Kā sagatavoties nākotnei?
Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgā mākslas centra vadītāja
Par pēdējā mēneša atslēgas vārdiem mākslas institūciju un struktūru publiskajos paziņojumos kļuva jēdzieni “atcelts” (canceled) un “pārcelts” (postponed). Šādi e-pasti pirms apmēram mēneša sāka pienākt no visas pasaules, sākotnēji radot apjukumu, skumjas un bezpalīdzības sajūtu. Tomēr laiks apstiprināja, ka dzīvi nav iespējams atcelt – neraugoties uz tuksnesīgajām pilsētu ielām, apmeklētājiem slēgtajiem muzejiem, galerijām un citām mākslas institūcijām; fiziskajā telpā nerealizētiem projektiem un pasākumiem, kuriem pēc jau savlaicīgi saplānotajiem kalendāriem bija jānotiek šai laikā, mākslas organisms turpina dzīvot. Mobilizējot visas tā iekšējās enerģijas rezerves, un nākot klajā ar jaunām – pašizolācijas laikam pielāgotām, iniciatīvām. Apzinoties, ka – pēc krīzes izraisītā apjukuma mirkļa, mums visiem šobrīd izšķirīgi svarīga ir spēja rīkoties un savstarpējais atbalsts. Mums ir jākļūst par partneriem, kas aizmirst sāncensību.
Tālab Arterritory.com vēršas pie dažādu mākslas institūciju un struktūru vadītājiem ar aicinājumu dalīties savās pārdomās un idejās par to, kā izdzīvot šo laiku un vienlaikus sagatavoties nākotnei, kurai – visticamāk – būs atšķirīgs scenārijs nekā līdzšinējai pirms-pandēmijas pasaulei.
Uz Arterritory.com jautājumiem atbild Latvijas Laikmetīgā mākslas centra (LLMC) vadītāja Solvita Krese.
Kā LLMC dzīvo un strādā šai laikā? Ko “ārkārtas situācija” nozīmē mākslas institūcijai?
Neskatoties uz to, ka ir pārcelta virkne LLMC plānoto pasākumu, kam bija jānotiek aprīlī un maijā, un joprojām ir neskaidra tuvākā un tālāka nākotne, darba, šķiet, patreiz ir vairāk kā jebkad. Nav noslēpums, ka pārmaiņu menedžments jebkurai institūcijai ir bijis izaicinājums arī mazāk ekstrēmās situācijās. Šoreiz ne tik vien jāpārskata gan īstermiņa, gan ilgtermiņa plāni, bet arī jāapgūst jaunas komunikācijas formas.
LLMC darbības priekšrocība ir vidēja mēroga institūcijas fleksibilitāte un spēja ātri reaģēt uz pārmaiņām, kā arī veids, kādā funkcionē LLMC. Proti, institūcijas vīzija tiek īstenota ar dažāda veida aktivitāšu palīdzību. Mēs esam kā tāds astoņkājis. Vienmēr kādas no kājām varēs atrast pamatu uz zemes, lai saglabātu līdzsvaru.
Mēs esam kā tāds astoņkājis. Vienmēr kādas no kājām varēs atrast pamatu uz zemes, lai saglabātu līdzsvaru.
Mūsu darbības redzamā daļa ir vērienīgas izstādes, izglītības programma, grāmatu tulkojumi utt., bet aisberga neredzamā daļa - institūcijas darbības bāze - ir pētniecība, darbs ar arhīviem, mūsu krājuma materiālu digitalizācija u.c. Patreiz aktivitātes, kas bijušas mūsu “armijas” (tik bieži dzirdēts patreizējās situācijas salīdzinājums ar karu) atbalsta bataljoni, tiek pārgrupētas uz priekšējām rindām. Darbojoties ar arhīviem un pētniecību, mēs arī daudz domājam par veidiem un stratēģijām, kā šo informāciju piemērotākā veidā nodot tālāk mūsu auditorijai; kā ar digitālo platformu un instrumentu palīdzību sasniegt cilvēkus, kam izstādes un citas lielpilsētas aktivitātes nav bijušas pieejamas. Mēs izmantojam šo dīkstāvi kā neplānotu laika rezervi, kas ļauj darboties ar lietām, kam iepriekš nav pieticis laika, iet dziļāk pētniecībā un saturā, domāt par cēloņiem un likumsakarībām un daudz mācīties.
