Pārdzimšanas vieta
Saruna ar Ivetu Gabaliņu
Izsvīst laukā visu slikto un tad ar karstu ķermeni ielekt aukstā ūdenī. Vairāku gadu garumā māksliniece Iveta Gabaliņa ir braukājusi uz dažādiem Latvijas nostūriem, lai apciemotu pirtniekus un viņu pirtis. Ivetu interesē, kādu iespaidu pirts rituāli atstāj uz cilvēka apziņu un emocijām un kā tas ietekmē viņu pašu. 7. oktobrī atklātā izstāde “Riti raiti rīta rasa” ISSP galerijā ir autores piezīmes par pirti kā dziedniecības un transformāciju vietu. Kāda ir saikne starp fizisko pasauli un iekšējām pārmaiņām? Kā šīs izmaiņas notvert attēlā? Darbos Iveta eksperimentē ar fotoattēla fizisko formu un dažādām analogajām tehnikām. Dažas fotogrāfijas tapušas, augu uzlējumiem mijiedarbojoties ar saules stariem, un, lai gan ir jau ierāmētas un pieliktas pie sienas, tās lēnā gaitā vēl turpina mainīties, “viss ir dzīvs un savā starpā saistīts”.
Ar Ivetu parunājām ne tikai par izstādi, bet arī par pasniedzējas darbu ISSP skolā un ISSP galerijas nesenajiem braucieniem uz dažādām mākslas mesēm Eiropā.
Darbs no izstādes “Riti raiti rīta rasa” ISSP galerijā
Neilgi pirms mājsēdes izsludināšanas tev ISSP galerijā atvērās izstāde “Riti raiti rīta rasa”. Izstāde ir par pirti un tradīcijām ap to. Vai vari pastāstīt, kā sāki par to interesēties?
Interese radās aptuveni pirms kādiem 5–6 gadiem, es precīzi neatceros, bet tā bija nejauša nokļūšana pirts rituālā Latgalē. Tas man likās kā kaut kas tik ārkārtēji īpatnējs un dīvains, ka izraisīja manu neviltotu interesi. Pirms tam man ar pirti nebija diez ko jaukas attiecības. Man tiešām likās, ka tas ir kaut kas, ko es nesaprotu. Man pirts saistījās ar tādu padomju laika iedzeršanu, medībām, alkoholu un ļoti karstām temperatūrām, bet šis bija kaut kas pilnīgi cits.
Kaut kā tā pamazām, pamazām es sāku tādu antropoloģisku izpēti. [Sākotnēji] mani interesēja tieši, kā dažādi pirtnieki veic šo rituālu, bet beigās domāju par to, kā tieši mūsu ķermenis kļūst par tādām kā durvīm uz kādu izmainītu apziņas stāvokli. Pirts tādā ziņā ir ļoti laba vieta, lai to panāktu. Tur ir pamatelementi – karstums, kontrasta procedūras un dažādu augu izmantošana. Vēl man likās interesanta verbālā prakse, ko izmanto pirtnieki – vai nu tie ir buramvārdi, vai, atkarībā no reģiona, tautas dziesmas vai lūgšanas, kas arī noteikti dod savu artavu visa procesa padziļinātai izjušanai.
Darbs no izstādes “Riti raiti rīta rasa” ISSP galerijā
Daudzām tautām šajā reģionā pirts vēsturiski bija arī vieta, kur nomazgāties. Mūsdienās lielai daļai cilvēku tā vairs nav pirts galvenā funkcija, bet ir kultūras, kur cilvēki pirti apmeklē ļoti regulāri. Iespējams, ne tieši Latvijā, bet Somijā, piemēram, pirts tiešām ir ikdiena. Kāpēc, tavuprāt, tas nav kaut kas, ko mēs varam vienkārši aizvietot ar dušu?
Nevarētu teikt, ka pirts bija tikai mazgāšanās vieta. Tur tika pieņemtas dzemdības un vēlāk glabāts mirušā ķermenis. Pirts bija vieta, kur arī nodarboties ar dažādām dziedniecības praksēm. Arī skandināviem [dziednieciskās prakses] ir diezgan līdzīgas, tas varbūt nav tik populāri kā Latvijā, bet arī tur veic šos pirts rituālus. Tāpat arī Krievijā un vēl visur kur citur. Bet tas, kas ir tieši latviešu pirts tradīcijai raksturīgs un varbūt nav tik daudz citās tautās, ir dažādu augu izmantošana. Mūsu pirtnieki tiešām izmanto absolūti visu, kas tajā brīdī ir pieejams, un ir interesantas šo pirts praktizētāju attiecības ar augu pasauli – tā tiek kaut kādā mērā cilvēciskota.
