«Latvijas kolekcija» Malmē
No 2. decembra līdz 2023. gada 16. aprīli Malmes Mākslas muzejā ir skatāma izstāde “Latvijas kolekcija”, kas tapusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) sadarbībā ar Malmes Mākslas muzeju. Izstādē “Latvijas kolekcija” pirmo reizi kopš 20. gadsimta 50. gadiem kolekcija tiks izstādīta pilnā apjomā kopā ar astoņiem jauniem darbiem, ko veidojuši mākslinieki, kuri pētījuši kolekciju.
Latvijas mākslas kolekciju, ko Malmes Mākslas muzejs kā dāvinājumu saņēma 1939. gadā, līdz 1958. gadam bija apskatāma muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Tajā atrodamas ainavas, portreti, klusās dabas, kara ainas un scenogrāfiju skices, galvenokārt no 20. gadsimta 30. gadiem. Kolekcija bija iecerēta kā tā laika Latvijas laikmetīgās mākslas izlase un 50 mākslas darbu kopums iemieso noskaņu, kurā caur mākslu tiek meklētas atbildes uz jautājumu par Latvijas identitāti. Darbu kopums iezīmē Latvijas dabu un kultūru cildinošas idejas, kas raksturīgas prezidenta Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma kultūrpolitikai, kas tika ieviesta pēc 1934. gada apvērsuma.
Niklāvs Strunke. “Ilustrācija pasakai”. 1930. gadi (c. 1932). Malmes mākslas muzejs. Foto: Helene Toresdotter
Izstādes jaunie darbi izceļ nepamanītos naratīvus kolekcijā un pievēršas plašākiem jautājumiem, kas saistīti ar nacionālismu un nacionālas valsts veidošanu Baltijas reģionā, tajā pašā laikā tiek atzīts šo nelielo valstu trauslums un tā loma kā pretmets imperiālismam. Pieaicināto mākslinieku izejas punkts bija aplūkot kolekciju un izpētīt veidus, kā domāt ārpus nacionālo valstu robežām.
Izstādē piedalās mākslinieki no Latvijas, Zviedrijas, Ukrainas, Igaunijas, Dānijas un Lietuvas: Ieva Epnere, Ieva Kraule-Kūna, Santjago Mostins (Santiago Mostyn) & Susanna Jablonska (Susanna Jablonski), Makda Embaje (Makda Embaie), Lada Nakonečna (Lada Nakonechna), Jānuss Samma (Jaanus Samma), Asbjerns Skous (Asbjørn Skou) un Anastasija Sosunova (Anastasia Sosunova).
Jaunradītie darbi kļūs par daļu no Malmes Mākslas muzeja pastāvīgās mākslas kolekcijas, un kalpos kā esošās Latvijas kolekcijas paplašinājumi un interpretācijas, paverot nākotnes kuratoriem, māksliniekiem un apmeklētājiem ieskatu tajā, kā tā tika uztverta 2022. gadā.
Asbjerns Skous darba tapšanas procesā
Izstādes kuratores ir Inga Lāce un Lote Lēvholma (Lotte Løvholm).
Arterritory.com sazinājās ar Ingu Lāci, lai uzzinātu, kā izstādes veidotāji vērtē 1939. gadā izveidoto mākslas kolekciju un ko vēsta izstādes jaunie darbi.
Kā jūs redzat Malmes Mākslas muzeja (Konstmuseum) Latviešu kolekciju? Vai to var saukt par Latvijas 1939. gada mākslas ainas atspoguļojumu? Kā jūs uztverat tās sākotnējo ideju?
Latviešu kolekcija bija iecerēta kā tā laika laikmetīgās mākslas atainojums. No šodienas perspektīvas raugoties, tas ir unikāls Latvijas mākslas momentuzņēmums, īsi pirms Otrais pasaules karš bija sasniedzis Latviju, bet citviet Eiropā jau faktiski sācies. Tas ir arī divu atlases komisijas locekļu – mākslinieka Ludolfa Liberta un vēsturnieka Franča Baloža – izvēles atspoguļojums. Kolekcijai nepiemīt Latvijas 20. gadu mākslas ainas dinamiskais un eksperimentālais raksturs. Izņemot dažus agrākus paraugus, kolekciju veido 20. gadsimta 30. gadu darbi, kas Latvijas mākslas vēsturē iezīmējas ar atgriešanos pie reālisma. To raksturo arī Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kur daļa no oficiālās kultūrpolitikas bija latviskās identitātes stiprināšana – lauku tēlojumi, folklora un mitoloģija. Tomēr jāatzīst, ka 20. gadsimta 30. gados estētiskās paradigmas pāreja uz nacionālistisku mitoloģiju un folkloru ir saistīta ar visai Eiropai kopīgu politisko klimatu un etnonacionālisma ideju uzplaukumu.
