Tikpat kā ķerties pie augstsprieguma
06/12/2019
No 7. decembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē ir apskatāma Aijas Zariņas jaunāko darbu izstāde “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”. Kupola spraišļoti “balto kubu” aizpilda vienpadsmit lielformāta darbu cikls. Tā pamatā ir pasaules radīšanas motīvi, kas atrodami skandināvu tautu mitoloģijā. Arī sarunā ar mākslinieci viņai pa rokai visu laiku ir somu tautas eposa “Kalevala” un senislandiešu “Eddas dziesmas” sējumi, kuros viņa ik palaikam ieskatās.
Aija Zariņa. Foto: Aija Ansone
Aija, pastāsti, lūdzu, kā radās šī izstāde? Vai tā bija tava iniciatīva?
Es tev pastāstīšu, bet tikai tad, ja tu nerakstīsi!
Nē, tas neder, tad stāsti oficiālo versiju!
Vispār projekts sākās ar to, ka es ieinteresējos par vēdiskajiem laikiem, par Saules kultu. Jo kristietības, Bībeles civilizācijā ir zināma krīze, un viss, kur mēs pieķeramies klāt par to, kādas nākotnes perspektīvas mūs sagaida, visa kristietības teorija mūs ved pie iznīcības. Bet, apskatoties tuvākos skandināvu mītus, mēs redzam, ka tur tā nav! Tas redzējums sniedzas pāri laikam, kad beidzas kristietība. Teiksim, paskatīsimies, ko Leminkainens no “Kalevalas” saka, jo viņš saka, ka būs OK (lasa no “Kalevalas”):
“Tagadējie laiki paies, aizies dienas, atnāks citas./ Atkal vajadzīgs es būšu – taujās manis, meklēs manis, /lai es jaunu Sampo dotu, lai es jaunas spēles nestu, /jaunu Mēnesi lai liktu, jaunu Sauli iespulgotu,/ jo bez Mēneša un Saules pasaulē vis nebūs prieka.”
Kā tu ieinteresējies ar skandināvu mītiem?
Interesējoties par vēdisko laiku, saules kultu. Caur Svetlanu Žarņikovu. Teiksim, par rituāla dejām, pasaules radīšanu, par folkloru.
Kas ir Svetlana Žarņikova?
Zinātniece no Sibīrijas, kura pēta Arktisko valsti, tās saistību ar Indiju, visu vēdiskās kultūras kopību. Pēdējā laikā Latvijas tieksme uz Rietumiem man lika meklēt kaut kādus avotus Skandināvijā, nevis Krievijā. Jo mūsu skatījums ir programmēts uz Rietumiem.
Ziemeļi mums ir tuvi…
Tieši tā! Tieši tāpēc es sāku lasīt “Kalevalu” un atklāju “Eddas dziesmas”. Un biju ļoti apmierināta. Tā tas bija.
Protams, bija jādomā, kas rada degradāciju – patērētāju kults? Kam vajadzētu būt tā vietā? Mums vienkārši vajadzētu būt radītājiem! Kādēļ degradēties? Mums jau viss ir iekšā. Tādēļ sāku lasīt pašus pirmsākumus – par pasaules radīšanu. Ārkārtīgi dīvaini, ka tad, kad es sāku gleznot, izrādījās, ka viss, ko gleznoju, ir Dieva valstība. Tas prasa arī tādu īpašu… Tikpat kā ķerties pie augstsprieguma! Kad mēs redzam, kā Uldis Bērziņš skandē mītus, deklamē, pilnīgi jūtams, ka viņš runā dievu valodā. Tā es saskāros ar savādāku vidi. Tā bija sakritība, ka šī tematika pilnīgi atbilda izstādei muzeja Kupola zālē.
Jā, ideāli!
Varētu likties, ka šī tēma ir elitāra, izredzētu cilvēku tēma, bet tieši otrādi: es domāju, ka ir tieši tas mirklis, kad mūsu, baltu tautu, garam ir jāmostas! Mēs jau divdesmit gadus esam ļoti sirsnīgi pavadījuši ar saimniecību. Tagad mums ir pienācis jauns kontroles mirklis – vai mēs varam noturēties garīgi, atjaunoties, pacelties?
Aija Zariņa. Foto: Andris Zieds
Iznāk, ka šī ir izstāde visiem!
Jā! Nosaukums “Mosties, mosties reiz, svabadais gars!” labi atbilda manai idejai. Parasti, kad citē šo Veidenbauma frāzi, liekas, ka tā aicina uz revolūciju. Bet es domāju, ka šo skolu mēs esam jau izgājuši. Tajā mums vairs nevajadzētu krist atpakaļ.
Kas šodien ir svabadais gars?
