Laikmetīgā māksla kā domāšanas forma
Latvijas Laikmetīgās mākslas centram (LLMC) – 25! Ko par šo jubileju domā Solvita Krese, kas vadījusi centru visu šo ilgo un pārmaiņām bagāto laiku?
LLMC ir pārsteidzoša mākslas institūcija. Jēdziens “mūsdienu mākslas centrs” parasti nozīmē konkrētu telpu, kur notiek izstādes un norisinās konkrētas institūcijas darbība. LLMC ir savs birojs Alberta ielā, taču tā izstāžu telpa būtībā ir visa Rīga – visdažādākās ēkas un vietas: tirgi, slēgtas rūpnīcas, bibliotēkas, universitātes fakultātes, vienkārši tukšas ēkas un vienlaikus arī muzeji (mākslas, bet ne tikai). Šī gana unikāla pieeja, kas sniedz iespēju nepārtraukti paplašināt LLMC auditoriju un savu draugu un paziņu loku, atspoguļojas arī veidā, kā centra komanda un draugi gatavojas svinēt tā jubileju. Kā rakstīts centra mājaslapā: “Organizācijas nomadiskais darbības veids iedvesmojis 25-gades svinību formātu, rosinot uzlūkot LLMC kā dzīvu organismu – micēliju – kura darbības un ietekmes pavedieni izplatās caur mākslinieku, rakstnieku, dzejnieku, filosofu, pētnieku un kuratoru vadītām pastaigām, kopīgi kultūrkartējot pilsētvidi”.
Solvita Krese, centra direktore visus šos gadus, ir cilvēks, kuras enerģiju, izturību un domāšanas dinamiku var tikai apskaust. Par to, kā un uz kādiem pamatiem Laikmetīgais mākslas centrs tika būvēts, kādi bija tā uzdevumi dažādos periodos, kā Solvita raugās uz šī brīža situāciju un kādas prognozes viņa izsaka nākotnei, mēs parunājām kādā saulainā maija dienā viņas kabinetā Alberta ielā. Un, protams, pieskārāmies arī jubilejas programmai, kas sāksies 31. maija rītā un ilgs 24 stundas.
Solvita Krese, Survival Kit 15, 2024. Foto: Didzis Grodzs
Ja tev būtu iespēja atgriezties 2000. gadā, ko tu darītu citādāk?
2000. gadā bija vairāki lieli notikumi manā dzīvē – piedzima dēls un es nodibināju mākslas centru. Tagad dēlam ir 25 gadi. Tieši tikpat, cik LLMC – tātad pa šo laiku izaugusi vesela paaudze. Šobrīd viņš ir savveida dzīves krustcelēs. Kā jaunam cilvēkam jāizvēlas, ko viņš dzīvē darīs. Viņam it kā viss padodas, bet nav skaidra fokusa. Un tad nesenā sarunā viņš teica – es tevi apskaužu, jo šķiet, tev jau tik agri bija skaidrs, ko dzīvē gribi darīt. Tādā ziņā tiešām man liekas, es esmu laimīgs cilvēks. Tas, ka es gribu darboties mākslas sfērā, man bija skaidrs jau ļoti, ļoti agri. Toreiz gan vēlējos kļūt par mākslinieci, bet tas (varbūt, paldies dievam) neizdevās. Ir sajūta, ka ceļš, kuru es patreiz eju, ir īstais. Tas, ka toreiz pārņēmu iniciatīvu turpināt Sorosa Mūsdienu Mākslas centra (SMMC) darbu, bija ļoti pareizs, lai arī tajā brīdī – iespējams – diezgan pārdrošs lēmums.
Domāju, ka es neko nedarītu citādi. Tad, kad beidza darboties Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, jo Džordžs Soross bija nolēmis turpmāk nefinansēt šīs iniciatīvas (vairāk nekā 20 mākslas centrus, kas bija izveidoti Austrumeiropā un bijušajās padomju valstīs), bija divas iespējas. Viens ceļš bija vienkārši visu likvidēt, aizvērt. Otrs – mēģināt turpināt, izmantojot Sorosa piedāvāto starta finansējumu. Toreizējais centra direktors Jānis Borgs teica: “Nu tad jau viss – slēdzam ciet.” Bet tas šķita tik nepareizi. Bija tik daudz paveikts, ieguldīts, uzkrāts tāds resurss.
