Kā Tomass Hiršhorns rada mākslu politiski?
Šveiciešu mākslinieks Tomass Hiršhorns divas šī pavasara nedēļas veltīja projekta ART=SHELTER īstenošanai Latvijā
Dzelzceļa stacija “Dubulti” Jūrmalā ir 1970. gados celta ēka vēlīnā padomju modernisma stilā, un ne tik sen atjaunotā celtne ir devusi vietu izstāžu telpas projektam Mākslas stacija “Dubulti”, vienlaikus nezaudēdama savu galveno funkciju. Šeit joprojām var nopirkt biļeti uz elektrovilcienu un patverties no lietus, šeit dažādas mūsu dzīves jomas – tās praktiskā un garīgi idejiskā puse – sadzīvo neparastā, tomēr pastāvīgā sintēzē. Un tieši šeit aprīļa beigās Francijā dzīvojošais šveiciešu mākslinieks Tomass Hiršhorns (1957) atklāja savu projektu ART=SHELTER.
Foto: Didzis Grozds
Mākslinieks jau sen piesaista starptautisko uzmanību ar savām totālajām instalācijām un projektiem no sērijas Presence and Production, no kuriem apjomīgākais – “Mūžīgā uguns” – aizņēma pāris tūkstošus kvadrātmetru slavenajā Parīzes mākslas telpā Palais de Tokyo. Tā bija vesela no kartona un riepām celta pilsēta, kur nemitīgi notika filozofu lekcijas, diskusijas, dzejas lasījumi, koncerti, tur bija sava bibliotēka, darbnīca, sava ikdienas avīze, kā arī interneta kafejnīca un bārs. Tomēr Hiršhornam nav svarīgi atstāt iespaidu uz skatītāju ar apjomu, bet gan padarīt skatītāju par līdzdalībnieku procesā vai daudzos vienlaicīgi notiekošos procesos telpā, ko radījusi mākslinieka iztēle un pasaules skatījums. Hiršhorna uzskati tieši ietekmē viņa darbus.
Mākslas stacija Dubulti. Foto: Veronika Simoņenkova
Kā mākslinieks viņš debitēja 1980. gados Parīzē, kurp pārcēlās, lai piedalītos slavenajā mākslas grupā Grapus, plakātistu komunistu kolektīvā, kas uzskatīja grafiku par sociālā un izglītojošā darba instrumentu. Tomēr Tomass tā arī nekļuva par pilntiesīgu projekta dalībnieku, kā bija vēlējies. Bet vēl ilgi pēc tam viņš tika uztverts kā angažēts un politisks mākslinieks. Un tas bija pamatoti. Tā no 2003. līdz 2007. gadam viņš atteicās piedalīties izstādēs dzimtenē, protestēdams pret labējā populista Kristofa Blohera ievēlēšanu Šveices Federālajā padomē. Šo boikotu (teju vai vienīgo karjerā) viņš atcēla tikai tad, kad Blohers kārtējās vēlēšanās izgāzās.
Tomass Hiršhorns. «Too-Too, Much-Much», instalācija. 2010.
Museum Dhondt-Dhaenens. Courtesy Thomas Hirschhorn
Tomēr savā programmiskajā 2008. gada tekstā “Ko nozīme “radīt mākslu politiski”?” Hiršhorns emocionāli un pārliecinoši iestājās pret tiešu politiskās angažētības interpretāciju: “Šodien tādi jēdzieni kā “politiskā māksla”, “angažēta māksla” un atbilstoši – “politisks mākslinieks” un “angažēts mākslinieks” tiek lietoti praktiski it visur. Tomēr tie sniedz vienkāršotu, shematisku priekšstatu par lietas būtību un ir sen novecojuši. Tās ir bezvērtīgas, virspusējas klasifikācijas. Es nekādā gadījumā nedomāju, ka esmu vairāk angažēts nekā jebkurš cits mākslinieks. Māksliniekam jābūt pilnībā angažētam savā mākslā. Ja cilvēks vēlas ko sasniegt savā mākslā, tad nav cita ceļa kā tikai totāla angažētība.”
Tomass Hiršhorns. «In-Between», instalācija. 2015. South London Gallery.
