Putniņš brīvības gaisā
Saruna ar Starptautiskā Laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit 13 kuratori iLianu Fokianaki
Festivāls Survival Kit jau 13. reizi iekārtojies kādā no Rīgas pamestajiem namiem – šoreiz bijušajā Unibankas ēkā pašā Vecrīgas sirdī. Kādreizējās Rīgas Biržas bankas izvēle nav nejauša, jo tieši šeit – blakus Radio mājai – norisinājās daudzi zīmīgi Atmodas laika notikumi, kas līdz ar pretošanās un atdzimšanas kultūru kalpojuši par iLianas Fokianaki kuratorkoncepcijas pamatu.
Grieķu kuratore iLiana Fokianaki daudzējādā ziņā izmainīja Atēnu mākslas ainu, ienesot tajā nozīmīgu pasaules mākslinieku projektus. Kā kuratore viņa strādājusi pie izstādēm tādās pasaules mākslas institūcijās kā Ņujorkas e-flux, Parīzes La Colonie un KADIST, Roterdamas Kunstinstituut Melly un Ļubļanas Laikmetīgās mākslas muzejs. Pašlaik iLiana strādā pie divām grupas izstādēm – Karalienes Sofijas muzejā Madridē un laikmetīgās mākslas centrā Framer Framed Amsterdamā; abi projekti nāks klajā 2023. gadā.
Par festivāla Survival Kit 13. izlaiduma vadmotīvu iLiana Fokianaki izvēlējusies rindu no Ojāra Vācieša dzejoļa – “Putniņu vajag noķert”. Kāpēc tā? Un kā viņa redz Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs organizētā ikgadējā festivāla jaunāko laidienu? Par to arī mēs parunājām dažas dienas pirms festivāla atklāšanas un brīža, kad vairāk nekā 30 mākslinieku darbi tiks nodoti publikas vērtējumam, bet The Hearing Voices kafejnīcā sāksies festivāla plašā publiskā programma.
Kā aizsākās jūsu kā kuratores darbs pie festivāla Survival Kit? Vai sagatavojāt konceptu pirms tikšanās ar māksliniekiem, vai tas tapa šo tikšanos rezultātā? Kā iespaidi par Latviju un šeit pieredzētais palīdzēja jums noformulēt ideju?
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs katru gadu ielūdz nelielu kuratoru grupu uz Rīgu – apskatīt Survval Kit izstādi un piedāvāt savu festivāla redzējumu, konceptu. Attiecīgi pēc tam tiek izlemts, kurš no šīs grupas būs nākamā festivāla izlaiduma kurators. Man šis process aizsākās jau 2021. gada oktobrī. Koncepts radās līdz ar šo viesošanos Latvijā; es nokļuvu Ojāra Vācieša muzejā un muzeja direktore man uzdāvināja vienu Vācieša grāmatu – dzejas izlasi angļu valodā.
Zinu, ka jūs ļoti iedvesmoja šis Ojāra Vācieša muzeja apmeklējums, jūs pat vienu dzejoļa rindu izvēlējāties festivāla nosaukumam. Kā jūs saprotat šo rindiņu un kāpēc vispār dzeja ir svarīga?
Tieši tā arī notika. Es izlasīju uzdāvināto grāmatu, un dzejoļa nosaukums man likās iedvesmojošs, taču ne tikai tas, visiedvesmojošākais bija tieši dzejoļa saturs:
Putniņu vajag noķert,
Citādi lidos augstu,
Citādi nevarēs aizlikt
Priekšā tā mutei plaukstu.
Citādi pavasaros
Atkal kaut ko tur cerēs,
Dēs kaut kādas tur olas
Un sev līdzīgus perēs.
Putniņu vajag noķert,
Un noķert tieši aiz astes,
Citādi — kas tad dziedās
Stiepļotu režģu kastēs.
Viņam ir jādzied, ko pavēl,
Vai arī jāaiziet bojā,
Viņam ir jāzina — no dziesmām
Ēstgriba uzlabojas.
Putniņu vajag noķert,
Lai vieglāk ir pieēst punci.
Putniņš lai dzied, kamēr piekūst,
Pēc tam viņu atdos runcim.
Man pēc maltītes dzīvesprieks
Pāri sirds malām kūsā,
Un uz tepiķa gulēs
Runcis ar sarkanām ūsām.
Dzejolis ir ārkārtīgi spēcīgs, tā tiešām ir izcila literatūra. Man patika, ka šajā alegorijā izmantoti dzīvnieki. Dzejolis unikālā veidā, izmantojot ironiski sarkastisku toni, runā par autoritārismu un cenzūru, tas man likās ļoti spēcīgi un mūsdienīgi.
Vizuālā identitāte: Rana Karan un Cécile Kobel
Man radās iespaids, ka starp Survival Kit 13 darbiem daudzi būs balstīti dokumentācijā – video un foto formātā. Vai jums kā kuratorei interesē māksla, kas ir tiešā saskarē ar realitāti (un konkrēti – ar politisko realitāti)?
Dokumentācija var izpausties dažādās formās, ne tikai video un foto. Māksla vienmēr ir vai vismaz tai vienmēr vajadzētu būt saskarē ar realitāti, citādi tā kļūst par buržuāzisku dekoru.
Bet es saprotu, ka izstādē ir arī “skaniskā daļa”, ko iedvesmojusi 1987.–1991. gada Dziesmotā revolūcija? Kādi ir šie darbi, kā tie mijiedarbojas ar auditoriju?
