Kā sagatavoties nākotnei?
Iveta Gabaliņa, ISSP Galerijas programmas vadītāja
Par pēdējā mēneša atslēgas vārdiem mākslas institūciju un struktūru publiskajos paziņojumos kļuva jēdzieni “atcelts” (canceled) un “pārcelts” (postponed). Šādi e-pasti pirms apmēram mēneša sāka pienākt no visas pasaules, sākotnēji radot apjukumu, skumjas un bezpalīdzības sajūtu. Tomēr laiks apstiprināja, ka dzīvi nav iespējams atcelt – neraugoties uz tuksnesīgajām pilsētu ielām, apmeklētājiem slēgtajiem muzejiem, galerijām un citām mākslas institūcijām; fiziskajā telpā nerealizētiem projektiem un pasākumiem, kuriem pēc jau savlaicīgi saplānotajiem kalendāriem bija jānotiek šai laikā, mākslas organisms turpina dzīvot. Mobilizējot visas tā iekšējās enerģijas rezerves, un nākot klajā ar jaunām – pašizolācijas laikam pielāgotām, iniciatīvām. Apzinoties, ka – pēc krīzes izraisītā apjukuma mirkļa, mums visiem šobrīd izšķirīgi svarīga ir spēja rīkoties un savstarpējais atbalsts. Mums ir jākļūst par partneriem, kas aizmirst sāncensību.
Tālab Arterritory.com vēršas pie dažādu mākslas institūciju un struktūru vadītājiem ar aicinājumu dalīties savās pārdomās un idejās par to, kā izdzīvot šo laiku un vienlaikus sagatavoties nākotnei, kurai – visticamāk – būs atšķirīgs scenārijs nekā līdzšinējai pirms-pandēmijas pasaulei.
Uz Arterritory.com jautājumiem atbild ISSP Galerijas programmas vadītāja Iveta Gabaliņa.
Kā ISSP un ISSP galerija dzīvo un strādā šai laikā? Ko “ārkārtas situācija” nozīmē mākslas institūcijai?
ISSP Galerija ir tikai viens, lai arī nozīmīgs, organizācijas projekts. Šobrīd izstādes ir pārceltas uz nenoteiktu laiku. Paralēli gan notiek nelieli ikdienas darbi, kas saistīti ar nākamajiem projektiem. Ir arī papildu parādījies laiks sakārtot un atjaunot autoru darbu arhīvu. Galerija, mūsuprāt, bija un ir vieta, kur cilvēkiem pulcēties klātienē, pieredzēt fotogrāfiju ārpus ekrāna robežām. Ārkārtas situācijas laikā šo primāro funkciju nespējam īstenot, tāpēc organizācijas resursus patlaban esam novirzījuši uz vietējiem izglītības projektiem, ko vismaz daļēji varam nodrošināt attālināti. Šis laiks devis mums iespēju padomāt arī par dažām jaunām tiešsaistes programmām, ko īstenot ISSP Skolas ietvaros. Nupat izsludinājām tiešsaistes ievadkursu fotogrāfijā, tūlīt nāks klajā vēl viens krīzes laika jaunums – ISSP Radošās meistarklases, kuras vadīs Vika Eksta un Reinis Hofmanis un kurās aicināsim dokumentēt šobrīd notiekošo un veidot vizuālu krīzes arhīvu, vienlaikus apgūstot foto sēriju veidošanas pamatprincipus un pilnveidojot savu vizuālo valodu. Šajās programmās beidzot varēs piedalīties ne tikai rīdzinieki, bet arī fotogrāfijas interesenti no citām Latvijas pilsētām, kā arī ārzemēs dzīvojošie. Daudziem šobrīd ir laiks un vēlme izpaust sevi radoši un apgūt kaut ko jaunu.
Aizvien biežāk dzirdams, ka situācija “pēc tam” būs pielīdzināma pēckara laikam. Kas varētu būt lielākais izaicinājums, ar kuru mākslas institūcijām būs jāsastopas pēc pandēmijas?
Tas atkarīgs no tā, cik ilgi atradīsimies šajā ārkārtas situācijā. Ja tie būs vien pāris mēneši, palēnām atgriezīsimies ierastajā darba ritmā un atjaunosim darbību. Neapšaubāmi, būs jāpielāgojas un jāizstrādā jauni, situācijai atbilstoši projekti, bet tas viss ir paveicams. Sarežģītāk būs, ja valdība samazinās finanšu atbalstu mākslas institūcijām, kas jau tā bija nepietiekams. Šāds scenārijs, neapšaubāmi, apdraudētu daudzu mākslas institūciju eksistenci.
