Sinhronizācijas apliecinājums
Intervija ar mākslinieci Annu Aizsilnieci
Līdz 2023. gada 31. janvārim Mākslas stacijā “Dubulti” skatāma mākslinieces Annas Aizsilnieces jaundarbu personālizstāde “Vībotnes kārta” (izstādes kuratore Inga Šteimane). Stacijas pirmajā stāvā māksliniece izveidojusi divmetrīgu vībotņu lauku, un apmeklētājiem dota iespēja izstaigāt tā ģeometrisko formu – uzmeklēt debespuses un griezties pa saulei. Kā sava veida labirintā, tajā var pazaudēties un atrasties – nonākt pie sava kodola un harmonijā ar dabas cikliskumu. Savukārt zāles otrajā stāvā aplūkojami divpadsmit gleznojumi, kas tapuši, izmantojot vībotņu izvilkumu. Tos vērojot, skatītājs kļūst par liecinieku mākslinieces dabiskajam ļaušanās aktam, kurā gleznotājas roku kustības veidojušas sinhronu saslēgumu ar augu apziņu. Senie dziednieki, pirms devušies transa ceļojumos, ar vībotnēm dūmojuši sevi un telpu, sakot – “lai viss, kam jāatnāk, atnāk, un viss, kas grib postīt, lai iet projām”. Tieši šādā lietu dabiskajā kārtībā un sinhronizācijā tapusi arī pati izstāde un, šķiet, arī katrs notikums un apstāklis mākslinieces dzīvē.
Anna Aizsilniece (līdz 2014. gadam – Ingrīda Zābere) ieguvusi izglītību Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļā, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina grafikas nodaļā, bet maģistra grādu modes dizainā – Neapoles Starptautiskajā Dizaina institūtā Itālijā. Laikā no 1997. līdz 2000. gadam bijusi mākslas grupas “LN Sieviešu līgas projekts” dalībniece. Veidojusi dizainu vairākiem žurnāliem un mākslas katalogiem. Kopš 2009. gada zīmola Recycled.lv ietvarā radījusi unikālas tērpu kolekcijas no otrreiz pārstrādātiem apģērbiem, tostarp etnogrāfisku tērpu kolekciju. Pēdējos gadus māksliniece dzīvo lauku mājās pie Aiviekstes, kur kā “radošo darbnīcu” izmanto laiku un telpu šajā vidē.
Kā tika pieņemts lēmums pamest dzīvi pilsētā?
Tas drīzāk bija kāds iekšējs spēks, ka spieda mani aizvien tālāk no Rīgas. Tas nebija lēmums, drīzāk ļaušanās plūdumam. Sākumā mājas laukos īrēju, dažas pieskatīju, dažas kurināju. Tad sapratu, ka gribu savu māju, un tālākais jau notika pats no sevis. Ievietoju sava Rīgas dzīvokļa pārdošanas sludinājumu un izlasīju paziņojumu par šo māju. Tā manī ārkārtīgi norezonēja. Tagad šķiet, ka šis viss bija kaut kur kosmosā noorganizēts, jo rezultātā es dzīvoju savu senču vietā. Trīs kilometru attālumā atrodas manu vecvecāku mājas, un attālāki radi dzīvojuši arī šajā sētā. Vispār visi Aizsilnieki ir nākuši no šīs puses – Saikavas, Ļaudonas un Lubānas. Arī mans vīrs ir no Lubānas. Iespējams, mēs jau iepriekšējā dzīvē esam bijuši saistīti.
Foto: Didzis Grodzs
Kas raksturo jūsu šībrīža dzīves telpu?
Māja ļoti atgādina manas vecmāmiņas un viņas māsas mājas. Daudz kas atsauc atmiņā bērnības sajūtas – pat mēbeles, priekšmeti un citas pazīstamas senatnīgas formas. Tāpat arī šeit augošie, Vidzemei varbūt ne tik raksturīgie sudrabvītoli. Tie atsauc atmiņā laiku, kad dzīvoju Dundagā. Tur pie dīķa auga veci sudrabvītoli, kas vēlāk tika nozāģēti, bet šeit pie upes uz mani skatās veseli divi dižkoki.
