Dekoloniālās ekoloģijas. Baltijas konteksts
Izstāde “Dekoloniālās ekoloģijas” skatāma Rīgas Mākslas telpā līdz 15. janvārim
Apjomīgo starptautisko izstādi “Dekoloniālās ekoloģijas”, kas tika atklāta 1. novembrī, iecerējis un īstenojis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC). Tā ir daļa no centra realizētā projekta “Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā”, pie kura LLMC strādā jau kādu laiku. Sadarbība ar izstādes dalībniekiem aizsākās mākslinieciskā pētījuma “Pārmaiņu ekosistēmas” publiskās programmas ietvaros 2021. gadā – tā norisinājās Rīgā, kā arī LLMC vasaras skolā, kuras tēma bija “Postsociālisma ekoloģijas”.
Mākslas centra komanda un kuratore Ieva Astahovska uzskata, ka “postkoloniālisma un dekoloniālisma pieejas, lai pārskatītu sarežģītās pagātnes un tagadnes attiecības, Austrumeiropā un postpadomju reģionā, ir ieguvušas jaunu aktualitāti līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Šo pieeju mērķis ir sniegt jaunus skatpunktus un kritiskas norādes, kā domāt par koloniālās, imperiālās, arī okupācijas varas ilgstošo iespaidu arī pēc tās šķietamām beigām… Interpretējot plašāk, dekoloniālisms ietver arī jaunus skatījumus uz cilvēka un vides savstarpējām attiecībām, dominējošo, patērējošo ietekmi uz dabu, un nepieciešamību to mainīt… Virkni izstādes darbu virzījušas posthumānisma idejas, kas komentē attiecības ne vien starp cilvēkiem, bet arī starp dzīvo un nedzīvo dabu, starp dabu un kultūru, sabiedrību un vidi”.
Izstādes dalībnieki un kuratore Ieva Astahovska izstādes atklāšanā 1. novembrī. Foto: Kristīne Madjare / LLMC
Izstādē piedalās mākslinieki no Ukrainas, Baltijas valstīm, Polijas un Nīderlandes. Aplūkoto problēmu, kā arī izmantoto izteiksmes veidu spektrs ir ļoti plašs. Tālab šoreiz vairāk pievērsīsimies tieši Baltijas kontekstam, kur īpaši pamanāma ir Igaunija. Viens no mūsu kaimiņu atslēgas darbiem ir Marijas Kapajevas divu kanālu video “Piespiedu atmiņas”, kas izstādīts līdzās atsevišķi eksponētu tekstu izlases darbam ar nosaukumu “Hronikas”.
“Šis darbs ir stāsts par tanku, kas vēl salīdzinoši nesen bija apskatāmas manā dzimtajā pilsētā Narvā,” stāsta Marija. “Es tur izaugu un teju katru dienu devos savās gaitās garām šim tankam. Veselu nedēļu pirms tā demontāžas (16. augustā) vietējā vara un brīvprātīgie organizēja diennakts video tiešraidi no konkrētās lokācijas. Es sāku darboties ar šo video plūsmu, sākotnēji vēl līdz galam nesaprazdama, kurp tas mani aizvedīs.” Darbs sastāv no diviem video kanāliem – pirmajā ekrānā redzama Marija, kas strādā pie datora savā darbistabā, nodarbojas ar pašattīstošām praksēm un vingrinājumiem, žāvājas, vienkārši dzīvo. Uz sienas viņai fonā un daļēji arī uz ķermeņa visu laiku projicējas tanka videotranslācija. Vienlaikus otrā ekrānā skatāmi autores uzņemtie kadri no tanka Т-34 postamenta pakājes, kur piebrauc cilvēki, fotografē tanku un fotografējas paši ar tanku fonā. Spīd saule, tur ir gan bērni, gan pieaugušie.
