Foto

"Melnā gulbja" zīmē

Ivars Drulle

13.03.2020

Šis ieraksts tiek publicēts brīdī, kad valstī tikko ir izsludināta ārkārtēja situācija. Nupat atcelta Operas izrāde, uz ko man bija paredzēts iet šīs piektdienas vakarā, slēgta mana mākslas skola, un pēc 16 stundām paredzētā diplomdarbu aizstāvēšana notiks aiz slēgtām durvīm, pulcējot tikai eksāmena norisē iesaistītos cilvēkus.

Neviens no mums bez ASV pases vairs nevar aizlidot uz Ameriku, un es šajās dienās atmetu plānu aprīļa sākumā ar saviem darbiem apmeklēt grupas izstādi Horvātijā. Tikko pārbaudīju, vai skolas darbnīcās nav izzagtas darbam paredzētās aizsargmaskas – kā dzirdēju, Stradiņa slimnīcā vairākas kastes esot nospertas.

Galvenais vaininieks – vīruss – visvairāk no kājām gāž nost cilvēkus gados ar hroniskām slimībām, un sagadīšanās pēc mani spītīgie vecāki – pensionāri – ir nolēmuši īstenot senu plānu: ar automašīnu braukt cauri visai Eiropai uz Portugāli. Jā, ar visām savām hroniskajām slimībām, ar šņabi roku mazgāšanai un kabatās sastūķētiem ķiplokiem.

Raksta tapšanas brīdī Latvijas Valsts prezidents teica visnotaļ dīvainu, 28 sekundes garu uzrunu no vietas, kas atgādina pazemes bunkuru. Runa atgādināja vecā Kārļa Ulmaņa teikto – Levita vārdi “būsim atbildīgi, saglabāsim mieru” nez kāpēc līdzinājās leģendārajiem 1940. gada 17. jūnija vārdiem “es palikšu savā vietā, jūs palieciet savējās.”

Šāds ir raksta fona troksnis, un mans uzdevums ir saprast, kā iespējams runāt par mākslu, redzot cilvēkus ejam pa ielu un stiepjam mājās sausās pārtikas krājumus melnajai stundai. Pat mierīgas darbdienas vidū, izvairoties no burzmas un apmeklējot Ērika Apaļā izstādi “Ģimene” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, tāds ievads izsit no fokusa. Pie ieejas sastaptais Rīgas Fotomēneša kurators Arnis Balčus izstāsta pēdējo stundu notikumus mikrobu izplatībā, un mēs apspriežam fiziskās saskarsmes veidus starp cilvēkiem. Jāatzīst, tieši šāda saruna risinātos ar jebkuru citu paziņu, ko izdotos satikt pie izstādes ieejas.

Ja es būtu redzējis izstādi pirms nedēļām divām, šīs būtu pavisam cita vērotāja piezīmes, bet šobrīd to vairs nav iespējams uzlūkot ar ikdienas skatītāja acīm. Ekspozīcijas sākuma daļā redzama gara rinda ar mazām dzīvespriecīgām glezniņām. Rūķi niekojas ap sniegavīriem, lauž eglītes, snieg sniedziņš, spīd saule, un peld gulbīši. Interesanti, ka visa šī rinda ļoti efektīvi darbojas kā nomierinošā dziesma jeb, mūsdienu terminos runājot, – kā dezinfekcijas kamera. Paralēlā dzīve mazajās dīvainajās glezniņās izdzēš realitāti. Pie pirmajām vēl ir dzirdami ielas trokšņi, bet, jo dziļāk pazemē iet skatītājs, jo veiksmīgāk rūķi iemājo tā galvā un ar mazām egļu zaru slotiņām iztīra un sagatavo prātu turpmākajiem piedzīvojumam.

