Brīvi krītoša ieloce
Izstādes “Starp mums viss labi” apskats / Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstāde un publiskā programma Dzirnavu ielā 60A-21 norisinās līdz 31. martam
Iemājojusi Dzirnavu ielas pirmskara laika dzīvokļa greznajos interjeros, kuratores Andras Silapēteres vadībā izstāde tiecas sniegt redzamību LGBTK+ kopienai Latvijā un reizē sola šķetināt “dzimtes un kvīru diskursus”. Aicinājums arhivēt tagadni, aktīvi uzrunājot kopienas pārstāvjus un vācot atmiņu un pieredzes stāstus, ir viena no šīs redzamības stratēģijām, kurai izstādē ierādīta centrālā vieta – vismaz telpu plānojuma ziņā. Līdz ar to “Starp mums viss labi” grupas izstādes formātā turpina izkopt interesi par LGBTK+ Latvijas kopienas vēsturi un iezīmēm, ko 2015. gadā pieteica Kaspara Vanaga kūrētā “Šķērssvītra. Starp normatīvo un fantāziju” (“šķērss” ir vēl viens vārda queer tulkojuma variants). Kontinuitāti starp abām izstādēm uzsver arī fakts, ka to mākslinieku grupas daļēji pārklājas.
Foto: Annemarija Gulbe
Savukārt otrs nodoms “aktualizēt diskursus” ir tieši tikpat nekonkrēts kā izklausās. Te noderētu kāda atsauce uz šo diskursu pārstāvjiem un veidotājiem. Tiesa, iepazīstoties ar izstādes darbiem un to aprakstiem, var nojaust, ja “kvīrs” te lietots vairākās nozīmēs – gan šaurākā, kas apzīmē noteiktu seksuālo identitāti, gan plašākā, ar to saprotot sociālās kritikas funkciju. “Kvīrs” ir arī īpašība, kas apzīmē to, kas neiederas binārajā domāšanas sistēmā, izaicina kultūras normas un pārkāpj robežas. Kvīru teorijas pārinieks ir feminisma teorija, nevis “dzimtes diskurss” – “dzimte” ir abās teorijās izmantots analīzes rīks, kaut arī citkārt to lieto kā eifēmismu feminisma apzīmēšanai. Varbūt šī “svara kategoriju” neatbilstība arī ir atbildīga par izstādes koncepcijas juceklīgo iespaidu – atrast vienojošu motīvu, kas šiem tuvajiem, tomēr atšķirīgajiem skatījumiem ļautu organiski vienam otru papildināt, tā arī nav izdevies. Uz “identitāti” liktās cerības nepiepildās – darbu aprakstos šis vārds atkārtojas tik bieži, ka rada iespaidu – identitāte var būt jebkas.
Foto: Ingus Bajārs
Izvēle “nebaidīt” izstādes apmeklētājus ar Batleri vai Halberstāmu, bet “Rietumu” teorētiķu vietā izcelt postsociālisma autori, poļu rakstnieci Dorotu Maslovsku, var būt arī kuratoriāla taktika. Maslovskas lugā “Starp mums viss labi” dažādu paaudžu vienas ģimenes sievietes mēģina izdzīvot, autores vārdiem runājot, “klaustrofobiski šaurā kambarī”. Šī vienistabas dzīvokļa “tapešu stūri ir viegli samērcēti un ieplēsti, ar praktiski neesošu tepiķi ir pārklāts pelējums uz sienas”, bet mēbeļu virsmu klāj “pārtikas produktu kiš-miš, grādīgie dzērieni un fizioloģiskie izdalījumi”. Šādos apstākļos ģimene “dzīvo, neguļ, grozās no sāna uz sānu, vemj, dabū caureju, nedzīvo un mirst”.[1] Viņu dzīvju fonā pulsē Otrā pasaules kara traumas, bet pie apvāršņa redzama tikai vēl lielāka nabadzība un ekoloģiska katastrofa. Varšavas un Rīgas dzīvokļu pretstatījums var radīt virkni dažādu asociāciju, tostarp izstādei nebūt ne glaimojošu, pamatojums telpu izvēlei nav skaidrots – vai to noteica nejaušība vai apzināts lēmums? Lugas teksta drūmā absurda gaisotnē frāze “Starp mums viss labi” drīzāk izskan kā feministiska postapokalipses ironija. Tomēr izstādes veidotāji tajā optimistiski saskata mierīgas līdzāspastāvēšanas solījumu, kuras priekšnosacījums ir sava stāsta stāstīšana un tā aizmiršanas nepieļaušana.