Marijas Kapajevas darbs «Piespiedu atmiņas»
Tas, neapšaubāmi, ir spilgts un tiešs apliecinājums tam, kā padomju laikā uzkonstruētie naratīvi joprojām iejaucas mūsdienu dzīvē. Mūsu dzīvēs. Šis neapšaubāmi ir mēģinājums pārrunāt, pat izkliegt šo problēmu (video noslēgumā māksliniece parādās uz postamenta, no kura jau aizvākts tanks, un pilnā balsī kliedz ar parka ainavu fonā). Jo skaidrāk autores pozīcija (“tas, ko es saku šai darbā, ir man privātais viedoklis, es necenšos reprezentēt kādu no vietējām kopienām”) izpaužas izstādē eksponētajos tekstos, kuru rakstījusi pati Marija Kapajeva. Piemēram, šāds:
18. augusts, 2022
es atceros savas vecmāmiņas un vectētiņus
man ir svarīgi viņus atcerēties
man ir svarīgi par viņiem pastāstīt
taču man ir neizturami
pat tikai uz sekundi
iztēloties
kādu no viņiem
tanka veidolā.
tā nav mana atmiņu forma.
baba Pana –
tā ir ceptu pīrādziņu smarža
un tēja ar pienu no apakštasītes.
vectēvs Boriss –
tie ir mākslīgie zobi
un kpss kongresi pa teļļuku naktīs
pilnā skaļumā.
vectēvs Koļa –
mūžīgi kaklasaite un veste
mazas plastmasas eglītes smarža
un plates, kas griežas dažādos ātrumos.
baba Aņa –
tā ir pasaule tikai fotogrāfijās.
es nekad neuzzināšu
kā skanēja
viņas balss.
taču es zinu ka tajā bija
bērniņa zaudēšanas
sāpes
un līme, kā ēdiens blokādē.
viņi nekad
nav bijuši un nebūs
ne tanks
ne parāde
ne uzvara
ne piemineklis
pat ne uz viņu kapa.
viņi ir daļa no manis
no mana ķermeņa
viņu pieredze
glabājas zem manas ādas
un tur ir ļoti daudz sāpju
vientulības
un zaudējumu.
un man ļoti gribas
palīdzēt viņiem
noslēgt šo geštaltu
pārņemt šo nastu
lai es pati
viendien
izelpotu
un ieelpotu
pilnu krūti
ar visu vēderu
abiem pleciem
un galvu.
izjustu vieglumu
tur
kur šobrīd dzīvo
migrēna.
taču pagaidām
es vēl joprojām dzīvoju
ar šīm sāpēm.
Ar Marijas Kapajevas darbu par Narvas T-34 ģeogrāfiski sasaucas arī Igaunijā dzīvojošā un strādājošā socioantropologa Fransisko Martinesa (Francisco Martinez) inicētā grupas instalācija “Kas glabājas tumsā”. Pusotru gadu viņš kopā ar kolēģiem apmeklējis un pētījis pagrabus dzīvojamajās mājās Austrumigaunijā (šai teritorijā, kas robežojas ar Krieviju, ietilpst arī Narva) – cenšoties noskaidrot, kādas lietas cilvēki glabā šais kapsulās vai savveida laika mašīnās. Kopumā viņi pabijuši aptuveni 30 pagrabos, no kurienes uz Rīgu atvests 21 objekts (“visas šīs lietas mēs aizņēmāmies uz laiku, apsolot īpašniekiem tās atdot atpakaļ,” stāsta Martiness). Ragaviņas, slēpes, izdzerta Gruzijas vīna pudele, Igaunijas piecu kronu banknote, ikona, grāmatiņa (Če Gevaras biogrāfija) un citas to īpašniekiem svarīgas lietas šobrīd stāv uz plauktiem izstāžu telpa un izstaros savus stāstus.
Socioantropologs Fransisko Martiness pie savas instalācijas «Kas glabājas tumsā». Foto: Kristīne Madjare / LLMC
Un ap tiem savu vēstījumu veido Fransisko Martinesa uzaicinātie mākslinieki – Viktors Gurovs (Viktor Gurov) darbā “Sarts kāpnēs” pievēršas tekstiem un uzrakstiem pagrabos un to estētikai, savu tekstuālo kolāžu izgriežot uz linoleja, kas noklāts uz grīdas; Darja Popoļitova (Darja Popolitova) piedāvā kādas 60. - 70. gadu “atdzīvinātas” lelles videopastaigu autentiskos bērnu ratiņos caur “tumšām vietām” – klubiem un reiviem. Savukārt Anna Škodorenko (Anna Shkodenko) izstādījusi “Durvis uz pagrabu” – īstas, masīvas koka durvis, caur kuru “actiņu” redzami divi video, kuru galvenā varone ir Helēna Mutonen. Šī sieviete dzīvo piecstāvu mājā Kohlajarvē, kas sākusi sēsties un plaisāt, jo uzcelta uz pamestām šīfera raktuvēm. Kādā mirklī sieviete nolēmusi plaisas pagrabā aizsegt ar flīzēm, kas neizmantotas glabājušas turpat – pagrabā. Šķitis, ka tā sienas būs gan stabilākas, gan vizuāli izskatīsies labāk. Iesākumā viņa veidojusi abstraktu kompozīciju, vēlāk pievērsusies ziedu motīviem un ar flīžu mozaīku noklājusi ne tikai pagraba, bet arī bēniņu telpu. Šis stāsts ir savveida metafora tam, kā tiek piesegtas, aizziestas sociālās plaisas sabiedrībā. Žēl tikai, ka caur actiņu Helēnas radošās izpausmes nav saskatāmas visā pilnībā.