Courtesy Thomas Hirschhorn
Šajā tekstā viņš īpaši uzsver, cik svarīga ir pozitīva attieksme pret mākslas darbu radīšanu, pašu procesu: “Es varu kaut ko izgatavot vai radīt tikai tad, kad mana attieksme pret īstenību un tās būtību ir pozitīva. Tomēr ir svarīgi nepieļaut, ka kritika nosmacē vēlmi strādāt, nogalēdama prieku, baudu strādāt, pozitīvo daiļradē un brīnišķīgo darbā. Ir svarīgi nevis reaģēt, bet vienmēr būt nemainīgi aktīvam. Māksla vienmēr ir darbība un nekad reakcija vai vienkārša kritika. Tas nenozīmē, ka jābūt nekritiskam vai ka nekad nedrīkst kritizēt, – ir jāsaglabā pozitīvisms par spīti visskarbākajai kritikai, bezierunu atgrūšanai un nešaubīgai pretestībai.”
Šī gada aprīlī, kad karš Ukrainā pārkāpa četrdesmitās dienas slieksni, bet Venēcijā tika atklāta biennāle, Hiršhorns pārcēlās uz Dubultiem. Šeit 24. aprīlī kopā ar Mākslas stacijas “Dubulti” vadītāju un pastāvīgo kuratori Ingu Šteimani viņš atklāja projektu ART=SHELTER – “patvērumu cerībai, radīšanai, dialogam, iekļaušanai, mīlestībai (pret mākslu) un apmaiņai; patvērumu no naida, dusmām, vardarbības, negatīvisma, pasivitātes un aizvainojuma.” Mākslas stacijas telpa ir pilnībā aplīmēta ar kartonu un aprakstīta ar frāzēm un citātiem, nokārta ar izdrukām un printētām kopijām, šeit nemitīgi kaut ko izgrieza no putuplasta, līmēja, katru dienu notika diskusijas un meistardarbnīcas. Cilvēki radīja un diskutēja. Un veselas divas nedēļas visur klāt bija Tomass – gara auguma cilvēks ar sirmiem ezītī apgrieztiem matiem un lielām brillēm biezā rāmī. Kaut kas viņa ārienē man atgādināja 1970.–1980. gadu inženierus vai zinātniekus. Nerimstošus un pozitīvus izgudrotājus, kas vienlaikus spēj iejūtīgi un uzmanīgi ieklausīties notiekošajā, citu viedokļos un skatpunktos.
Patlaban projekts ART=SHELTER joprojām ir pieejams apmeklēšanai un dalībai – tas būs atvērts līdz 29. jūnijam. Šeit var aplūkot rezultātus, kas radušies mijiedarbībā starp Tomasu, stacijas telpu, viņa iemīļotajiem materiāliem un visiem, kas gribēja piedalīties šajā pozitīvajā “radošajā talkā”, kas atsauc atmiņā “Enerģija=Jā! Kvalitāte=Nē” garu. Bet mākslas stacijas Facebook profilā ir daudz aprīlī un maijā notikušo lekciju, meistardarbnīcu un diskusiju ierakstu. Mēs sarunājāmies ar Tomasu pēdējā dienā, kad viņš piedalījās Dubultu dzīvē, – tai laikā viņu apciemot Latvijā bija ieradusies ģimene un dēls Makss.
Vai atceraties sevi bērnībā?
Bērnībā? Ziniet, man tolaik bija daudz enerģijas, bet šī enerģija nespēja atrast izeju, iemiesojumu. Es patiešām biju ļoti noslēgts. Biju gluži kā ieslēgts sevī. Tai pat laikā man bija pilnīgi normāla bērnība, vienīgā atšķirība, ka biju pieņemts, adoptēts bērns.
Un jūsu “rokdarbu” prakses ar kartonu, putuplastu, skoču nepavisam nenāk no bērnības?
Nē, nē, pavisam ne. Jā, es labi atceros, kā pavadīju vakarus, vienkārši klausīdamies radio, – es vienkārši gulēju gultā un klausījos visādas radiopārraides. Dažādas programmas par dzīvniekiem un tamlīdzīgi. Protams, man ļoti patika zīmēt, un man bija tam dotības. Tomēr es izaugu ģimenē, kur mājās nebija nekādas mākslas. Manā ģimenē neinteresējās par dzeju un filozofiju. Un man vajadzēja diezgan daudz laika, lai apjaustu, ka savu talantu patiešām varu likt lietā dzīvē, kaut ko ar to iesākt. Jo ģimenē neviens šo manu daļu neveicināja.
