Tukšās telpas un pilnās
Izstādes “Džemma Skulme. Viņas glezniecība” LNMM izstāžu zālēs līdz 5. aprīlim un “Džemma Skulme. Saruna ar laiku” mākslas stacijā “Dubulti” līdz 17. maijam, Ērika Apaļā izstāde “Ģimene” LNMM Lielajā zālē līdz 29. martam, Ata Jākobsona izstāde “Režģis” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 29. martam
Skats no izstādes “Džemma Skulme. Saruna ar laiku”. © Mākslas stacija “Dubulti”
No mākslas stacijas “Dubulti” pretī skan jautra popmūzika. Iedomājieties, jūs atverat durvis un dzirdat: “Mēs! Nemeklējam!! Pienenes.” Bum, bum! Jāatzīst, kaut kas tāds Latvijas izstāžu zālēs nav dzirdams bieži. Neesmu atnācis uz izstādi atklāšanā, bet parastā svētdienas pēcpusdienā, tomēr atmosfēra ir pacilājoši burzmīga. Jāatzīst, Dubultu mākslas stacijā vienmēr ir apmeklētāji, kas liecina, ka kuratores Ingas Šteimanes savulaik izlolotā ideja par izstāžu zāli stacijā, kur vienā stūrī ir biļešu kase, bet visās pārējās telpās – bez maksas izstaigājama ekspozīcija, strādā labi. Tādēļ demokrātisks popsīgums tai ļoti piestāv. Lieta gan kopumā ir nopietna: šobrīd stacijā iekārtota viena no divām Džemmas Skulmes piemiņai veltītām izstādēm, kam abām dots kopīgs nosaukums “Sarunas ar laiku”. Protams, visi, kas apmeklē šīs izstādes, lieliski zina, kas bija Džemma Skulme (lai gan stacija, iespējams, ir vienīgā vieta, kur par to īsti nevaram būt pārliecināti), un nav vajadzības atstāstīt mākslinieces dzīves un karjeras līkločus. Viņa publiskajā telpā pēdējos gadus bija redzama bieži, un agrāk jau arī. Ar zināmu pieklusuma periodu, iespējams, pirms gadiem desmit, divdesmit, kad par veciem laikiem un agrākajām autoritātēm neviens īsti dzirdēt negribēja. Tomēr Džemma Skulme sagaidīja brīdi, kad atkal bija visiem bija interesanta, visu apbrīnota, – pirms nāves 94 gadu vecumā pagājušogad. Faktiski savas deviņdesmit gadu jubilejas sakarā viņa kļuva par popzvaigzni, kuras vārdu zināja nosaukt un pēc izskata pazīt spēja jebkurš. Tas nebūt nav pašsaprotami, jo Skulmes glezniecības maniere nav tā demokrātiskākā – tā vienmēr bijusi mazliet par abstraktu, mazliet par simbolisku, lai tiktu iemīļota masās. Bet tieši par šādu, laimīgu vai vismaz publiski veiksmīgu, dzīves noslēgumu vēsta izstāde Dubultos. Kad mums ir darīšana ar popkultūru, nekad nevaram būt droši, kas ir patiesība vai “dvēseles kliedziens”, bet kas – apzināti radīts tēls, pasaka. Šajā pasakā liela loma ir grupai “Instrumenti”, īpaši Jānim Šipkēvicam. Viņš, kā zināms, ir latviešu popa pozitīvais tēls, kas samierina paaudzes, kora skolu – ar diseni, meitenes – ar puikām utt. Viņš ir tik radošs, atsaucīgs, vienmēr visā ieinteresēts! Izstādes lielākās zāles centrā ir videoekrāns, kurā redzamas Šipkēvica sarunas ar Skulmi, nepiespiestā gaisotnē apspriežot vāku gleznojumus “Instrumentu” albumiem. Šipkēvics ir īsts timurietis – jaunākā paaudze par tādiem nekā nezina, bet Skulme gan jau bija piedzīvojusi padomju laika jauniešu kustību, kuras mērķis bija palīdzēt vecākiem cilvēkiem. Pati māksliniece ir ideālās seniores lomā, kādu to propagandē mūsdienu medicīna un mediji, – vienmēr aktīva, laikmetīga, tehnoloģijas zinoša, tendencēm līdzi ejoša. Pavisam kā supervecmāmiņa viņa parādās nelielā epizodē ar 3D gleznošanu – lai kas tā arī būtu. Kā liecība tam – Skulmes pašrocīgi darinātie abstraktās glezniecības kvadrāti un poētiskās atziņas to otrā pusē. Mēs labprāt ticam šai pasakai. Mūs tā aizkustina un motivē. Mēs nemaz negribam zināt, vai gadi nenes līdzi arī kādas mazāk jautras blaknes. Mēs vēlamies ticēt mīlestībai, kas pārvar visus šķēršļus.