Un toreiz, ar salīdzinoši nelielu pieredzi, es izrādīju iniciatīvu – ka šo darbu vajadzētu turpināt un attīstīt. Atskatoties gan uz mākslas centra darbību, gan uz daudziem projektiem, ko esam īstenojuši, ir skaidrs: daudzas manas izvēles ir bijušas kā atbildes uz konkrētām situācijām. Tās ir reakcijas, kurās tu vienkārši nevari rīkoties citādāk. Nav tā, ka es gadiem biju plānojusi dibināt institūciju. Vienkārši konkrētajā brīdī bija jārīkojas – šeit un tagad – jo otras iespējas vienkārši vairs nebūtu.
Bolderājas gājiens, 2002. Foto: Valts Kleins
Arī festivāls Survival Kit radās kā atbilde, kā reakcija uz krīzes situāciju.
Uz krīzes radīto tukšumu – tukšajiem veikaliem, finansējuma trūkumu, sabiedrības noskaņojumu tajā brīdī. Tu vienkārši nevari uz to nereaģēt. Tu saproti: šī ir tā situācija, kad kaut kas ir jādara. Nevari vienkārši sēdēt, rokas klēpī salicis.
Un tā sākās Survival Kit. Mākslinieki ieņēma šīs tukšās telpas, piepildot tās ar radošu enerģiju. Par ļoti minimāliem līdzekļiem. Neviens tajā brīdī nedomāja, ka šis viss kļūs par festivālu – tā bija spontāna, teju impulsīva atbilde uz situāciju.
Un kopš tā laika mēs atkal un atkal sev jautājam: vai joprojām ir jēga veidot festivālu ar šādu nosaukumu? Bet pasaule mums katru reizi piegādā jaunas tēmas, jaunas krīzes. Un šodien par izdzīvošanu jārunā vēl vairāk nekā jebkad.
Domāju, tieši reaģēšana uz situāciju, tāda racionālā rīcībā balstīta spontanitāte ir mans darbības formāts.
Survival Kit 15 atklāšana, 2024. Foto: Sandra Garanča
Bet tajā 2000. gadā – kā jūs redzējāt centra misiju, tā uzdevumu? Vai tas laika gaitā ir mainījies?
Tas mainījies vairākas reizes. Jo sākumā centrs tika veidots kā public private partnership institūcija. Tā tika radīta kā valsts, pašvaldības un Sorosa fonda kopveidojums. Un viens no šīs institūcijas uzdevumiem bija arī kaut kādā mērā pildīt gan valsts noteiktās funkcijas, gan arī pašvaldības funkcijas. Jo tie bija mūsu dibinātāji. Laikmetīgas mākslas muzeja izveidošana jau toreiz tika iestrādāta kā viens no vadmotīviem, ko vajadzētu attīstīt. Sākumā tā sadarbība ar valsti bija diezgan cieša, jo daļa finansējuma nāca no valsts, un arī mēs pildījām vairākas valsts deleģētās funkcijas. Taču mainījās politiskā vara, kurai vairs laikmetīgā māksla nelikās svarīga. Tas bija tas laiks, kad tika apturēta arī Latvijas dalība Venēcijas biennālē.
Kad tas notika?
2003. gadā bija paredzēts, ka Latviju Venēcijas biennālē pārstāvēs mākslinieku grupa Famous Five. Projekta kuratore bija Māra Traumane, un tas jau bija iekļauts apjomīgajā Venēcijas biennāles katalogā – ar aprakstu un attēlu. Taču Kultūras ministrija pēkšņi izlēma, ka neko tādu nevajag, un vienkārši “norāva stopkrānu”. Vienlaikus tika paziņots, ka ministrijai nav intereses atbalstīt tādu iniciatīvu kā Laikmetīgās mākslas centrs. Kultūras ministrija izstājās no dibinātāju loka, un pēc kāda laika – saistībā ar juridisko reformu – arī Rīgas dome pārtrauca savu līdzdalību. Vienīgais no sākotnējiem partneriem, kas palika, bija Sorosa fonda pēctecis – fonds “Dots”, kas joprojām ir viens no mūsu dibinātājiem un biedriem.