Visa izstāde ir par attiecībām starp mākslu un skaņu un to, kā tās “atbalso” demokrātiju. Izstāde “Putniņu vajag noķert” koncentrējas uz to, kāda loma cilvēces vēsturē ir bijusi skaņai, mūzikai, balsij, jebkādam skaniskajam materiālam kā emancipācijas momentus definējošam, iezīmējošam un raksturojošam spēkam. Pretdarbība represijām un autoritārismam, skaņas attiecības (vai to neesamība) ar vārda brīvību, balss spēks un skaņas loma pretošanās, revolūcijas un pašnoteikšanās procesos. Prezentētie darbi aplūko un pēta mākslas lomu šādos vēsturiskos un laikmetīgos momentos, kur galvenais uzsvars ir uz mūziku un skaņu kā nevardarbīgas pretošanās deklaratīvu žestu vai kolektīvas performativitātes formu. Šīs izpētes mērķis ir arī veidot ciešāku saskari ar globālās pandēmijas sekām. Pandēmija mainīja mūsu skaņas ainavu un izpratni par skaņas lomu, jo pasaules palēnināšanās lika no jauna atklāt stindzinošu klusumu. Vienlaikus pandēmija arī skaidri parādīja, ka pat veselības krīzes laikā nav iespējams apklusināt cīņu par taisnīgumu. To pierādīja gan globālā Black Lives Matter kustība, kas ielas, ausis un prātus piebāza ar saukļiem par brīvību, vienlīdzību un sociālo taisnīgumu, gan vides aizsardzības kustības globālās izpausmes, liekot mums ieklausīties tajā, kas atrodas aiz antropocentriskās pasaules perspektīvas robežām, gan arī nesenās pretkara demonstrācijas visā pasaulē, solidarizējoties ar Ukrainas iedzīvotājiem.
Kā šībrīža situācija un karš Ukrainā ietekmēja izstādes tapšanu? Kāpēc par dalībnieku no Ukrainas izvēlējāties tieši Mikolu Ridniju?
Karš Ukrainā, protams, liek jautājumiem, ko uzdod izstādes darbi, izskanēt jaunā aktualitātē. Es Mikolas darbus zināju jau iepriekš, un arī viņš, tāpat kā visi pārējie, tika izvēlēts atbilstoši darbu izcilības un iederības izstādes naratīvā kritērijiem.
Kuri latviešu mākslinieki tika uzaicināti piedalīties izstādē un kāds ir viņu pienesums?
Izstādē piedalās trīs latviešu mākslinieki – Kristaps Epners, Krišs Salmanis un Sabīne Šnē. Viņi piedāvā savu tulkojumu tai tematikai, par ko runājām iepriekš. Visiem trim ir pasūtīti jauni darbi, tāpēc – nāciet tos skatīties! Lai man te nav viss jāizstāsta.
Kā jūs saprotat “laikmetīgās mākslas festivālu”? Kāpēc mums joprojām ir vajadzīga šāda aktivitātes forma? Vai tai vairāk jāpaliek kā izstādei, vai arī jākļūst par diskusiju, sarunu un dialogu platformu?
Festivāls kā termins, manuprāt, iekļauj dažāda veida prakses un formātus, ko varam dēvēt par “iedibinājumu ārpus muzeja sienām”; tajā ietverts daudz vairāk nekā izstādē – tur ir performances, darbnīcas, apaļā galda diskusijas, lekcijas, kino seansi. Tāpēc arī, man šķiet, tas daudz precīzāk izsaka to, ko dara Survival Kit. Lai labāk saprastu, ko es ar to domāju, vajag vien ieskatīties bagātīgajā publiskajā programmā, ko šogad piedāvā festivāls.
Ko jūs domājat par festivāla norises vietu – bijušās bankas telpām Vecrīgas centrā?
Tur ir interesanta arhitektūra. Un arī interjers, kas atsaucas gan uz 18. gadsimta amerikāņu bankām, gan 20. gadsimta 80. gadu estētiku. Izstādes pirmais un otrais stāvs estētiskā ziņā ir ļoti atšķirīgi. Vissvarīgākais tomēr ir ēkas VIETA – to izvēlējāmies, lai Survival Kit 13 norisinātos Rīgas vēsturiskajā centrā, šajā laukums pretī radio mājai, kur “Dziesmotās revolūcijas” laikā notika gājieni un demonstrācijas. Tamdēļ arī izstādē var redzēt attēlus no Barikāžu muzeja, kas integrēti starp mākslas darbiem.
Ceru, ka tas nav noslēpums… Bet gribētu pajautāt, kāpēc savu vārdu rakstāt šādā veidā – ar mazo ‘i’ sākumā?
Savu vārdu rakstu šādi, jo, pirmkārt, pati esmu feministe un, otrkārt, mani ļoti iedvesmo afroamerikāņu feministe bella huksa (bell hooks), kura gan vārdu, gan uzvārdu rakstīja ar mazajiem sākumburtiem. ‘L’ izvēlējos rakstīt kā lielo, jo tas ir otrais burts vārdā – otrais burts, otrais dzimums. Tas ir simboliski. Taču arī ļoti praktiski – tas visiem ziemeļeiropiešiem liek izrunāt manu vārdu pareizi.
***
Festivāls Survival Kit 13 norisināsies no 3. septembra līdz 16. oktobrim
Titulbildē: Survival Kit 13 kuratore iLiana Fokianaki. Foto: Thalia Galanopoulou
