Kur paliek māksla?
Foto: Kristīne Madjare
Ir jautājumi, kas nerisināti kļūst apnicīgi. Viens no tiem ir diskusijas nosaukumā minētais. Jau trīsdesmit gadu to uzdod atkal un atkal – kur, pavisam burtiskā nozīmē, paliek latviešu laikmetīgās mākslas darbi, kad mākslinieki tos radījuši, skatītāji vienreiz apskatījuši, kritiķi pacilāti aprakstījuši un uzslavējuši? Tomēr neļausim apnikumam uzvarēt jautājuma būtību, jo nekādu pārliecinošu atbilžu joprojām nav. Ilgu laiku tās saistījās ar nākotni – brīnišķīgo laiku, kad Rīgā būs uzbūvēts laikmetīgās mākslas muzejs un tajā tiks savākts viss labākais, kas kopš valsts neatkarības atjaunošanas radīts, un klāt nāks jauni un jauni meistardarbi. Šobrīd jau diezgan droši var teikt, ka šāds scenārijs izklausās pārlieku neuzticams. Kā un ko varētu darīt lietas labā jau šodien? Diskusijā piedalījās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas “Arsenāls” vadītāja Elita Ansone, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese, muzeoloģe un domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone, kā arī mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo. Sarunu vadīja Vilnis Vējš un Helmuts Caune.
Vilnis Vējš
Jau vairāk nekā desmit gadu mēs ceram uz laikmetīgās mākslas muzeju. 2006. gadā tika prezentēts Rema Kolhāsa projektētais muzejs Andrejsalā, vēlāk – stārkitekta Deivida Adžaja projektētā ēka Skanstes rajonā. Visu laiku sekojām līdzi notikumiem, gaidījām, vai tas muzejs būs tāds vai citāds. Likās, ka tad, kad būs muzejs… Bet, to muzeju gaidīdams, es jau esmu kļuvis diezgan vecs. Mēs rēķinājām – būs muzejs, no māksliniekiem iegādāsies mākslas darbus, būs kolekcija. Kādu laiku vāktā kolekcija tagad ir iesaldēta. Ir gandrīz skaidrs – kamēr Rīgā neuzbūvēs koncertzāli, nebūs arī nekāda muzeja. Vai mēs pietiekami esam izskatījuši iespējas, kā laikmetīgajai mākslai dzīvot bez jauna laikmetīgās mākslas muzeja? It kā mēs nemaz nerēķinātos ar tādu iespēju. Varbūt tad parādītos idejas, kā veicināt latviešu mūsdienu mākslas attīstību, nemaz tā nekoncentrējoties uz muzeju.
Solvita Krese: Vai tu runā par mākslas procesu vai mākslas saglabāšanu?
Par abiem, jo mēs dzīvojam ar tādu domu pakausī, ka būs muzejs un viss ies augšup. Bet nemitīgi jau kaut kas notiek. Un jautājumi, kas muzejam būtu bijis jāatrisina – latviešu jaunākās mākslas izstādīšana, kolekcijas veidošana, saglabāšana, darbs ar auditoriju –, nekur nav pazuduši. Bet mēs ar šo jauno, neesošo spēlētāju joprojām nevaram rēķināties. Es zinu, ka katrs kaut ko dara lietas labā.
Solvita Krese: Manuprāt, ir jāatdala dažādās funkcijas, no kurām sastāv mākslas kopīgā ekosistēma, un tās ir mākslas procesa virzīšana, mākslinieku stimulēšana, darbu izstādīšana, producēšana, mediēšana – mēs varam izvērst un skatīties, kuras institūcijas ko spēj nodrošināt. Protams, mēs nevaram likt visas olas vienā groziņā un sagaidīt visu no neesošā laikmetīgās mākslas muzeja. Bet man liekas, ka sāpīgākais punkts ir tieši kolekcijas veidošana un mākslas darbu uzglabāšana, kas iezīmētu kopīgu mākslas ainas attīstības dinamiku dekādēs un katram – gan pašu sabiedrībai, gan viesiem – būtu skaidrs, ka māksla ir attīstījusies un te nu ir kaut kāds priekšstats. Daudzas institūcijas spēj nodrošināt vairumu no minētajām funkcijām, izņemot svarīgākās – mākslas darbu uzkrāšana, uzglabāšana un pētīšana. Jo kur tad vēl var nonākt mākslas darbi? Privātās kolekcijās, vairāk iespēju īsti nav. Tās arī nenodrošina sabiedrības pieejamību šiem darbiem, tā ka ir lietas, ko var darīt tikai muzejs – vēlams, laikmetīgās mākslas muzejs, jo Nacionālajam mākslas muzejam dienaskārtībā jau ir tik daudz kas. Vēl uzņemties visu laikmetīgās mākslas ainu būtu pārāk blīvi. Tu sākumā pieminēji, ka muzeju mēs diez vai dabūsim pirms koncertzāles. Mani tieši ļoti sarūgtina šī Kultūras ministrijas nostāja – ka muzejs nav tās dienaskārtībā, ka visu laiku ir koncertzāle. Tad, kad bija sadarbība ar “ABLV” banku un Teterevu fondu, es ļoti, ļoti atbalstīju ideju par šāda privāta muzeja tapšanu, bet arī tas nenosegtu visas mākslas nozares vajadzības. Jo privāti muzeji jau top pēc pašu izvēlētas programmas un saskaņā ar to īpašnieku gaumes nosacījumiem. Tad ministrija ieņēma pozīciju: “Re, cik labi, ka to muzeju kāds taisa, mums ar to vairs nav jānodarbojas.” Arī tagad, kad šī ideja, iespējams, cietusi krahu, ministrija neiestājas konkrētā pozīcijā un nesaka: situācija ir kritiska, mums kaut kas jādara. Ir brīnišķīgas koncertzāles reģionos, un mūzikas joma attīstās, bet vizuālajā mākslā situācija ir kliedzoša. Īpaši laikmetīgajos medijos – lielformāta darbi iet bojā, instalācijas tiek producētas un tad sapūst šķūnīšos.