Tā, piemēram, pirtnieks bieži var teikt, ka pirms pirts rituāla viņš ir izgājis pļavā vai mežā, lai savāktu augus, un kaut kādu mistisko spēku ietekmē viņš ir izvēlējies tieši šos augus. Un acīmredzot tieši šie augi ir svarīgi tieši šodien – katram no tiem ir sava nozīme un savs vēstījums. Tas varbūt latviešu pirti nedaudz atšķir no citu kultūru pirts tradīcijām. Bet es nevarētu teikt, ka mums ir tāds ļoti spirituāls piegājiens pirtij un citām kultūrām tāda nav – ir, bet varbūt nav tik ļoti populārs.
Tā mazgāšanās – es to redzu tikai kā vienu no pirts funkcijām. Mazgāšanās arī, protams, ir par veselību, kā mēs uzturam savu ķermeni tīru un veselu. Bet arī tās prakses, kaut vai tikai karsēšanās, palīdz. Es lasīju pētījumus, kas veikti Somijā – ja ieiet pirtī līdz 80 grādiem kaut tikai reizi nedēļā, tas samazina sirds un asinsvadu slimību risku un arī, kas man likās interesanti, – Alcheimera slimības un demences risku. Ja klāt pievienojam visas šīs kontrastu procedūras un ēteriskās eļļas, tas viss kļūst par ļoti spēcīgu iedarbības mehānismu uz ķermeni un veselību.
Darbs no izstādes “Riti raiti rīta rasa” ISSP galerijā
Kas ir kontrasta procedūras?
Karsēšanās un pēc tam atdzesēšanās aukstā ūdenī. Man, piemēram, pirts procedūra nav pilnīga, ja es pēc tam nevaru iegremdēties ļoti, ļoti aukstā ūdenī. Tajā brīdī ķermenis piedzīvo šoku, un tā rezultātā izstrādājas ārkārtīgi liels endorfīnu daudzums organismā. Šie laimes hormoni, savukārt, rada prieka un atbrīvotības sajūtu, kas – varbūt šis mans ir tāds spekulatīvs novērojums, – izraisa atkarību. To esmu novērojusi starp pirtsmīļiem – ka tā ir atkarību veicinoša procedūra, jo, ja tu to piedzīvo, tu gribi to piedzīvot atkal un atkal. Tas ir veids, kā var atbrīvoties no ļoti liela stresa organismā.
Runājot par pirti, daudz piemini dziedniecību – ko mēs meklējam sadziedēt, kad ejam pirtī?
Pirtij ir dažādas gradācijas. Var iet kā uz spa – savā ziņā tas ir ļoti jaudīgs latviešu spa rituāls, kas nodrošina fantastisku relaksāciju. Un tad ir, protams, šis pirts dziednieciskais moments – dziedniekiem ļoti patīk pirti izmantot, jo tā ir vieta, kur cilvēks patiešām atbrīvojas, viņš ir absolūti neaizsargāts, kails un viņam nav kur likties. Tā var piekļūt kaut kādām psihoemocionālām problēmām.
Ko cilvēki iet dziedēt pirtī? Es domāju, ka visdažādākās lietas. Katram tas ir individuāli. Tās var būt kaut kādas traumas, jā, pārdzīvojumi, stress. Es domāju, ka tas spektrs ir ārkārtīgi plašs. Tās var būt arī rituālas prakses pēc dzemdībām, ar iniciāciju saistītas prakses, kad meitene pāriet sievas kārtā, vai arī dzimšanas dienu rituāli. Daudzi pirtnieki pirti redz kā transformācijas, kā pārdzimšanas vietu. Daudzās kultūrās pirts tiek asociēta ar dzemdi un līdz ar to tajos rituālos eksistē arī dzīvības, nāves, dzimšanas, miršanas elementi.
Darbs no izstādes “Riti raiti rīta rasa” ISSP galerijā
Pievēršoties tieši izstādei – fotogrāfijās ir redzami cilvēki un augi, bet arī tavs darbs ar fotogrāfiju kā mediju un tās fizisko formu. Darbu veidošanā tu izmantoji dažādas augu sulas un uzlējumus. Varbūt vari nedaudz pastāstīt par izstādes un šo darbu tapšanas procesu?
Izstāde, protams, atspoguļo ļoti mazu daļu no liela procesa, kas manā gadījumā ilga vairākus gadus, un tas process bija tāda mana pirts izzināšana. Tā rezultātā es pati kļuvu par pirtsmīli un tagad labprāt saviem draugiem un tuviniekiem veicu pirts rituālus – es neesmu mācījusies pirts skolā, bet tādā dabiskā ceļā caur šo empīrisko pieredzi esmu uzsūkusi zināšanas.