Atceros, cik priecīgs biju, kad mani pieņēma mākslas skolā Cīrihē, – man jau bija 19, un es vairs nebiju nekāds bērns. Un, lūk, viņi novērtēja manus zīmējumus un mani pēc liela konkursa izturēšanas aicināja mācīties valsts galvaspilsētā! Es pirmoreiz sajutu, ka ir iespējama kāda reakcija uz to, ko man pašam patika darīt.
Skats no diskusijas projekta «ART=SHELTER» ietvaros. Foto: Didzis Grozds
Man liekas, ka jums raksturīga ļoti augsta sevis apzināšanās un atbildības pakāpe tajā, ko un kā jūs darāt. Kā jūs līdz tam nonācāt?
Jā, pārliecība ir, bet ne absolūta. Jo ir jāsaglabā kaut kāda mistika, kaut kas neatrisināts. Ziniet, ir ļaudis, kuri jau no mazotnes ir pārliecināti, ka būs mākslinieki. Nonākšana kontaktā ar mākslu man bija sava veida pieaugšana, svarīgs solis personīgajā emancipācijā. Pirms tam man vienmēr kaut kā pietrūka. Kad sāku mācības mākslas skolā, draugi aicināja uz izstāžu atvēršanām, un man atklājās pavisam jauna pasaule. Bet īsta sevis apzināšanās iestājās aptuveni 30–32 gadu vecumā – šī sapratne, ka esi gatavs samaksāt savu cenu par šādu pašrealizāciju. Jo visam ir sava cena – un tāda ir arī mākslas nodarbei. Un man viss kļuva skaidrs, pavisam ne viegli, tomēr skaidrs. Vienlaikus es labi apzinājos, ka manā gadījumā tā nav iedzimta privilēģija vai ģimenes tradīcija – tas ir mans personīgais lēmums. Bet starp mācību noslēgšanu Cīrihē, kad man bija 25, un šī lēmuma pieņemšanu es dzīvoju Parīzē, viens pats, un visu laiku domāju, ar ko nodarboties nākotnē. Tāpēc tas man bija pagrieziena punkts.
Skats no «ART=SHELTER» projekta. Foto: Veronika Simoņenkova
Vai jūsu profesionālās intereses mākslā tajā brīdī kaut kādā veidā mainījās?
Atceros, kā aizgāju uz Endija Vorhola izstādi Andy Warhol System: Pub–Pop–Rock 1990. gadā Cartier fondā Ņujorkā, kurā bija daži no viņa agrīnajiem darbiem — radīti pirms viņš kļuva slavens, no laika, kad viņš bija ilustrators un radīja savus nedaudz kičīgos zīmējumus, piemēram, tauriņus un ziedus.
Šī izstāde man bija patiesi svarīga. Es sapratu, ka viņš palicis uzticīgs sev. Viņš sekoja tam, ko jau iemīlēja savā agrīnajā darbā, tikai pacēla to jaunā līmenī. Endijs Vorhols parāda, cik svarīgi ir būt patiesam pret to, kas slēpjas tavā pašā būtībā. Man vienmēr ir patikušas kolāžas, un es nolēmu, ka man jāpaliek uzticīgam šai savai mīlestībai. Man patīk lasīt par māksliniekiem, īpaši Džozefu Boisu, kā arī Oto Freundlihu un Pītu Mondrianu. Tie bija mākslinieki, kuri visu mūžu bija uzticīgi savai sākotnējai idejai un tāpēc radīja jaunu formu.
Bet vai laika gaitā ir mainījusies sapratne, ko māksla var dot citiem?
Es vienmēr gribēju radīt kaut ko, kas aizkustina cilvēkus. Tāpēc pašā sākumā bija ideja kļūt par grafisko dizaineri. Man likās, ka viņi ietekmē pasauli, formē to. Viņi drukā plakātus, rada bukletus, viņiem ir tieša saikne ar auditoriju. Bet tad es sapratu, ka grafiskā dizaina būtība ir apmierināt pasūtījumu.
Skats no «ART=SHELTER» projekta. Foto: Veronika Simoņenkova
Kad lasīju jūsu manifestu “Ko nozīmē “radīt mākslu politiski”?”, es pievērsu uzmanību, ka jums māksla ir tieši saikne ar kaut ko, nevis reakcija. Ka jūs neatbildat, bet gan… ko tad jūs tā vietā īsti darāt?
