"Melnā gulbja" zīmē
Šis ieraksts tiek publicēts brīdī, kad valstī tikko ir izsludināta ārkārtēja situācija. Nupat atcelta Operas izrāde, uz ko man bija paredzēts iet šīs piektdienas vakarā, slēgta mana mākslas skola, un pēc 16 stundām paredzētā diplomdarbu aizstāvēšana notiks aiz slēgtām durvīm, pulcējot tikai eksāmena norisē iesaistītos cilvēkus.
Neviens no mums bez ASV pases vairs nevar aizlidot uz Ameriku, un es šajās dienās atmetu plānu aprīļa sākumā ar saviem darbiem apmeklēt grupas izstādi Horvātijā. Tikko pārbaudīju, vai skolas darbnīcās nav izzagtas darbam paredzētās aizsargmaskas – kā dzirdēju, Stradiņa slimnīcā vairākas kastes esot nospertas.
Galvenais vaininieks – vīruss – visvairāk no kājām gāž nost cilvēkus gados ar hroniskām slimībām, un sagadīšanās pēc mani spītīgie vecāki – pensionāri – ir nolēmuši īstenot senu plānu: ar automašīnu braukt cauri visai Eiropai uz Portugāli. Jā, ar visām savām hroniskajām slimībām, ar šņabi roku mazgāšanai un kabatās sastūķētiem ķiplokiem.
Raksta tapšanas brīdī Latvijas Valsts prezidents teica visnotaļ dīvainu, 28 sekundes garu uzrunu no vietas, kas atgādina pazemes bunkuru. Runa atgādināja vecā Kārļa Ulmaņa teikto – Levita vārdi “būsim atbildīgi, saglabāsim mieru” nez kāpēc līdzinājās leģendārajiem 1940. gada 17. jūnija vārdiem “es palikšu savā vietā, jūs palieciet savējās.”
Šāds ir raksta fona troksnis, un mans uzdevums ir saprast, kā iespējams runāt par mākslu, redzot cilvēkus ejam pa ielu un stiepjam mājās sausās pārtikas krājumus melnajai stundai. Pat mierīgas darbdienas vidū, izvairoties no burzmas un apmeklējot Ērika Apaļā izstādi “Ģimene” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, tāds ievads izsit no fokusa. Pie ieejas sastaptais Rīgas Fotomēneša kurators Arnis Balčus izstāsta pēdējo stundu notikumus mikrobu izplatībā, un mēs apspriežam fiziskās saskarsmes veidus starp cilvēkiem. Jāatzīst, tieši šāda saruna risinātos ar jebkuru citu paziņu, ko izdotos satikt pie izstādes ieejas.
Ja es būtu redzējis izstādi pirms nedēļām divām, šīs būtu pavisam cita vērotāja piezīmes, bet šobrīd to vairs nav iespējams uzlūkot ar ikdienas skatītāja acīm. Ekspozīcijas sākuma daļā redzama gara rinda ar mazām dzīvespriecīgām glezniņām. Rūķi niekojas ap sniegavīriem, lauž eglītes, snieg sniedziņš, spīd saule, un peld gulbīši. Interesanti, ka visa šī rinda ļoti efektīvi darbojas kā nomierinošā dziesma jeb, mūsdienu terminos runājot, – kā dezinfekcijas kamera. Paralēlā dzīve mazajās dīvainajās glezniņās izdzēš realitāti. Pie pirmajām vēl ir dzirdami ielas trokšņi, bet, jo dziļāk pazemē iet skatītājs, jo veiksmīgāk rūķi iemājo tā galvā un ar mazām egļu zaru slotiņām iztīra un sagatavo prātu turpmākajiem piedzīvojumam.
Ērika Apaļā izstāde “Ģimene” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Nākamajā zālē jau valda pavisam cita pasaule. Vīruss ir atkāpies, un es nonāku pazemes valstībā vai – precīzāk – jūras dzelmē. Tālumā, lēni kustinot astes, peld retas zivis, stūrī divas jūraszvaigznes uzmana laukumu, viss ir tumšs un mierīgs. Ritmiski klab diapozitīvu aparāts, bet tās ir jūraszāles, kas sitas pret akmeņiem. Citu skaņu nav, milzīgā tumšā zāle ar melnajām gleznām ir tik perfekti sakārtota, ka gribētos, lai šādi paliktu uz visiem laikiem, bet mainīgajām izstādēm blakus tiktu uzbūvēts šīs zāles dublieris. Neesmu bijis Rotko kapelā Hjūstonā, tajā pašā, kur astoņstūrī visapkārt novietotas teju melnas gleznas un skatītāji tās vēro no četriem gariem soliem, taču šeit varētu būt attāli līdzīga sajūta. It kā nekas nenotiek, retās gleznas ir ar nelielām atšķirībām – gandrīz vienādas, un tas nomierina prātu. Lielajā zālē pārņem dīvaini nomierinoša un glāstoša sajūta, un šeit ir patīkami atrasties ilgu laiku. Uz nākamo zāli nemaz negribas iet – tur no augšas krītošās dienas gaismas stabs iedarbojas kā auksta duša. Bet dzelmes sajūta paliek, izstādes izskaņā tai pievienojas slīkšanas vai “ūdens mutē” pieskaņa. Kāds mēģina zem ūdens runāt, nāk gaisa burbuļi, man pēkšņi rodas sajūta, ka gribas ievilkt īstu dziļu elpu un es uznirstu, atstādams retās zivis lēni klīstam melnajā okeānā.