Svabadais gars ir radīšana! Nevis patērētāja gars, piesaistīšanās materiālajām lietām, bet domas, māksla. Tas jau ir tas radošais gars. Dzeja. Īstenībā katrs, kas dzejo mūsdienu Latvijā, nodarbojas ar kaut ko dievišķu. Ļoti maz cilvēku, kas kā dzejnieki tagad ir saistīti ar konjunktūru.
Vai tu lasi jauno dzeju?
Jā, ļoti daudz. [Andri] Ogriņu, savu dēlu, [Andi] Surguntu lasu. Es redzu, ka tas nav vienkārši un pavirši.
Tu jau arī nestrādā vienkārši un pavirši. Šī izstāde vispār izskatās kā radīta milzīgiem cilvēkiem.
Tas iznāca pats no sevis. Kad radās iecere, es sāku domāt, kurā vietā es varētu gleznot tādus piecmetrīgus audeklus. Un vēl piedevām pati tos audeklus sagatavot, gruntēt. Tad es aizbraucu uz Saldu, jo kādreiz vadīju tur mākslas studiju. Viņiem bija piešķirtas trīs lielas telpas, un pa vasaru tās bija brīvas. Tad es nopirku ledusskapi un želatīnu un sāku pati tur uz grīdas gruntēt. Vecā skola, kur atrodas studija, pati ir uz kalna, varētu teikt, ka pilskalna. Tāda enerģētiska vieta.
Gleznojot audekli atrodas uz grīdas, horizontāli. Vai vertikāli tu tos pirmoreiz ieraugi tikai izstāžu zālē?
Gribi zināt, kā es lasu tos darbus? Es viņus lasu tad, kad ieraugu gara acīm. Tad, kad es viņus ieraugu, tad uzreiz arī uzzīmēju. Rūnas! (rāda skiču bloku). Ja redzējums uzreiz parādās – tad tas ir pa īstam. Paceļot piecmetrīgo gleznojumu stāvus, ir pārsteigums!
Tieši to es gribēju zināt!
Protams, pārsteigums ir. Bet iznācis apmēram tā, kā es gribēju. Svarīgs ir plašais skatījums, kas piemita, piemēram, Džemmai Skulmei un kas ļoti vajadzīgs monumentālajā mākslā. Mums ir tā, ka monumentālo glezniecību Akadēmijā māca cilvēki, kam nemaz nav šī plašā skatījuma. Īstenībā, ja gribējām, lai vispār ir monumentālā māksla Latvijā, vajadzēja aicināt Džemmu par pasniedzēju – kā jāglezno, kā jāskatās, kas ir plašs skatījums.
Aija Zariņa. Foto: Andris Zieds
Kas ir plašs skatījums?
Redzēt vērtības kopainā, nevis pieķerties katrai atsevišķai detaļai. Jo ļoti bieži mēs izdarām secinājumus, pirms esam apskatījušies kopumu. Tā ir mūsdienu civilizācijas lielākā kļūda – šauri, aprobežoti skatījumi. Protams, ka cilvēki, kas ir iedziļinājušies vienā lietā, viņiem plašs skatījums ļoti nepatīk, jo viņi ir veltījuši savai lietai ārkārtīgi daudz laika, viņi ir tā mācīti. Tikai diemžēl viņi nezina, kam tā detaļa, ko viņi ir pagatavojuši, tagad būs vajadzīga un kā civilizācija to lietos. Kāds pārmet – nu jā, tu jau tur gatavo atombumbu, bet tas cilvēks nemaz nejūtas atbildīgs par to, ko viņš ir uztaisījis. Plaši skatīties ir mēģināt saredzēt cauri laikiem, pāri vienam skatījumam, pāri vienai civilizācijai. Tādā mērogā, kādā tu esi spējīgs, kādā ir tavas zināšanas. Paplašināt zināšanu loku. Mums Baltijā ir ļoti labi, ka ir vairākas reizes mainījušās sabiedriskās iekārtas. Līdz ar to mums ir mainījušies redzējumi – varam lietot gan šādu, gan tādu. Varam lietot valodas – tas īstenībā paplašina redzējumu. Tu vari otru redzējumu pat neizpaust, bet tas tev kā personībai ir bagāžā. Tu tā mācīsi savus bērnus vai ar kādu tuvu cilvēku to pārrunāsi, vai pats ar sevi. Lietosi to savā daiļradē…
Kā tava māksla var paplašināt redzējumu? Varbūt cilvēks saskaras ar kaut ko nezināmu?
Jā, viņš sakaras ar vienu gleznu – kaut ko ļoti konkrētu un nevar saprast, kas tas ir. Kāpēc es taisni to gleznoju? Tāpēc, ka gribu paskatīties, kāda ir civilizācijas nākotne. Kāda ir cilvēka attīstība. Kādā veidā viņš pašreiz degradējas, bet kādā veidā viņš varētu nedegradēties. Ko mēs, dzīvi esot, varam izdarīt.
Tas ir svarīgs jautājums.
