā un, izmantojot taimeri un pulti, trīs dažādos punktos nofotografēju sevi. Taču ainava ir viena un tā pati.
Ak, tā! Jo es domāju, ka tie ir trīs cilvēki.
Jā, trīs es. [Iesmejas] Tur izveidojas savveida interesanta saruna..
Rituāls.
Jā.
Agate Tūna. Izstāde “Līdzbūtne” galerijā 427. 2026. Foto: Līva Priedīte
Mežs it kā ir tik dabisks, bet ar tehnoloģiju palīdzību tas kļūst par sarežģītas spēles laukumu. Šķiet, tehnoloģijas spēlē būtisku lomu tavā darbā. Tu katram posmam vai katrai izstādei izvēlies kādu citu pieeju.
Parasti tas ir turpinājums iepriekšējam. Katrs piegājiens organiski izriet no iepriekšējā darba un materiāla. Reizēm tās ir ķīmijgrammas uz alumīnija kā lokāmi objekti, citreiz no ieskenētām ķīmijgrammām top video, vai attēls materializējas organiskā stikla objektos un kļūst telpisks.
Piemēram, izstādei “Zem saules” TUR telpā paņēmu vienu 35 milimetru negatīvu no savas iepriekšējās izstādes “Voltentitāte” galerijā Asni un Photoshop programmā to sadalīju apmēram divarpus tūkstošos mazos fragmentos. Vēlāk šos fragmentus izdrukāju un fiziski izgriezu ar šķērēm un vēlreiz ieskenēju. Attēls izgāja cauri vairākām transformācijām, līdz no šī viena maza negatīva radās četri darbi. Divi no tiem bija 2 × 3 metri, un divi – 2 × 2 metri lieli organiskā stikla darbi, kas izauga no šī mazā foto negatīva.
Ar laiku parādās atbildība pret to, cik daudz attēlus tu patērē. Kādreiz fotografēju trīsdesmit sešus kadrus, bet tagad esmu pārgājusi uz vidējo formātu, kur ir ap piecpadsmit, sešpadsmit kadriem. Sapratu, ka patiesībā man nav vajadzīgas padsmit filmas – pietiek vien ar dažām, tad rezultātu iespējams nebeidzami variēt.
Agates Tūnas darbi izstādē “Zem saules” TUR telpā. 2025. Foto: Bob Demper
Onorē de Balzaks uzskatīja, ka kamera ir dvēseles zaglis, jo katrā fotogrāfijā kaut kas zūd no attēlotā. Šī doma pieminēta arī izstādes “Voltentitātes” aprakstā.
Man jau liekas, ka vairs nejūtu, ka pati esmu tajās bildēs. Liekas, ka nevis pazūdu, bet izveidoju tur jaunu personību. Tad man arī rodas atbildība – ja es neturpināšu, tā izgaisīs un pazudīs, vairs nedzīvos. Kaut kā liekas, ka jāuztur to pie dzīvības. Man šķiet, ka tādējādi es izveidoju savu alter ego.
Bet vai tev jau ir nojausma par nākamo posmu ar šo alter ego?
Šobrīd mani patiesībā interesē NLO video no Latvijas. YouTube ir pieejamas dažādas dokumentācijas no divtūkstošajiem gadiem, kas ir nenormāli interesantas. Jo, pieņemsim, tur atrodami filmēti lidojošie šķīvīši, bet kameras kvalitāte ir tik pikseļaina, ka būtībā redzi tikai tādus klucīšus, kas mainās, un tikai tā vari saprast, ka kaut kas tur lido. [Smejas] Izmantojot zoom, attēls sabrūk pikseļos un pārtop abstraktā struktūrā – veidojas tāds kā ornaments.
Ir interesanti tur dzirdēt: “Tās taču nav zvaigznes!” latviešu valodā. Šobrīd sadarbojos ar vides estētikas pētnieci, Kamilu Kūnu, pamazām sākot šo pētījumu. Bet materiāla jau ir ļoti daudz. Arī ar tiem pašiem buramvārdiem es gribētu strādāt padziļinātāk.
Parasti es atrodu kādu personu, ar kuru vēlos sadarboties, un caur dialogu veidojas pats process. Šīs izstādes gadījumā tā bija saruna ar sevi. [Smejas] Vienlaikus tā bija arī sadarbība ar fotogrāfijas pētnieci un mākslas vēsturnieci Katrīnu Teivāni, kura sarakstīja brīnišķīgu tekstu izstādei un rosināja familiar/līdzbūtnes motīvu, kas beigās arī tapa par izstādes nosaukumu. Esmu pateicīga arī savai māsai par šo gadu gaitā kopā būšanu un kopīgo procesu – par māsu būšanu līdzās, uzticēšanos un kopā pavadīto laiku. Šī ir pirmā izstāde, kur fotogrāfijās esam redzamas abas kopā, jo līdz šim parasti kadrā bija vai nu viņa, vai es. Tā ir arī atsauce uz Fox Sisters [trīs masas, Lea, Megija un Keita, 19. gadsimta amerikāņu mediji, kuri aizsāka pasaules mēroga spiritisma kustību – aut. ] vai uz māsīcām māsām no Kotinglijas [1917. gadā divas māsīcas (Elsija Raita un Frensisa Grifitsa) no Kotinglijas nofotografēja “fejas”, kuru īstumam noticēja pats Arturs Konans Doils], uz šo māsu motīvu, uz sisterhood un arī uz to spēli – tikai mēs pašas apzināmies un zinām, kā tas ir panākts.
Agate Tūna. Izstāde “Līdzbūtne” galerijā 427. 2026. Foto: Līva Priedīte
Tikai jūs un familiar spirits.
Jā, [smejas].