Top arī virkne jaunu risinājumu mūsu projektiem – izrādās, ka LLMC vakarskola veiksmīgi var darboties ar Zoom digitālās platformas palīdzību. Tuvākā nākotnē digitālā formātā būs skatāms LLMC izstāžu arhīvs un darbosies izglītības programma. Arī festivāls SURVIVAL KIT, kas pirms vienpadsmit gadiem dzimis iepriekšējās krīzes degpunktā, varēs pārsteigt skatītājus ar jauniem risinājumiem.
Aizvien biežāk dzirdams, ka situācija “pēc tam” būs pielīdzināma pēckara laikam. Kas varētu būt lielākais izaicinājums, ar kuru mākslas institūcijām būs jāsastopas pēc pandēmijas?
Pandēmijas radītā krīze lieliski izgaismo mūsu prioritātes, vērtību sistēmas, vājās un stiprās vietas, gan indivīdu, gan valstu līmenī. Un mēs kā zem palielināmā stikla ieraugām, cik sociāli un finansiāli neaizsargāti ir mākslas un kultūras jomas pārstāvji un arī institūcijas, īpaši nevalstiskais sektors. Un diemžēl jāsaka, ka Latvijas mākslas institūcijām un māksliniekiem situācija būs smaga, jo mūsu valstī, acīmredzot, kultūra nav ierindota prioritāro nozaru sarakstā. Jau patreiz redzam, ka Finanšu ministrijai ir nevēlēšanās iedziļināties kultūras sfērā nodarbināto cilvēku diversificēto ienākumu gūšanas veidā, kas lielai daļai no tiem liedz iespēju saņemt dīkstāves pabalstu. Un valsts vadības līmenī joprojām ir šokējoša neizpratne par kultūras nepieciešamību un nozīmību.
Laikā, kad pēc-pandēmijas sabiedrība būs ļoti zemā punktā gan materiāli, gan mentāli, tieši kultūrai būtu jābūt tai asinsritei, iedvesmojošai tikšanās vietai, garīgās veselības vitamīnam, kas palīdz sabiedrībai piecelties un iztēloties labāku nākotni un uz to virzīties. Un tas būtu arī mākslas institūciju uzdevums, ja vien tās spēs pārdzīvot šo krīzi un atkal piecelties kājās un izkāpt no tranšejām.
Aicinot “glābt” mākslas institūcijas un māksliniekus, tiek piesaukts gan tā dēvētais Rūzvelta plāns (kurators un Serpentine Gallery radošais direktors Hanss Ulrihs Obrists), gan Māršala plāns (Museo Reina Sofia direktors Manuel Borja-Ville). Kādi varētu būt instrumenti Latvijā, kas palīdzētu izdzīvot mākslas jomai?
Šajās dienās gan Māršala, gan Rūzvelta plāns tiek pieminēts bieži un dažādu nozaru kontekstos. Māršala plāns gan neizskatās diez ko cerīgs, jo pandēmija šoreiz ir skārusi lielāko pasaules daļu un nav vairs tā bagātā radinieka, kas mums palīdzētu – kā savulaik ASV glāba kara saplosīto Eiropu.
Daudz adekvātāks izklausās Rūzvelta plāns, kas ar valsts pasūtījumu palīdzību un jaunu darba vietu mērķtiecīgu radīšanu laikā pēc Lielās depresijas ne vien izvilka no posta visu nāciju, bet arī ļāva atsperties virknei vēlāk slavenu mākslinieku, kā piemēram, Džeksonam Pollokam vai Markam Rotko.
Laikā, kad pēc-pandēmijas sabiedrība būs ļoti zemā punktā gan materiāli, gan mentāli, tieši kultūrai būtu jābūt tai asinsritei, iedvesmojošai tikšanās vietai, garīgās veselības vitamīnam, kas palīdz sabiedrībai piecelties un iztēloties labāku nākotni un uz to virzīties.