Solvita Krese
Krista un Reini, jūs tieši piedzīvojāt šādu situāciju. Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē godalgotais darbs tika izrādīts Sporta ielas 2 kvartālā, un tad jūs ziņojāt, ka pēc tam tas tiks iznīcināts.
Krista Dzudzilo: Es gribētu piebilst, ka ne tikai mākslas darbi iet bojā, bet arī māksliniekiem nereti ir pašiem jāmaksā, lai tos iznīcinātu.
Solvita Krese: Evelīna Deičmane stāstīja, ka viņa aizvedusi savus darbus uz Getliņiem un vēl samaksājusi diezgan daudz, lai tur tos pieņemtu.
Krista Dzudzilo: Mūsu darbs pirms vešanas uz izgāztuvi vēl būtu jāsazāģē. Tas ir vairāku stundu darbs vairākiem cilvēkiem.
Reinis Dzudzilo: Sarunas sākumā tu teici: mēs rēķinājāmies ar muzeju. Es domāju, ka tie, kas darbojas mākslā, visdrīzāk nerēķinās. Nerunāšu par visiem, bet mēs nerēķināmies ar iespēju, ka darbs nonāks muzejā. Mēs rēķināmies ar to realitāti, kas eksistē, radām darbus, domājot par to notikumu, kur tie tiks izstādīti, nevis kādu nākotnes vietu, kas, protams, būtu labi.
Krista Dzudzilo: Katrā cilvēkā ir vairākas puses, un mākslinieks ir gluži kā šizofrēniķis, bet, radot mākslas darbu, muzejs nav tas, par ko tajā brīdī domāt. Pat veidojot liela izmēra instalāciju un zinot, ka tā, visdrīzāk, ātri vien mirs, – pat tas neattur.
Reinis Dzudzilo: Tā ir atbilde uz jautājuma vienu daļu. Uz otru – skaidrs, ka nepieciešamība ir ārkārtēja, kā jau teica Solvita. Atmiņa, kas cilvēkam ir nepieciešama, tiek izdzēsta. Mēs vienkārši netiekam pie liela daudzuma atmiņas, kas mums, arī man pašam, palīdzētu saprast kaut ko vairāk un nonākt tālāk.
Krista Dzudzilo: Mēs jau esam paaudze, kas daudzus latviešu laikmetīgās mākslas darbus, kuri jau ir kļuvuši par vēsturi, varam redzēt tikai attēlos. Mums skolā ir rādīti, piemēram, Ojāra Pētersona vai Sarmītes Māliņas darbu attēli, kuru oriģinālus es labprāt kā skatītāja gribētu redzēt. Un es būtu absolūti laimīga, ja varētu laiku pa laikam atgriezties pat pie tiem, ko esmu redzējusi, – piemēram, Māliņas “Mīlestība nekad nebeidzas”. Visvairāk mēs to izjutām, kad bijām rezidencē Parīzē. Pirms tam mums likās – lielākais notikums būs pati dzīve Parīzē, bet tur pašsaprotamā iespēja, ka mēs varam aiziet uz muzejiem un redzēt laikmetīgās mākslas darbus, kas jau kļuvuši par vēsturi, bija absolūti satriecoša. Tas ārkārtīgi ietekmēja mūsu virzību. Patiešām, varam iedalīt laiku – pirms Parīzes rezidences un pēc. Bet attiecībā uz mūsu darbu jāsaka, ka Astrīda Riņķe izdarīja tādu…
Reinis Dzudzilo: …mākslīgo elpināšanu. Pēc Astrīdas ierosinājuma Tomass Pārups uzrakstīja rakstu portālā “Satori”, par ko mēs bijām ārkārtīgi priecīgi. Bet svarīgi būtu pateikt, ka mēs nevienai institūcijai neizvirzām pienākumu un nelūdzam, lai mūsu darbi tiktu saglabāti. Mēs saprotam, ka tā ir mūsu atbildība. Labprāt gribētu, lai sistēma būtu uzņemoša, bet tas mūs nepadara agresīvus.