Es cenšos piešķirt formu tam, kam ticu, tam, kas jāpasaka, manuprāt. Māksla kā patvērums, māksla kā tas, kas var dziedēt, var palīdzēt. Tas ir mirklis vai telpa, kurā var pastāvēt bez naida, bez dusmām, bez pasivitātes. Tā ir telpa, kas paredzēta tieši aktīvai darbībai, apmaiņai, ticībai. Tas ir tas, ko es gribu darīt, māksla, kurai vēlos piešķirt formu.
Bet kādi ir tās galvenie elementi?
Pirmkārt, tā ir klātbūtne. Esmu šeit klātesošs. Manis šeit nebūs visu izstādes laiku. Bet esmu šeit tās pirmajās nedēļās, es to prezentēju, iniciēju to. Protams, svarīga ir ne tikai mana, bet arī citu cilvēku klātbūtne, kuri šurp atnāk.
Otrs svarīgs elements – radīšana, production. Es gribu, lai cilvēki šeit ko radītu. Ja esi šeit, tev kaut kas jārada. Tas var būt dialogs vai tas var būt dzejolis, vai zīmējums – jebkas. Un mana mākslinieka misija ir radīt apstākļus, kuros citi radīs mākslu. Un ja es gribu, lai kāds šeit nāktu un ko darītu, man šeit kaut kas ir jāizdara pirmajam.
Tad man ir jāpiešķir notiekošajam forma – piemēram, viss jānoklāj ar kartonu. Sienas, grīda… Arī tā ir daļa no formas, kas provocē, stimulē vai motivē citus ko pievienot no sevis.
Tomass Hiršhorns mākslas stacijā Dubulti. Foto: Juris Rozenbergs
Kāpēc tieši kartons?
Tas ir materiāls, kuram piekrītu tīri politiski. Tas ir lēts, visi to pazīst, kā materiālam tam nav nekādu privilēģiju. Tas ir universāls. Es strādāju ar to jau ilgus gadus. Un tas ir lielisks materiāls, jo tas ir divdimensionāls, bet jūs varat no tā salikt trešo dimensiju. Tas ir materiāls, kuram it kā nav apjoma – tāda apjoma kā bronzai vai marmoram. Kartons var būt trīsdimensionāls, bet tam nav apjoma. Tas ir interesanti. Man patīk arī “viltojuma” aspekts, tas ir kas līdzīgs Potjomkina sādžai – no kartona var radīt, modelēt, ko vien vēlas.
Piemēram, cilvēki grasās būvēt slimnīcu un izgatavo kartona maketu, lai saprastu, kā to iekārtot, lai viss funkcionētu labāk. Lai noskaidrotu, kādā attālumā jāizvieto gultas un tamlīdzīgi. Šis materiāls ir kā āda, ko var apvilkt kam vēlas. Lielisks materiāls.
Piekrītu. Daudz kartona bija arī jūsu izstādē Flamme Éternelle Palais de Tokyo 2014. gada pavasarī…
Tur bija arī riepas!
Skats no «Flamme éternelle» projekta. Palais de Tokyo. Paris. 2014. Courtesy Thomas Hirschhorn
Skats no «Flamme éternelle» projekta. Palais de Tokyo. Paris. 2014. Courtesy Thomas Hirschhorn
Es kā reiz gribēju par tām pajautāt… Man šīs riepas saistās ar Maidanu, kurš tobrīd tieši bija mainījis vēstures gaitu un kur barikādes no riepām, degošas riepas bija zīmīga īstenības daļa. Vai tā ir pareiza asociācija?
Jā, bet tas ir viens no aspektiem. Man galvenais aspekts bija tas, ka Palais de Tokyo ir milzīga telpa bez starpsienām. 2000 kvadrātmetru. Un es meklēju materiālu, kas varētu šo telpu sadalīt, izvairoties no sienu būvēšanas. Ja šīs telpas veidotājs ir izticis bez sienām, kam man tās būvēt, pareizi? Garāžās bieži izmanto sienas no riepām. Un, lūk, man riepas bija vajadzīgas kā nodalītājs, bet vienlaikus bija svarīgs telpas porainums, caurlaidība. Palais de Tokyo kopumā bija 17 tūkstoši riepu. Mēs tās iznomājām, bet pēc tam atgriezām kompānijai, kurai tās piederēja.