Kolekcijā ir pārstāvētas dažas sievietes mākslinieces. Tajā laikā bija parādījušās vairākas jaunākās paaudzes mākslinieces sievietes, piemēram, Otomija Freiberga, Erna Dzelme-Bērziņa un Elza Druja, kuras presē tika sauktas par perspektīvām, taču karš un trimda pēkšņi aprāva daudzu karjeras. Kolekcijā nav pārstāvēta arī gandrīz neviena etniskā minoritāte – ebreji, vācbaltieši vai krievi.
Skats no ekspozīcijas. Foto: Helene Toresdotter
Kopā ar kolēģi Lote Lēvholmu jūs aicinājāt interpretēt šo kolekciju dažādus mūsdienu māksliniekus – ne tikai no Latvijas, bet arī no Igaunijas, Lietuvas, Ukrainas... Kāpēc? Un kāds bija mākslinieku galvenais uzdevums?
Jau no paša sākuma zinājām, ka vēlamies, lai kopā ar mums šajā izpētes ceļojumā dodas arī mūsdienu mākslinieki. Organizējām īpašus Malmes Mākslas muzeja krātuves apmeklējumus, kā arī nepieciešamības gadījumā tikšanos ar Latvijas mākslas vēsturniekiem. Tādai valstij kā Latvija ar sarežģītu pagātni un pasaulē mazzināmu mākslas vēsturi, manuprāt, ir sevišķi svarīgi atvērt šos mākslas vēstures naratīvus dažādām interpretācijām ārpus valsts robežām. Visi mūsu pieaicinātie mākslinieki savā ziņā bija jau nodarbojušies ar mākslas vēstures kolekcijām un jautājumiem, kas skar nacionālismu un nacionālas valsts veidošanos, līdz ar to darbs ar kolekciju nebija nekas jauns viņu radošajā biogrāfijā. Uzsākot projektu pirms vairākiem gadiem, mēs, protams, vairāk pievērsāmies postnacionālas nākotnes modelēšanai, taču šis pilna mēroga krievu iebrukums Ukrainā lika mums daudz skaidrāk aptvert mazo nacionālo valstu trauslumu, kā arī ģeopolitiskos apstākļus reģionā.
Malmes Mākslas muzejs iegādājas jaunradītos darbus, un tas ir lieliski, ka mākslinieki no dažādām pasaules malām kļūst par daļu no Latviešu kolekcijas paplašinātās versijas. Tas ir būtiski arī no muzeja krājuma veidošanas aspekta, jo paredz nepārtrauktību, solidaritāti un kritisko iesaisti.
Santjago Mostina un Susannas Jablonskas instalācija «Umdrehen». Foto: Helene Toresdotter
Vai ir kaut kas, kas vieno šim projektam radītos jaundarbus? To vēstījumā vai tehnikā? Vai arī tā ir pilnīgi raiba kolekcija?
Ar jaundarbiem nekad līdz galam nevar aptvert visas sakarības pirms izstādes iekārtošanas. Tikai izstādē tās var ieraudzīt vizuāli un līdz ar to – arī raisīties intensīvākas sarunas ar māksliniekiem. Ir ļoti daudz tekstila darbu – vieni tekstilu izmanto, atsaucoties uz tradicionālajām tehnikām, piemēram, aušanu (Jānuss Samma) vai augu krāsvielām (Ieva Kraule-Kūna), citi – saistībā ar scenogrāfiju. Ir darbi, kas ļoti tieši atsaucas uz pašu kolekciju, piemēram, Ievas Epneres videoinstalācija “Kolekcija”, kas pārstāsta Latviešu kolekcijas stāstu caur horeogrāfiskām ainām ar ziemas peldētājiem Baltijas jūrā. Kolekcionēšanas process un mākslinieka loma pārstāvošajās institūcijās, bieži vien saistībā ar nācijas veidošanos, interesē Ladu Nakoņečnu darbā Personal Relevant Collection. Tad ir tādi darbi, kas skar Latvijas vēstures tumšākās lappuses, piemēram, Suzannas Jablonskas un Santjago Mostina instalācija Umdrehen. Vai arī – mūsdienu neoliberālās identitātes veidošanās un neveiksme, kas ir daļa no Anastasijas Sosunovas darba. Turklāt ir darbi, kas apšauba pašu nacionālās vēstures radīšanu, piemēram, Asbjorna Skou lielformāta zīmējums par Rīgas anarhistu grupējumu vēsturi un viņu nekad nerealizēto vēlmi dibināt anarhistu teātri. Vai arī Makda Embaies skaņas instalācija, kas tapusi, iedvesmojoties no Jāņa Tīdemaņa 30. gadu darba “Karnevāls, un uzsver prieku kā pretošanās un kopības, nevis nācijas, veidošanās instrumentu.