Krista Dzudzilo: Mūsu pienākums bija atvest šo darbu no Prāgas uz Rīgu, un tas bija ļoti izaicinoši, jo darba producēšana, paralēli darot kaut ko jaunu, prasa ļoti daudz enerģijas un tas ir gandrīz neiespējami.
Krista un Reinis Dzudzilo
Jūsu instalācijai ZRwhdZ (2019) ir vismaz divas daļas – virsbūve, ko varētu arī demontēt un rekonstruēt, un – otra – unikāls mūzikas instruments, kas atskaņoja Krista Auznieka speciāli rakstītu skaņdarbu. Bet vismaz pagaidām, kā noprotu, šis darbs sazāģēts tomēr nav. Tādēļ es gribētu dot vārdu Elitai, kas izstāžu zālē “Arsenāls” līdz šim rūpējusies par daudzām laikmetīgās mākslas izstādēm un darbiem.
Elita Ansone: Es gribētu mazliet nojaukt šo sarunas virzienu un aicināt paskatīties divos dažādos veidos. Mēs bieži vien sakām, ka laikmetīgā māksla ir ideja. Ideju vēsture, ideju attīstība, ideju cīņa, saruna ar visu citu laikmetu māksliniekiem. Būtībā vienu laiku uzstājīgi tika atgādināts, ka mākslas darbs nav priekšmets. Ka mākslas darbs ir ideja. Mēs dzīvojam plastmasas laikmetā, vienreiz lietojamo priekšmetu laikmetā. Mums ir festivālu māksla, ar konkrētu vietu saistīta (site-specific) māksla un galu galā alu laikmeta zīmējumi, ko nekur nevar pārvietot. Tālāk: daudz kas ir veidots no materiāliem, kas neglābjami sabrūk. Tomēr tas viss tiek iekonservēts un saglabāts. Bet es gribu izvirzīt tādu jautājumu: vai jāsaglabā ir pilnīgi viss?
Solvita Krese: Nē, viss noteikti ne. Par to jau, šķiet, neviens no klātesošajiem nešaubās, ka viss nav jāsaglabā.
Elita Ansone: Es drusku redzu pretrunu apgalvojumam par ideju vēsturi, ka mēs radām lietu specifiski noteiktam notikumam un laikam. Neapšaubāmi, vēsture ir. Par arhivēšanu un dokumentēšanu – nav runas! Faktu arhivēšana ir tikpat svarīga – digitālā veidā, mutvārdu liecību veidā, attēlu veidā. Tā ir ne mazāk svarīga kā fizisko priekšmetu saglabāšana. Es domāju, ka mēs nekad visu nesaglabāsim, un vērtība ir tam, kas ir maz.
Tas jau tikpat kā izšaut zvērus, lai pārējie tiktu sarkanajā grāmatā!
Elita Ansone: Es nupat skatījos Intas Celmiņas gigantisko albumu. Tajā ir ap 300 reprodukciju, kas cita citu atkārto. Ja būtu 50 gleznu, iespaids būtu spēcīgāks.
Solvita Krese: Bet ko tu saki par Vijas Celmiņas darbiem? Tie arī vienu un to pašu atkārto, atkārto. Tur serialitātei ir jēga. Zvaigžņotās debesis, kas atkārtojas, ir viņas metodes pamats.
Elita Ansone: Tā ir viņas koncepcija, ka tas pats attēls tiek izmantots daudzreiz.
Ir jau arī mākslinieka iekšējā laboratorija. Laris Strunke man intervijā arī stāstīja, ka viņš katru dienu dodas uz darbnīcu, nezinādams, ko gleznos, un darīja vienu un to pašu, kamēr sanāca kaut kas jauns. Es nedomāju, ka latviešu mākslinieki strādā par daudz.
Solvita Krese: Es gribētu iespraukties ar vienu piemēru. Elita, tu biji klāt Pulka ielas krātuves atklāšanas pasākumā. Pie laikmetīgās mākslas kolekcijas krājuma bija tāda milzīga izmēra konstrukcija – karkass Oļega Tillberga instalācijai “Pievienošanās visumam”, uz kuras paredzēts uzkraut kūtsmēslu čupu. Tā radīta 1990. gadā un vienreiz tika replicēta 2012. gadā. Skaidrs, ka muzejā nestāv kūtsmēsli, bet stāv šis karkass. Vai ir jēga tādu glabāt? Ir tik svarīgi nodalīt, vai materialitātei, priekšmetiskumam ir nozīme.
Reinis Dzudzilo: Vai aurai?
Es gribētu konkretizēt – kas šajā sarunā ir “mēs”. Es ar to domāju nevis mūs vienu vai otru, bet nāciju. Gan jau mēs katrs atsevišķi vai pasaule kopumā bez visa šī varētu iztikt.
Elita Ansone: Mērķis ir laikmetīgās mākslas muzejs. Mēs galu galā esam vienīgā valsts Eiropā, kurā tāda nav.
