Latgales ilgas
Ivetas Vaivodes izstāde “Zobens lilijas” Latvijas Fotogrāfijas muzejā
Evita Goze
21/02/2017
Pirms pāris gadiem, intervijā stāstot par iemesliem, kas viņu pamudināja doties uz Latgali fotografēt, Iveta Vaivode teica: “Tas bija laiks, kad man bija drusku pāri 30 un kļuva aktuāli, no kurienes tu nāc, kas tev ir svarīgi. Ļoti liela vēlme apzināties sevi kā daļu no kaut kādas kopības, no kaut kā lielāka. Sāku domāt par ģimeni un piederības sajūtu, sevi kā Latvijas pilsoni vai latgalieti, kas man personīgi ir ļoti svarīgi.” Līdz 26. februārim Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāmā Ivetas Vaivodes izstāde “Zobens lilijas” ir viņas iepriekšējās, pasaulē atzinību guvušās Latgales foto sērijas “Klēpis” turpinājums. Tāpat kā “Klēpim”, jaunākajam Latgalei veltītajam darbam raksturīgs gaismas pieliets, klusi smeldzīgs, sapņains, rotaļīgi dokumentējošs, sirsnības un iejūtības pilns fotogrāfiskais skatiens. Tāpat kā “Klēpis”, tas turpina ilgoties pēc piederības. Pie vietas un pie cilvēkiem.
Iveta Vaivode. No sērijas “Zobens lilijas”
Par Ivetas teikto atcerējos, kad, lauzot galvu, ar ko sākt Fotomuzeja izstādes apskatu, nolēmu vēlreiz virtuāli pārlapot britu fotogrāfes Klēras Ričardsones (Clare Richardson) fotogrāmatu “Viņpus meža” (“Beyond the Forest”). Iveta pati mani iepazīstināja ar šo autori laikā, kad tikko sāku interesēties par fotogrāfiju. Abu mākslinieču fotostāstos ir daudz kopīgā – gan vizuālās izteiksmes līdzekļu un nevainojamās fotogrāfiskās tehnikas, gan iejūtīgā skatījuma uz pasauli un tēmas izvēles ziņā. “Viņpus meža” pasakai līdzīgais naratīvs stāsta par mazu Transilvānijas lauksaimnieku kopienu, kas kopj zemi ar tradicionālajām lauksaimniecības metodēm un dzīvo šķietami palēninātā laika ritējumā, ko diktē smags fizisks darbs, laikapstākļi un gadalaiku mija. Grāmatas apakšvirsrakstā teikts, ciema iedzīvotāji tic, ka viņi ir Hamelnas žurkķērāja aizvilināto bērnu pēcteči. Saskaņā ar viduslaiku leģendu, Hamelnas pilsētu, kas atrodas Vācijā, netālu no Hannoveres, bija apsēdušas žurkas. Kāds ieklīdis stabulnieks par atlīdzību apsolījis palīdzēt un ar mūziku ievilinājis žurkas upē. Taču pēc pēc padarītā darba pilsētnieki atteikušies maksāt. Tā nu stabulnieks aizvilinājis kalnos visus 130 pilsētas bērnus un ieslēdzis tos alā, no kuras tie nekad vairs neatgriezās.
Iveta Vaivode. No sērijas “Zobens lilijas”
“Visas manas bildes ir par cilvēkiem, kas pieder vienai vietai un ir cieši saistīti ar vietu, kur dzīvo. Es vienmēr izmisīgi esmu vēlējusies kaut man tā būtu. Tās patiešām ir ilgas,” saka Ričardsone, kuras tēvs ir armijnieks un bērnība pavadīta ģimenei nemitīgi pārceļoties. Esejā par Ričardsones fotosēriju “Let the Longing Begin” Ārons Šūmans (Aaron Schuman) citē vēsturnieka Saimona Šamas (Simon Schama) ievadu grāmatai “Ainava un atmiņa” (“Landscape and Memory”): “Lai gan esam pieraduši nodalīt dabu un cilvēka uztveri vienu no otras, tās faktiski ir nedalāmas. Pirms tā pakļaujas sajūtām, ainava ir prāta darbs. Tā tikpat daudz veidota no atmiņu slāņiem, cik no iežu kārtām.” Šūmans turpina, ka šis priekšlikums uzskatīt, ka izpratne par ainavu ir atkarīga no atmiņas un otrādi, rada dilemmu cilvēkam, kura dzīvē dominējusi nepastāvība. Kā saprast sevi bez vietas, kuru var patiesi saukt par savu?