Ieskatoties Annas Škodorenko darbā “Durvis uz pagrabu”
Ar atmiņas tēmu un neoficiālo arhivēšanu saistīts arī Vikas Ekstas un Annas Griķes darbs “Mazdārziņš Nr. 849”, kas uzreiz iekrīt acīs. Tas ir namiņš, kas no visām pusēm (arī tā jumts) aplīmēts ar 80. - 90. gadu plastikāta maisiņiem, kurus krājusi Annas vecmāmiņa, atrodams Vikas un Annas veidotais zīns ar vectēva pierakstiem, kur pa vidu ar roku rakstītām piezīmēm ielīmētas arī receptes kokteiļiem, kuru pamatsastāvdaļa ir slavenais Havana Club rums. Maisiņi ir visdažādākie, sākot ar Iecavas Putnu fabrikas, Ādažu agrofirmas un kinofestivāla Arsenāls piederības zīmēm un beidzot ar maisiņiem no televizoru un skaņu aparatūras veikala “Orbīta”, kas atradās iepretim Brīvības piemineklim, vai tādiem, kas reklamē magnitolu “Rīga 310” . Tieši tāda magnitola, no kuras skan autentiska latviešu estrādes mūzika, karājas arī pašā namiņā. Uz galda gulošajā zīnā atrodamie vectēva pieraksti par sadzīves sīkumiem un pirkumiem mijas ar pārdomām par latviešu tautas degradāciju un debesīs kāpjošajām deputātu algām.
Vikas Ekstas un Annas Griķes darbs «Mazdārziņš Nr. 849». Foto: Kristīne Madjare / LLMC
Pavadošajā tekstā lasāms: “Pēcatmodas skurbums izteikti skāra paaudzi, kas vairs nespēja pārorientēt savu darba dzīvi, tomēr vēl nebija sasnieguši pensijas vecumu. Deviņdesmitajos gados šiem “mazajiem (liekajiem?) cilvēkiem” nepalika daudz vairāk iespēju, kā vien just sarūgtinājumu par politisko un ekonomisko krīzi un noslēgties. Nabadzību pavadīja alkoholisms, bet televīzijas ekrānos pieejamais saturs radīja teju hipnotisku efektu. Laika gaitā iezīmējās nostalģija, ka labākais dzīvē palicis pagātnē. Otrā pasaules kara laikā dzimušās paaudzes paradumus – rūpes par mazdārziņu, taupīgu lietu uzkrāšanu un ar roku rakstītas piezīmes gan par sadzīviskām lietām, gan par noskaņām sabiedrībā – mūsdienās aizstājuši ekoloģisko produktu veikali, pārdomāts patēriņš brīvajā tirgū un tviteris. Šiem cilvēkiem aizejot mūžībā, radiniekiem jātiek galā ar daudzu gadu gaitā uzkrātajām lietām, no kurām reti kurai ir praktiska vai emocionāla vērtība. Atstātās lietas atklāj, ka to vērtība slēpās pašā sarūpēšanas procesā, un to apjoms ir kā mūža gara dienasgrāmata, kurā nekas netika aizlaists nebūtībā, tostarp arī ne vieglās dzīves epizodes”.
Aurēlija Maknīte stāsta par savu multimediālo instalāciju «Ainavas partizāns». Foto: Kristīne Madjare / LLMC
Lietuviešu māksliniece Aurēlija Maknīte (Aurelija Maknytė) savā multimediālajā instalācijā “Ainavas partizāns” pievērsusies padomju mantojumam Baltijas valstu lauku ainavā, aplūkojot to no meliorācijas un to seku skatpunkta. Tēmas ietvaros par īstenu dabas partizānu māksliniecei kļūst tāds vietējais dzīvnieks kā bebrs. Ekspozīcijā iekļauti pat vairāki vietējo bebru “darbi” – ar izdomu un baudu apgrauzti koku stumbri.