Šajā apsvērumā arī balstās viens no izstādes centrālajiem motīviem – apzināt, dokumentēt un saglabāt kvīru kopienas dzīves pieredzes, kuras var uzlūkot par atsevišķu subkultūru. Tās izpausmes mēdz būt tikpat nepamanāmas un šķietami nenozīmīgas kā saplēsta trauka lauskas vai vilciena biļetes – šos tēlus izmanto Konstantīns Žukovs, veidojot monohromus miniatūrus darbus par “Melnās neļķes” kopienu. Šī ir trešā daļa darbu ciklam, kurā autors pievēršas homoseksuālu vīriešu attiecību daļējai neredzamībai – ja Žukova iepriekšējā izstādē tika uzsvērta kriminoloģiska pieeja, tad šeit homoerotiskie inscenējumi integrēti virtuves interjerā, piešķirot vēstījumam intīmāku noskaņu.
Foto: Ingus Bajārs
Tieši līdzdarboties stāstu un liecību vākšanā izstādes apmeklētājus aicina divi darbi – Krišjāņa Elvika procesuālā instalācija “Kvīru bailes” un interaktīva darbības zona “Stāstu viesistaba”, ko sadarbībā ar LGBTK+ kopienu veidojušas Rūta Jumīte un Ieva Laube. Tajos savas liecības apmeklēji pieraksta uz lapām, kuras ieliek aploksnē un tad iemet kastē. Stāstu vākšana ir svarīga, taču identisku paņēmienu izmantošana divos dažādos darbos rada atkārtošanās iespaidu. Elvika instalācijas fokuss ir kvīru afektivitāte: bailēm kā viscerālai emocijai pretstatīts atsvešināts bezķermeniskums, ko pārstāv birokrātiski noformēta liecības nodošanas vieta.
Foto: Ingus Bajārs
Foto: Jānis Klaučs
“Stāstu viesistabā” jautājumi ir vispārīgāki, un atbildes uz tiem var arī piestiprināt ar skoču pie “Dzīvo jautājumu sienas”. Šādas aktivitātes ir svarīgas un noderīgas, izstādē savāktos materiālus plānots nodot Latvijas Universitātes pētniekiem, tomēr pārdomas raisa to saderība ar pārējiem izstādes darbiem. Neraugoties uz pārdomāto dizainu un radošo telpas noformējumu, “Stāstu viesistabu” grūti skatīt kā līdzdalības mākslas piemēru – tā drīzāk atgādina iekļaujošas sabiedrības izglītības darbnīcu. Tās “intonācija” izteikti kontrastē ar kaimiņu – Annemarijas Gulbes instalācijas “Pārklājumi”, ko veido padomju sekcijas asamblāžas, un Ata Jākobsona “Zilās koraļļu istabas” – rafinēto izteiksmi un tēlainībā balstītajiem nozīmju sazarojumiem. Iespējams, atšķirīgs scenogrāfisks risinājums un telpu sadalījums, piemēram, pārceļot šo aktivitāšu zonu uz virtuves telpu, spētu panākt līdzsvarotāku un loģiskāku ekspozīcijas darbu vēstījumu gradāciju.
Foto: Ingus Bajārs
Izstādes atvērtība un orientācija uz skatītāju pamanāma arī interaktīvā saskarsmē ar mākslas darbu “Šļipatas”, kas apmeklētājus sagaida pie pašas ieejas. Tā ir Mētras Saberovas darinātā mājas čību kolekcija, ko izstādes apmeklētāji var uzvilkt, lai izstādi izstaigātu. Līdz ar viesmīlības žestu apavi ir arī Baltijas Drag kopienas vēstures arhīvs – to izgatavošanā māksliniece izmantojusi audumu atgriezumus no tērpiem, kas piecu gadu laikā tapuši dažādām “karaļu” performancēm. “Šļipatas” kā iemiesots, feministiskajā rūpju ētikā balstīts mākslas darbs satur atsauces gan uz rokdarbiem kā vernakulāru kultūras praksi, gan seko idejai par bezatkritumu mākslu, gan norāda uz mākslas ķermenisko aspektu – tās ir jānēsā. Iegūtās nodiluma pazīmes liecina par to lietojamību, reizē parādot izstādes apmeklētāju plūsmu un estētiskās izvēles.