Solvita Krese: Mērķis ir rakstīt šo vēsturi, padarīt pieejamu, lai visi to varētu izlasīt. Lai nav tā, ka ir veselas paaudzes, kas neko no tā nezina. Arī paši mākslinieki, ja speciāli nerakājas pa arhīviem, nezina, ko ir darījuši Pētersons, Tillbergs, Ģelzis. Mēs tik ļoti rūpējamies par mūsu vēstures interpretācijām, bet absolūti nerūpējamies par šo sadaļu.
Ineta Zelča-Sīmansone
Ļausim izteikties Inetai. Vai muzeja tēls neaizēno citus iespējamos scenārijus?
Ineta Zelča-Sīmansone: Es domāju, ka visi šajā telpā ir par muzeju, un nav runas, ka kaut ko nevajag. Drīzāk varētu uzdot jautājumu – vai muzejs visu atrisinās tad, kad to atvērs? Ja paliks tie paši cilvēki – varbūt nāks vēl kāda puspaaudze klāt. Mēs paši jau to veidosim. Tad jautājums ir šāds: ja mēs zinām, ka no 2007. gada vai pat senāk jau divi vai trīs muzeja projekti ir nogrimuši, vai tā ir kultūrpolitikas prioritāte vai nav? Es tikpat labi gribētu redzētu, ka tajā brīdī, kad mēs pirmo projektu pazaudējām, pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja tiktu atvērts departaments, kas pētītu, glabātu, aprakstītu laikmetīgo mākslu. Mēs izvēlamies labāk gaidīt, labāk deleģēt uzdevumus nevalstiskajām organizācijām vai kādiem mākslas centriem, runāt par to, ka – ak vai – muzeja projekts jau otro reizi izgāžas. Tajā pašā laikā procesu dokumentēšana jau tik daudz telpas nemaz neprasa. Tie ir līdzekļi un cilvēkresursi.
Elita Ansone: Cilvēkresursi.
Ineta Zelča-Sīmansone: Es piekrītu, bet tā ir valsts vai ministrijas griba šo resursu atrast un iedot muzejam. Ir pagājuši piecpadsmit gadi.
Solvita Krese: Es zinu, kāpēc tas netiek darīts. Tur ir sava racionāla doma – tiklīdz tiks atrasts vai, es nebaidos šī vārda, izsists cauri šāds risinājums, ministrija teiks – vai, tagad jau jums viss ir! Kam mums muzejs? Ir bail atrast tādu modeli, kas neatrisinās visas problēmas, bet ļaus politiķiem nomierināties.
Ineta Zelča-Sīmansone: Bailes arī neko neatrisina.
Elita Ansone: Protams, nekas nevar atrisināt muzeja jautājumu. Tas jau tika uzdots sakarā ar “Arsenāla” rekonstrukciju: “Vai tagad, kad jums būs divas lielas zāles pirmajā stāvā un viena otrajā, būs pietiekami?” Lūk, kāds domu gājiens! Nē un viennozīmīgi nē! Jo muzejā glabājas arī nezināmā vēsture no 2. pasaules kara līdz 1984. gadam, ja mēs tā periodizējam, un laikmetīgā māksla ir nākamais periods. “Arsenāls” ir pamatā domāts tam pirmajam.
Tas mani arī biedē. Būs vairāk telpu, bet pēdējie trīsdesmit gadi no tā neko nebūs ieguvuši.
Elita Ansone: Mēs patiesībā dodam vietu laikmetīgajām izstādēm. Laikmetīgās mākslas centrs šogad vien muzejā organizē četras izstādes! Tas vispār ir milzīgs procents no kopējā apjoma. Bet tas notiek uz karam tuvākā laika rēķina. Es domāju, ka tās paaudzes, kam ir zem četrdesmit, nav to redzējušas.
Solvita Krese, Elita Ansone, Krista un Reinis Dzudzilo, Vilnis Vējš
Es piekrītu, bet teiktu, ka sociālisma laika paaudzes jau ir privileģētas, jo katram daudzmaz ievērojamam māksliniekam ir desmitiem darbu muzeju fondos. No tagad strādājošajiem – labi ja kādiem piecpadsmit. Iznāk, ka tos, kas ir krājumā, muzejam ir atbildība rādīt vēl un vēl, bet tie, kuru nav, lai kuļas kaut kā. Varbūt ir vēl kādas iespējas, par kurām mēs nerunājam? Atbalstīt nevalstisku kolekciju veidošanos? Palīdzēt māksliniekiem uzglabāt viņu darbus? Dāvināt darbus ārzemju muzejiem? Veidot kādu vienotu reģistru, lai mēs vismaz zinātu, kur kādi nozīmīgi darbi atrodas? Visu zem viena jumta jau nesavāksi. Es improvizēju, man arī nav gatavu recepšu.
Solvita Krese: Man liekas, ka šādi virzieni pastāv, bet tiem katram ir savi plusi un mīnusi. Piemēram, privātkolekcijas. No vienas puses, ir lieliski, ka darbi ir atraduši mājas, no otras – tie nav pieejami publikai. Labi, Jānis Zuzāns ir izņēmums, viņam ir sava telpa, kur tiek izstādīti šie darbi, bet vairums darbu, kas nonāk privātkolekcijās, nonāk savās jaunajās mājās, un skatītājs tos vairs neredz.