Skats no «Flamme éternelle» projekta. Palais de Tokyo. Paris. 2014. Courtesy Thomas Hirschhorn
Atceros, ka tur notika daudz filozofisku diskusiju… Acīmredzams, filozofija, filozofisks skatījums uz pasauli jums ir svarīgs?
Gribēju materializēt savu pārliecību par to, ka filozofija, dzeja un rakstniecība kopumā veido pasaules, mūsu pasaules uztveres skeletu. Un es gribēju radīt veltījumu maniem draugiem, kuru vidū ir vairāk filozofu un dzejnieku nekā mākslinieku. Man patīk diskutēt ar viņiem, klausīties viņos, es apbrīnoju šo precizitāti, ar kādu viņi izraugās vārdus, strādā ar tiem. Un tāpēc es gribēju ko radīt viņiem par godu. Es izdomāju, ka tur būs divas pastāvīgi degošas ugunis. Es gribēju atveidot to atmosfēru, kad noris saruna pie ugunskura, pie atklātas liesmas, lai izrādītu cieņu šai ticībai filozofijai, dzejai, rakstniecībai. Un es uzaicināju filozofus un dzejniekus sapulcēties ap uguni un dalīties ar savām idejām par domāšanu un rakstīšanu. Gribēju, lai tur ir vismaz divas zonas ap uguni, noteikti ne viena – lai kaut kas notiktu paralēli, gan tur, gan tur.
Ja lasām jūsu tekstus, liekas, ka arī tie izriet no filozofiska skatījuma uz lietām. Es teiktu, ka jūsu manifests “Ko nozīmē “radīt mākslu politiski”?” ir sava veida filozofija māksliniekiem.
Ziniet, šajā ziņā es jutu izaicinājumu – no tā, ka mani draugi formulē un izsaka sev svarīgo. Savukārt viņi jautāja man: “Bet ko dari, ar ko nodarbojies tu? Kā tu to aprakstītu?” Viņi mudināja mani izteikties tekstā, rosināja mani to darīt. Ja es būtu pasniedzējs mākslas skolā, es noteikti rekomendētu studentiem pierakstīt savas domas – bez lielām pretenzijām, vienkārši tās fiksēt, fiksēt kaut kādas lietas. Un es nolēmu pierakstīt to, kas man patiešām ir svarīgs – ko gan nozīmē radīt mākslu politiski? Jo man bieži nācās dzirdēt, ka esmu angažēts mākslinieks, politisks mākslinieks. Rakstīšana rosina mani lietot arī savu terminoloģiju, savu personīgo valodu.
Kopš šī teksta publikācijas ir aizritējuši jau 14 gadi. Vai jūsu izpratne par “mākslas radīšanu politiski” nav mainījusies?
Vispār šī frāze pieder Godāram. Viņš teica, ka tā vietā, lai radītu politisku mākslu, māksla ir jārada politiski. Viņš to teica par filmām, par kino. Un es aizņēmos šo frāzi. Ko man nozīmē radīt mākslu politiski? Tā ir materiāla izvēle, gaismas izvēle, lēmums, kā strādāt telpā, kā strādāt ar trijām dimensijām, – tie ir ļoti svarīgi politiski jautājumi. Vai arī jautājums par cilvēkiem, kas piedalās, kuri tev palīdz. Viss, kas tieši saistīts ar tavu darbu. Nevis tas, ko parasti saprot ar “politisku mākslu” – kā sava veida deklamāciju.
Bet vai politiski radīta māksla var ko atrisināt, mainīt?
Mans sapnis un visu mākslinieku sapnis (es tam ticu) ir kaut ko mainīt pasaulē. Man ir misija un ambīcijas. Bet es arī saprotu, ka tas ir sapnis, tā ir utopija, tā ir dinamika, tas ir mērķis – tas nav tiešas darbības instrukcija. Tu nezini, kā viss sanāks, tu vari tikai cerēt. Un “cerība” ir darbība, jo tu kā mākslinieks to dari ne tikai sevis dēļ. Tu esat savienots ar pasauli. Tu nevarat plānot sava darba ietekmi, bet vari tikai smagi strādāt, lai kaut kas notiktu. Dažkārt darbs, kas tapis pirms daudziem gadiem, kādu iespaido tagad, un, ja par to stāsta, tas ir lieliski.