Ata Jākobsona izstāde "Režģis" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
Neparasti, bet vienlaikus Kim? laikmetīgās mākslas centrā arī ir izstāde, kas ļoti līdzinās piedzīvotajam Lielajā zālē Apaļā izstādē. Ata Jākobsona izstādē arī ir tumšas, gandrīz melnas sienas, spīd retas gaismiņas – tieši tik daudz, lai redzētu, kur spert soli un saprastu, ka no krēslas iznirst tumši darbi. Tas ir tik dīvaini – šķiet, ka abiem autoriem rādījies viens un tas pats sapnis vai arī viņi vienā laikā no dažādām vietām redzējuši līdzīgas vīzijas. Būtiskākā atšķirība ir tāda, ka, acīm pie tumsas pierodot, parādās tādi kā režģi, mezgli, it kā meistars būtu uzzīmējis karti ar visiem meridiāniem un paralēlēm, tad pievienojis vēl vienu slāni ar upēm, vienu ar pazemes komunikācijām, tad vēl vienu un nākamo, līdz beigās nolasāma tikai struktūra, ko nav iespējams atšifrēt. Pie sienām ir citas kartes – tās ir ar reljefu, ar kalniem, kādus tos varētu redzēt no riņķojošās kosmosa stacijas. Vai arī no nepiesieta prāta lidojuma pāri bezdibenim. Uzmanīgi vērojot šīs kartes ar kalnu masīviem un ielejām, var pamanīt, ka vienam darbam papīra mala kādā vietā ir nedaudz uzrullējusies un kļūst redzams mazs gabaliņš no otras puses. Šis gabaliņš ir zelta krāsā, bet to ir grūti ievērot, man pat šķiet, ka esmu vienīgais, kas to ir redzējis. Nācās pat vairākas reizes atgriezties pie šī punkta, lai pārliecinātos, ka tas nav pazudis un man nerēgojas. Zelta stūrītis bija turpat, starp visiem tiem režģiem, kas man visvairāk atgādināja atkal no jauna ievilktas rētas.
Ata Jākobsona izstāde "Režģis" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
Stundās, kad top šis raksts, ļoti strauji mainās mūsu pasaule. Šodien Grieķijā par godu vasaras olimpiskajām spēlēm tika iedegta uguns un ceļojumā palaista olimpiskā lāpa, bet tas nevienu neinteresē. Vismaz mani stūrgalvīgie vecāki beidzot ņēma par pilnu premjerministra norādījumu un atlika savu autoceļojumu cauri Eiropai. Pāri mums visiem valda “Melnais gulbis”. Ar šo jēdzienu es nedomāju slaveno Holivudas filmu. Tā ir atsauce uz grāmatu, kas pirmo reizi tika publicēta 2007. gadā un kuras ietekmē nostiprinājās tāds jēdziens kā “melnā gulbja teorija”.
Saskaņā ar teorijas autoru tās kritēriji ir šādi: “Melnā gulbja” notikums nav prognozēts, tātad tas nāk kā pārsteigums, arī ekspertam. Notikums ir milzīgs, tā ietekme ir fundamentāla. Pat ja kataklizma nav iepriekš paredzēta, tad cilvēka daba liek domāt, ka šis notikums tomēr ir bijis pilnīgi paredzams. “Melnā gulbja” notikumi var būt gan negatīvi, gan pozitīvi, bet to galvenā iezīme ir tāda, ka pirms maza brīža tie likušies neticami, bet, nākot pāri galvām kā lavīnai, rada ilgstošas, globāla mēroga sekas. Par “melno gulbi” šādus notikumus dēvē, atsaucoties uz antīkajā Grieķijā lietotu teicienu, kur melns gulbis tika uzskatīts par kaut ko pilnīgi noteikti neiespējamu. Pie pirmās izdevības apmeklējiet šīs izstādes (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs slēgts līdz 14. aprīlim saistībā ar izsludināto ārkārtas situāciju valstī) – un, lūdzu, bez telefoniem, kas piegādā paniskas ziņas. Iespējams, ka šīs ir vienīgās vietas Rīgā, kur var iegrimt aizgājušā miera valstībā un atcerēties pasauli, kāda tā bija pirms šodienas.