Jautājums arī – vai mēs vispār zinām, kur tie glabājas? Vai ir kāda informācijas aprite vai datubāze, kura pateiktu, kas ir kura īpašumā? Es neesmu redzējis tādu privāto kolekcionāru, kurš neļautu sev piederošos darbus deponēt. Varbūt ir kādi risinājumi, kas ļautu mums veidot virtuālu pārskatu pār visu?
Solvita Krese: Nu, piemēram, Latvijas Laikmetīgās mākslas centram ir milzīga virtuāla mākslas kolekcija, kurā, dabiski, ir problēmas ar autortiesībām, kā rezultātā mēs to nevaram pilnvērtīgi padarīt publiski pieejamu. Darbus publiski var apskatīt tikai sīktēla (thumbnail) tipa attēlos, kas nedod pienācīgu saskarsmi ar mākslas darbu. Tas ir ļoti labs materiāls pētniekiem un kuratoriem, kuri to arī izmanto. Bet vai tāds skatītājs nāks uz mākslas centru un šķirstīs failu digitāli vai mapītēs? Skaidrs, ka skatītājam vajag satikšanos ar mākslas darbu.
Reinis Dzudzilo: Šis ir ļoti labs jautājums, par ko es arī daudz domāju. Viens ir mēģināt uz to atbildēt personiski, otrs – mēģinot iedomāties sevi kā sabiedrības daļu, kurā es būtu gan skatītājs, gan skatāmā radītājs un tā tālāk. Personiski tas ir atkarīgs no paša mākslinieka, vai viņš radot vispār domā par to, kur darbs tiks izstādīts un kas ar to notiks. Vienā ziņā mēs ar Kristu noteikti neesam par to darbu domājuši utilitāri – kā par vēlreiz izmantojamu. Bet gan tikai kā par notikumu, kas notiek tagadnē. Māksliniekam var būt dziļi vienalga – protams, ir prieks, ja darbu ir iespēja saglabāt, bet sākotnēji šī doma nesatrauc.
Krista Dzudzilo: Tā satrauc tikai brīdī, kad notiek darba nāve – tad ir skumji.
Reinis Dzudzilo: Bet ar to tiek galā diezgan ātri. (Smejas.)
Krista Dzudzilo: Tieši tā. Turklāt, ja paiet ilgs laiks, līdz tu uzzini konkrētu datumu vai laiku, kad pienāks šī nāve, tu jau tikmēr esi iekšā jaunos projektos un darbos, kas strādā kā antiseptiķi. Un tad tu vairs tik traki nepārdzīvo – vai vispār nepārdzīvo.
Ineta Zelča-Sīmansone: Bet mums arī vajadzētu būt reālistiem un beigt dzīvot ilūzijā, ka pat tad, ja uzcels šo laikmetīgās mākslas muzeju, tas visiem māksliniekiem atrisinās šīs problēmas. Darbu miršanas process joprojām būs realitāte. Es atkal atgriežos pie šī jautājuma – kas būs tie, kas veidos un izvēlēsies kolekcijas, kas pieņems lēmumus par labu konkrētiem māksliniekiem? Tajā plānošanā viens jautājums ir – būt vai nebūt jaunajam muzejam, bet otrs, skatoties arī uz citiem Latvijas muzejiem, manuprāt, ir šāds: kas ir šie cilvēki, kas muzejos pieņem lēmumus? Nenormāli vajadzīga tā prāta restartēšana. Tas ir viens no pamatjautājumiem – kā mēs menedžējam jau esošo situāciju, kā mēs sadarbojamies un nesadarbojamies savā starpā, vai mēs digitalizējam vai nedigitalizējam, vai mēs samierināmies ar neatrisināto autortiesību jautājumu vai nesamierināmies… Tur ir tik daudz to apakškomponenšu, un ap tām visām ir iespējamas diskusijas. Man liekas, ka mēs joprojām neizmantojam esošo situāciju līdz galam. Es nedomāju, ka 100 darbi ir liels iepirkums. Jūs to visu pat neiepērkat.
Elita Ansone: Jā, tas ir kopējais skaits, cik gadā nāk klāt. Daudz ir arī dāvinājumu. Piemēram, 2017. gadā Rolands Kaņeps novēlēja fantastisku 30 darbu kolekciju, kas visa bija jārestaurē. Kur lai mēs tos izstādām? Tagad, kad “Arsenāls” būs ciet, mēs vērsim ciet muzeja otrā stāva labo spārnu, kur ir pastāvīgā ekspozīcija, un rīkosim tur izstādes. Mēs vienmēr risinām uz kaut kā cita rēķina.