Foto: Ingus Bajārs
Izstādē ir arī “feministiskā sala”, kurā sastopam Zentas Dzividzinskas, Felicitas Pauļukas un Ingrīdas Pičukānes darbus. Dzividzinskas fotomontāžās kaila sievietes ķermeņa atveidē saskatāmas vizuālās atsauces uz apsnigušajām “Akmens sievām” – Viduslaikos tapušo skulptūru grupu Ukrainas teritorijā. Ingrīda Pičukāne turpina dialogu ar Felicitas Pauļukas darbiem, kas aizsākās jau 2021. gadā Survival Kit festivālā, un šoreiz sadarbībā ar Montu Cimdiņu piedāvā ieskatīties Pauļukas neoficiālās dzīves līkločos. Grūti pateikt, kas šokē vairāk – vai Felicitas dzīvesbiedra, kanonizētā mākslinieka Jāņa Pauļuka fiziskā un emocionālā vardarbība pret sievu, vai Latvijas mākslas kritikas līdzdalība šīs vardarbības normalizēšanā un pat romantizēšanā, par ko liecina Pičukānes atrastās liecības Latvijas presē: “Tāpat kā Van Gogs nogriež ausi, (..) Jānis paķer siksnu un uzšauj sievai”, spriež mākslas zinātniece Ingrīda Burāne sarunā ar Undīni Adamaiti 2021. gadā avīzē “Diena”.
Atis Jākobsons “Zilā koraļļu istaba. Foto: Ingus Bajārs
Izstādi noslēdz Jākobsona “Zilā koraļļu istaba”, kas “Starp mums viss labi” klaustrofobiskajā kambarī atver simbolisku logu uz jūras plašumu – binārajā domāšanā neietilpināmo iespēju daudzveidību. Instalācijas meditatīvo noskaņu uzbur auduma drapērijas, stūrī sakārtoti zviļņi un virkne keramikas priekšmetu, kas veidoti organiskos, formālai klasifikācijai nepakļāvīgos veidolos dažādās zilās krāsas variācijās. Vienā no objektiem iesprausts izdedzis smaržkociņš – atminējums smaržas pavedienam, kas jūtams telpā. Kā izskaloti no jūras, šie priekšmeti atgādina ne tikai par dzīvības rašanos ūdenī – kas notika nebūt ne heteroseksuāla kontakta rezultātā – bet arī atziņu, pie kuras nonākuši daudzi dabas pētnieki, proti, ka lielākā daļa dzīvo būtņu neatbilst Rietumu sabiedrībai tik fundamentālajam nošķīrumam starp sievišķo un vīrišķo kā savstarpēji izslēdzošām un ķermenī “iekonservētām” iezīmēm. Ja kaut kas ir dabiski, tad būt par kvīru.[2] Darbs rosina vēlreiz atgriezties atmiņās 2015. gada vasarā, kad Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā notika Ingas Melderes intervence “Blaumaņa istaba”. Toreiz, pievēršot uzmanību hipotēzei par rakstnieka homoseksualitāti, māksliniece izmantoja līdzīgu paņēmienu – ievīstīja ekspozīcijas telpu maigos audumu ūdenskritumos, izceļot plūstošas, taktīlas, liegas maskulinitātes apveidus. Iespējams, brīvi krītoša auduma ieloce ir Latvijas laikmetīgajā mākslās atrasts vietējais vizuālais tulkojums apzīmējumam “izkāpt no skapja”, tomēr tā nostiprināšanai ir nepieciešama arī citu abreviatūras burtu līdzdalība.
[1] Maslovska, D. 2016. Starp mums viss labi. Tulk. Z. Štāla. Mansards, 32. lpp.
[2] Sk., piemēram, Hird, M. J. 2004. Naturally Queer. Feminist Theory, 5(1), 85-89.