Patreiz mūsu valsts ar dīkstāves pabalstu un citu instrumentu palīdzību nodarbojas ar ugunsgrēka dzēšanu. Bet nav īsti redzami stratēģiski soļi, kas būtu vērsti uz nākotnes attīstību un šajā situācijā būtu īpaši svarīgi. Mēs varam tikai ar skaudību vērot, kā citas Eiropas valstis tieši šajā kritiskajā momentā piešķir miljonus kultūras attīstībai, jo saredz milzīgo potenciālu, ko kultūra var piedāvāt brīdī, kad jāmēģina izrāpties no krīzes bedres. Kaut vai Igaunija, valsts ar mums līdzīgu vēsturisko un ekonomisko situāciju, kultūrā investē 25 miljonus. Diemžēl Latvijā nekas līdzīgs nenotiek, tā vietā jau dzirdamas runas par līdzekļu optimizāciju kultūras zonā utt. Šis būtu īstais brīdis, kad piemēram, LIAA atvērtu ārkārtas situācijas programmu kultūras produktu digitālo platformu attīstīšanai un sagatavošanai, kas būtu arī tālredzīga investīcija nākotnē. Vai VKKF finansējums tiktu nevis pārdalīts, lai risinātu krīzes situāciju, bet papildināts ar īpašu programmu, kas būtu mērķēta uz risinājumiem, kas veicinātu izkļūšanu no krīzes un ļautu būvēt jēdzīgu nākotnes ainu.
Arī nelieli soļi, kas vērsti uz nākotni, palīdz. Patreiz, piemēram, LLMC sadarbojoties ar Ziemeļu dimensijas partnerības sekretariātu kultūras jomā un ar Kultūras ministrijas atbalstu organizē Kultūras hakatonu, kas norisināsies no 1. līdz 3. maijam un kurā mākslinieki, kultūras institūciju pārstāvji, pakalpojumu dizaineri, IT specialisti un citu profesiju pārstāvji būs aicināti kopīgā starpnozaru vides ideju maratonā izstrādāt jaunas idejas patreizējās situācijas risināšanai un nākotnes attīstībai.
Vai jums ir vīzija par to, kāda izskatīsies mākslas aina tuvākajā nākotnē? Kas būs galvenie pagrieziena punkti un kurā virzienā māksla varētu doties?
Pasaule būs mainījusies, jo normalitāte, kāda tā bija pirms pandēmijas, ir atcelta un pārtraukta. Svarīgi būtu nemēģināt restaurēt pasauli tādā veidolā, kādā tā bija pirms tam, atsākot ar strauju ražošanas tempa palielināšanu, bez pārjautāšanas, kas tieši no vecās pasaules mums ir labs un noderīgs, un no kā varbūt būtu labāk atteikties. Varbūt daudzas lietas ir jādara savādāk un daudz kas no ierastās vērtību sistēmas ir jāpārskata. Brīdinoši sākoties kā ekoloģiska mutācija, šī pandēmija, cerams, mums arī kaut ko iemācis un aicinās pārvērtēt ne tik vien mūsu attiecības ar dabu, bet arī ar līdzcilvēkiem un sabiedrību kopumā.
Svarīgi būtu nemēģināt restaurēt pasauli tādā veidolā, kādā tā bija pirms tam, atsākot ar strauju ražošanas tempa palielināšanu, bez pārjautāšanas, kas tieši no vecās pasaules mums ir labs un noderīgs, un no kā varbūt būtu labāk atteikties.
Tuvākās nākotnes mākslas ainu varētu veidot neliela mēroga izstādes, pasākumi, kas uzrunā cilvēkus ļoti personīgi (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), atvērtās mākslinieku studiju vizītes mazām cilvēku grupām utt. Līdz vērienīgiem starptautiska mēroga mega pasākumiem vēl kāds laiks būs jāpagaida. Mākslas pasaule būs kļuvusi intīmāka un personiskāka, bet vienlaikus, cerams, arī atvērtāka un iekļaujošāka. Lokalitāte tiks pārskatīta kā jauna vērtība, ko būs jāmēģina konvertēt starptautiskā kontekstā. Cerams, ka nepazudīs arī tā solidaritātes sajūta, kas patreiz vērojama gan sabiedrībā, gan nozares iekšienē. Gribētos, lai no šis krīzes mēs iznākam viedāki un lai šis smagais mocību un mācību laiks nav bijis veltīgs.
Foto: Kristīne Madjare
