Enerģijas zināšanas un pasaules atkalapburšana
Ata Jākobsona personālizstādes “Debess ķermeņi” apskats / Izstāde izstāžu zāles “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa” Lielajā zālē skatāma līdz 25. augustam
Gremdējoties ultramarīna krāsas un atslābinošu skaņu frekvenču viļņos, Ata Jākobsona personālizstāde “Debess ķermeņi” piedāvā ieskatīties mākslinieka pēdējo gadu gleznojumos un pasteļu zīmējumos, kas tiecas vizualizēt ikdienas acij nepamanāmo un neredzamo, taču viscerāli klātesošo gan mūsu ķermeņa, gan emociju un prāta stāvokļa pieredzē. Kuratores Annas Vilītes koncepcijā atslēgas vārdi ir enerģija, vibrācija, sinhronizācija, portāls un saikne, savukārt Jākobsona darbos redzam turpinājumu tai ievirzei, kas jau pieteikta izstādē “Plūsma” 2022. gadā Liepājā. Sintezējot abstraktās mākslas valodu ar New Age garīguma praksēm, mākslinieks izceļ meditācijas un transcendentālo sapņu pieredzes transformējošu potenciālu kā personīgā, tā mākslinieciskā līmenī. Izstādes anotācija arī apmeklētājus aicina apzināties to paplašināto ķermeņu kosmiskās saknes.
Foto: Pēters Rūcis
Ata Jākobsona personālizstāde rezonē ar vairākām šobrīd aktuālām tēmām: mentālā veselība un labbūtība (kā individuālā, tā kolektīvā), cilvēka attiecības ar dabu posthumānisma situācijā, kā arī padziļināta interese par zināšanu sistēmām, kas meklē alternatīvu Rietumu zinātnei raksturīgajai racionālisma paradigmai. To var dēvēt arī par daļu no pasaules atkalapburšanas projekta, kura centieni iezīmē duālistiskas domāšanas pārvarēšanu, uzsverot skatījumu uz cilvēku kā mikrokosmosu makrokosmosā. Šī pieeja izceļ visu būtņu savstarpējo saikni un nepārtrauktu tapšanas procesu, kurā nepastāv nemainīgu lielumu, bet drīzāk sarežģīts attiecību un mijiedarbes tīklojums. Tik ierastie priekšstati par autonomiju un individuālismu zaudē savu drošticamību, jo patība, kā raksta filozofe Anna Sauka, ir procesuāli iesaistīta dabas savstarpējībā.[1] Atsakoties no miesas un prāta nošķīruma, priekšplānā izvirzās vibrējošā matērija, kā to dēvē jaunā materiālisma filozofe Džeina Beneta[2]. Šīs vibrācijas ļauj no jauna atgriezties arī pie animisma kā filozofiskas pozīcijas, kas pauž, ka cilvēks nav vienīgā rīcībspējīgā un jaunradošā būtne, bet tāda ir pati pasaule: citi radījumi, lietas, idejas un enerģijas, kuras satiekas kopīgajā materialitātes pulsācijā kosmiskā okeāna viļņos. Visums ir dzīvīguma pilns, tas spēj izraisīt un katalizēt noteiktus procesus, tostarp, kā redzam izstādē, arī līdzdarboties mākslas radīšanā.
Izstādes darbos redzamie motīvi – sfēriskas formas un orbītas, sabiezējumi un krokojumi, virpuļi un maigas dūmakas – atgādina par matērijas nepārtraukto kustību un aģenci, kas nav ierakstāma vienkāršas cēloņsakarības attiecībās. Izstādes aktivizētās enerģijas zināšanas atkāpjas no Rietumu kultūrā izplatītās pieejas, kas enerģiju skata kā izmantojamu resursu, un tuvojas Austrumu filozofijām raksturīgiem skatījumiem uz enerģiju kā iespējamību, plūsmu un dzīvības spēku, kas caurauž un satur kopā realitāti. Šīs zināšanu sistēmas ir drīzāk saziņas rīks, nevis objektīvs pasaules atspoguļojums.[3] Līdzīgi var teikt, ka arī izstāde parāda nevis kādu objektu, bet atklāj attiecības un mijiedarbes veidu: starp skatītāju un mākslas darbu, starp iekšējo un ārējo pasauli, starp cilvēka ķermeni un vairāk-kā-cilvēka dabu, kas pastāv nevis kā pretmeti, bet viens otra pārķermeniski paplašinājumi. Atkalapburtajā pasaulē sociālās un ontoloģiskās robežas ir trauslas un izplūdušas, un noteiktos apstākļos viegli šķērsojamas. Mākslinieka izmantotā darba metode, kas balstās meditācijā un sapņu vizualizācijā, ir šāds robežas šķērsošanas paņēmiens. Atšķirīgu, bet radniecīgu tehniku izstādes pavadošās programmas darbnīcā izmanto Linda Boļšakova: kontaktimprovizācija un iztēles vingrinājumi, ko papildina ieskats augu fenomenoloģijā, aicina veidot transsugu asamblāžas, kas kultivē estētisku jutīgumu pret ikdienas dzīves plūsmu un perifērām pieredzes šķautnēm.