Atšķirībā no Kurzemes smalkās smildziņas, šeit viss ir divmetrīgs. Pat vībotnes ir lielākas nekā citur. Tas viss, iespējams, liek arī man pieņemt kādu vērienīgāku sevis izpausmi.
Piemēram, īstenot monumentālu jaundarbu instalāciju Mākslas stacijā “Dubulti”.
Man šķita, ka būtu jauki šajā tumšajā laikā radīt kaut ko spēkam. Kas dod šo spēku? Skaidrs, ka daba. Daba, kas dzīvo ilgāk par cilvēku. Daba, kas patstāvīgi spēj atjaunoties un nest dzīvību no gada uz gadu. Daba, kas atgādina pasaules principu, ka nekas nekad nebeidzas – viss cikliski atjaunojas un transformējas.
Kāpēc izstādē tieši vībotne stāsta par šo pasaules kārtību?
Vībotne ir viens no stiprākajiem augiem – praktiski neiznīdējams un ļoti dzīvotspējīgs. Tā cilvēkiem māca dzīvotspēku un patstāvību, jo tai, atšķirībā no dārzeņiem vai kādām smalkām dārza puķēm, nav nepieciešami īpaši apstākļi. Vībotne latviešu kultūrā bija svēts augs, līdzvērtīga kadiķim. Ar vībotni attīrīja gan telpu, gan prātu no nevajadzīgām domām.
Vībotne ir viens no stiprākajiem augiem – praktiski neiznīdējams un ļoti dzīvotspējīgs. Tā cilvēkiem māca dzīvotspēku un patstāvību.
Man gan ne tik daudz padodas zāļu sieviņas lietas, bet gan interesē struktūras, ornamenti, ģeometrija un senās tradīcijas ornamentikas griezumā. Līdzās mūsu senču rakstiem un dainām mani interesē arī indiāņu šamanisma tradīcija, kuras pamatā ir sinhronizācija ar telpu. Saslēgums ar telpu sniedz atbildes un spēku, parāda ceļu un harmoniski vada. Es piederu pasaulei un esmu daļa no visa. Šāda izpratne izslēdz jebkādus konfliktus cilvēku starpā, jo visi esam šīs telpas daļa. Man šāda ornamentiska telpa ir dārzs, un izstādes ģeometriskā kvadrāta forma radās, vairāku gadu laikā šo dārzu veidojot.
Pastāstiet par šī dārza veidošanas principiem!
Sākās viss ar piemājas mežonīgo nātru un ušņu lauku. Īsti nezinādama ar ko sākt, klaiņoju apkārt un ieminu tādu kā labirintu – savā ziņā land art formu, ko jau agrāk biju vēlējusies īstenot. Nākamajā gadā pļava tika uzarta, un es tajā iestādīju kartupeļus. Ierastie dārzi strīpainām vagām man šķita garlaicīgi, tāpēc mans dārzs ir apaļš un centrēts kā saule.
Šajā dārzā iekļauts saules simbols un debespuses, jo tās vislabāk mūs sinhronizē ar telpu. Ir svarīgi apzināties, ka arī mums, cilvēkiem, ir priekšpuse un aizmugure – nākotne un pagātne. Ar labo roku dodam, ar kreiso – ņemam. Tad ir diagonālie dinamiskie virzieni, kas iegriež visu statisko.
Izstāde gluži nav par to, taču atspoguļo šo manu pasaules redzējumu. Caur vībotni to centos nodot pēc iespējas tīrāk – bez liekas skaidrošanas, drīzāk caur sajūtu.
Izstādes tekstos norādīts, ka instalācijas tapšanas procesā tika sasiets vairāk nekā 14 000 ar sirpi nopļautu vībotņu. Vai tam ir kāda īpaša nozīme, ka vībotnes tika pļautas ar sirpi?
Es mēģināju pļaut ar izkapti, ar trimmeri, taču ar sirpi bija visvieglāk. Ar to viegli var nošķirt nost nezāles, saņemt rokā buntīti un to nogriezt. Ar izkapti pļaujot, vībotnes krustu šķērsu sakrīt, un vajag vairāk laika, lai tās savāktu kūlītī.
Vai tiešām katru vībotni izdevās pieskaitīt?
