Neziņa ir atslēga
Intervija ar mākslinieku Ati Jākobsonu
Mākslinieka Ata Jākobsona (1985) darbi Latvijas publikai pēdējoreiz bija skatāmi pirms pāris gadiem izstādēs “Dvēseles gaišā nakts” un “Nākotnes valsts” izstāžu zālē “Arsenāls”. Tagad Atis pēc dažādiem burtiskiem un metaforiskiem klejojumiem ir atgriezies Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, kur 5. februārī līdzās Līvas Rutmanes izstādei “PRR” tika atklāta arī viņa personālizstāde “Režģis”. Aptumšotā telpā uz īpaši nobalsinātu sienu fona skatāmi uz parasta skičpapīra ar pasteli uzšņāpti gaiši un tumši abstrakti lielformāta zīmējumi, ar kuru palīdzību, kā vēstīts izstādes materiālos, “viņš meklē veidus, kā sasniegt pirmatnējo nebūtību, [..] viņpus esošo telpu”. Pirms izstādes atklāšanas satikos ar Ati uz īsu sarunu.
Arterritory: Kas tevī ir mainījies kopš pēdējās reizes, kad Latvijas skatītājs varēja aplūkot tavus darbus?
Atis Jākobsons: (Domā.) Es biju paņēmis radošo pauzi. Viss jau tāpat turpina iet uz priekšu. Valoda – mākslas valoda – turpina attīstīties. Ja “Dvēseles gaišā nakts” bija ornamentāla, ja tur bija runa par asēmisko rakstību, tad tagad mani interesē ģeometrija, režģis, kas arī ir izstādes tēma.
Tu runā par konkrētu režģi vai režģa ideju?
Ideju. Mani interesē domāšanas paterni, uztveres paterni, kaut kā reducēt realitāti līdz režģu sistēmai, visā saskatīt cēloņus un sekas, un paternus, visa savstarpējo saistību ar visu… Var runāt arī par telpu starp atomiem. Es to arī uztveru kā režģi, tajā visā ir kaut kāda kārtība. Tāda abstrahēšanās no maņu realitātes un aiziešana uz vairāk matemātisku, racionālu izpratni par kosmosu. Man kaut kā patīk tas process, kurā var abstrahēties no realitātes.
Tu kaut kur ceļoji, vai ne?
Jā, es biju Nepālā.
Kas bija interesantākais, ko tu piedzīvoji Nepālā?
Man bija divi pārgājieni, tie bija ļoti iespaidīgi. Es gāju viens. Pirmais bija uz Everesta bāzes nometni, gribēju aiziet līdz vietai, kur viņi sāk kāpt augšā.
Ata Jākobsona personālizstāde “Grid” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Kristīne Madjare
Un augšā kāpt negribēji?
Es nedomāju, ka es varētu, tas ir ļoti dārgi, un tur jābūt baigai fiziskai sagatavotībai. Turklāt viens no četriem kāpējiem nomirst.
Tas nav pārāk iedvesmojoši.