Elita Ansone, Krista Dzudzilo
Protams, platības nekad nebūs pietiekamas. Ja vēl izstāda mākslu tā, kā Ēriks Apaļais šobrīd, tad daudz kam telpu nepietiks. Bet tāpēc es domāju – varbūt ir vēl kādas neizmantotas iespējas? Sadarboties ar citām Latvijas pilsētām? Atvērt muzeja filiāli, piemēram, Liepājā? Es vienmēr esmu pārsteigts, ka ceļ koncertzāles, turklāt nosauc tās par kultūras centriem, bet izstāžu zāles tajā komplektā neietilpst. Labākajā gadījumā kādas bildes izliek foajē. Tas ir atkarīgs no uzdevuma, ko dod arhitektiem. Nekas jau tur tāds nebūtu – kā Rēzeknē, tā Cēsīs varētu būt izstāžu zāles, kur šis pats muzejs varētu kaut ko eksponēt.
Ineta Zelča-Sīmansone: Atgriežamies atkal pie tā profesionālisma jautājuma: kas būs tie, kas tur to darīs? Vai tie paši Rīgas kuratori brauks uz Rēzekni, Cēsīm? Vai to darīs vietējie? Man šķiet, ka reģionos pašos muzejos ir pietiekami daudz līdz galam neizmantotu telpu un pārdomāti izmantotu telpu. Piemēram, Latgales kultūrvēstures muzejs vai tas pats “Gors”. Vai “Gorā” ir labākās iespējamās izstādes? Nezinu. Bet tas viss atduras pret resursiem un galvenokārt pret cilvēkresursiem.
Bet resursi rodas tur, kur tos stimulē. Ja mums vajag pētniekus, jārunā par to. Ja mums vajag līdzekļus uzglabāšanai, iedibinām māksliniekiem stipendiju šķūnīša īrēšanai. Bet tas pat nav joks, jo šobrīd visas telpas ir vienlīdz dārgas.
Ineta Zelča-Sīmansone: Vēl jau vajag arī izglītošanu. Es, protams, atvainojos, bet tu aizved laikmetīgo mākslu uz laukiem…
…un tur visi šokā.
Ineta Zelča-Sīmansone: Jā. Tam vajag programmēšanu, izglītību, sarunas, bez tā visa tam atkal ir maz jēgas. Un tam, man liekas, vispār ļoti maz tiek pievērsta uzmanība.
Solvita Krese: Bet es gribēju arī piebilst Viļņa teiktajam, ka nav to stimulēšanas instrumentu. Piemēram, Valsts kultūrkapitāla fonda radošās stipendijas var saņemt tikai un vienīgi mākslinieki. Un es zinu, ka bija ļoti liela diskusija par to, vai kurators skaitās vai neskaitās radoša profesija. Es par to biju šokā – liekas, ka atkal esam atpakaļ viduslaikos, kur mēs runājam par to, kas tad ir kurators, un pielīdzinām kuratoru menedžerim, kas meklē naudu un raksta projektus. Tāpat ir ar pētniekiem, ar mediatoriem – tās visas ir profesijas, kurās vajadzīgs milzīgs zināšanu kopums un arī liels radošs potenciāls, lai kaut kādā veidā to iedarbinātu. Un ja tagad pat no Valsts kultūrkapitāla fonda, kas ir tāds galvenais instruments, kas sadala šo finansējumu – pašreiz tā tas diemžēl ir –, kurators vai pētnieks īsti nevar saņemt šo finansējumu, lai varētu kaut ko tur darīt… Valsts kultūrkapitāla fondam joprojām ir tendence lūkoties uz mākslu vienkārši: ir mākslinieks, un ap viņu rotē visas planētas. Tā jau tas nenoliedzami ir, bet mūsdienās uz mākslas ainavu tomēr jāskatās kā uz tādu vienotu ekosistēmu, kur mākslinieks bez tā kuratora, bez tā muzeja cilvēka, bez tā pētnieka, bez tā mediatora, bez visiem pārējiem komponentiem īsti nespēj šajā orbītā atrasties. Protams, atrasties viņš var un var arī kaut kādā savā trajektorijā tur kustēties, bet, ja viņš grib iekļauties mākslas kopainā, šajā ekosistēmā, ir vajadzīgi pārējie spēlētāji, kuri ir ļoti svarīgi, lai tas viss turētos kopā. Bet tiem pārējiem spēlētājiem pat netiek piedāvāti nekādi attīstības instrumenti.
Bet jauns muzejs jau to nerisinātu – vienīgi tādā gadījumā, ja uzrastos labdaris, kurš sponsorētu māju…
Solvita Krese: Nē, nu, tur vismaz štatā būtu vairāk darbavietu.
Bet kas tad mums liedz to štatu, teiksim, nu, šobrīd…
Visi: Budžets!
Jā, jā, jā. Bet kam tas tiek prasīts? Kas to prasa un kādai vajadzībai? Kad man saka “budžets”, man aizkrīt ausis. Es gribu dzirdēt idejas!
Elita Ansone: Vispār jau izstāžu projektos, kam tiek prasīts finansējums, parasti tiek paredzētas tādas pozīcijas kā kurators, izglītības programma, bet neapšaubāmi, ka tas viss tiek samazināts. Konkrēti šajā pirmajā Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursā 2020. gadā pieprasītā summa ir pāri miljonam, piešķiramā summa – 200 tūkstoši.