Tomass Hiršhorns.. Abschlag, 2014. Manifesta 10, Ermitāžas muzeja Ģenerālštāba ēka Pēterburgā. Courtesy Thomas Hirschhorn
Mēs sēžam blakus improvizētam stendam ar fotogrāfijām. Tās ir no Manifesta 10. laidiena, milzīgas starptautiskās mākslas izstādes, kas tajā reizē notika Pēterburgā, Ermitāžā – no tā paša 2014. gada jūnija līdz oktobrim. Un tur, nupat restaurētajā Ģenerālštāba ēkā, jūs prezentējāt savu “Abschlag” jeb “Griezumu”, kā to parasti tulko. Jūs izstādījāt pa pusei sagrautu “ēku ēkā”, kas pašlaik nolasās ļoti aktuāli, kad redzam tik daudz sagrautu, sprādzienu uzšķērstu ēku fotogrāfiju no Ukrainas. Vai šāda asociācija bija jums prātā, kad plānojāt “Griezumu”?
Jā. Lai gan es, protams, tolaik nedomāju, ka Ukrainā būs tāds karš. Bet postījumi man vienmēr ir bijusi svarīga tēma. Atceros, ka 1991. gadā Līča kara laikā mēs ar draugiem arī daudz diskutējām, ko mēs kā mākslinieki varam šajā situācijā darīt. Un pienāca 2014. gads – vispirms Maidans, tad Krima, bet tad bija Manifesta. Arī toreiz radās jautājums par boikotu, atteikšanos piedalīties. Un mēs to apspriedām. Es toreiz teicu: “Nē, man ir jāpiedalās, man jāpaveic darbs, kas piešķirs formu šai problemātikai.” Man ļoti patīk krievu avangards, un tur bija iesaistīti pieci klasiski šī virziena darbi (Kazimirs Malēvičs, Olga Rozanova un Pāvels Filonovs), kas bija piekārti ēkas stāvos, kas atklājušies pēc fasādes sagrūšanas. Mana atbilde uz mūsu diskusijām un notiekošo bija ietverta šajā darbā, kas tika īstenots turienes Ģenerālštāba ēkā, ļoti savādā vietā… Kad nokļuvu tur pirmoreiz, man galvā grozījās jautājums: “Vai tas ir reāli? Vai arī tas ir feiks? Vai tas ir kas jauns vai vecs? Vai tas ir kaut kas iekšā vai ārā? Vai tā vienkārši ir slikta gaume?” Pēc tam dzima ideja radīt tur Potjomkina sādžu, taču it kā apvērstā veidā, jau dekonstruētu – kā drupas. Lai kaut kā līdzsvarotu šo vietu.
Tomass Hiršhorns.. Abschlag, 2014. Manifesta 10, Ermitāžas muzeja Ģenerālštāba ēka Pēterburgā. Courtesy Thomas Hirschhorn
Jūsu minētā boikota tēma atkal kļuva aktuāla pēc 24. februāra…
Ziniet, esmu par tādu boikotu, kas kaut ko prasa arī no manis paša, kura rezultātā kaut ko zaudēju arī es pats. Tādu boikotu es atzīstu. Reiz es izdarīju šādu izvēli Šveicē, laikā no 2003. līdz 2007. gadam, un tas patiešām no manis ko prasīja. Ja tas man neko nemaksā, man tas nav boikots, tajā nav jēgas un mērķa. Tad tas vienkārši ir tukšs, pat oportūnisks žests. Tāpēc esmu diezgan kritisks pret visiem aicinājumiem ko boikotēt.
Bet ko mums darīt kara un kara noziegumu situācijā, kas patlaban notiek? Kāda ir mākslas misija un funkcija kara laikā?
Tieši tāpēc es šeit arī veidoju šo projektu, ART=SHELTER. Sagadījās, ka tajā brīdī pie manis vērsās Inga Šteimane, un es nodomāju, ka šī varētu būt piemērota vieta, kur realizēt ideju par mākslu kā patvērumu. Protams, es cienu tos cilvēkus, kas brauc uz Ukrainu, ņem rokās ieročus un karo par šo valsti, vai cilvēkus, kas sūta naudu un humāno palīdzību vai palīdz bēgļiem, – visus, kas nepaliek vienaldzīgi. Bet vai man jāņem rokās ieroči un jākaro pašam vai arī es varu apzināti un atbildīgi radīt savu mākslas darbu? Nevis radīt to egoistiski – vienkārši turpināt, ko darīju, –, bet piedāvāt ideju par mākslu kā patvērumu. Man šajā idejā ietilpst ne tikai pati māksla, bet arī mākslinieki, tās radītāji. Tāpēc boikotēt visus krievu māksliniekus tikai tāpēc, ka viņi ir krievi ir muļķīgi. Jo īsta māksla vienmēr kritizē valdošo sistēmu, un īsta māksla nekad negūst labumu no sistēmas, no vispārpieņemtā valdošā viedokļa.