Nav gan. Es gāju visaukstākajā laikā, salīdzinošā nesezonā, kad ir mazāk tūristu. Bet tāpat viņi tur bija. Otrajā pārgājienā es gribēju tikt arī līdz Mustangas reģionam. Tā ir vieta, kur ir sajūta, kāda varētu būt Tibetā, kurā šobrīd atkal ir ļoti grūti tikt iekšā. Mustanga ir ļoti neskarta. Bija ļoti skaisti – tur ir tāda virsotne, kalnu pāreja, kas jāšķērso, lai Mustangā nonāktu. Tā pāreja bija aizputināta, un es nolēmu iet apkārt. Desmit dienas biju viens kalnos un vistālākajā punktā vēl iekļuvu sniegavētrā. Tas bija ļoti brīnišķīgi. Tā bija ļoti pārpasaulīga pieredze, jo Mustangas plato nav vispār nekādu dzīvības pazīmju, tikai milzu lauki un briesmīgs vējš. Tad uznāk sniegavētra, kļūst tumšs, tu neko neredzi, bet uz priekšu ir jāiet, neko darīt. Kādas divas stundas gāju pa tādu pustumsu, kurā neko neredz, vai tur ir kraujas vai kalni… Ir vienkārši nosacīti migla, putenis. Pazūd laika un telpas sajūta, tu esi kaut kur un cīnies. Cīnies ar to stihiju. Vispār nojūk uztvere – kur es esmu, cik laika ir pagājis. Un tad vienā brīdī sāk skaidroties debesis. Un tā sajūta... Viss ir pieputināts, viss ir balts, pūkains, un tad caur negaisa mākoņiem nāk tie saules stari, un tev liekas, ka tu esi debesīs nonācis. Pēkšņi ieraugi milzīgus kalnus sev apkārt, un tas kontrasts... Tas tiešām bija ļoti skaisti. Un no tā pēkšņā saules spožuma kaut kas notiek ar redzi, un visu laiku mainās apkārtnes krāsas – te viss ir zaļš, te zils… Es uzņēmu ļoti daudz bilžu, bet pēc tam tās skatījos, un – nu, nekas īpašs, bildes no kalniem. To, ko es pieredzēju, tajās bildēs nevar dabūt. Es tur izlīdu caur kupenām, un tad vēl savvaļas zirgi nāca uz mani skatīties – ko tu te dari? Tas bija ļoti skaisti. Agrāk es tos kalnus ļoti idealizēju un man likās, ka ko tādu var pieredzēt tikai Himalajos. Bet tad nesen, braucot ar autobusu uz Liepāju, es redzēju ļoti līdzīgus mākoņus un domāju – forši, varbūt nemaz nekur nav jābrauc. Man bija prieks ieraudzīt tās pašas debesis arī šeit.
Ata Jākobsona personālizstāde “Grid” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Kristīne Madjare
Kādas vēl apziņas transformācijas tu piedzīvoji?
Tā kā pārgājienā sanāk ļoti daudz laika pavadīt vienam, tā ir brīnišķīga iespēja novērot prātu. To, cik tas ir bezsakarīgs un stulbs. Tas ceļ augšā sazin ko, un tad notiek tā malšana uz riņķi, un kaut kādas šķietamas problēmas vai konflikti tiek izdzīvoti daudz intensīvāk. Domāju, man tas gājiens priekš tam arī bija – atrisināt kaut ko, kas man bija sakrājies. Bija dienas, kad darbs ar domām tiešām bija visintensīvākais, un tad bija tas brīnišķīgais moments, kad tu atkal esi gājis deviņas stundas un esi diezgan noguris, un tev vēl jānokļūst nākamajā naktsmītnē pirms tumsas... Un tad vienā brīdī vienkārši apnīk. Apnīk tā bezjēdzīgā prāta plūsma, un sanāk pateikt – pietiek, apklusti.
Un apklust arī?
Jā, kad esi pārguris un saproti, ka tas tev nepalīdz… Es domāju, tas arī bija tas, pēc kā es turp braucu. Interesanti, ka caur to iešanu, caur tām ilgajām stundām es iemācījos pacietību. Sākumā es visu laiku skatījos telefonā kartē, cik es esmu nogājis, cik man vēl jāiet. Visu laiku tāda vēlme pārbaudīt laiku. Bet tad tu vienā brīdī vienkārši pārstāj to darīt, un tas ir ļoti forši. Sanāk ieslēgties vai atslēgties no vēlmes kontrolēt laiku un noieto distanci. Pēc tam es to jutu, atgriežoties ikdienā, ka nav vairs tās nervozitātes. Pēc kalniem es vēl biju vipasanas nometnē, un tas viss sasummējās. Bija daudz vieglāk meditēt. Kalnos man bija sajūta, ka es sāku sarunāties ar kokiem un akmeņiem. Izprast matēriju citādi. Pamanīt, ka kokiem ir raksturs un personības. Viņi ir dzīvi, viņi ir tur bijuši daudz ilgāk par mums. Fascinēja viņu senatnīgums, viņu pieredze, tas, cik daudz viņi redzējuši. Par akmeņiem nemaz nerunāsim.
Kā tu saproti izstādes aprakstā minēto sirds sūtras teikumu, ka “forma neatšķiras no tukšuma”? Man personīgi tas pilnībā nav saprotams.