Kad veidoju šo darbu, protams, ka izmēģināju visdažādākās tehnikas un bildēju gan dokumentālas ainas, gan ainavas, kas, manuprāt, vairāk simbolizē to pirts saikni ar dabu un manu vēlmi norobežoties no antropocentrisma. Bet rezultāts ir piezīmju grāmata, kurā var atrast to, ko esmu savākusi vairāku gadu garumā. Ir absolūti dokumentāli kadri un arī portreti ar cilvēkiem, kas ir tikko iznākuši no pirts rituāla vai tā laikā. Man portretu ir daudz, un tie, protams, ir brīnišķīgi, bet [tajos] mani mazliet mulsināja kailums – tas paņem ļoti daudz uzmanības. Un lai gan kailums ir ļoti svarīga sastāvdaļa visā pirts idejā un arī šī darba kontekstā, es negribēju uzsvaru tieši uz to. Tad man likās, ka to varētu viltīgi apspēlēt, veidojot antotipijas (process, kurā fotogrāfiskais attēls tiek izgaismots ar saules stariem un foto emulsijas vietā izmantotas augu sulas – aut.) un izmantojot sulas, kādas lieto arī pirtīs – tur ir liepas, vībotnes un vēl dažādi augi. Man patika ideja, ka veidoju portretus augu asinīs un ka tur parādās arī saikne starp cilvēku un dabu. Eksponēšanas process dažām bildēm bija diezgan garš – ap pusotru līdz diviem mēnešiem. Sāka līt lietus un papīrs sāka pelēt, un es sākumā nezināju, ko ar to darīt, bet sapratu, ka tā ir daļa no tā procesa – viss ir dzīvs un savā starpā saistīts, un tā es beigās pelējumu arī atstāju.
Skats no izstādes “Riti raiti rīta rasa” ISSP galerijā. Foto: Ģirts Raģelis
Savukārt tajās fotogrammās ir izpreperēta viena mana pirtsslota, ko es palūdzu pirtniecei neizmest. Es to vēlāk paņēmu uz mājām, un mani interesēja, cik daudz dažādu augu viņa ir tajā pirts slotā iekļāvusi. Tas ir pirtsslotas portrets.
Tad ir vēl video darbs, kas sastāv no modificēta dokumentāla ieraksta ar īstu pirts rituālu. Ir palikušas, protams, skaņas un arī pirtnieces saruna, bet klausītājs var dzirdēt tikai viņas runāto, viņš nedzird, ko cilvēks viņai atbild. Tādējādi ir iespēja identificēties ar to pirtī gājēju un caur skaņu var iegūt to sajūtu un pieredzi.
Foto: Ģirts Raģelis
Foto: Ģirts Raģelis
Izstādes atklāšanā bija arī performance.
Jā, atklāšanā es sadarbojos ar divām dejas māksliniecēm – Rūtu Pūci un Annu Novikovu, kas iepriekš bija sadarbojušās darbā “Divotne”. Man likās, ka viņas varētu turpināt savu tandēmu arī šī darba sakarā, un mans uzstādījums bija apskatīt pirti no horeogrāfijas skatpunkta. Tur ir ļoti daudz ritma un elementi, kas atkārtojas. Tas ir arī daudzos citos rituālos, ka tu monotoni atkārto kustības vai darbības, kas tevi ieved izmainītā apziņas stāvoklī.
Man likās interesanti, kā mēs varam ar kustību nodot šo pirts sajūtu – atbrīvošanos, transformāciju, ķermeniskumu. Anna un Rūta vairāku mēnešu garumā tikās un mēģināja izšķetināt, kā veidot pirts horeogrāfiju, – un to tad mēs arī parādījām izstādes atklāšanā.
Darbu sērija “Mana roka ir siltāka par sauli”. Foto: Ansis Starks
Vienā no saviem nesenajiem darbiem “Mana roka ir siltāka par sauli” tu izmantoji ledu, ko biji atvedusi no Arktikas, lai veidotu fotodarbus, kur katrs attēls būtu unikāla kopija. Interese par fotogrāfijas fizikalitāti ir jūtama arī šajā izstādē. Vai pirts ir kaut kādā mērā turpinājums Arktikai, vai tās ir divas pilnīgi dažādas lietas, kas tevi interesē – izmaiņas ārējā realitātē un pārmaiņas iekšējā pasaulē?