Mani interesēja katra individuāla vībotne. Vībotnes nav vienkārši zāļu čupa. Es tās pat atceros kā raksturus. Gluži kā izrādot cieņu cilvēkam, es katru pieskaitīju, tā piešķirot tām nozīmi šajā telpā un izstādē. Liku saišķīšos pat tās pavisam mazītiņās, tāpēc dažas slotiņas ir tievas, taču arī tajās ir divdesmit viena vībotne. Transformācijas skaitlis “21” ir arī garīgā brieduma skaitlis, taču tam varbūt šeit nav jāpiešķir tik liela nozīme.
Zinot, ka katrā buntītē ir 21 vībotne, bet katrā telpas ceturtdaļā ir astoņi trijstūri ar 21 buntīti, tās visas varēja saskaitīt. Biju arī sarēķinājusi, ka, ja siešu pa šādam skaitam slotiņu katru dienu, tad paspēšu līdz izstādes atklāšanai.
Interesants bija mans novērojums – kad siešanas procesā īpaši iedziedājās kāds putns, es vībotnes izskaitīju, un katru reizi bija tieši divdesmit viena! Citreiz sēju un jutu, ka vairs nevaru – izskaitīju, ir divdesmit viena! Vide ar mani it kā spēlējās. Ja komunicēju ar vidi, tā komunicē ar mani. Sinhronizācijas apliecinājums.
Vēlos jautāt par pašu gleznošanas procesu ar vībotņu slotiņām. Kādu līniju tās velk, kā pakļaujas gleznotājas rokai?
Kas ir ota? Astru, saru vai spalvu pušķītis, kas piesiets pie kātiņa. Tā kā mans izraudzītais formāts bija lielāks un tam piemērotu otu nebija, tad sēju tās no vībotņu pušķīšiem. Tas viss notika organiski.
Mans galvenais uzdevums bija neko nedomāt – nekādus tēlus, nekādus sižetus. Neko. Paņēmu otu un vienkārši ļāvos savai rokai, tad, uztverot iekšēju impulsu, sajutu – pa labi vai pa kreisi. Rotēju otu un vēroju, vai man gribas vēl vienu griezienu vai vēl trīs. Visi darbi veidoti, sekojot tīrai sajūtai vai spontānam mirklī tapušam tēlam.
Redzēju, ka zīmēju naivi un tīri. Iespējams, tas tāds bērnības skatījumu, kad pasauli ar prieku uzlūkoju kā brīnumu. Šķiet, ka gleznošanas process manī atvēra ko tādu, kas ikdienā maz izpaužas. Sava veida spēli, azartu.
Interesants darbu aspekts ir dabiskās vībotņu krāsvielas izmantojums. Pastāstiet par to!
Doma par augu krāsu atnāca procesā. Pirmās skices taisīju ar akvareli, bet vēlāk, kad palielinājās formāts, – arī otas un krāsa, kas pat vairs neatradās spainī, bet jau ķerrā. Augu krāsas mani interesēja, taču no vībotnes līdz šim nebiju neko gatavojusi. Lai iegūtu no tām noturīgāku krāsu, nepieciešams dzelzs oksīds, kur diennakti jātur smalki sagrieztus vībotnes augus 50 grādu temperatūrā. Sildot izturētā temperatūrā, ne vārot. Kaut kādas sarūsējušas naglas ieliku katliņā, bet ar tām bija par maz, arī ar malku kurināmo plīti noturēt vienmērīgā temperatūrā nebija iespējams. Rezultātā sanāca sava veida kafijas krāsas šķidrums, ar ko noklāju gleznojumu pamatus. Savukārt gleznošanai vībotnes izvilkumam papildus pievienoju akrila pigmentu. Tas, kas nebija paredzēts, ir pilieni, jo, kamēr lielo otu pārnes pāri audeklam, tā pil. Taču nopilējums veidojās vienmērīgs, punkti nesatecēja – un rezultāts man patika. Tas atgādina birstošas vībotņu sēkliņas.
Vai gleznošanai sevi kā īpaši noskaņojāt?
