Plūsma
Piezīmes, viesojoties Ata Jākobsona darbnīcā, izstādes “Plūsma” tapšanas laikā
2022.gada oktobrī pasaule piedzīvoja divus šķietami vienu ar otru nesaistītus notikumus. Par aklājumiem kvantu mehānikas jomā Nobela prēmija tika piešķirta trim zinātniekiem - Alēnam Aspektam (Francija), Džonam Klauseram (ASV) un Antonam Ceilingeram (Austrija). Viņi pierādīja savulaik Alberta Einšteina un vēlāk Džona Bella prātus urdošo disputu par kvantu savstarpējo saistību (quantum entanglement) arī tiem atrodoties ļoti tālu vienam no otra. Savukārt 25.oktobrī uz Zemes varēja vērot daļēju saules aptumsumu jeb maģisko mirkli, kad Saule, Zeme un Mēness sastājas vienā līnijā. Latvijas debesis todien diezgan tipiski klāja mākoņi, taču ap pusdienlaiku tie uz īsu brīdi pašķīrās, izgaismojās Mēness rags un debesis, - no Zemes skatu punkta, piedzīvoja katarses mirkli. Tiesa, lai to pieredzētu, bija jāsakrīt vairākiem apstākļiem - pirmkārt, jāzin, ka tieši šajā dienā būs vērojams aptumsums. Otrkārt, tajā laikā bija jābūt ārā. Treškārt, īstajā mirklī jāpaveras šķietami bezcerīgajā mākoņu pelēkumā. Citiem vārdiem, jāpiedzīvo, Karla Junga vārdiem, “nozīmīgas sakritības” jeb “divu vai vairāku notikumu jēgpilna sakritība, kur ir iesaistīts kas cits, nevis nejauša varbūtība.”
Kā tas viss ir, kas tas ir, kas tajā esam un kas vispār esam mēs? Šie ir jautājumi, kurus cilvēce sev uzdevusi kopš savas pastāvēšanas, un šobrīd savā meklējumu spirālē tikusi līdz punktam, kurā vismaz uz mirkli ir savienojušās divas pasaules, kuru starpā ilgstoši ticis kultivēts noliegums - materiālā un garīgā. Proti, to, ka viss ir savstarpēji saistīts jeb pastāv vienumā, atzīst arī mūsdienu zinātne. Tāpat kā to, ka “tas, kā tas viss ir,” joprojām ir nezināms lielums jeb garīguma valodā runājot - Lielā Mistērija.
“Ir pēdējais laiks saprast, ka nav jēgas slavēt gaismu un sludināt to, ja neviens to neredz. Daudz noderīgāk ir sludināt mākslu redzēt,” rakstīja Jungs. Piedzīvot absolūtu gaismu ir tikpat grūti kā absolūtu klusumu, jo vērotājam abos ir jāpazūd. Gaismā var izšķīst, un tas savā ziņā ir vilinoši - kā Ikara lidojums. Kaut zinātne ir izpētījusi redzes mehānismu, neviens joprojām nevar pateikt, kā redz otrs. “Mēs redzam to, kas mēs esam,” apgalvo britu neirozinātnieks Daniels Gleizers. Tāpēc mūsu uztvere var atšķirties no fiziskās pasaules mums apkārt.
Redzēšana ir daļa no pieredzēšanas, kas mūs veido par to, kas mēs esam. Iespējams, māksla ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem, kas ļauj mums pieredzēt redzot. To, ko citādi neredzam. Ar mākslinieka kā medija un radīšanas procesā tapušā mākslas darba starpniecību ļaujot mest tiltus sensoro multiversu labirintā ārpus laiktelpas, kultūru, teritoriju, uzskatu, paradumu un konceptu robežām.