Tādā ļoti abstraktā veidā – noteikti, ka darbi ir saistīti. Es smējos, ka Arktikas sērija, protams, ir saistīta ar klimata izmaiņām. Tas bija par aukstumu un ledu. Savukārt pirts ir kaut kas diametrāli pretējs – karstais. Un mēs, protams, varam domāt par pirti kā mūsu nākotnes realitāti, bet tieši konkrētās sērijas kontekstā uz to nebija uzsvars.
Eksperimenti ar fotogrāfijas materialitāti noteikti ir turpinājums tam eksperimentālajam veidam, kā es varu ar tehniskiem līdzekļiem nodot kaut kāda veida saturu. Arktikas sērijā tās bija fotogrammas, kas vistiešākajā veidā kļūst par nospiedumu ledum, kas kūst un tādējādi transformē arī laika klātesamību. Pirts sērijā antotipijas nodod dabas un cilvēka vienotības elementu.
Nezinu, kā tev tas izklausās (smejas)? Bieži vien mēs mākslinieki katrā žestā un vismazākajā bildē saskatām kaut kādas nozīmes, bet – vai mākslas darbs var eksistēt bez autora intences? Maniem darbiem, protams, ir svarīgi zināt, par ko tas ir un kas tā ir par tehniku, izprast manu domu gaitu, bet es ceru, ka darbi nodod arī kaut kādas sajūtas tīri emocionālā līmenī. Centrālais darbs šeit ir avota ainava. Tajā var saskatīt arī sievietes klēpi, un tā ir atsauce uz pirti kā dzemdi, pārdzimšanu, bet vienlaikus tā ir dabas ainava.
Darbs no sērijas “Mana roka ir siltāka par sauli”
Darbs no sērijas “Mana roka ir siltāka par sauli”
Tu pasniedz ISSP skolā – kas studentus piesaista fotogrāfijai? Kas viņiem ir svarīgi? Vai ir kaut kā mainījies tas, kā cilvēki, kurus interesē fotogrāfija, izmanto šo mediju?
Jautājums ir tāds, uz kuru es tā uzreiz nevaru nemaz atbildēt. Vai kaut kas ir mainījis gadu gaitā? Es domāju, ka pamatā baigi nekas nemainās. Protams, mainās kaut kādas tendences un mainās darbi, izteiksmes līdzekļi, ar kādiem studenti pauž savas intereses vai idejas, tas, kas viņus uzrunā. Tie izteiksmes līdzekļi kļūst eksperimentālāki, varbūt ne tik ļoti tādi klasiski – diezgan maz redzēsiet dokumentālus stāstus.
Noteikti ietekmē arī tas laiks, kurā mēs dzīvojam. Fotogrāfija noteikti ir ļoti refleksīvs medijs, kas tiecas atspoguļot realitāti, kurā mēs dzīvojam. Ja abstrahējas no šīm divām lietām, tad tajā, kas cilvēkus interesē, kāpēc viņi nāk mācīties, es tādu baigi lielo atšķirību neredzu starp to, kā tas ir tagad, un to, kā tas bija pirms desmit gadiem. Vienīgi meitenes varbūt patlaban ir vairāk to autorfotogrāfiju privatizējušas. Tas man liek aizdomāties par to, kāpēc tā. Es uz to arī īsti nevaru atbildēt, varbūt tas ir tīri ekonomisku faktoru dēļ – ir ļoti grūti būt māksliniekam mūsdienās, ja vēlies arī kaut kādu finansiālu neatkarību.
Darbu sērija “Mana roka ir siltāka par sauli”. Foto: Ansis Starks
Individuāli un ar ISSP galeriju piedalies dažādās mākslas mesēs. Nesen bija Photo Basel un Foto Tallinn. Kāda ir tava pieredze šajos pasākumos? Kāpēc ir svarīgi tajos piedalīties?
Ar ISSP galeriju esam tikko, tikko uzsākuši piedalīties mesēs. Pagājušajā gadā bija Photo Basel Berlīnē un šogad tā bija Bāzelē, un tad piedalījāmies arī Supermarket Stokholmā, un Foto Tallinn es piedalījos kā individuāls mākslinieks. Nav vienkārši, tas ir tāds maratons – ļoti dārgs ieguldījums nākotnē, kas, cerams, kādreiz atmaksāsies. Es galerijas funkciju redzu tajā, ka tas ir atspēriena punkts māksliniekiem – palīdz finansiāli nostāties uz savām kājām un iegūt plašāku atpazīstamību, iespējams, arī tikt pie citām galerijām, kas arī varētu viņus pārstāvēt.