Iveta Vaivode. No sērijas “Zobens lilijas”
Ilgas pēc šīs piederības kādai vietai – vai tas būtu ģeogrāfisks punkts, vai drīzāk zeme, kas eksistē tikai bērnības atmiņās, kur reiz apmīļoti truši un peldēts starp ūdensrozēm – piemīt arī Ivetas fotogrāfijām. Tāpat kā mēģinājums dokumentēt laiku, kas slīd ārā no pirkstiem. Gan Ričardsones, gan Ivetas fotosērijā ierakstīta dziļa cieņa pret cilvēkiem, kuri – vienalga, apstākļu spiesti vai pēc pašu vēlmes – izvēlējušies dzīvi laukos un pieturas pie noteiktām vērtībām, vai tās būtu praktiska vai reliģiska rakstura. Mākslinieces pretstata šo dzīvi pilsētas ikdienas steigai, mainīgajiem tikumiem un paviršajai komunikācijai, kas var skanēt naivi vai banāli, taču atbruņo viņu godīgums. Abas izvēlas neuzsvērt sociālās problēmas, kuru noteikti ne tikai Latgalē, bet arī Transilvānijā – vēsturiskā Rumānijas reģionā, ko no pārējās valsts norobežo Karpatu kalni – nav mazums, bet gan meklēt skaisto un ar tā palīdzību ievilkt skatītāju savā pasaulē. Tomēr skaistais attēlos ir tikai virsslānis. Vērīgāk ieskatoties, sūras dzīves “Zobens lilijās” ir pat vairāk nekā “Klēpī” – tapetes lobās, drēbes ir pavalkātas, svētbildes un sejas – apbružātas, kokakolas lietussargs pagalmā nošķiebies, logu ailas – mušām nolipušas – un laimīgi izskatās tikai bērni. „Esot Latgalē, mani pārņem zaudējuma, bet vienlaikus mežonīga prieka izjūta. Latgale man ir kļuvusi par metaforu zaudētai bērnībai. Redzot šīs vietas tukšumu un pagājušo laiku mantojuma trūdēšanu, es kļūstu par man zināmās Latgales izzušanas liecinieku. Tomēr tā nav tikai zaudēta pagātne, tas ir mans mēģinājums notvert vēl pēdējās, mums tik pazīstamās ainavas atblāzmas. Kaut kādā mērā Latgale ir kļuvusi par metaforu visam, ko esmu pazaudējusi,” raksta Iveta.
Iveta Vaivode. No sērijas “Zobens lilijas”
Atšķirībā no “Klēpja”, kas uzņemts nomaļajā Pilcenes ciemā, kur dzimusi un dzīvojusi Ivetas vecmāmiņa no mātes puses, “Zobens lilijas” izplešas plašāk – fotografēts Vārkavā, Aglonā, Vanagos, Krāslavā, Preiļos un citviet. Ja “Klēpī” (pietiek atcerēties kaut vai attēlu ar kailajām sievietēm aplī, sakāpušām uz akmeņiem) ir kaut kas pagānisks vai tautas pasakai līdzīgs, tad “Zobens lilijās” ik uz soļa redzami reliģiski motīvi. Meitene pārcilā rožukroni, pustukšā istabā uz gultas sēž mācītājs, koši sarkans sirds izšuvums, svētceļojumā saklāta guļvieta, visur krusti un ikonas. Nosaukumā minētās lilijas ir Jaunavas Marijas atribūts, šķīstības simbols. Varbūt, ka skatītājam nav svarīgi zināt, kādu lomu Ivetas dzīvē spēlē katoļticība, ka tā bijusi blakus pieaugot, ka Iveta devusies svētceļojumā uz Aglonu vai reiz laiku pirms gadu mijas pavadījusi klosterī. Taču šie fakti pasvītro, ka “Zobens lilijas”, tāpat kā citus Ivetas darbus, pavada autobiogrāfisks impulss. Man šķiet, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc fotogrāfijās ir tik daudz reliģijas, ne tas, ka Iveta apzināti būtu gribējusi izveidot fotosēriju par reliģiju Latgalē. Iespējams, ja izstādei izvēlētajos attēlos tik ļoti nedominētu līdzīgi reliģiski motīvi, tas skatītājam kļūtu saprotamāk.
Iveta Vaivode. No sērijas “Zobens lilijas”
Salīdzinājumā ar pagājušā gada vērienīgo “Ceļojums uz nekurieni” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ko Iveta veidoja kopā ar vienu no kinētiskās mākslas pionieriem Latvijā Arturu Riņķi, “Zobens lilijas” ir daudz intīmāka izstāde, kas nemēģina neko konceptualizēt, bet balstās Ivetas pasaules izjūtā. Kaut izstaigāt to var pāris minūtēs, labāk būtu pastāvēt pie katra attēla, zāles vidū un durvīs, ļaujot Latgalei lēnām iesūkties aiz ādas. Fotomuzeja telpas bieži tikušas nopeltas kā ne pārāk glaimojoša izstāžu vieta, taču otrā stāva zāle ar apbružāto apmetumu, brūnās koka grīdas mozaīku un pie griestiem vīdošo sienas gleznojumu patiesi piestāv Ivetas fotogrāfiju nostaļģijai, koši sarkaniem un sulīgi zaļiem toņiem attēlos, brūniem koka rāmjiem. Tikai Fotomuzejam beidzot vajadzētu attiekties no tradicionālā visas lielās, baltās sienas izmantojuma milzīgam izstādes nosaukumam un aprakstam, kas ir pirmais, ko redz ienākam pa durvīm. Tā daudz labāk noderētu darbu izlikšanai, tādējādi uzmanības centrā noliekot darbus, ne uzrakstus un brutāli neiejaucoties izstādes ritmā. Izstādes turpinājums trešā stāva zālē nedaudz zaudē savu koncentrēto tempu, reliģijas un dabas mijiedarbību, bilžu izvēle un izkārtojums šķiet sasteigtāks. Arī uz sienas uzzīmētais tapetes ornaments – stilizētas baltas lilijas, svaigi un nevainojami krāsotas – ir pārāk dekoratīvs, lai ļautu iedomāties, ka esam atceļojuši uz kādu no Ivetas fotogrāfijās redzamajām Latgales mājām. Taču Ivetas fotogrāfijas par pliki dekoratīvām saukt nevar. Tajās skaistums kļuvis par vērtību pats par sevi.
Iveta Vaivode. No sērijas “Zobens lilijas”
23. februārī plkst. 18.15 Latvijas Fotogrāfijas muzejā notiks sarunu vakars un Ivetas Vaivodes izstādes „Zobens lilijas” aplūkošanu kopā ar autori.