Valdemārs Tone. Lasītāja. 1930. gadi. Malmes mākslas muzejs. Foto: Helene Toresdotter
Vai darbs pie šī projekta palīdzēja jums fokusēt ideju par mazu modernu nacionālu valsti un tās kultūru? Kas šajā jomā, iespējams, pietrūkst Latvijas un citu Baltijas valstu attīstībā?
Darbs pie šīs izstādes man palīdzēja saprast, kā mākslinieki, kolekcijas un muzeji gribot un negribot kļūst par nācijas veidošanās procesa un naratīva daļu. Un, lai padarītu šo naratīvu progresīvāku un iekļaujošāku, vienkārši ir pastāvīgi jācenšas būt atvērtiem dažādiem viedokļiem, dažādiem naratīviem, bieži vien kritiski pretējiem. Es domāju, ka Latvijā līdzīgi, bet vairāk izteikti nekā citās Baltijas valstīs oficiālajā kultūras laukā un kultūrpolitikā dominē bailes, ka ar nacionālo kultūru un mantojumu var kaut kas notikt, ka kāds to var “aptraipīt” vai ka mēs paši varam pēkšņi to aizmirst. Īstais apdraudējums ir tad, ja šis mantojums ir pieejams tikai vienai etniskai piederībai. Visdažādāko cilvēku iesaistīšana patiesībā rosina diskusijas, salīdzinājumus, atklājumus. Mūsdienīga pieeja kultūrai iekļauj arī strukturālas apmaiņas veicināšanu, cilvēku iesaisti un atbalstu mākslinieku darbībai ārpus valsts.
Lai šos jautājumus atklātu plašāk, ne tikai mākslinieku un kolekciju kontekstā, jo mūsdienīgai nacionālai valstij nevajadzētu vairīties no sarežģītiem vēstures naratīviem, ir svarīgi runāt par piedalīšanos Holokaustā un līdzīgiem jautājumiem, kārtīgi izanalizēt padomju pagātni, jo pretējā gadījumā ir grūti skatīties uz priekšu. Un risināt aktuālākās, spiedīgākās problēmas, piemēram, cilvēktiesības, viendzimuma partnerattiecības. Tas ir ārpus šīs izstādes iespējām, taču tā ir komentārs par šībrīža situāciju, kad konservatīvā un nacionālistiskā politika un retorika ir aizgājusi pārāk tālu.
Skats no ekspozīcijas. Foto: Helene Toresdotter
***
Mākslinieki “Latvijas mākslas kolekcijā” Malmes Mākslas muzejā: Jānis Aižēns, Augusts Annuss, Arturs Apinis, Jēkabs Apinis, Kārlis Baltgailis, Jānis Cielavs, Jānis Cīrulis, Elza Druja, Erna Dzelme-Bērziņa, Eduards Dzenis, Otomija Freiberga, Jāzeps Grosvalds, Arvīds Gusārs, Eduards Kalniņš, Kārlis Krauze, Valdemārs Krastiņš, Jānis Kuga, Ludolfs Liberts, Milda Liepiņa, Jānis Liepiņš, Jūlijs Madernieks, Marija Induse-Muceniece, Oskars Norītis, Jānis Plēpis, Janis Rozentāls, Pēteris Rožlapa, Arijs Skride, Oto Skulme, Uga Skulme, Jānis Šternbergs, Arvīds Štrauss, Niklāvs Strunke, Erasts Šveics, Leo Svemps, Zelma Tālberga, Jānis Tīdemanis, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Johans Valters (Johann Walter), Vilis Vasariņš, Ernests Veilands, Sigismunds Vidbergs, Vilhelms Purvītis, Kārlis Zāle, Teodors Zaļkalns, Rihards Zariņš.