Tādējādi vienā mirklī mēs kļuvām pilnībā neatkarīgi un patstāvīgi. Un paši sākām ļoti mērķtiecīgi noteikt savas prioritātes un virzību. Ja skatāmies uz Latvijas mākslas vai plašāk – kultūras ainu – var redzēt, ka mūsu niša ir skaidri iezīmēta: mūs interesē tie mākslas procesi, kas rezonē ar sociāliem un politiskiem notikumiem. Šobrīd domājam gan par ekoloģiju, gan par iekļaujošas sabiedrības veidošanu, dekolonizāciju un citām tēmām, kas skar sabiedrību arī ārpus mākslas lauka. Tā mēs arī redzam savu misiju – mākslu kā katalizatoru un stimulu lielākiem procesiem.
Atskatoties uz 25 gadiem, var droši teikt, ka mums ir izdevies ietekmēt dažādus procesus – gan mākslas uztverē, gan komunikācijā ar sabiedrību. Jau kādu laiku nodarbojamies ar dekolonizācijas jautājumiem, un šī tēma kļūst arvien aktuālāka arī globālā ģeopolitiskā kontekstā. Māksla ir ļoti spēcīgs instruments, kas palīdz aktualizēt šādas tēmas, un mēs par tām sākām runāt jau pirms aptuveni septiņiem gadiem.
Survival Kit 10 (2018)
Bet, paraugoties uz notiekošo tai pasaules daļā, kuras balsts ir demokrātijas principi… Tik daudz ir ieguldīts tieši sociāli politiskā, iekļaujošā, uz toleranci balstītā virzībā, taču šobrīd teju visur jūtama nosliekšanās uz konservatīvo pusi. Vai tas nav kaut kā… sāpīgi?
Tas ir ne vien sāpīgi – tā ir patiesi traģiska sajūta. Man šķiet, gan es, gan liela daļa sabiedrības nemaz nebijām iedomājušies, cik trausla ir pasaule, kuru esam kopā būvējuši. Arī mēs, mākslinieki un mākslas institūcijas – daudzu desmitgažu garumā. Likās, ka tā ir stabila ēka, kas pamazām nostiprinās, cementējas, ar vienlīdzības, iekļaušanas un visām citām vērtībām, kuras bijām pieņēmuši kā pašsaprotamas. Un tagad tas viss, šķiet, vienkārši... eksplodē.
No otras puses, raugoties plašākā vēstures kontekstā, redzams, ka pasaule mainās cikliski. Kā pulksteņa svārsts – tas aiziet uz vienu pusi un pēc tam atgriežas. Tikai nezinu, cik tālu tas tagad aizšūposies pretējā virzienā. Un ir šī sajūta – kāpēc tieši mums jāatrodas šajā posmā, kad svārsts iet atpakaļ? Droši vien tie, kas pārstāv konservatīvāku domāšanu, teiktu: “Beidzot pasaule sāk sakārtoties!” (smejas) – tas jau atkarīgs no tā, no kuras puses tu skaties...
Man šķiet, šobrīd svarīgākā ir prasme neļauties panikai vai traģikai, bet censties ieraudzīt arī ko pozitīvu un, iespējams, mēģināt to “mehānismu” kādā viltīgā veidā atkal pagriezt.
Latvijā šis pagrieziens, iespējams, pagaidām vēl nav tik asi jūtams, jo konservatīva domāšana šeit jau vēsturiski ir bijusi visai spēcīga. Nesen sarunājos ar kuratoru no Spānijas, kas jau piecpadsmit gadus strādā Zviedrijā, un viņš stāstīja, ka tur pastāv radikāli konservatīva partija, kuras programmā viens no punktiem ir nulles finansējums laikmetīgajai mākslai. Pie mums šobrīd šādas iniciatīvas tomēr nav izskanējušas.
Jā, bet, skatoties, piemēram, uz to, kas Rīgas domē varētu notikt nākamajās vēlēšanās... Es domāju, šobrīd konservatīvās vērtības varbūt vēl netiek tik skaļi artikulētas. Protams, šādu spēlētāju netrūkst. Tomēr pagaidām vēl liberāli, demokrātiski un kritiski domājošie cilvēki veido vairākumu. Taču spēku samēri var ļoti ātri mainīties. Domāju, ka Latvijā ir diezgan daudz cilvēku, kuri simpatizē gan Trampa ideoloģijai, gan konservatīvisma uzplaukumam kopumā. Ir sajūta, ka tuvojas vai jau nāk kāds pārmaiņu vilnis. Redzēsim.