Solvita Krese: Nujā, tas ir nožēlojami.
Elita Ansone: 4/5 tiek nepiešķirtas.
Krista Dzudzilo: Es gribētu piebilst par sarunu, kas ir nepieciešama. Atgriežoties pie mūsu darba – tieši sarunas dēļ, kuru sāka Tomass un kurai sekoja citas recenzijas, kas pieskārās šim darbam un sarunu turpināja, un ierosināja, ka varbūt situācija nav nemaz tik bezcerīga. Tieši profesionāļu izteikts viedoklis ietekmēja to, ka bija vairāki cilvēki, kuri pēc tam uzreiz mums zvanīja un teica, ka viņi nav saistīti ar mākslu, viņiem ir vienkārši telpas un līdzekļi, un viņi piedāvā mums šo darbu uzglabāt. Un tā arī ir vieta, kur mūsu darbs joprojām stāv: Sporta ielā 2. Jo Baiba Bože uzreiz pēc raksta, man liekas, burtiski pēc pusstundas, zvanīja un teica, ka pēkšņi sapratusi: viņai taču arī ir iespēja šo darbu saglabāt. Viņa aizgāja runāt ar cilvēkiem, kas ir atbildīgi konkrēti par šo jautājumu, un teica: jā – viņa ir ar mieru to uzglabāt. Darbs joprojām tur stāv. Bet, cik ilgi, – mēs nezinām. Mums joprojām ir saglabāti 700 eiro, kas paredzēti tā iznīcināšanai. Bet bija arī citas iespējas un piedāvājumi. Taču šī saruna ir jārisina publiski. Jo tiešām ir cilvēki, kam telpas ir.
Krista un Reinis Dzudzilo
Scenogrāfiem ir vieglāka dzīve – izrāde beidzas, un dekorācijas iznīcina, un visiem tas liekas pašsaprotami. Bet, ja grib savus darbus saglabāt mūžībai, vajag darīt kā Aigaram Bikšem – izplēst sev laukumiņu pie Nacionālās bibliotēkas. Tur tas Rainis tagad sēdēs mūžīgi – viņu nekad nebūs iespējams dabūt prom. Bet es vēl gribēju parunāt par apriti. Cik gadu Latvija jau piedalās Venēcijas biennālē? Līgumā vienmēr ir punkts, ka darbu, kas tajā piedalās, pēc biennāles saglabā. Vai kāds no šiem darbiem pēc tam bijis Latvijā izstādīts?
Elita Ansone: Diemžēl šādas izstādes mums nav bijusi iespēja veidot. “Jaunieguvumu” izstāde bija pirms pāris gadiem… Un nav šaubu, ka šādas izstādes varētu taisīt, ja nebūtu tik daudz citu vajadzību. Kaut kāda neliela aprite tiem ir, bet tur ir vajadzīgas liela izmēra telpas, kas speciāli piemērotas laikmetīgajai mākslai.
Ineta Zelča-Sīmansone: Tas nav tikai laikmetīgās mākslas muzeja trūkums, tā ir vesela sistēma, kurā mēs strādājam. Tas, ka tu nevari, piemēram, ieiet kopkatalogā un apskatīt darbu attēlus.
Solvita Krese: Jautājumā par autortiesībām ir milzīga cīņa ar jurisprudenci, ko, manuprāt, iespējams atrisināt tikai ar spēcīgu lobiju. Tas, lai attēli būtu pieejami publiski, ir milzīgs, piņķerīgs darbs, kas virzās uz priekšu ļoti lēni. Līdzīgi kā ar to radošās personas statusu – cik gadu pagāja, kamēr par to sāka runāt? 20, 30?
Bet galu galā tam bija laimīgs rezultāts.
Nujā, bet tās bija lielas mocības. Gan jau tas autortiesību jautājums arī kādreiz tiks atrisināts, bet tas vienkārši ir tik šausmīgi lēni, tik nogurdinoši un tik specifiski. Vajadzētu vienu juristu, kurš to redz kā tādu savu misiju un vienkārši iet kā tanks.
Bet jurists nekad nesapratīs to, ka mākslinieka karjera veidojas konkurences apstākļos un viņa darbu nerādīšana viņam nāk par ļaunu.
Ineta Zelča-Sīmansone: Vismaz tiktāl, ciktāl runājam par kultūras mantojuma institūcijām, mēs varētu to risināt, nebaidoties pateikt, ka mēs esam arī izglītojošas institūcijas, un panākt to lobiju tādā veidā – caur izglītību. Nevis tikai māksla mākslai, māksla atrādīšanai un varbūt vēl kādam katalogam. Bet ka mēs to darām kā izglītojoša institūcija, kura to izmanto skolās, izglītības procesos un uz kuru autortiesības varētu attiecināt pilnīgi savādāk.
Helmuts Caune un Solvita Krese
Varbūt mums vajag kādu optimistisku noti beigās?