Tie, kas ir apguvuši mākslu redzēt, spēj ieraudzīt klātesošo un padarīt to par zināšanām. Izāka Ņūtona aizraušanās ar ziepju burbuļu vērošanu, un skatīšanās uz Sauli caur putna spalvu, pārsteigti ieraugot vairākas varavīksnes, savulaik palīdzēja viņam likt pamatu teorijai par gaismu. Izcelt kaut ko no nezināmā, vienlaikus atklājot, ka tas izvirza vēl neskaitāmus nezināmos.
Ata Jākobsona darbos gaisma ir “dzīva”. Tā izlaužas audekla virspusē un it kā izvelk vērotāju no sevis. Tas ir patīkami, pat varētu teikt - priecīgi, jo šajā procesā ir kaut kas līdzīgs sapnim. Tas atsauc atmiņā seno stāstu par Daoisma domātāju Džuandzi, kurš tā arī neguva skaidrību: vai viņš ir Džuandzi, kurš sapņo, ka ir taurenis, vai varbūt tomēr taurenis, kurš patiesībā sapņo, ka ir Džuandzi. Ata darbi notiek un tie notiek it kā viegli, pat mazliet rotaļīgi; tos uzlūkojot ir pilnīgi skaidrs, ka telpa, kurā tie ieved, ir autentiska. Mākslinieks tajā ir bijis. Un darbi savā ziņā ir durvis. Ir tikai nepieciešama sinhronitāte, lai tās atvērtu. Līdzīgi kā mītu apvītās Aramu Muru, sarkanā klintsakmens durvis Peru. Fiziski tām pietuvoties var jebkurš, taču ieiet pa tām iespējams tikai tad, kad realitāte un sapnis kļūst viens. Budismā tiek runāts par “varavīksnes ķermeni;” viedie, kas iegūst apgaismību, izgaist varavīksnē. Atis atzīst, ka, iespējams, tas ir stāvoklis, uz ko viņš neapzināti tiecas. Izgaist Avotā un kļūt par tā Plūsmu, kas nav nekas cits kā Avots pats.
“Savos jaunākajos darbos, un droši vien vispār savos darbos es mēģinu notvert netveramo pasauli, to kas ir aiz. Un arī šie krāsu un laukumu meklējumi ir mēģinājums ietiekties pasaulē, kurā var nonākt miegā, meditācijā un citos dziļos kontemplatīvos stāvokļos. Tā ir telpa vai lauks, kas atrodas aiz aizņemtā un analītiskā prāta. Un līdz ar to arī tās uztverei ir nepieciešams atbrīvots un atvērts prāts. Te nav nekas jāsaprot, bet jāļaujas iekšējam ceļojumam. Šos darbus var dēvēt par sava veida portāliem, vai atslēgām uz citurieni, kas dziļākajā būtībā ir mūsu pašu iekšējā pasaule un tās bezgalība,” saka mākslinieks.
Kaut gaisma Ata darbos ir šķietami pārpasaulīga, tie ir vienlīdz spēcīgi sazemēti - caur audeklu, intensīvajiem pasteļu/eļļas krāsu pigmentiem un pirkstu/otas pieskārienu. Savā ziņā tie iemieso mūžīgo radīšanas deju, kuras dalībnieki ir viss esības tīklojums. Un kurā bioritmiskā, sirdspukstiem radniecīgā precizitātē, gaisma izpilda diennakts tango ar tumsu. “Māksla...ir patiesības tapšana un norise,” rakstīja Martins Heidegers.
“Domāju, intuitīvi – apzināti vai neapzināti, es pietuvojos mākslas terapijai. Dziedināšanai caur krāsu. Un šī atrašanās krāsas laukā patiešām arī tevi kārto; krāsa ir tīra frekvence. Tīra enerģija,” saka Atis.
Portāls uz zemapziņas labirintu ir pieejams visiem. Mākslas darbs kā esības forma un izstāde kā sinhronitāte ir tikai viena no neskaitāmām klātesošām iespējām tajā ieiet.
Ata Jākobsona personālizstāde “Plūsma” Liepājas muzejā skatāma no 16. decembra līdz 2023. gada 26.februārim.