Un kā šo 25 gadu laikā veidojušās LMMC attiecības ar citām mākslas institūcijām Latvijā?
Manuprāt, viens liels ieguvums ir, ka pirms vairāk nekā pirms 15 gadiem tapa Latvijas laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija (LKNVOA). LMMC ir viens no tās veidotājiem.
Latvijai raksturīga interesanta iezīme, ka laikmetīgās kultūras segmentu vairāk darbina tieši nevalstiskais sektors. Mēs visi solidarizējamies, ļoti lielā mērā mēs cīnāmies par kopīgām interesēm. Bet tādā vērtību ziņā vai izpratnē par mākslinieciskiem izpausmes veidiem, vislīdzīgāk mums domājošā institūcija ir bijis Jaunā teātra institūts. Taču kopumā sadarbojamies ar daudzām institūcijām, jo mūsu gadījumā esam izvēlējušies šo nomadisko darbības veidu. Tādējādi nodarbojamies pārsvarā ar satura radīšanu un piemeklējam šim saturam specifiskas telpas vai tukšās ēkas. Ja veidojam, piemēram, pētniecībā balstītu izstādi ar muzeja darbiem, tad ejam uz sarunu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ja, savukārt, veidojam izstādi par demenci vai par depresiju – tad uz Medicīnas vēstures muzeju. Neierobežojot sevi ar kādas telpas parametriem, mēs varam veidot izstādes jebkur, tāpēc veidojās ilgstošas sadarbības ar daudzām institūcijām. Ar jau pieminēto LNMM sadarbojamies gadiem ilgi.
Izstāde "Nenorunātās tikšanās/ Unexpected Encounters" ietvaros izstāžu zālē Arsenāls, 2019. Foto: Kristīne Madjare
Vai šis princips – piemeklēt atbilstošas telpas katrai izstādei – bija izkristalizējies jau sakumā?
No sākuma jau nemaz nebija skaidrs, kā viss izvērsīsies. Kā jau teicu, viens no mūsu dibinātājiem bija Kultūras ministrija, kuras viens no mērķiem bija arī bruģēt ceļu Laikmetīgās mākslas muzejam. Sākotnēji domājām, ka mums vajadzētu kādu izstāžu telpu, kur varētu veidot savus projektus. Taču jau ar mūsu pirmo izstādi – “Mūsdienu utopija”, kas notika 2001. gadā izstāžu zālē “Arsenāls”, sapratām, ka, visticamāk, turpināsim strādāt ar lielām izstādēm, kas balstītas diskursīvā pētniecībā, ne tikai vizuālā izpausmē. Drīz arī kļuva skaidrs, ka vieni paši šādu lielu telpu uzturēt nevarēsim. Un tas, ka Latvijā būtiski trūkst izstāžu telpu, nav nekāds noslēpums.
Mēs kādu laiku mēģinājām darboties lielā izstāžu telpā Andrejsalā. Tikai tagad atskatoties saprotam, cik tā bija tipiska gentrifikācijas situācija. Jau toreiz bija skaidrs, ka ar laiku īpašnieki mainīsies un telpas tiks izmantotas citiem mērķiem. Tā ir plaši izplatīta parādība pasaulē – mākslinieki tiek ielaisti tukšās telpās, tie tās apdzīvo, piešķir dzīvību un vēlāk tās pārņem citi. Tur, kur šobrīd atrodas dzērienu veikals Spirits & Wine, agrāk atradās mūsu ekspozīciju zāles. Arī augšstāvā mums bija izstāžu telpa “Ēdnīca”, kuru “darbinājām” trīs gadus, īstenojot visai apjomīgu izstāžu programmu. Un tagad, mūsu jubilejas kontekstā, viena no izstādēm arī būs saistīta ar šo pieredzi.
Andris Eglītis, gaisma svīst. Joprojām zem debess juma, 2025. Izstādes publicitātes foto
Jā, Andra Eglīša izstāde notiks tieši tajā pašā vietā, kur 2005. gadā. Toreiz tās nosaukums bija “Zem debess juma”, tagad – “gaisma svīst. Joprojām zem debess juma”. Vai arī saturs būs līdzīgs?