Lai atbrīvotos no uztraukuma par neizdošanos vai materiālu sabojāšanu, es meditēju. Pasēdēju istabā starp vībotņu slotām, padzēru vībotņu tēju un izteicu nodomu, ka vēlos gleznot, ļaujot vībotnēm pašām izpausties. Ja jau reiz tās ir manā istabā un tās ir dzīvas – tām ir sava apziņa, kas uztver visu notiekošo gluži tāpat kā es. Ja pasaule var ar mani komunicēt, kad sienu slotiņas, tad pilnīgi noteikti tā var komunicēt arī, kad gleznoju.
Šķiet, tāpat kā nonācāt savā tagadējā dzīvesvietā, arī izstāde Dubultos atnāca savā īstajā laikā, vietā un veidā.
Viss, ko es daru, atspoguļo to, ko domāju. Tā kā no manas dzīves filozofijas izriet, ka viss ir savstarpēji saistīts, tad, iespējams, šai izstādei bija jābūt tieši šeit. Arī mana enerģija tātad bija pietiekami sakoncentrēta, ka izstādi varēju uztaisīt ātri un lielu. Dabiski un harmoniski. Ja vajadzēs to izstādi, tad pasaule pati tevi tur noliks. Ir arī otrs ceļš, kas dod enerģiju, proti, ritms. Pa drusciņai darīt katru dienu, un tad tas spēks aug un attīstās.
Kādas ir jūsu pārdomas un skatījums uz mākslas un mākslas izstāžu producēšanu ekoloģijas kontekstā?
Vispirms ir jāuzdod jautājums – vai izstāde vispār ir vajadzīga? Kas ir izstāde? Kas ir māksla? Tur arī būs atbilde, jo šie definējumi, manuprāt, sen jau ir kaut kur aizplūduši. Piemēram, kas ir van Goga darbu fenomens? Bizness, mārketings vai kaut kas cits? Un kurš to nosaka? Par mākslas statusu valsts sistēmā pasaka Valsts ieņēmumu dienesta kodu katalogs, kurā mākslinieki ir vienā grupā ar azartspēļu un izklaides industriju. Dizainera profesija katalogā nav iekļauta. Saprotams, kāpēc valsts iestāžu mājaslapas ir tik grūti uztveramas un lietojamas. Manas paaudzes datordizaineru skolotājs bija Stīvs Džobss, nevis Bils Geits; pirms apvienošanas tās bija atšķirīgas sistēmas, balstītas atšķirīgās vērtībās.
Sava skatījuma dēļ es arī vairāk neveidoju Recycled.lv produkciju, jo atkritumu pārstrāde – tā nav ekoloģija. Ekoloģija ir vispār neražot vairāk nekā nepieciešams. Domāšana ir jāmaina pašos pamatos. Šobrīd viss, uz ko pasaule virzās, ir aizvien lielāka un lielāka peļņa, kas paredz lielāku un lielāku ražošanu un lielāku un lielāku patēriņu. Arī valstis kā sistēmas – gan globālā struktūrā, gan mazākos mērogos – nav ekoloģiskas. Tās it kā turpina kaut kādu tradīciju, taču arī tā jau pamatos ir tālu no ekoloģiskās domāšanas.
Ar sistēmām var sadarboties, bet nebūt atkarīgam. Ir cilvēki, kas vienkārši izkāpj ārā no šīm sistēmām, jo nav iespējams, atbalstot neekoloģisku sistēmu, būt ekoloģiskam. Tāpēc es esmu laukos.
Ir cilvēki, kas vienkārši izkāpj ārā no šīm sistēmām, jo nav iespējams, atbalstot neekoloģisku sistēmu, būt ekoloģiskam. Tāpēc es esmu laukos.
Dalība šajā izstādē bija sava veida atkāpe?
Es nekad tā īpaši neesmu bijusi saistīta ar mākslu. Dalība laikmetīgās mākslas grupā “LN Sieviešu līgas projekts” bija komunikācijas lieta. Gribējās kaut kur piedalīties, kompensēt tā perioda sociālās dzīves pārrāvumu.
Es domāju, ka ir savs laiks kaut ko izpaust un ir savs laiks kaut ko savākt – uzkrāt informāciju, sajūtas vai materiālu. Arī tajā ir jābūt ritmam. Protams, ja cilvēkam ir iekšējs spiediens gleznot un visi apstākļi viņu nolikuši pie audekla – viņam ir jāglezno, izstādes ir jātaisa. Jo lielos vilcienos jau viss ir ekoloģiski. Gan jau planēta pati sevi sakārtos – ne jau mēs cilvēciņi kaut ko saregulēsim. Planēta jau miljoniem gadu ar visu pati tiek galā.
