Kam der “pavisam mazas svinības”?
Saruna ar Kristapu Ancānu un Paulu Rietumu par viņu izstādi Mākslas stacijā Dubulti
Pirms 10 gadiem Jūrmalā ar vērienīgu starptautisko izstādi My Heart Is A Tiger tika atklāta Mākslas stacija Dubulti. Tā ir unikāla mākslas institūcija, kas apvieno izstāžu zāles misiju ar parastas dzelzceļa stacijas funkciju. Tiesa, ne gluži parastas, jo tā ir skaista ēka, kas organiski un eleganti iekļaujas apkārtējā ainavā.
Tā uzbūvēta 1977. gadā, un tās arhitekts ir Igors Javeins, kas radīja savam laikam drosmīgu un ekspresīvu projektu. Jūnija sākumā tur tika atklāta izstāde “Pavisam mazas svinības”, ko veidojis Kristaps Ancāns un Pauls Rietums kopā ar stacijas kuratori Ingu Šteimani. Izstādes saturu veido protoindustriālas modulārās sistēmas, kas izstrādātas sadarbībā ar uzņēmumiem “Latvijas Finieris”, “Troja” un “IGLU Soft Play”. Tie ir eksperimentālie darbi, kas veidoti laikmetīgās mākslas konceptuālā aspekta un dizaina funkcionālā aspekta krustpunktā.
“Pavisam mazas svinības”, izstādes atklāšana Mākslas stacija “Dubulti, foto: Artis Veigurs
“Izstāde “Pavisam mazas svinības” apbrīno trauslās robežas starp mākslu un dizainu, vienlaikus iedziļinoties smalkajās pārejas zonās, kur dažādas jomas, nozares un autorības satiekas ne tikai materiālā un formā, bet arī kopīgā ziņkārē par ikdienišķo daudzslāņainību un tās pretrunām sabiedrībā. Patiesie svētki neslēpjas tikai formā. Tie ir uzmanībā, apstāšanās brīdī, skatienā, kas uzkavējas nedaudz ilgāk, nekā nepieciešams” - vēsta izstādes apraksts.
Kristaps Ancāns (1990) un Pauls Rietums (1998) ir strādājuši kopā, radot vides objektos “Nepūt pīlītes” un “Pēc pieraksta vai nejaušības” (2024), un viņu kopdarbs drīz būs skatāms arī izstādē “Kad vējš pūš” mākslas galerijā Domobaal Londonā. Kristaps ir Latvijas Mākslas akadēmijas docents, viens no maģistra specializācijas “POST” dibinātājiem. 2022. gadā veidojis solo projektu “Polārā varavīksne” pasaulē lielākajā publiskās mākslas platformā Times Square Arts Ņujorkā. Pauls Rietums ir ieguvis bakalaura grādu arhitektūrā Glāzgovas Mākslas skolas Arhitektūras skolā (2020) un maģistra grādu arhitektūrā Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Lozannā (2024). Kopš 2020. gada strādā pie mākslas, dizaina un arhitektūras projektiem Latvijā un Šveicē.
Mēs satikāmies ar viņiem Rīgā, “Orbītas” mazajā birojā, lai parunātu par to, kā sadarbība var kļūt par vienu no galvenajām tēmām un būtībā — par pašas izstādes saturu. Un arī par to, cik svarīgi dažkārt ir neatbildēt uz jautājumiem tieši un priecāties par skaistumu, ko nevajadzētu atlikt kā kaut ko mazsvarīgu.
Kristaps Ancāns, Pauls Rietums.“Pavisam mazas svinības”, izstādes atklāšana Mākslas stacija “Dubulti, foto: Didzis Grodzs
Izstādes nosaukums ir “Pavisam mazas svinības”. Kā saprotu, tam ir vairākas nozīmes. Protams, Mākslas stacijai Dubulti šogad ir jubileja – 10 gadi. Taču ir arī citi slāņi.
Pauls Rietums: Tas svinības, patiešām, ir Dubultu mākslas stacija svinības, taču drīzāk varētu iztirzāt, kāpēc tās ir “pavisam mazas”.
Kristaps Ancāns: Tas nav par ambīciju trūkumu. Vairāk par to, ka ne visas svinības tiek veidotas ar pompozu ārišķību. Daudz būtiskāk ir uzsvērt pietāti – pret telpu, pret laiku, kurā dzīvojam, un citam pret citu. Mēs aicinām paskatīties, kā iespējams veidot struktūru, kur visi esam šo svētku viesi.