Ingas Erdmanes darba «Ja es nekustos, zeme kļūst plakanāka» fragments. Foto: Kristīne Madjare / LLMC
Savukārt latviete Inga Erdmane šādā konteksā pievērsusies Baltijas jūrai, kur aizvien plašāku teritoriju aizņem mirušās zonas, kur nenotiek skābekļa apmaiņas cikls. Darbā “Ja es nekustos, zeme kļūst plakanāka” viņa velk paralēles starp ūdens apmaiņu Baltijas jūrā (tā notiek ļoti lēni – apmēram 30 gadu laikā) un paaudžu maiņu. Atmodas paaudze ienāca politikā ar aktivitātēm, kas lielā mērā saistītas ar ekoloģijas tēmām, taču pēc trīsdesmit neatkarības gadiem jaunā Latvijas iedzīvotāju paaudze atrodas ekoloģiskajā situācijā, kas paģēr tūlītēju un pārdomātu rīcību.
Linda Boļšakova sava darba «Staburadze Corallia» paviljonā. Foto: Kristīne Madjare / LLMC
Vēl viena latviešu māksliniece Linda Boļšakova izstādījusi darbu Staburadze Corallia. Viņa radījusi māksliniecisku mītu par kādu zemūdens organismu, kas parādījies tajās vietās, kuras tika appludinātas, būvējot Plaviņu HES. Pirms piecdesmit septiņiem gadiem tā rezultātā gāja bojā leģendārais Staburaga ūdenskritums, kura ziemeļu nogāzē bija atrodamas Sarkanajā grāmatā ierakstītās Alpu kreimules (Pinguicula alpina). Tās parādījās mūsu reģionā pēdējā Ledus laikmetā pirms 12 000 līdz 14 000 gadu, taču pakāpeniski izzuda, un, līdz ar Staburaga aiziešanu zem ūdens, kreimules šobrīd zied tikai Nacionālajā Botāniskajā dārzā (tiesa, tās tur tiek diedzētas no sēklām, kas atvestas no Igaunijas). Boļšakovas darbā kreimules atdzimst jaunā veidolā.
Poļu māksliniece Diāna Leloneka (Diana Lelonek) instalācijā “Svēteļi”, savukārt, pētījusi balto stārķu un Getliņu izgāztuves savstarpējo saistību. “Latviešiem baltais stārķis – svētelis – ir nozīmīgs kultūras simbols, un ar šiem putniem ir saistīti daudzi ticējumi. Stārķi nes laimi un svētību mājai, uz kuras jumta tie ligzdo, pasargā no ugunsnelaimes, nes mīlestību, labklājību un bērnus. Ierakstot Google meklētājā vārdus baltais stārķis, mēs atradīsim tūkstošiem idillisku attēlu ar šo melnbalto putnu zaļā pļavā vai putnu, kas nes mazuli. Skats uz stārķiem, kas cīnās ar kaijām par atkritumiem, ir krasā kontrastā ar šo patīkamo ikonogrāfiju”. Trīs kanālu video idillistiska balss stāsta par to, kā starp stārķiem poligonā veidojas jaunas attiecības – tur viņiem visiem pietiks vietas un barības. Tā ir neašaubāma mūslaiku karikatūra – plaša, barības (lai arī ne īpaši veselīgas) pārpilna izgāztuve; atkritumu un palieku karaļvalsts kā savveida zooidille. Konteinerā, kuru sedz stikls, eksponēta arī neliela “kultūrslāņa” izlase no Getliņu poligona – spalvas, kauli, kaut kādi pārakmeņojušies atkritumi. Pats poligons radās vēl padomju laikā un rīdzinieki to joprojām turpina izmantot. Ir acīmredzams, ka daudzas ekoloģiskās problēmas, kuras mēs saņēmām mantojumā, laika gaitā ir tikai kļuvušas lielākas. Jā, protams, mums jāapzinās to izcelsme un sākotnējie iemesli, taču vēl svarīgāk ir šos jautājumus risināt.
