Bažīgi priecīgs vai priecīgi bažīgs
Ekspresintervija ar mākslinieku Kasparu Groševu par viņa izstādi Feedback, kas līdz 11. aprīlim skatāma galerijā “Medūza” Viļņā
Ieejot Kaspara Groševa izstādē Feedback (“Atgriezeniskā saite”) galerijā “Medūza”, kas atrodas Viļņas vecpilsētā, jūs uzreiz vienlaikus gan redzat, gan dzirdat. Plašās, tukšās telpas mijiedarbojas ar gleznām pie sienām. Pārvietojoties no viena darba pie otra, slīdot gar sienām, no kurām dažas uzbūvētas īpaši šai izstādei, apmeklētājs arī no vienas istabas nokļūst citā un pamazām pietuvojas skaņas avotam. Lielākās stūrī pie loga atrodas kompakta melna pults, un līdzās tai – pāris melnu skaļruņu.
Foto: Laurynas Skeisgiela
“Telpu kopumu aptverošā skaņas instalācija No Input Just Output ir akustiska atgriezeniskās saites cilpa – dzirdot pati sevi, tā pastiprina signālu – līdz skaidrību aizstāj kropļojums. Izstādē Feedback Groševs piedāvā šīs parādības kultūras ekvivalentu,” raksta izstādes kuratore Žanete Liekīte.
Gleznas ir izteikti krāsainas, to tēli reducēti līdz grafiskām smaidošu seju formām, kas nedaudz atgādina ikoniskos emodži uz psihedēliskajām tabletēm no 2000. gadiem. Bet, protams, iespējams meklēt arī saikni ar senākiem kultūras slāņiem. “Groševa gleznas atsaucas uz 20. gadsimta sākuma mēģinājumiem radīt garīgo gramatiku, izmantojot deformāciju, hromatisku pārmērību un ritmiskus rakstus. Ja abstrakcija reiz solīja transcendenci caur formālu saskaņotību, Groševs inscenē situāciju, kur sakārtotība pārtop apofēnijā – tieksmē saskatīt struktūru tur, kur tās, iespējams, nemaz nav.” Vēl viena svarīga detaļa: “Groševs dzimis 1983. gadā. Tomēr vairākus gadus viņa Facebook profilā kā dzimšanas gads bija norādīts 1913. Joks dzīvoja līdz mirklim, kad kļuva bioloģiski neticams. Tomēr šis žests joprojām rezonē. Kaspara Groševa personālizstāde Feedback uztver laiku kā signālu, kas nepārtraukti cilpo atpakaļ pie sevis. Izstādes darbos vienlaikus jūtams gan kaut kas novēlots, gan kaut kas vēl tikai gaidāms.”
Foto: Laurynas Skeisgiela
Ar Kasparu satikāmies Viļņā tikai pāris dienas pēc izstādes atklāšanas. Bija skaidrs, ka viņš pilsētā jūtas kā mājās. Kaspars mani aizveda iekost uz Viet.inė, zināja, kuri dīdžeji tajā dienā kur spēlē, un ar entuziasmu stāstīja par vietējo mūzikas un kultūras platformu Radio Vilnius, kas raida tiešsaistē un bieži sadarbojas ar dīdžejiem no Latvijas. Mūsu jautājumu un atbilžu apmaiņa par viņa jauno projektu notika tajā pašā brīvajā, draudzīgajā atmosfērā.
Kas iedvesmoja joku par tavu dzimšanas gadu un kā tas ietekmēja izstādes laika koncepciju? Vai dažreiz jūties tā it kā tev patiesi būtu 110 gadi?
Dažreiz es vienlaikus jūtos gan mūžīgs, gan mirklīgs kā kafija. Šķiet, joks par manu dzimšanu 1913. gadā radās no Luīdži Rusolo tai pašā gadā sarakstītā manifesta The Art of Noises. Reizēm man mānīgi šķiet, ka tieši tad parādījās arī otrādi aprieztais pisuārs (Marsela Dišāna objekts “Strūklaka” – red.), lai gan oficiāli tas radīts 1917. gadā. Katrā ziņā arī izstādē ir sajūta (vismaz man), ka laiks atrodas kaut kur pa vidu starp tagadni un 1913. gadu. Kad es berzēju akvareli uz audekla, man bija sajūta, ka dalu darbnīcu ar Sonju Delonē, lai gan patiesībā līdzās galvenokārt strādāja mana draudzene Irma.
Tavās gleznās redzamās figūras šķiet rotaļīgas, taču arī nedaudz biedējošas – kā kopums radot viegli hipnotisku efektu. Vai vēlējies skatītājiem sagādāt savveida psihedēlisku pieredzi?
Radot gleznas, jutos gan samulsis, gan uzjautrināts par to, kas sanāca. Darbi mani pilnībā ievilka sevī, it kā tie gleznotu mani, nevis otrādi. Godīgi sakot, izstādes tapšanas periods tiešām nedaudz līdzinājās psihedēliskam tunelim vai K‑Hole, un, kā jau ar šāda veida pieredzēm gadās, grūti pateikt, vai tas bija labs “ceļojums” vai slikts. Bet tas noteikti bija neaizmirstams ceļojums, no kura, cerams, iznācu drusku labāks nekā pirms tam. Parasti necenšos skatītājiem kaut ko dot; es vienkārši piedāvāju situāciju, kur viņiem ir iespēja paņemt līdzi to, kas piesaista uzmanību. Ceru, šai izstādē ir gana daudz detaļu un žestu, lai gūtu dažāda veida pieredzes, arī psihedēliskas.