Tas ir tāds jautājums… Teiksim, ja cilvēks ir audzināts tā, ka viņš ir slikts vai nevar labot to, ko ir izdarījis… Bet ja viņš tiek audzināts tā, ka vienmēr var labot izdarīto, ka viņš ir aicināts labot un ka visi apkārtējie, viņa ģimenes locekļi par to tikai priecāsies… Tad viņš var veidoties par pozitīvu personu, kas meklē. Tad viņš savā dzīves laikā var daudz ko pozitīvu izdarīt. Tāpēc es ļoti daudz mācos no senām kultūrām – cik ir manās iespējās.
Bet vai tas vien, ka viņam ir ļoti daudz informācijas, cilvēku padara gudru?
Ne tikai tas, bet – kādas ir viņa iekšējās vajadzības? Ko viņš meklē informācijā? Teiksim, Uldis Bērziņš, kas atdzejojis “Eddas dziesmas”, šad un tad piezīmēs raksta: “Te mēs neatradām to, ko meklējām.” Neviens žurnālists viņam neprasa – bet ko tad jūs meklējāt?
Neviens nezina?
Nē, jo neviens nav viņa ārkārtīgi bagātās personības līmenī, lai viņam to pajautātu. Informācija ir tik milzīga.
Aija Zariņa. Foto: Andris Zieds
Tad man jājautā – ko tu meklēji un vai atradi?
Es meklēju citu civilizāciju pēdas – viņu vērtības, uz kā viņi visu balsta. Uz kā balstās šūnu evolūcija, smalkākie plāni? Kā tev ir jādzīvo, kā jādomā? Jo šūnas lasa tavas domas. Teiksim, ja tu melo, šūnas vienkārši jūk prātā. Latvijā ir ārkārtīgi daudz sajukušu cilvēku, jo viņi vienkārši nevar saprast, kas te notiek. Bet ja viss ir saskaņā, ja tu lēni, varbūt primitīvi, bet tomēr patiesi virzies uz priekšu, visa tava būtne plaukst un zeļ.
Vai tu atradi tam apstiprinājumu skandināvu folklorā?
Jā, es atradu tik daudz skaistu vietu. Pirmajā dziedājumā vien es atradu, kā radās četrdesmit rūķu dzimtas. Te darbojas ne jau tikai cilvēki, bet arī rūķi, milži, dažādi vani, Odini. Tu tikai lasi un brīnies – kas te notiek! Latviešu valoda, kad kaut ko tādu kā “Eddas dziesmas” iztulko, uzreiz kļūst daudzdimensionāla. Uzreiz ir pieejama liela informācija par iepriekšējām civilizācijām, un tai rodas nākotne. Citādi, ja mēs runājam tikai melos vai varbūtībās, valodai zūd vērtība. To pašu mēs varam izdarīs krieviski, angliski vai franciski. Valoda nav nepieciešama. Bet tieši šādi precedenti rāda, ka valoda ir pašvērtīga.
Vai ar mākslu nav līdzīgi? Triviālus sižetus glezno līdzīgi jebkur.
Tieši tā. Tikai tad rodas vajadzība pēc mākslas, kad mēs sākam zīmēt vērtīgas lietas, sākam dzejot.
Kā būtu, ja tu šos pašus sižetus uzgleznotu rāmī ieliekamos izmēros?
Citāda enerģētika. Tāpat var jautāt – ko tie lietuvieši glezno? Viņi tikpat kā nevienu figūru nezīmē, tikai glezno kaut kādus jūkļus. Bet, ja tā padomā, viņi glezno enerģētiku. Kas tad tas ir, ko es te daru – arī enerģētika. Īstenībā es gleznoju astrālo lauku. No laika un telpas izrautu. Nekas cits jau neatliek, mēs jau esam tādā vecmāmiņu statusā, nevaram vairs blēņas darīt.
Aija, tu esi tik brīnišķīga, jo dari lietas, kas ir nepraktiskas, nekomerciālas, tikai māksla un nekas cits!
Bet tam, kas ir kultūras industrija, nav nekādas saistības ar kultūru. Jo kultūra jau nav pārdošanai. Varbūt tur ir kaut kāda līdzība, bet kultūra ir domāta cilvēkiem, cilvēku attīstībai. Varbūt, piemērojoties kaut kādām saimnieciskām vajadzībām, mēs kādu laiciņu tā varējām domāt. Tad, kad ministre Demakova bija ieviesusi kultūras industriju, piestiprinājusi milzīgus institūtus pie valsts. Varbūt, ka viņas saimnieciskajai darbībai tā vajadzēja. Bet īstenībā kultūrai tas nav nepieciešams. Tas pat ir kaitīgi. Ja skatās kastu sistēmā, tad saimniekošana katrā gadījumā ir zemāka par garīgu darbību. Garīga darbība ir augstāk.
Aija Zariņa ar dēlu Arni Zariņu, iekārtojot izstādi. Foto: Aija Ansone