Līgas Spundes darbs «Maijpuķītes / Veltījums sagurušai meitenei». Foto: Kristīne Madjare / LLMC
Jauni ekodomāšanas modeļi dzimst Līgas Spundes un Maijas Demiteres darbos. Spunde, kas pazīstama kā māksliniece, kas virtuozi savā darbībā izmanto digitālās tehnoloģijas, ar zīmējumu sēriju “Maijpuķītes / Veltījums sagurušai meitenei” pievēršas digitālajam detoksam – apzināti atsakoties no digitālo tehnoloģiju izmantojuma kādā laika periodā. Viņa izmanto tradicionālo sietspiedes tehniku, turklāt darbu radīšanas rehnoloģiskais process aizlienēts no ikebanas – japāņu tradicionālā ziedu kārtošanas veida, kas balstīts striktā disciplinētībā un principos, kas sakņojas garīgajās praksēs... Šīs sērijas mērķis esot kalpot par iedrošājumu visiem, kas jūtas noguruši.
Maijas Demiteres darbs «Tomātu-kartupeļu kalkulatoru». Foto: Kristīne Madjare / LLMC
Liepājā dzīvojošā un strādājošā Maija Demitere piedāvā apmeklētājiem paspēlēties ar “Tomātu-kartupeļu kalkulatoru”. “Kalkulators ļauj aprēķināt, cik daudz tomātu un/vai kartupeļu katram būtu iespējams izaudzēt sev pieejamajā telpā... Ikvienam būtu jāveido un jāuztur savs dārzs, kaut vai uz balkona vai palodzes, lai labāk novērtētu šo milzīgo mūsu dzīves sastāvdaļu,” uzskata māksliniece, kas pati aizrautīgi nodarbojas ar eksperimentiem akvaponikas jomā. Ar viņas pūļu rezultātu var iepazīties dabas mājā Liepājā. Arī Rīgas mākslas telpā redzamais projekts ir dzīves mīlestības un zaļuma pārpilns.
Vēl noteikti jāmin kāds vizuāli ļoti iespaidīgs projekts, kas dzimis tieši Baltijā. Viens no zīmīgākajiem jauno mediju centra RIXC sasniegumiem divtūkstošo gadu sākumā bija starptautiska konference un meistardarbnīca, kur uzmanības fokusā bija radio astronomijas un skaņu mākslas mijiedarbība. Norises vieta atradās Irbenē, trīsdesmit kilometru attēlumā no Ventspils. 20.gadsimta 90. gadu sākumā padomju armija tur tomēr neuzdrīkstējās uzspridzināt gigantisku lokatoru, ar kura palīdzību vairākas desmitgades tika pārtverti NATO kara bāžu un mākslīgo pavadoņu signāli. 32 metrus lielā, pilnībā rotējošā paraboliskā antena RT-32 joprojām ir lielākais tāda veida objekts Ziemeļeiropā un astotā lielākā pasaulē. Pēc divdesmit gadiem Rasa un Raitis Šmiti atgriezušies pie ši tik daudznozīmīgā objekta, kas ne tikai pievilina tūristus, bet tiek izmantots arī kosmosa pētniecībā. “Izmantojot mūsdienu sensorās tehnoloģijas, mākslinieki vizualizē antenas kustību, dinamiku un pozīciju maiņu… Šajā mākslas darbā milzīgā antena atklājas vairs ne kā masīvs objekts, bet punktu mākonis. Rotējot aiz katra punkta tas atstāj “pēdas” un iezīmē antenas kustību, sekojot līdzi signāu trajektorijām. Pārveidota punktu mākonī, antena pati kļūst par imateriālu daļiņu un viļņu kopumu. Antenas RT-32 kustību vizualizācija mijiedarbojas ar skaņu, kurā sonificēti dati no radioteleskopā veiktajiem novērojumiem kopā ar vides ierakstiem.”
Pie šīs gigantiskās videoprojekcijas iespējams mierīgi un nesteidzoties apcerēt pagātni, kas joprojām sūta te attālinātus, te tuvus signālus šodienā. Kaut kādā mērā sastingušā tanka (Marijas Kapajevas telpā) un mūžīgi meklējumos rotējošā RT-32 projekcijas paradoksālā veidā pārklājas, satuvinās. Protams, izstādes aktualizētās tēmas (atgādinam, ka esam koncentrējušies tikai uz daļu no tām – tikpat zīmīgs un analīzes vērts ir ukrainietes Oļas Mihaiļukas kara pieredzei, atmiņai un vardarbībai veltītais darbs un Haralda Matuļa postpadomju vizuālie un tekstuālie pētījumi, kā arī Noderlandei piederošās Kirasao salas mākslinieku grupas projekts) paģēr ne tikai definēšanu un izcelšanu. Tieši tālab izstādes “Dekoloniālās ekoloģijas” ietvaros notiks arī plaša publisko pasākumu un diskusiju sērija.