Par valsts atbalstu māksliniekiem vajadzētu domāt ne tikai ārkārtas stāvoklī, bet ilgtermiņā.
Aicinot “glābt” mākslas institūcijas un māksliniekus, tiek piesaukts gan tā dēvētais Rūzvelta plāns (kurators un Serpentine Gallery radošais direktors Hanss Ulrihs Obrists), gan Māršala plāns (Museo Reina Sofia direktors Manuel Borja-Ville). Kādi varētu būt instrumenti Latvijā, kas palīdzētu izdzīvot mākslas jomai?
Dīvains šķiet uzstādījums glābt māksliniekus it kā viņi būtu dīķī iemesti kaķēni. Māksla bieži vien kalpo kā patvērums teju no visām dzīves krīzēm. To nav iznīdējis pat karš un šī situācija, iespējams, radīs jaunus, brīnišķīgus darbus. Laikā, kad ikdienā nākas apvienot neskaitāmus peļņas darbus, savu mākslas praksi un daļai arī ģimenes dzīvi un bērnu audzināšanu, mākslinieki, iespējams, jau sen ir pieraduši dzīvot pastāvīgā krīzes situācijā – it īpaši tie, kas savu praksi nevēlas pakārtot interjera dizaina trendiem. Tāpēc par valsts atbalstu māksliniekiem vajadzētu domāt ne tikai ārkārtas stāvoklī, bet ilgtermiņā (jo īpaši tāpēc, ka Latvijā jau sen ir pierādījies, cik privātais finansējums šai jomā ir nestabils). Lai arī ir apsveicami, ka šogad ir uzsākta VKKF mērķprogramma jaunrades atbalstam, tā dēvētās “mākslinieku algas”, ar to joprojām nav pietiekami. Nedrīkstētu turpināties arī ierastā prakse, ka par izstāžu veidošanu mākslinieki ne tikai nesaņem honorārus, bet bieži vien viņiem pašiem ir jāsedz gan mākslas darba veidošanas, gan izstādes iekārtošanas izmaksas, jo institūciju budžetos tikuši piešķirti līdzekļi tikai telpu uzturēšanai, nevis to piepildīšanai ar saturu. ISSP Galerijā mēs to cenšamies nepieļaut, taču tas nozīmē arī balansēt uz izdzīvošanas robežas – jo arī algas darbiniekiem un īre ir jāmaksā katru mēnesi.
Domāju, nākotnē, māksla vairāk centīsies ieņemt tādas formas, kas cilvēkus tuvinās un ļaus tiem pieredzēt mākslu, iesaistoties tās procesos.
Vai jums ir vīzija par to, kāda izskatīsies mākslas aina tuvākajā nākotnē? Kas būs galvenie pagrieziena punkti un kurā virzienā māksla varētu doties?
Nesen klausījos Barda koledžas profesores Dorotejas fon Hantelmanas (Dorothea von Hantelmann) runu, kurā viņa analizēja mākslas institūcijas, konkrētāk, izstāžu zāles, kā rituālu vietu, kur tiek atspoguļotas sabiedrībā valdošās vērtības. Viņa norādīja, ka modernajā pasaulē mākslas izstādes reflektē par individualizāciju un vienlaikus to pastiprina. Mākslas pieredze muzejos līdzinās rituālam, kas iegrūž mūs atsvešinātībā. Mēs – lielākoties vienatnē – satiekamies ar objektu, kas novietots uz baltas sienas. Globālajos Rietumos, uzstādot par vienu no galvenajām vērtībām individuālismu visās tā formās, mēs maksājam ar atsvešinātību un bieži vien arī ar vientulību. Domāju, nākotnē, māksla vairāk centīsies ieņemt tādas formas, kas cilvēkus tuvinās un ļaus tiem pieredzēt mākslu, iesaistoties tās procesos. Tā kļūs uz līdzdalību orientēta. Kā, piemēram, Rimini Protokoll veidotās izrādes vai Dirty Deal Teatro piedāvātās instrukciju izrādes, ko pavisam nesen ģimenē ar smaidu izmēģinājām.
Foto: Andrejs Strokins