Mākslas stacija Dubulti. Foto: Didzis Grozds
Proti, jums māksla ir patvērums, nevis ierocis?
Arī ierocis. Bet ne tam, lai nogalinātu. Tas ir kā aizsargkupols pāri visam. Un tāpēc, ka tā ir māksla, te var novilkt smalko robežu starp deklaratīvām lietām un reālu rīcību. Šeit, Dubultos, mēs izstādījām slaveno Vorhola citātu “Don’t cry, work” (“neraudi, strādā”), jo kā darīšana arī ir ierocis, darīšana un dalīšanās ar to. Un tāpēc patvēruma formāts ir atbilstošs, jo patvērumā mēs nonākam kopā ar cilvēkiem, ko nepazīstam, jo visi esam tur nokļuvuši neatliekams situācijas dēļ. Un, lūk, jūs esat kopā, un visi ko dara – kāds gatavo ēdienu, kāds zīmē, lasa, kāds mācās, kāds atpūšas. Lūk, kāda ir patvēruma ideja. Māksla vienkārši piedāvā tādu iespēju, tādu atvērtību.
Skats no «ART=SHELTER» projekta. Foto: Veronika Simoņenkova
Bet kāds būs jūsu nākamais projekts?
Ir daudz dažādu ideju un projektu. Nākamais ir izstāde Ņujorkā, Glandstone galerijā, kas mani pārstāv. Un arī tur es strādāšu ar kartonu. Un arī ar maketu ideju. Es gribu piedāvāt savu Metaversa (Metaverse) tēlu nedaudz ironiskā formā. Paprātot, kā es varu saistīt sevi ar šo jēdzienu, kā varu to uztvert.
Metverss ir diezgan abstrakts un virtuāls jēdziens…
Bet mans darbs būs ļoti reāls un tiešs. Tā nosaukums būs frāze “fake it till you make it” (“izliecies, līdz tev sanāk”).
No jūsu manifesta man palika prātā ideja, ka māksliniekam ir jābūt pozitīvam savā darbā, neraugoties uz to, ka viņa darbs būtībā ir kritisks. Kā saglabāt pozitīvismu pasaulē, kurā pašlaik notiek arī tik daudz nežēlīgu lietu?
Jā, tas ir svarīgi. Jo es uzskatu, ka māksla ir pozitīvs žests tādēļ vien, ka tā pastāv, ir radusies. Jo neviens pēc tās nav prasījis un nav to pasūtījis. Tas ir pozitīvi un konstruktīvi – darīt ko bez pasūtījuma, pēc paša vēlēšanās, to, ko neviens negaida. Tāpēc mākslai piemīt pretošanās potenciāls – pretoties sabrukumam, naidam, aizvainojumam, apjukumam. Tas nav par to, ka dzīvē es būtu baigais pozitīvists. Es savā dzīvē nepavisam neesmu pozitīvists, bet, kad esmu noskumis, mazdūšīgs vai izjūtu spiedienu, es skatos uz to mākslinieku darbiem, kas man ir tuvi. Pārdzīvojuši milzīgas grūtības, viņi turpinājuši darbu, nežēlojot spēkus un tādējādi panākot īstu izrāvienu. Un, ziniet, mūsu laikos būt pozitīvi noskaņotam ir daudz grūtāka misija, nekā būt noskaņotam negatīvi. Būt pozitīvam mūsdienās ir daudz grūtāks uzdevums nekā būt negatīvam. Un mums ir jāuzņemas grūtie uzdevumi, nevis vieglie.
Tomass Hiršhorns. Foto: Sergejs Timofejevs
Bet varbūt šī “pozitivitāte”, ja to var šādi saukt, nāk no mūsu mīlestības pret pasauli. Mēs vienkārši to mīlam, pat ja reizēm tā šķiet…
Pasaulē ir tik daudz brīnišķīgu un jaudīgu lietu. Mīlestība pret mākslu, dzeju, filozofiju, dabu un pret citiem cilvēkiem.
Titulbilde: Tomass Hiršhorns Dubultos