Tas teksts varbūt ir rakstīts tādā sakāpināta stāvokļa brīdī, kad pazūd robeža starp realitāti un nerealitāti. Tā kalnu pieredze, Nepāla, tas domas stāvoklis, kad ir apziņa par to, ka viss ir iluzors… Ka jebkura doma ir pārejoša, ka uz sajūtām īsti paļauties nevar. Un tad tiek pieredzēts tukšums, un notiek atbrīvošanās no fiziskās un domu pasaules, kurā var maldīties un ciest. Un tad, tajā stāvoklī esot, to var ļoti labi izprast. Tie vārdi šķiet tik pašsaprotami. Bet tagad, kad esmu atgriezies te, kad diezgan fiziski strādāju pie izstādes, tā jau ir kļuvusi par tādu abstrakciju. Bet man ir vēlme to atcerēties. Varbūt tāpēc to tekstu esmu pieminējis. Esot šeit, aktivizējas prāta vēlmes, ilgas pēc dažādiem notikumiem un kairinājumiem, un paralēli uzreiz ienāk iekšā arī ciešanu realitāte. Tas ir interesanti, ka var ciest, ciest, ciest, bet arī atcerēties, ka es jau pats esmu tas, kurš ciešanām dod zaļo gaismu. Ja ar prātu nepiefiksē, kurā brīdī tā realitāte kļūst pārāk reāla, tā var pārņemt un var aizmirst, ka forma ir tukšums un tukšums ir forma.
Ata Jākobsona personālizstāde “Grid” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Kristīne Madjare
Kādā ziņā ciešanas nav īstas vai reālas? Kas tad ir reāls?
Tās ir tik reālas, cik mēs tās padarām reālas. Es nedomāju, ka to var ar vārdiem izstāstīt, sanāktu tāda spekulācija. Drīzāk var nonākt tajā stāvoklī, kad sanāk ieraudzīt, ka viss ir iluzors un mēs paši tiem emocionālajiem stāvokļiem piešķiram nozīmi. Un ir iespējams kaut kādā brīdī ieraudzīt to caurspīdīgumu. Ka nekas nav galīgs vai galējs, ka vienmēr var pagriezties – pagriezt notikumus vai to, kā mēs uz tiem reaģējam. Tas ir arī režģis, par ko es runāju, kas ir aiz visa.
Tu būtu ļoti dusmīgs, ja es nejauši uzlietu kafiju kādam darbam?
Es nezinu. Man patīk viņu necilā daba. Es viņus nesu pa lietu, viņi samirkst, noguldu zemē, viņi ieburzās… Kafija varbūt radītu kādu citu tonalitāti. Tas pleķis… Arī pleķis jau nav nejaušs, tas tad izplūstu pa skičpapīru atbilstoši fizikas likumiem. Man šķiet, ka tie darbi nav tik būtiski. Es tiešām negribēju, ka ir uzsvars uz darbiem. Es mēģināju pārvērtēt to, ka es zinu, ko es daru. Drīzāk es gribēju atslēgties no kaut kādas “šejienes” un vienkārši novērot to pieredzi, kā tās strīpas tiek vilktas. Tā ir kaut kāda darbība, tur ir atkārtojums, un gala rezultāts nav tik būtisks. To bija interesanti pašam tajā procesā saprast. Pirms tam es diezgan daudz domāju, lasīju, mēģināju saprast, kas tas būs, mēģināju arī sev izskaidrot, pamatot, lai es tagad varētu par to runāt, un tad darbnīcā, sākot strādāt, es sapratu, ka patiesībā neko nezinu. Un ka tieši man nekas nav jāpasaka, bet jārada jautājums. Neziņa ir tā atslēga. Tad es arī ļauju viņiem notikt, es atslēdzu vēlmi kontrolēt. Viņi ir tik nejauši, ka notiek tā ego izaicināšana, jo tad liekas – kur tad ir tas Jākobsons? Jebkurš taču varētu ņemt un vilkt strīpiņas. Man ļoti patīk, ka ego tiek nolikts malā, atsēdināts, viņam pasaka – tu neesi šeit vajadzīgs. Tas ir interesanti, kas nāk ārā, jo es neizjūtu ambīcijas par šo izstādi. Tas ir kaut kas un nekas. Kaut kādā ziņā šī izstāde ir par neko.