Skats no izstādes “Džemma Skulme. Saruna ar laiku”. © Mākslas stacija “Dubulti”
Skats no izstādes “Džemma Skulme. Saruna ar laiku”. © Mākslas stacija “Dubulti”
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja augšstāvos ir vēl viena Džemmas izstāde – līdz tai uzkāpsim mazliet vēlāk. Bet jaunajās izstāžu zālēs ir tas, ko sauc par vērienīgu retrospekciju. Par vērienu liecina visi atribūti – vismaz četras telpas, ieskaitot Lielo zāli un eju uz to, starptautiski pazīstama kuratore (mums no Rīgas 1.starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles pazīstamā Katerina Gregosa), iekārtojums (“GolfClyderman” un Rihards Funts), komisāre – galerijas “Alma” īpašniece Astrīda Riņķe. Mazliet miglaināks ir retrospekcijas formālais iemesls – mākslinieks Ēriks Apaļais it kā vēl nav sasniedzis ne 50, pat ne 40 gadu jubileju, mākslā darbojas mazliet vairāk nekā 10 gadu. Tādēļ jāpaliek pie tā, ka – vienkārši bija sakrājies, autors vēlējies sarīkot šo pārskatu par savu radošo darbību, pirmo retrospekciju muzejā. Šis tad ir arī visdiskutablākais aspekts izstādē. Toties nekādas šaubas neraisa “goda viesu” saraksts – gan izstādīt Vijas Celmiņas grafiku, gan Andreja Tarkovska filmas fragmentu, gan Ingmara Bergmana stopkadru, gan Malarmē dzejas rindas ir ne tikai inteliģenti, bet arī stilīgi. Pievērsiet uzmanību, te, atšķirībā no Skulmes Dubultos, nav nekāda popa, pat ne vismazākās aušības vai gaumes īpatnības – visi, uz kuru mākslu atsaucas Apaļais, viegli ietilptu sarakstā “10 padomi džentlmenim, kā uzturēt inteliģentu sarunu kulturālā sabiedrībā”. Mazliet vieglprātības ir izstādes ievadā – tajā izstādīti Apaļā darbi, kas gleznoti laikā, kad viņš vēl nebija gluži diplomēts mākslinieks. Tie, atšķirībā no nākamajiem, ir krāsainas, sižetiskas bērnu zīmējumu parafrāzes. Tolaik Apaļais izpaudies visatbrīvotāk, intuitīvāk, stihiskāk. Jo tālāk, jo vairāk sevi liek manīt paškontrole un intelektuāla norūpētība. Mazliet samulsina ievada kulminācija ar egles un piparkūku namiņa instalāciju, bet vēlāk atklājas, ka šis atklāti sentimentālais motīvs veido nevainojamu kompozīciju, sižetisku arku ar Apaļā jaunākajiem darbiem, kas izstādīti tālāk. Man ir dalītas jūtas par lielās zāles ekspozīciju, tomēr es nesaku, ka tajā kaut kas nebūtu kārtībā. Man arī nav nekādu iebildumu pret tās izskatu – plašumu un pustumsu, kas paveras skatītājam, nelielo darbu skaitu zālē un milzu attālumiem starp tiem. Šajā kosmosā kā vientuļi signāli vīd gleznotie tēli – pat ne pašas gleznas, jo to foni gandrīz saplūst ar sienas krāsu, un zināms efekts ir radīts. Bet man neizdodas atbrīvoties no sajūtas, ka Apaļā glezniecības maniere ir vieglā pretrunā ar šādiem dramatiskiem telpas inscenējuma paņēmieniem. Ka centrālā cikla – “Dienasgrāmatas no Zemes” (2018) – nosaukums ir interpretēts mazliet par burtisku. Bet varbūt tā ir tikai mana impresija, jo šo pašu ciklu esmu redzējis vismaz divreiz – Rīgas biennālē un šajā pašā zālē, Purvīša balvas izstādē. Varbūt man neizdevās izprast, kādai auditorijai retrospekcija īsti paredzēta. Toties es ar interesi aplūkoju Apaļā jaunāko ciklu “Tukums–Tomska”, kurā viņš atgriežas pie sentimentālajiem elementiem – egļu čiekuriem, bērnības atmiņām – citā, krietni apzinātākā interpretācijā. Šo ciklu man būtu gribējies redzēt izvērstāku, vēstījumu – turpinātu. Varbūt mans iespaids Ērika Apaļā retrospekcijā būtu pilnīgi ideāls, teiksim, pēc gada.