Ērika Apaļā izstāde “Ģimene” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Nākamajā zālē jau valda pavisam cita pasaule. Vīruss ir atkāpies, un es nonāku pazemes valstībā vai – precīzāk – jūras dzelmē. Tālumā, lēni kustinot astes, peld retas zivis, stūrī divas jūraszvaigznes uzmana laukumu, viss ir tumšs un mierīgs. Ritmiski klab diapozitīvu aparāts, bet tās ir jūraszāles, kas sitas pret akmeņiem. Citu skaņu nav, milzīgā tumšā zāle ar melnajām gleznām ir tik perfekti sakārtota, ka gribētos, lai šādi paliktu uz visiem laikiem, bet mainīgajām izstādēm blakus tiktu uzbūvēts šīs zāles dublieris. Neesmu bijis Rotko kapelā Hjūstonā, tajā pašā, kur astoņstūrī visapkārt novietotas teju melnas gleznas un skatītāji tās vēro no četriem gariem soliem, taču šeit varētu būt attāli līdzīga sajūta. It kā nekas nenotiek, retās gleznas ir ar nelielām atšķirībām – gandrīz vienādas, un tas nomierina prātu. Lielajā zālē pārņem dīvaini nomierinoša un glāstoša sajūta, un šeit ir patīkami atrasties ilgu laiku. Uz nākamo zāli nemaz negribas iet – tur no augšas krītošās dienas gaismas stabs iedarbojas kā auksta duša. Bet dzelmes sajūta paliek, izstādes izskaņā tai pievienojas slīkšanas vai “ūdens mutē” pieskaņa. Kāds mēģina zem ūdens runāt, nāk gaisa burbuļi, man pēkšņi rodas sajūta, ka gribas ievilkt īstu dziļu elpu un es uznirstu, atstādams retās zivis lēni klīstam melnajā okeānā.

Ata Jākobsona izstāde "Režģis" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā

Neparasti, bet vienlaikus Kim? laikmetīgās mākslas centrā arī ir izstāde, kas ļoti līdzinās piedzīvotajam Lielajā zālē Apaļā izstādē. Ata Jākobsona izstādē arī ir tumšas, gandrīz melnas sienas, spīd retas gaismiņas – tieši tik daudz, lai redzētu, kur spert soli un saprastu, ka no krēslas iznirst tumši darbi. Tas ir tik dīvaini – šķiet, ka abiem autoriem rādījies viens un tas pats sapnis vai arī viņi vienā laikā no dažādām vietām redzējuši līdzīgas vīzijas. Būtiskākā atšķirība ir tāda, ka, acīm pie tumsas pierodot, parādās tādi kā režģi, mezgli, it kā meistars būtu uzzīmējis karti ar visiem meridiāniem un paralēlēm, tad pievienojis vēl vienu slāni ar upēm, vienu ar pazemes komunikācijām, tad vēl vienu un nākamo, līdz beigās nolasāma tikai struktūra, ko nav iespējams atšifrēt. Pie sienām ir citas kartes – tās ir ar reljefu, ar kalniem, kādus tos varētu redzēt no riņķojošās kosmosa stacijas. Vai arī no nepiesieta prāta lidojuma pāri bezdibenim. Uzmanīgi vērojot šīs kartes ar kalnu masīviem un ielejām, var pamanīt, ka vienam darbam papīra mala kādā vietā ir nedaudz uzrullējusies un kļūst redzams mazs gabaliņš no otras puses. Šis gabaliņš ir zelta krāsā, bet to ir grūti ievērot, man pat šķiet, ka esmu vienīgais, kas to ir redzējis. Nācās pat vairākas reizes atgriezties pie šī punkta, lai pārliecinātos, ka tas nav pazudis un man nerēgojas. Zelta stūrītis bija turpat, starp visiem tiem režģiem, kas man visvairāk atgādināja atkal no jauna ievilktas rētas.