Ata Jākobsona personālizstāde “Grid” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Kristīne Madjare
Darbi nav būtiski, tu neesi būtisks… Kas tad ir būtisks?
Es domāju, ka, strādājot pie šīs izstādes, ejot pa kalniem un vispār dzīvojot, man ir sanācis nonākt līdz apziņai, ka laiks ir iluzors, telpa ir iluzora, domas arī ir iluzoras. Mēs piešķiram nozīmi kaut kādām idejām, un tas it kā veido mūsu realitāti, bet es kaut kā apzinos, ka… Vienā brīdī es sāku saprast, ka es uz neko īsti netiecos. Sevis atbrīvošana no kaut kādām ilūzijām un nākotnes mērķiem, personības sasniegumiem… Kaut kādā brīdī tas ir ļoti mulsinoši, tā realitāte sašķobās. Tad ir tāds liels atvieglojums, un es kaut kā saprotu, ka ir, ir tomēr tā… Grūti pateikt, mēģināšu noformulēt. Es šajās dienās par to tiešām domāju… Es esmu šeit, vai ne? Kaut kas šeit ir, lai cik iluzors vai neiluzors tas būtu. Tā vēlme izprast, ieskatīties iekšā, skatīties atpakaļ, pētīt, kas ko ir veidojis un kā kas strādā, apzināties tās robežas, ieraudzīt struktūras… Tas man ir būtiski – pieskarties tai patiesākai patiesībai. Nobrucināt iluzoras realitātes un nokļūt līdz kaut kam, kas varbūt ir mazāk iluzors. Tas ir fascinējoši. Ka apziņa pati sevi var pētīt. Tas man ir būtiski – saprast, kas ir kas.
Man liekas, par šiem darbiem ir vietā uzdot mūžveco jautājumu: vai tev šķiet, ka tie kaut ko attēlo?
Tas ir neizbēgami. Tur ir tas…
Bet, ja tu tā saki, tu jau zini nākamo jautājumu…
Ko tieši, ja? Es izvairos saukt to vārdos, bet tā sanāk kā pieskaršanās, ieniršana tajās sfērās, ko mēs saucam par gaismu un tumsu, un tas ir kaut kāds ļoti abstrakts stāvoklis. Šeit, strādājot pie melnajiem darbiem, mani pavadīja arī diezgan liels smagums, šaubas un cīņa ar sevi, daudz visādas domas, kas tas varētu būt, kas tas ir un nav. Kad es sāku taisīt tos baltos darbus, es sajutu tādu vieglumu, man bija prieks. Pēc melnajiem ejot mājās, es jutos iztukšots un pazudis, bet pēc baltajiem es jutos uzlādēts. Man bija tāda sajūta – beidzot! Un tas ir tāds, kaut kā... Ko es esmu novērojis, es nezinu, vai tas tā tiešām ir, bet kaut kā ir tāda sajūta, ka cilvēkam ir daudz vieglāk runāt par tumsu nekā par gaismu. Tas ir mans novērojums. Ja mēs runājam par gaismu, tur sākas uzreiz visādas spekulācijas par garīgām tēmām, un man ir sajūta, ka cilvēks no tā izvairās. Un tas ir interesanti, kāpēc tā gaisma ir tik mulsinoša. Varbūt mēs tai neesam gatavi. Interesanti, ka gaišajos darbos jau sāk veidoties kaut kāda kārtība, bet tumšajos ir tikai režģis. Bet, kas man patīk – pie tiem lielajiem es esmu švīkājis, trakojis, ārdījies, to visu var ielikt iekšā. Tā ka sanāk tāds… Negribas saukt to par terapiju, tas tā ļoti klišejiski, bet sanāk tāda sevis vai cilvēka vispār vērošana caur to. Tie abstraktie procesi, kurus nevar nosaukt vārdos, savā ziņā ir novērojami caur šādām it kā ļoti iracionālām darbībām. Jo, protams, kad es to daru, es saprotu, ka tas ir kaut kas, bet vienlaikus nekas. Nujā.
Atis Jākobsons. Foto: Artūrs Kondrāts
Labi, Ati, paldies.