Jākobsona darbos ir arī daudz mirdzuma, atspīdumu, ņirbošas un brīvi plūstošas gaismas klātbūtnes. Neraugoties uz vizuālo elementu dinamiku, attēloto objektu rotējošo spēku, to līniju un krāsu laukumu vieglumu un vibrējošo atraisītību, mākslinieka vīzijas parāda simetriskus un harmoniskus veidojumus, uzsverot, ka pasaule savā mainīgumā ir stabila un saskanīga. No haosa nepārtraukti top jauna kārtība. Šie elementi rada optimistisku noskaņu, līdzsvara un patvēruma solījumu – šo efektu pastiprina Reiņa Semēvica radītais skaņu celiņš. Kompozīciju risinājumos un formveidē nolasāma saikne ar dažādu reliģiju tēlu sistēmām, it īpaši kristietību, hinduismu un budismu, kā arī sajūtams dialogs ar tiem tautu mākslas motīviem, kas saistīti ar pasaules radīšanas un uzbūves stāstiem: garā pupa un dzīvības koks ir viens no tuvākajiem. Personīgā sarunā mākslinieks norāda uz franču simbolisma pārstāvja Odilona Redona ietekmi, kura stilu iezīmē sapnim līdzīga atmosfēra un atsauces uz Austrumu filozofijām. Jākobsona darbi asociējas arī ar Hilmas af Klintas (Hilma Af Klint) novatoriskajām abstraktajām gleznām un lielformāta kompozīcijām, kuras balstītas teozofijas principos.
Izstādē līdz ar gleznām skatāmas arī vairākas vitrīnas ar pasteļu zīmējumiem – pieticīgāks formāts un darbu izklājuma veids uzsver izstādes kontekstā svarīgās vibrācijas nepārtrauktības ideju, enerģijas transformāciju un pāreju no vienas formas nākamajā, ļaujot saskatīt vizuālas līdzības gan ar cilvēka iekšējiem orgāniem, gan augu un dzīvnieku valsts elementiem, gan simboliem un abstraktām formām.
Tomēr tāpat kā daudzām citām jaunajām ontoloģijām[4], kuras tiecas pamatot dažādu pasauļu līdzāspastāvēšanu, tostarp smeļoties iedvesmu tādās senās kultūras tradīcijās kā meditācija, joga utml., Ata Jākobsona radītais transcendentālais modelis riskē atstāt novārtā imanenci, netieši atgriežoties pie duālistiskā pasaules redzējumā balstītas hierarhijas. Lai iemājotu kosmosā, jāpamet ikdienas dzīve; lai sinhronizētos ar citām dzīvības formām, jānogludina atšķirības starp tām – kā savulaik izsaucies sengrieķu filozofs Parmenīds, viss taču ir viens. Neskarta daba, it īpaši, kalnu grēdas un tuksneši ir mākslinieka meditācijas ģeogrāfija, uz kurieni sarunā Jākobsons iesaka doties tiem, kas meklē līdzīgu transformējošu un pašattīrošu pieredzi. Izteikums norāda uz aktuālu problēmu – no budistu mūku pieticības apzinātība nu kļuvusi par ekskluzīvu, “apgarotā tūrisma” industrijas piesavinātu un privilēģijās balstītu praksi. Pretruna starp mērķi un līdzekli iezīmēta arī izstādes koncepcijā: personīga iegrimšana kosmosa frekfences vibrācijā var sniegt individuālu labsajūtu, taču ne kolektīvu risinājumu. Mirdzošas gaismas portāls neapturēs to, ko izstādes anotācijā piesauc tās veidotāji, proti, satraucošu ziņu lavīnu, ekoloģisko krīzi un pasaules sabrukumu. Mūsdienu Rietumu sabiedrības aizraušanos ar meditāciju var skatīt kā neo-orientālisma formu, kas sniedz leģitīmu iespēju aizbēgt no realitātes un kolektīvās atbildības. Apzinātība nu jau kā McMindfulness tiek instrumentalizēta un padarīta par superpreci, jo tā sola atsvabināt no Rietumu patērnieciskā dzīvesveida, un, piedāvājot depolitizētu subjektu, kas nododas kontemplācijai ārpus konkrētas vēsturiskas un sabiedriskās situācijas, tiek faktiski apstiprināts politiskais status quo. Ir arī cits viedoklis, kas norāda uz pozitīvi vērtējamiem meditācijas aspektiem: tā ne tikai piedāvā liberālu alternatīvu tradicionāli organizētām un pēc noklusējuma konservatīvākām reliģiskām praksēm, bet ir pašrūpes (self-care), izturības un izdzīvošanas stratēģijas piemērs. Meditācija ir nozīmīga demokrātisko procesu daļa, jo veicina izpratni par sabiedrības norisēm mikro un makro līmenī, neļauj atslābt sociālās kritikas vibrējošajam nervam, kā arī briedina pilsonisko aktīvismu un politisko līdzdalību.[5] Ata Jākobsona izstāde, tāpat kā tās nosaukums, nenoteiktā trajektorijā levitē starp abām pozīcijām: kaut kur starp mūžīgajām un neaptveramajām debesīm un pārejošo un parasto ķermeni.
[1] Sauka, A. Iemājotā svešatne un pasaules atkalapburšana. Tvērums, pavasaris 2024, 66. lpp.
[2] Bennett, J. (2010). Vibrant Matter: A Political Ecology of Things. Duke University Press.
[3] Sauka, A. Iemājotā svešatne un pasaules atkalapburšana. Tvērums, pavasaris 2024, 67. lpp.
[4] Vairāk par pavērsienu uz ontoloģijām kā aktuālu sociālo un humanitāro zinātņu pētniecības virzienu, sk. Cohen, J. J. The Ontological Turn. Posthuman Glossary. Ed. by. R. Braidotti and M. Hlavajova. Bloomsbury Academic, 304–306.
[5] Leggett, W. (2021). Can Mindfulness really change the world? The political character of meditative practices. Critical Policy Studies, 16(3), 261–278.