Foto: Medūza gallery
Tie smaidi tavos darbos… vai mums, skatoties uz tiem, vajadzētu justies laimīgiem vai satrauktiem?
Es tiešām nezinu. Varbūt bažīgi priecīgiem vai priecīgi bažīgiem?
Skaņas instalācija cilpo un kropļojas – tā ir kā stereoīdus saēdusies feedback cilpa. Kā tā sasaistās ar gleznām? Vai mums vispirms vajadzētu klausīties un pēc tam skatīties, vai secībai nav nozīmes?
Ieejot “Medūzā”, sienu labirints distancē skaņu, it kā kaut kur tālumā būtu dzelzceļš vai jūras viļņi. Sākumā tā teju saplūst ar telpas skanisko fonu – kā ventilācijas troksnis vai ikdienas satiksmes dūkoņa, kas mūs ieskauj pilsētā un kuru mēs bieži pat nepamanām. Taču, tiklīdz nonāc pie trokšņa avota, tas spēj pilnībā savaldzināt – vismaz mani tas savaldzina. Gluži kā vērojot autoavāriju - tu nespēj novērst skatienu. Varbūt to pašu var teikt arī par gleznām? Man šķiet, ka izstādē skaņa piešķir gleznām papildu slāni – it kā aizsargpārklājumu, lai krāsa nenolobītos no audekliem.
Daudzus no saviem zīmējumiem tu savulaik radīji, sēžot bāros un kafejnīcās kopā ar draugiem – pa vidu sarunām, ļaujot rokai kustēties ātrāk nekā prātam. Vai šo zīmējumu stils un forma laika gaitā ir mainījusies? Ko tu zīmē tagad?
Man šķiet, mani zīmējumi nepārtraukti mainās. Manā galvā bieži rezonē Čārlza Demuta vārdi: “Dažiem nav apstāšanās. Lielākā daļa apstājas vai iegūst stilu. Kad viņi apstājas, viņi izveido konvenciju. Tas ir viņu gals. Tiem, kas turpina, viss ir ideja.” (No 1917. gada žurnāla The Blindman otrā numura.) Godīgi sakot, pašlaik es nezīmēju – vismaz ne ar roku. Draugi bija svarīga šo darbu tapšanas daļa, un dārgā drauga Labais Dāma pēkšņā aiziešana manī ir atstājusi milzīgu melnu caurumu. Tas, ko šobrīd “zīmēju”, drīzāk ir gaidāmo notikumu laika līnija – vairākas piemiņas iniciatīvas Labā atcerei, tostarp seanss izstādes Feedback ietvaros.
Foto: Laurynas Skeisgiela
“Krāsa un raksts sliecās uz piesātinājumu, bīdot attēlu uz pārslodzes robežu.” Vai “pārslodze” ir atslēgvārds, kas saistīts ar izstādes nosaukumu Feedback?
Pārslodze noteikti ir klātesoša skaņas instalācijā – No Input Just Output – tur skaņa tiek dzīta līdz galējai robežai. Taču gleznas, iespējams, radušās no dzīves pārslodzes un tās reizēm traģiskajiem pavērsieniem. Tomēr gribētos domāt, ka izstāde kopumā ir drīzāk viegla un rotaļīga. Kā krāsas neredzošs cilvēks, pievēršu īpašu uzmanību kontrastiem un, manuprāt, izstādē to ir daudz. Varbūt arī kontrasts starp pārslodzi un tukšumu – gluži kā pašā gleznošanas procesā, kur garas sarunas savijas ar ilgiem klusuma periodiem.
Šķiet, ka Viļņa tev ir zīmīga pilsēta. Kas tev tajā patīk? Vai tur ir kaut kas tāds, kas, tavuprāt, pietrūkst Rīgā?
Viļņa man bijusi iedvesmas avots jau kopš maniem punk/hardcore laikiem pirms miljons gadiem. Gan te mītošo cilvēku, gan pilsētainavas dēļ. 2000. gadu sākumā viņu pieeja pankam šķita balstīta bezkompromisa uzticībā, pārliecībā un attieksmē. Manuprāt, mākslas vide savā pieejā un attieksmē pret lietām ir pārņēmusi šīs īpašības. Ir sajūta, ka te ir neskaitāmi daudz iespēju un turpinājumu. Lai gan Viļņa ir mazāka par Rīgu, vietējie te bieži ir entuziastiskāki un atvērtāki jaunām pieredzēm. Kā teica manas izstādes kuratore Žanete Liekīte – viņi ir forši un viņi TO ZINA. Domāju, Rīgā mēs dažreiz aizmirstam savu patieso potenciālu un izvēlamies izlikties par kaut ko, kas neesam.