Elita Ansone: Ineta teica par to domāšanas restartēšanu… Es domāju, ka tas nav labs modelis – uztaisīt muzeju, lai laikmetīgā māksla tiek dokumentēta… Es uzskatu, ka tai jābūt atsevišķai struktūrai, atsevišķai vienībai, kam ir savs darbības modelis, lai tas ir kaut kas pilnīgi no jauna radīts.
Nu, bet tāda struktūra principā varētu pastāvēt arī bez tās mājas, neatkarīgi. Tā arī šobrīd varētu pastāvēt.
Elita Ansone: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs jau daudz ko dara šajā jautājumā.
Solvita Krese: Pieejamā finansējuma robežās.
Bet viss tas mērķa smagums jau nav uz jums novirzīts. Mēs par to muzeju tieši tik teorētiski runājam. Neviens jau mums nav teicis, vai tas vispār būs un ko tur tieši rādīs. Varbūt tur būs kā bijušajā “Pionierī”, kur tagad van Gogu projicē uz sienām. Neviens nav teicis, ka tā būs uz zinātnisku pētniecību vērsta Latvijas laikmetīgās mākslas institūcija, kas kaut ko labu darīs. Nekas tāds vispār netiek apgalvots.
Solvita Krese: Vairākām institūcijām, ieskaitot Laikmetīgās mākslas centru, ir ministrijas deleģējums, kas mūsu gadījumā sedz tieši viena cilvēka darba algu, un tas ir – pētīt, apkopot, popularizēt, padarīt pieejamu un tā tālāk. Un tad tā viena cilvēka darba algas robežās mēs, man liekas, izdarām 12 cilvēku darbu. Un līdzīgs deleģējums ir gan laikmetīgās mākslas centram KIM?, gan “Noasam”… Tāda ir ministrijas pieeja – lūdzu, deleģējiet vienu cilvēku un dariet šo. Un tā iespēju robežās šīs institūcijas arī diezgan daudz izdara.
Bet jūs būtu priecīgas, ja parādītos vēl viena institūcija? Varbūt tā jums to viena darbinieka algu atņemtu.
Solvita Krese: Es domāju, priecātos visi.
Elita Ansone: Noteikti. Tā ir savstarpēja salīdzināšanās konkurence, un tas tikai veicina visu procesu.
Pēc diskusijas Elita Ansone vēlējās precizēt pārskatu pār Latvijas Nacionālā mākslas muzeja iegādātajiem laikmetīgās mākslas darbiem: “Par laikmetīgās mākslas darbiem, kas 2014.–2019. papildinājuši LNMM kolekciju.
Objekti, videodarbi, tēlniecība: 47 darbi, no tiem 45 pirkumi. Lielākie gabarīti: Gintera Krumholca “Kāpēc tu mani nepamodināji?” (2013), Viļņa Zābera “Romas ieņemšana” (1994), Maijas Kurševas “Dzīvesprieks” (2015), Ivara un Ineses Mailīšu “Cilvēki karogi” (1987–1988), Annas Salmanes, Kriša Salmaņa, Kristapa Pētersona “Daudzskanis” (2018).
Laikmetīgi zīmējumi, akvareļi un grafikas darbi, fotogrāfija: Pauļa Liepas, Harija Branta, Romāna Korovina, Ata Jākobsona darbi, fantastiskie Kristapa Ģelža akvareļi, kopumā aptuveni 120 laikmetīgi darbi pēdējos 5 gados (tos nav tik viegli skaitīt, jo katra tehnika tiek atsevišķi kataloģizēta).
Glezniecības 2014.–2019. gada kolekcija papildinājusies ar 792 darbiem, no tiem ļoti ievērojama daļa ir mākslinieku novēlējumi, dāvinājumi no privātām kolekcijām, kas attiecināmi uz kultūras mantojuma daļu. Tomēr ir iepirkts arī daudz konceptuālas glezniecības darbu, kuru autori ir Amanda Ziemele, Zane Tuča, Miķelis Fišers, Kaido Ole, Andris Eglītis, Krista Dzudzilo, Aija Zariņa, Kristaps Ģelzis, Ēriks Apaļais, Inga Meldere, Jānis Avotiņš, Arturs Bērziņš, Leonards Laganovskis, Imants Tillers, Anda Lāce, Raids Kalniņš, visus jau nevar uzskaitīt. Ap 100 no šiem 792 attiecināmi uz 21. gadsimta periodu.
Pēdējos 5 gados akcents likts arī uz fotogrāfijas kolekcijas veidošanu, kas ir procesā, tomēr vairāk savākts 20. gadsimta fotoklasikas darbu, kuru autori ir Egons Spuris, Inta Ruka, Andrejs Grants, Gvido Kajons, Briedis, Gunārs Binde, Gunārs Janaitis, Māra Brašmane, Zenta Dzividzinska.
Tātad kolekcija papildinās par vidēji 50 21. gadsimta mākslas darbiem gadā.”
No kreisās Vilnis Vējš, Ineta Zelča-Sīmansone, Helmuts Caune, Solvita Krese, Elita Ansone, Krista un Reinis Dzudzilo