Jā, mums jau šī planēta ir vajadzīga, savukārt tā bez mums tīri labi var iztikt. Bet, atgriežoties pie mākslas, kur, jūsuprāt, tā virzās?
Nesen man bija jātaisa grāmata par renesanses gleznotāju Botičelli – vienu no simbolisma zinātājiem, kurš savās gleznās spēja ielikt šifrētas zināšanas. Grāmatu maketēt man nebija patīkami, jo akcents tajā likts uz pavisam kaut ko citu – uz kaut kādu krietni zemāku frekvenci. Pasaulē tā pazeminās ļoti daudzās lietās. Un neviens to frekvenci speciāli necels, tikai pats cilvēks ar savu paša apziņu. Ar tām pašām tradicionālajām senču metodēm – Dievs, daba, darbs.
Arī es tikai cenšos harmonizēt sevi un vietu, kas ir ap mani. Un centrs izstādē ir tāpēc, lai pateiktu, ka, izšķīstot pasaulē un izliekoties uz āru, mēs tikai izšļakstām sevi uz visām pusēm un izzūdam. Ir jāvāc sevi savā centrā – kaut vai esi maziņš un nekas, bet tu esi un tevī ir tavs unikālais kodols. Un kādā brīdī tu uzziedēsi, taču vispirms ir jākļūst par sēklu un pēc tam atkal jāpaliek par sēklu. Bet, ja cilvēks visu laiku tikai vēlas ziedēt un ziedēt bezgalīgi, un vēl skaistāk, tad viņš izrauj sevi no šī veseluma. Šādi netiek izdzīvots pilns aplis, lai jaunība sāktos līdz ar jaunu pavasari. Tiek liegts rudens un ziema, un augļu novākšana. Nereti izvēlamies ģenētiski modificētus augļus, kuriem nav sēklu – līdz paši kļūstam tādi modificēti.
Pasaulē frekvence pazeminās ļoti daudzās lietās. Un neviens to speciāli necels, tikai pats cilvēks ar savu paša apziņu. Ar tradicionālajām senču metodēm – Dievs, daba, darbs.
Šīs izstādes norises laiks sakrīt ar gadu miju. Ko jūs novēlētu un par ko aicinātu cilvēkus domāt, apmeklējot šo ekspozīciju?
Vēlos pastāstīt par darbu nosaukumiem, kas faktiski varētu būt arī novēlējums. Man gleznojumus kaut kā vajadzēja nosaukt, taču nezināju kā. Bija tikai skaidrs, ka nosaukumus vajadzētu piešķirt no vībotnes skatupunkta. Izkārtojot darbus bez nosaukumiem – tikai pēc formas un ritma, sanāca, ka tie savā starpā veido pretstatus. Nostājoties telpā, apmeklētājs nonāk vietā starp “Uguni” un “Ūdeni”, starp “Debesīm” un “Zemi”, “Gaismu” un “Tumsu”.
Ir svarīgi izmantot šos pretstatus – atrasties starp debesīm un zemi, starp pilnīgu haosu un dzelžainu struktūru – un ņemt spēku no šī līdzsvara punkta. Pretstatu spriedze ģenerē enerģiju.
Tas arī ir novēlējums – pieņemt sevi ar visām savām kļūdām un problēmām, vienlaikus arī ar veiksmēm un izdošanos. Šo polaritāšu viduspunkts ir visu lietu būtība. Cilvēks ir viss šis veselums, un, ja kādu lietu cenšas apspiest, pretoties vai izstumt – viņš vairs nav centrēts. Tad gravitācija viņu met ārā no apļa. Negācijās jāmeklē izdevīgums, jādomā, ko var no tām mācīties, kā attīstīt sevi – tad svaru kausi izlīdzinās. Ir svarīgi izmantot šos pretstatus – atrasties starp debesīm un zemi, starp pilnīgu haosu un dzelžainu struktūru – un ņemt spēku no šī līdzsvara punkta. Pretstatu spriedze ģenerē enerģiju.