Saturs būtībā būs diezgan līdzīgs – būs apskatāmas arī vairākas gleznas no mākslinieka pirmās izstādes. Lielformāta darbi, kas toreiz tika eksponēti pavisam neierastā veidā – uz stalažām, tumsā, ar fokusētu apgaismojumu jeb spotiem. Tagad šie darbi tiks eksponēti dabiskā apgaismojumā, un izstādes centrālo daļu veidos pavisam jaunas gleznas. Tajās atkal redzamas debesis – tās pašas debesis, tikai no cita skatpunkta un citas vietas.
Eglītis šīs ziemas mēnešus pavadīja “Filozofu torņos”, kur bija noīrējis studiju. Katru rītu viņš izgāja uz balkona un gleznoja debesis saullēktā – neatkarīgi no tā, vai tās bija pelēkas, apmākušās vai dzidras. Tā tapusi jauna gleznu sērija – debesu juma portreti.
Total body workout (“Kopējais ķermeņa treniņš”). Performanci pirmo reizi bija iespējams vērot 2002. gadā, LLMC rīkotajā sieviešu-mākslinieču izstādē “6. elements”
Bet jubilejas pasākums sāksies ar dejām?
Mēs ilgi domājām – kā lai svinam savu jubileju?
Pagājušajā vasarā kopā ar bijušajiem kolēģiem, kuri šo 25 gadu laikā ir kļuvuši par lielu, radošu kopienu, daudzus vakarus pavadījām pie ugunskura manā dārzā. Sēdējām, sarunājāmies un meklējām, kāds varētu būt visatbilstošākais svinību formāts. Un sapratām, ka jubileja jāsvin nomadiskā veidā - staigājot, pārvietojoties. Mēs esam kā micēlijs, kas izplešas nemanāmi, bet atstāj pēdas – mūsu nospiedumi palikuši dažādās Rīgas vietās. Tāpēc jubilejas svinības izvērtīsies kā pastaigu cikls visa gada garumā.
Mēs iezīmēsim tēmas, ar kurām esam strādājuši, un vietas, kur mūsu izstādes un pasākumi ir notikuši. Šīs pastaigas ļaus mums gan atskatīties pagātnē, gan paraudzīties nākotnē – rekonstruēt notikumus, bet arī radīt ko jaunu kopā ar jauniem māksliniekiem. Tas viss sāksies 31. maijā, kad virzīsimies cauri Rīgai pa tām lokācijām, kur mēs esam veidojuši izstādes vai kur ir notikuši mūsu pasākumi. Es pati sāku savu rītu ar vingrošanu. Tālab šķita – protams, arī šī jubilejas pastaiga varētu sākties ar rīta vingrošanu. Tāpēc mēs rekonstruēsim Kristīnes Kursišas performanci Total Body Workout, kas notika 2002. gadā viesnīcā “Nams 99” Stabu ielas galā. Šis bija daļa no izstādes “6. elements”, kurai jau toreiz bija izteikta feministiska ievirze. Projektu veidojām kopā ar Katrīnu Neiburgu, Moniku Pormali un citām māksliniecēm. Toreiz performancē piedalījās gan mākslinieces, gan citi radošie cilvēki – visas kopā izpildījām tādu kā aerobikas priekšnesumu.
Tagad, pēc 25 gadiem, mēs to atkārtosim. Jācer, ka visas toreizējās performances dalībnieces būs gatavas piedalīties arī tagad. Taču šoreiz performance tiks veidota kopā ar jauno horeogrāfi Ramonu Levani, kas radījusi jaunu horeogrāfiju, iedvesmojoties no 2002. gada notikuma un tā laika atmosfēras. Un mēs aicinām piedalīties ne tikai mākslinieces, ar kurām esam sadarbojušies šo 25 gadu laikā, bet arī jaunas mākslinieces un cilvēkus, ar kuriem mums ir bijusi sadarbība visdažādākajos projektos. Mēs sāksim šo rītu ar dejām Latvijas Nacionālās bibliotēkas vestibilā. Nacionālajā bibliotēkā arī esam strādājuši – tur notikušas vairākas mūsu izstādes, tostarp arī izstāde, kas bija veltīta Hardijam Lediņam.