Ata Jākobsona izstāde "Režģis" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā

Stundās, kad top šis raksts, ļoti strauji mainās mūsu pasaule. Šodien Grieķijā par godu vasaras olimpiskajām spēlēm tika iedegta uguns un ceļojumā palaista olimpiskā lāpa, bet tas nevienu neinteresē. Vismaz mani stūrgalvīgie vecāki beidzot ņēma par pilnu premjerministra norādījumu un atlika savu autoceļojumu cauri Eiropai. Pāri mums visiem valda “Melnais gulbis”. Ar šo jēdzienu es nedomāju slaveno Holivudas filmu. Tā ir atsauce uz grāmatu, kas pirmo reizi tika publicēta 2007. gadā un kuras ietekmē nostiprinājās tāds jēdziens kā “melnā gulbja teorija”.

Saskaņā ar teorijas autoru tās kritēriji ir šādi: “Melnā gulbja” notikums nav prognozēts, tātad tas nāk kā pārsteigums, arī ekspertam. Notikums ir milzīgs, tā ietekme ir fundamentāla. Pat ja kataklizma nav iepriekš paredzēta, tad cilvēka daba liek domāt, ka šis notikums tomēr ir bijis pilnīgi paredzams. “Melnā gulbja” notikumi var būt gan negatīvi, gan pozitīvi, bet to galvenā iezīme ir tāda, ka pirms maza brīža tie likušies neticami, bet, nākot pāri galvām kā lavīnai, rada ilgstošas, globāla mēroga sekas. Par “melno gulbi” šādus notikumus dēvē, atsaucoties uz antīkajā Grieķijā lietotu teicienu, kur melns gulbis tika uzskatīts par kaut ko pilnīgi noteikti neiespējamu. Pie pirmās izdevības apmeklējiet šīs izstādes (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs slēgts līdz 14. aprīlim saistībā ar izsludināto ārkārtas situāciju valstī) – un, lūdzu, bez telefoniem, kas piegādā paniskas ziņas. Iespējams, ka šīs ir vienīgās vietas Rīgā, kur var iegrimt aizgājušā miera valstībā un atcerēties pasauli, kāda tā bija pirms šodienas.

Saistītie raksti

Purvīša balvas 2021 nominācijas. 2020. gada pirmais pusgads

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 14.07.2020.

Nominēti Ērika Apaļā, Ginta Gabrāna un Rasas un Raita Šmitu darbi

Arterritory par labāku pasauli

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 18.03.2020.

Aicinājums māksliniekiem

Vientulība ar mākslu. Video Nr 4

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 17.03.2020.

MAREUNROL’S. Kristīne Kursiša. Privātdetektīvs, 2008

Vientulība ar mākslu

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 13.03.2020.

Latvijas mākslinieku videodarbi Arterritory.com

Tevī tek strautiņš, un tu jūties labi

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 03.03.2020.

Intervija ar gleznotāju Ēriku Apaļo

Fotoreportāža: Ērika Apaļā personālizstādes "Ģimene" atklāšana

on site — Reportāžas — 07.02.2020.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Nekas nerodas tukšā vietā

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 29.01.2020.

Komentārs par kultūru migrāciju

Starp Gagarinu un indiāņiem

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 11.12.2019.

Interesantākie pieturpunkti izstādes “Nenorunātās tikšanās” vēsturiskajā daļā

Mēs visi vēsturiski esam katoļi...

skatuve & ekrĀns — Raksti — 05.12.2019.

Mēs visi vēsturiski esam katoļi...

Trīsdesmit gadu pēc revolūcijas

skatuve & ekrĀns — Raksti — 29.11.2019.

Čehu kinematogrāfisti radījuši Samta revolūcijai veltītu seriālu “Guļošie”

Veiksmes formula

vizuĀlĀ mĀksla — Recenzijas — 13.11.2019.

Aleksandras Beļcovas retrospekcija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Komentārs: Ideja laba, izpildījumu – gaidām

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 11.10.2019.

VKKF izskata iniciatīvu ieviest radošās stipendijas māksliniekiem

Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 18.02.2019.

Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā?

Ko šobrīd dara mākslinieks? Atis Jākobsons Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 21.05.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Vientulība ar mākslu. Video Nr 5

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 17.03.2020.

Vika Eksta. Тучи как люди, 2019

Vientulība ar mākslu. Video Nr 3

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 16.03.2020.

Krišs Salmanis. 100 pilnmēneši, 2014

Kur paliek māksla?

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 06.03.2020.

Diskusijā piedalās Elita Ansone, Solvita Krese, Ineta Zelča-Sīmansone, Krista un Reinis Dzudzilo, Vilnis Vējš un Helmuts Caune

Tukšās telpas un pilnās

vizuĀlĀ mĀksla — Recenzijas — 14.02.2020.

Džemmas Skulmes, Ērika Apaļā un Ata Jākobsona izstāžu apskats

Fotoreportāža: Ata Jākobsona un Līvas Rutmanes izstāžu atklāšana Kim?

on site — Reportāžas — 06.02.2020.

Ata Jākobsona personālizstāde “Grid” un Līvas Rutmanes personālizstāde “PRR”

Kas lai zina

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 17.01.2020.

Pētera Bankovska komentārs par 2019. gada vērtīgām grāmatām

Tas ir tas, kā pasaule beidzas

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 09.12.2019.

Tas ir tas, kā pasaule beidzas

Paliekošas vietas

vizuĀlĀ mĀksla — Recenzijas — 04.12.2019.

Ivara Heinrihsona, Jāņa Murovska un jauno ilustratoru izstāžu apskats

Una vita violenta (vardarbīgā dzīve)

skatuve & ekrĀns — Raksti — 22.11.2019.

Una vita violenta (vardarbīgā dzīve)

Jaunā sezona

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 01.11.2019.

Ieskats Valsts Kultūrkapitāla fonda projektu konkursa rezultātos

Fotoreportāža: Runā ar mani

on site — Reportāžas — Islande — 03.06.2019.

Fotoreportāža: Runā ar mani

Baltijas mākslas superstār? Kas tu esi?

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 31.03.2016.

Baltijas mākslas superstār? Kas tu esi?

Ko šobrīd dara mākslinieks? Ēriks Apaļais Rīgā

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 30.04.2020.

Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem

Kā izmainījās vērtības

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 17.03.2020.

Santas Meikulānes komentārs

Vientulība ar mākslu. Video Nr 2

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.03.2020.

Keta Gūtmane. Mārtiņš Grauds. Lust Lust, 2010

Māksla mēra laikā: pēdējā sezona

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 05.03.2020.

Kirila Kobrina komentārs par vīrusu ietekmi uz mākslu

Neziņa ir atslēga

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 11.02.2020.

Intervija ar mākslinieku Ati Jākobsonu

Laimīgākais mākslinieks pasaulē

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 04.02.2020.

Par Aijas Zariņas personālizstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Latvijas Mākslinieku savienības galeriju

Fotoreportāža: izstādes “Nenorunātās tikšanās” atklāšana

on site — Reportāžas — 13.12.2019.

Fotoreportāža: izstādes “Nenorunātās tikšanās” atklāšana

Tikpat kā ķerties pie augstsprieguma

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 06.12.2019.

Tikpat kā ķerties pie augstsprieguma

Ievērot klusumu?*

vizuĀlĀ mĀksla — Raksti — 03.12.2019.

Ievērot klusumu?

Tanku izstāde

vizuĀlĀ mĀksla — Aktuāli — 15.11.2019.

Tanku izstāde

Bažas par vīriešiem

skatuve & ekrĀns — Aktuāli — 18.10.2019.

Komentārs par Toda Filipsa filmas “Džokers” fenomenu

Izlikt slazdus

vizuĀlĀ mĀksla — Intervijas — 05.03.2019.

Saruna ar mākslinieku, Purvīša balvas kandidātu Ēriku Apaļo