Skats no Ērika Apaļā izstādes “Ģimene” LNMM Lielajā zālē. Foto: Kristīne Madjare
Skats no Ērika Apaļā izstādes “Ģimene” LNMM Lielajā zālē. Foto: Kristīne Madjare
Kim? Laikmetīgās mākslas centrs ir nācis klajā ar kārtējo personālizstāžu duetu. Līdzās Līvas Rutmanes laikmetīgajā formu esperanto ieturētajai izstādei “PRR” manu uzmanību piesaistīja Ata Jākobsona “Režģis”. Šajā ekspozīcijā telpas aranžējums nelikās ne pašmērķīgs, ne pārmērīgi dramatisks, jo mākslinieks jau ilgāku laiku tieši vietas atmosfērai pievērsis pastiprinātu interesi. Tieši otrādi, nedaudzie autonomie foto darbi, kurus vajadzības gadījumā varētu pārvietot uz citām telpām, izskatījās kā piedeva, neobligāts papildinājums vienkārši ar sašvīkātu papīru iztapsētajām telpām. Pieļauju, ka kāds var arī iziet cauri gandrīz tukšajām istabām vienā minūtē, ja vien neaizķeras aiz skulpturālajiem objektiem, kas izveidoti no skaliem. Tomēr mans skatiens aiz sienu švīkām aizķērās, un, jo vairāk es izstādē grozījos, jo vairāk ieinteresēja, kamēr pieķēru sevi nespējā formulēt, kas tur tik interesants. Faktūras, burzījumi, ogles un pasteļa raksti ir tikai formālas pazīmes. Acīmredzot tāds arī bija autora mērķis – noturēt skatītāja uzmanību ar it kā monotonu, neko nevēstošu vidi. Tas izdevās.
Skats no Ata Jākobsona izstādes “Režģis” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Kristīne Madjare
Skats no Ata Jākobsona izstādes “Režģis” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Kristīne Madjare
Tomēr atgriežamies vēlreiz pie Džemmas Skulmes. Izstāde LNMM tā sauktajās “stikla grīdu” zālēs un kupolā rāda, ka vielas pietiktu ne tikai vienai, bet vairākām retrospekcijām, ja tās iekārtotu pēc tādiem telpiskās organizācijas principiem kā lejasstāvā. Tas arī kopiespaidu mazliet sabojā – es viegli varētu iedomāties, ka, pieņemsim, kritusī “Tautasdziesma” (1969) būtu izstādīta viena pati baltā telpā vai vismaz pārējiem darbiem turoties pa piecu metru gabalu. Šeit tā nav: līdzās ekspresīvajiem darbiem ir, piemēram, piecdesmitajos gados gleznots ēdnīcas skats un bērnu zīmējumu interpretācijas no vēlīnā perioda. Divi akti sakārti viens virs otra. Es pat varu saprast domas līkni, kas vieno šīs gleznas, bet, pārvirzot skatienu no vienas pie otras, šķiet, ka pa vidu uzšķīst īssavienojuma dzirksteles. Iznāk tomēr melanholiskas beigas – tik daudz darbā pavadītu gadu, tik daudz mākslas, tik maz iespēju veidot monogrāfiskus pārskatus. Mākslinieka liktenis – jāķer katrs mirklis.