Diemžēl ģeopolitiskais stāvoklis, kurā mēs atrodamies, ir skarbs – šī valsts nesniedz lielu finansiālu atbalstu kultūrpolitikai. Arī tas, ka Latvijā nav mākslas kolekcionēšanas tradīcijas – to visu var just arī tajā interesē, kas parādās no ārvalstu kuratoriem jeb, pareizāk sakot, tās intereses neesamībā. Lai cik mēs nebūtu skeptiski attiecībā uz tādām mākslas komerciālajām izpausmēm kā meses, bez apzinātas valsts kultūrpolitikas citas iespējas neredzu.
Mesēs jūtu, ka galerijām no Latvijas vai, piemēram, Slovēnijas ir daudz grūtāk, nekā ja esi franciski, vāciski, angliski runājošu valstu pārstāvis. Uzreiz ir jūtams, ka tos autorus jau zina, viņi ir jau publicējušies, ir izstādes, bet savukārt tie Latvijas autori vai citu Austruma bloka valstu pārstāvji nav tik zināmi. Paies diezgan ilgs laiks, kamēr vispār mūs kāds tur ievēros. Reizē, lai tas notiktu, ir diezgan būtiski piedalīties. Temnikovas un Kaseles gadījums spilgti parāda, ko teorētiski var izdarīt. Protams, ka patlaban bez valsts atbalsta tas ir diezgan neiespējami.
Braukājot pa šīm mesēm, ko esi novērojusi – kas, tavuprāt, interesē kuratorus un kolekcionārus? Un kas piesaista cilvēkus, kas pērk mākslu?
Te atkal ir dažādas auditorijas. Mūsu stendi izpelnījās ārkārtīgi lielu interesi tieši no kuratoriem un mākslas profesionāļiem. Bet ja skatās uz pārdošanas rādītājiem, kas man kā meses dalībniekam pienāk, un es varu apskatīties, ko tad īsti pērk, tad jāsecina, ka pircēju gaume ir vai nu diezgan dekoratīva, vai arī viņi fokusējas uz jau zināmiem un atpazīstamiem vārdiem. Mūsu galerijas situācija nav īpaši veiksmīga, jo mēs nevaram startēt tiešsaistes mākslas tirgū, tā kā tur darbojas tas pats princips – ja cilvēki pērk, tad viņi pērk to, ko jau zina. Mēs varam vienīgi cerēt, ka kāds mūs atklās un kādam ļoti iepatiksies tas, ko darām. Patlaban mans secinājums ir tāds, ka, jā, mēs esam interesanti tieši mākslas profesionāļiem, bet varbūt ne tik daudz pircējiem. Lai nonāktu līdz pircējiem, vajag struktūru, kas tevi atbalsta – piemēram, izstādes publikācijas tur, kur viņi tās pamana. Katrā ziņā, ceru, ka [piedalīšanās] kādā simboliskā veidā ar laiku nesīs augļus.
Ir plāni arī tuvākajā laikā braukt uz kādām mesēm?
Patlaban ir pieteikumu termiņš, bet tas viss ir atkarīgs no tā, vai mēs dabūsim līdzfinansējumu, lai varētu atkal piedalīties mākslas tirgos. Ja nedabūsim, tad nevaram piedalīties. Ir grūti būt šādā situācijā, kur nav iespējams plānot ilgtermiņa attīstību un ieguldījumu.
Nobeidzot sarunu, gribēju atgriezties pie tavas radošās prakses. Tikko ar šo izstādi ir noslēdzies vairāku gadu ilgs darbs, bet – kas ir tavi tālākie radošie plāni? Vai tu jau strādā pie kaut kā cita?
Jā, ir tāds interesants brīdis, ka tieši šobrīd man ir jādodas uz Cité rezidenci Parīzē. Tad ir kaut kādi nelieli projektiņi janvārī, bet nekas tāds ļoti liels patlaban nav. Man tas patīk, jo ir skaidrs, ka kaut kas jauns būs, bet es vēl nezinu kas. Protams, ir ārkārtīgi daudz ideju, bet tieši, ko es realizēšu, redzēs. Iespējams, paņemšu pauzīti un vairāk pievērsīšos galerijas lietām. Patlaban nekas tāds grandiozs un liels netop – man vajag nedaudz pabūt un radīt laiku un telpu sev, lai kaut kas jauns atkal rastos.
Iveta Gabaliņa. 2021. Foto: Ģirts Raģelis
Ņemot vērā to, ka pēc atklāšanas izstāde bija apskatāma vien divas nedēļas, pēc “lokdauna” izstādi “Riti raiti rīta rasa” ISSP galerijā plānots pagarināt līdz 3. decembrim.