Un tad dosimies tālāk – gājēju gājienā kopā ar “Grāfienēm” – jaunajām māksliniecēm, kuras šo pasākumu veido ar atraktīviem elementiem. Tā laikā virzīsimies uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kas vienmēr bijusi labs un uzticams sadarbības partneris. Mākslas akadēmijas dārzā tiks rekonstruēta performance “Leiputrija”, kas notika pirmajā Survival Kit un kuru veidoja Katrīna Neiburga kopā ar Agnesi Krivadi. Toreiz viņas virkni mākslinieku, rakstnieku un dzejnieku, aicināja piedalīties radošā rituālā – zupas vārīšanā, kas kļuva par savveida mākslas, kopā būšanas un simboliskas dalīšanās izpausmi. Un jau atkal gan Katrīna, gan Agnese iesaista gan tās kādreizējās performance dalībniekus un arī jaunus – filozofus no žurnāla “Tvērums”, kuri sarunāsies ar zupas ēdājiem caur centra izdoto tulkojumu sērijas tekstu prizmu. Paralēli notiks bērnu darbnīcas Medicīnas vēstures muzeja dārzā, akcentējot izglītības komponenti, kas mums ir ļoti svarīga.
Notiks arī ekskursija uz Viktora Timofejeva izstādi LNMM, kas arī akcentē mūsu sadarbību ar muzeju. Un tālāk – Eglīša izstāde bijušajā LLMC izstāžu telpā, kur tagad atrodas Spirits & Wine. Pēc tam – grand final Boļševičkā, kur arī notikuši vairāki mūsu projekti. Uzstāsies gan “Nebijušā restauratori”, gan “Zvīņas” – tādējādi atsaucot atmiņā arī NSRD darbību, kā arī virkne dīdžeju, ar kuriem esam sadarbojušies gadu gaitā. Bet no rīta Platons Buravickis uzstāsies ar rītausmas performanci. Ar Platonu mums arī ir visai sena sadarbība. Viņš bija tas komponists, kas Hardija Lediņa “Kuncendorfa un Osendovska” lenšu ierakstus pārveidoja par skaņdarbu orķestrim un balsīm.
Viktora Timofejeva personālizstādē “Citi pasažieri” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja. Foto: Ansis Starks
Ja salīdzina jaunos māksliniekus toreiz un tagad, vai ir lielas paaudžu atšķirības?
Zini – “agrāk zāle vienmēr bija zaļāka” un tā tālāk, bet, manuprāt, toreiz mūsos bija kaut kāds nenormālais draivs, vismaz tiem cilvēkiem, kas man bija apkārt. Bija tāda milzīga uzdrīkstēšanās, drosme kopā arī ar kaut kādu neprātību paveikt. Un izdzīvošanas iemaņas, kas bija attīstījušās jau 80., 90. gados. Tagadējie jaunieši ir auguši pilnīgi citā vidē. Un viņi noteikti ir pragmatiskāki, viņi “neplēsīsies pušu”, lai kaut kādas lietas izdarītu. Un man šķiet, viņi ar vēsu pratu izvērtē situāciju – vai tas ir pūļu vērts? Pirms 25 gadiem, varbūt, nebija tā konteksta, nebija zināšanu, bija vairāk pārgalvības, uzdrīkstēšanas. Tagad jaunieši daudz ņemas ap well-being un personīgo izaugsmi. Manuprāt, mēs sevi vispār nesaudzējām – visu darījām “uz 120 procentiem”.
Varbūt jaunāka paaudze vizuālās mākslas jomu uztver kā sistēmu, kur attīstīties, virzīties uz priekšu pakāpeniski, soli pa solim.
Varbūt viņiem vienkārši ir vairāk zināšanu nekā mums toreiz bija. Bet ir daudzi jaunieši, ar kuriem mēs sadarbojamies, un viņiem raksturīga ļoti gaiša enerģija.
Kāda, tavuprāt, varētu būt Latvijas laikmetīgās mākslas nākotne, skatoties uz tiem jaunajiem māksliniekiem, kurus tu pazīsti?
