Māksla klātienē
Sigitas Daugules izstādes “Glezniecība” apskats
Neskatoties uz jēdziena “laikmetīgs” ieviestajām izmaiņām mākslas uztverē un mediju aktualitātē, atšķirībā no Rietumeiropas un ASV, kur labu laiku ir bijusi novērojama mākslas formas attālināšanās no “tradīcijas” un tās pietuvināšanās “eksperimentam”, latviešu mākslā nekad nav bijis iespējams sūdzēties par nepietiekamu glezniecības pārstāvniecību. Jā, protams, var strīdēties par to cik un vai aktuāla ir glezniecība šodien, kad mākslinieku arsenālā pieejams tik plašs jauno mediju klāsts, tomēr aktuālāks šajā kontekstā šķistu jautājums par to, “kāda” (nevis “vai”) glezniecība ir konkurētspējīga ar jaunajiem “instrumentiem”. Tas noteikti būtu temats paplašinātai bezrezultātu diskusijai, jo pareizu atbilžu šajā jautājumā, visticamāk, ir tieši tikpat, cik potenciālo sarunas dalībnieku. Katrā ziņā, muļķīgs ir pieņēmums par to, ka glezniecība pastāv ārpus laikmetīgā, un tieši to Sigita Daugule pierāda savā jaunāko darbu ekspozīcijā, kurai dots šis visai nozīmīgais, konkrētu raksturojumu sniedzošais nosaukums “Glezniecība”. Izstāde līdz šī gada 31. decembrim skatāma vienā no konceptuālākajām Latvijas izstāžu telpām, Mākslas stacijā “Dubulti”. Tā ir Daugules līdz šim vērienīgākā monumentālās glezniecības darbu ekspozīcija un, lai arī kuratores Ingas Šteimanes vārdiem runājot, “Daugules tehnikai piemīt antīka noslēpumainība,” tas ir tikai kārtējais apliecinājums tradīcijas ilgnoturībai un nepieciešamībai pēc jaunu mākslas slāņu veidošanas korelācijā ar šo tradīciju.
Mākslas stacijas arhitektoniskā specifika, tās dalījums divos stāvos burtiski izlīmeņo arī šobrīd skatāmo izstādi, pirmajā stāvā skatītāju iepazīstinot ar Daugules lielformāta un jēdzienam “monumentāls” vistiešākajā veidā atbilstošo gleznu sēriju. Savukārt izstāžu zāles otrajā līmenī skatāmi vairāki mazāka formāta “kaķu” darbi, kuros māksliniece sev raksturīgā manierē attēlojusi virkni beigtu, augšpēdus guļošu kaķīšu, tā atspoguļojot savu vizuālo sarunu ar Aspaziju, kas bijusi zināma kaķu mīļotāja un nereti aprakstījusi viņu ikdienas piedzīvojumus. Tumšie, pat drūmie kaķu gleznojumi veikti uz koka pamatnēm ar biezi klātu akrila pastu, kurā zīmējums ieskrāpēts ar otas galu, un tas rada biezu, sienas skrāpējumam līdzīgu efektu. Te vistiešākajā veidā uztverama iepriekšminētā slāņošanās, kas ir raksturiezīme ne vien organiskam kultūrslāņa veidošanās procesam, bet arī Sigitas Daugules gleznieciskajam paņēmienam. Liekas, ka tā arī ir tāda apzināta monumentalitātes iespaida radīšana, kas drīzāk pasniegta caur formu, ne melni ironisko vēstījumu. Aspazijas mīlestība pret kaķiem jau iepriekš kļuvusi par izstāžu tēmu, tādēļ liekas mulsinoši interesanti, ka gleznotāja Daugule, kuras senākos darbos kaķa tēls jau bijis aktuāls, no jauna nolēmusi tam veltīt veselu darbu ciklu. Brīžiem šķiet, ka mirušo kaķu portretējumi konceptuālāk “nostrādātu” pat bez uzsvērtās atsauces uz Aspaziju.
Jāatzīst, ka aizraujošāka un arī laikietilpīgāka ir atrašanās stacijas pirmajā zālē, kurai speciāli radīti vairāki lielformāta darbi. Šeit Sigitas Daugules “Glezniecība” atklājas pilnā apmērā un, šķiet, skatītājam uzrunājoša ne tikai fiziskā apjoma dēļ. Darbos gribas vairāk iedziļināties, pievērsties faktūru un motīvu izpētei. Katra glezna ir atsevišķs kopums, tāpat kā ēku sienas un grafiti, kuru nozīmi mākslinieces darbos ir grūti ignorēt. Saturs ir vienlīdz atklāts un noslēpumains, jo skatītājam tiek parādīts tikai virsējais slānis – vienalga, tā būtu gleznas “ārējā čaula” vai pēdējais mākslinieka pieskāriens – vienlaikus dodot pavisam skaidru norādi, ka aiz tā atrodas kas vēl vairāk. Šāda veida grafiti pārnesumi glezniecībā nav nekas pasaules mākslā neparasts, taču Sigitas Daugules interpretācijā ir interesanti novērtēt tādu manāmu brutalitāti, kas pēc formas vairāk atgādina antīkos sienu skrāpējumus. Varbūt tādēļ ne visai iederīgi šķiet maigie plaukstu nospiedumi, kuri, protams, arī asociatīvi liek domāt par pirmajiem sienu gleznojumiem, taču laikmetīgā kontekstā neattaisno nepieciešamību.
Sigitas Daugules “Glezniecība” Mākslas stacijā “Dubulti”. Foto: Didzis Grodzs
Senajā Romā, kur ielas un akmens ēku sienas tika izmantotas par sava veida urbāniem pierakstu bloknotiem un savstarpējas komunikācijas līdzekli, autori visvairāk bija iecienījuši pavisam tiešu, nereti pat rupju komunikācijas veidu. Izņemot kādu fuck, Daugule gan nav nodarbojusies ar rupjību iedzīvināšanu glezniecībā, tomēr pieminētā brutalitāte izpaužas mākslinieces spējā precīzi uztvert sienas un teksta attiecības.