Manuprāt, daudzus vairāk interesē mākslas komerciālais aspekts, un pieņemu, ka mākslas tirgus arī pie mums straujāk attīstīsies, tā klātbūtne būs jūtamāka – pēdējā desmitgadē laikmetīgā māksla ir kļuvusi “stilīga” un to uztver kā dzīvesstila elementu. Jaunie mākslinieki tagad strādā starptautiskajā telpā. Lielākā daļa no viņiem studē ārzemēs, daudziem ir ārzemju galeriju pieredze un daudzi dzīvo starp dažādām valstīm.
Un, ņemot vērā šībrīža tendences, respektīvi, pendele virzās vairāk uz konservatīvo pusi, mākslas sociāli politisko lomu, iespējams, kļūs grūtāk realizēt – varbūt tā būs vairāk pakļauta kādam ideoloģiskam formātam. Vispār grūti saprast, kas tālāk notiks un kur mēs nonāksim. Bet man gribētos cerēt, ka kādreiz tomēr te būs tādas spēcīgas institūcijas kā Laikmetīgās mākslas muzejs. Nu, kaut kad taču tam jānotiek, lai arī šobrīd situācija nav īpaši cerīga. Esmu bijusi klātesoša kādās četrās darba grupās, kas izveidotas laikmetīgās mākslas muzeja sakarā, un nu viss atkal iestrēdzis.
Skatoties uz nevalstisko sektoru – tur ir daudz spēcīgu un interesantu iniciatīvu, bet bieži vien šie cilvēki vienkārši pārdeg. Cik ilgi iespējams dzīvot tādā nenoteiktībā? Protams, laikmetīgās mākslas nākotne Latvijā ir arī atkarīga no vispārējās ģeopolitiskās situācijas – kādā virzienā tas viss aizies? Par komerciālā segmenta attīstību var runāt diezgan droši. Pārējais būs ļoti atkarīgs no tā, kas notiks Eiropā un pasaulē kopumā.
Vēl viena lieta, ar ko LMMC nodarbojas, ir Latvijas mākslinieku popularizēšana ārzemēs. Vai kuratoriem starptautiskajā vidē ir izveidojušies priekšstati par Latvijas mākslas ainu? Varbūt pat pastāv kādi stereotipi?
Vairākiem starptautiskiem kuratoriem joprojām interesē mākslinieki, kas strādā ar savu vēstures pārvērtēšanu. Viņiem padomju laika vēsture kaut kādā ziņā joprojām šķiet eksotiska, un lietuvieši ar to nodarbojas daudz vairāk. Ir arī tāds stereotipisks kuratoru segments, kas meklē postpadomju atskaņas. Vai arī no šejienes māksliniekiem gaida, ka “jūs esat tie dabas bērni, kas pazīst visas tās zālītes”, bieži vien ieceļot māksliniekus teju šamaņu kategorijā, meklējot pagāniskos nospiedumus. Taču daudzi jaunie latviešu mākslinieki dzīvo un strādā ārzemēs, un viņu darbi ir ļoti internacionāli, balstīti uz starptautiskām referencēm – tāpēc bieži pat nevar pateikt, vai tas ir “latviešu mākslinieks” vai “nelatviešu mākslinieks”.
Bet ir skaidrs, ka interese parādās tad, kad spēj lokālo pasniegt globālā kontekstā, savu unikalitāti tomēr sakņojot lokalitātē. Ja tev ir kādi privāti stāsti, vēsturiskas atsauces, kādas zināšanas un prasmes, ko tu veiksmīgi vari pārcelt laikmetīgās mākslas valodas kontekstā, tad parasti tas piesaista cilvēkus.
Piemēram, mākslinieču duets Skuja Braden. Atceros, kad vedām Skuja Braden uz Venēciju, mūsu pašu mākslas vidē bija dzirdami tādi izteicieni kā “Jūs, traki? Kas tas tāds ir vispār? Vienkārši trauki un kičs”. Bet viņu darbos savienojas ārkārtīgi augsta tehniskā prasme un neparasts veids, kā strādāt ar konkrēto materiālu. Viņu māksla ir kas daudz vairāk par tradicionālo keramiku, tā atsedz arī aktuālus mūsdienu naratīvus. Balansēšana uz ironijas robežas, feministisko ideju klātbūtne un LGBT konotācijas – tas viss padara šos darbus unikālus un arī lasāmus no ļoti daudziem līmeņiem. Tur arī ir viņu darbu panākumu atslēga. Viņas trāpa aktualitātē, kad popularitāti iegūst feministiski aspekti tieši caur šo amatniecisko, prasmju (crafts) pieeju. Kad keramika, tekstils, stikla māksla no kaut kādām otrās šķiras mākslas parādībām pēkšņi nonāk priekšplānā un tiek ļoti cienītas. Mēs pamanījām lokāli spožu parādību un īstajā brīdī iecēlām starptautiskajā kontekstā. Tagad viņām starptautiskajā mākslas laukā iet riktīgi labi.
9. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljona "Selling Water by the River" (“Tirgot ūdeni upes malā”) preses konference, 2022. Foto: Kristīne Madjare
Zinu, ka pirms centra jubilejas tev pašai bija grandiozs ceļojums, kas, droši vien, sniedza iespēju uzkrāt spēkus un iespaidus...
Tas bija tiešām tāds once in a lifetime ceļojums. Mēs to veicām kopā ar Gundegu Laiviņu, bijušo Jauna teātra institūta direktori, ar kuru mums ir ļoti līdzīgs skatījums uz lietām, īpaši mākslas un kultūras kontekstā. Tagad viņa dzīvo Ņujorkā.
Par šo ceļojumu mēs runājām jau sen, un biļeti es nopirku vēl pirms Tramps nāca pie varas. Vienkārši tajā brīdī bija iespēja – labas cenas lidojumam. Kad Tramps sāka aktīvi darboties un radīt thaosu, dekonstrukciju, man uz brīdi šķita – varbūt tomēr nevajag braukt. Daudzi teica: “Tu tiešām tagad brauksi? Tur uz robežas tik daudzus cilvēku neielaiž, jāatbild uz stulbiem jautājumiem...” Bet bijām jau nolēmušas, ka brauksim. Brauksim pie dabas. Un tā arī bija. Ņujorkā es vēl nedaudz pievērsos darba lietām, tikos ar cilvēkiem, lai virzītu kādu projektu, bet pēc tam devāmies tālāk – uz Kaliforniju. Patiesībā apbraucām četrus štatus – Arizonu, Jūtu, Kaliforniju un Nevadu.
Un tas viss bija prātam neaptverami – mēs nobraucām vairāk kā 1000 kilometrus un arī nogājām ļoti daudzus kilometrus kājām. Tas bija tāds shaking off periods – fiziski un emocionāli. Pārsteidzošākais bija, cik ļoti mainās ainava. Dažu stundu laikā vari pārvietoties no vienas laika zonas uz citu, no tuksneša uz kalniem, no kalniem uz mežiem, no mežiem pie upēm ar klinšu krastiem. Dabai tur ir tāds spēks, tāds mērogs, tāds plašums, kādu es nebiju iepriekš pieredzējusi, lai gan esmu daudz ceļojusi. Tās 12 dienas, kuras pavadījām, vienkārši virzoties cauri ainavai, bija ļoti dziedējošas. Tās palīdzēja attīrīt prātu. Tagad jūtu, ka man ir daudz vairāk spēka un arī vairāk telpas galvā, lai saprastu daudzas lietas.
Un telpa saprašanai un domāšanā ir tik vajadzīga pasaulē, kas ir pārpildīta ar ziņām, signāliem un impulsiem.
Kritiski domāt – jā, man šķiet, ka tā ir galvenā lieta. Viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem ir – kas tad īsti ir laikmetīgā māksla? Un es bieži atbildu – tā ir domāšanas forma. Tas ir par domāšanu, par refleksiju. Nevis par mākslu kā priekšmetu vai kā investīciju objektu, ne arī kā dizaina elementu interjerā. Māksla kā objekts mūs laikam nekad nav īpaši saistījusi. Mūs interesē māksla, kurā ir naratīvs, vēstījums, ideja.
Tā māksla, kas uzdod jautājumus. Atbildes gan reti tiek dotas – drīzāk tā baksta, provocē, liek domāt. Un reizēm tas pat var būt kaitinoši vai diskomfortabli. Bet tieši tas, manuprāt, arī ir būtiski.
Titulbilde: Mākslas parks “Mobilais muzejs. Nākamā sezona”, 2021. Foto: Monta Kaiva Konovalova