“Pavisam mazas svinības”, izstādes atklāšana Mākslas stacija “Dubulti, foto: Artis Veigurs
Varbūt lielas svinības šobrīd nemaz nav īsti vietā. Joprojām netālu notiek karš. Pasaule kopumā ir ļoti nesakārtota un haotiska, un, iespējams, lielām svinībām šobrīd nav iemesla. Mazas – tās gan.
P.R.: Tieši tā – šīs svinības slēpjas visās darbībās, kas norisinājās izstādes aizkulisēs: paralēlajos projektos, sadarbībās, sarunās ar ražotājiem, pārliecinot viņus noticēt, ka ir vērtīgi veidot šādu moduļu komplektu, publiskās telpas iekārtojumu.
Kā mūsu nesenā sarunā Renāte Lazdiņa minēja, ka svētki bieži vien ir par kopā sanākšanu. Varbūt šajā gadījumā kopā sanākšana izpaužas kā sadarbības atrašana un kopības apzināšanās šajos neskaidrajos laikos. Šo svētku fokusā jautājumu uzdošana, uz apzināšanās, kā mēs varam būt vairāk vērsti uz sabiedrības kopējo labumu.
K.A.: Vai ir iespējams šo sadarbību izmantot kā materiālu un kā resursu pratības piemēru.
Kristaps Ancāns, Pauls Rietums, Inga Šteimane izstādes iekārtošanas laikā, foto: Nicola Lorini
Man šķiet būtiski, ka Mākslas stacija Dubulti ir institūcija ar divām funkcijām – tā ir gan dzelzceļa stacija, gan izstāžu telpa. Tās būtība pastāvīgi svārstās starp šīm divām lomām. Arī pati izstāde balansē starp dizainu un mākslu, veidojot vienotu veidolu. Vai nav saskatāma līdzība, paralēles?
P.R.: Kad sākām strādāt pie šī projekta, patiesi, koncentrējāmies uz Dubultu stacijas vides analīzi. Mums bija svarīgi jubilejas izstādes ietvaros uzsvērt šo īpašo vietas un funkciju apvienojumu. Būtībā stacijas organisms sniedz iespēju realizēt projektus, kas uzdod specifiskus jautājumus: kā mēs dalām telpu, kādas vērtības mēs kopīgi varam radīt, kā mēs varam kopīgi veidot publisko telpu, kā mēs varam kvalitatīvi izmantot publisko finansējumu? Es teiktu, ka izstādes forma ir tiešs dialogs ar pašas stacijas vides uzbūvi.
Kristaps Ancāns, Pauls Rietums, Inga Šteimane izstādes iekārtošanas laikā, foto: Nicola Lorini
Ideja radās, iedvesmojoties no telpas?
K.A.: Jā, sakumā domas par to, kā mēs varētu strādāt ar telpu, bija dažādas. Un kādā brīdī sapratām, ka vēlamies radīt sava veida jubilejas modeli, skatoties, kāda forma varētu eksistēt un dzīvot šajā telpā – un, iespējams, palikt tajā arī pēc izstādes.
Mākslai nav pienākuma pildīt funkciju. Mākslai vispār nav pienākuma darīt jebko. Manuprāt, mēs paši izvēlamies, vai gribam kādam objektam, modulim vai formai piešķirt noteiktu ievirzi – vai arī to nedarīt. Mēs taču varējām šo moduli veidot tikai kā skulpturālu formu, nedomājot par to, vai uz tā var sēdēt, gulēt vai atpūsties. Tomēr, manuprāt, šī iespēju vai potenciāla piešķiršana dzimusi iedvesmojoties no pašas stacijas, kurai piemīt divējāda daba – tā vienlaikus ir gan stacija, gan galerija. Tāpēc arī objektiem, ko radījām, mēs devām iespēju būt par ko vairāk nekā tikai par objektiem.
P.R.: Jā, man šķiet, ka iespēja apsēsties uz moduļa, pieskarties lietām, ko mēs veidojām, bija patiešām būtiska. Tas ļāva izstādes darbiem uzdot jautājumus par plašām sociālās atbildības tēmām, kas mums ar Kristapu bieži kļūst par sarunu priekšmetu.
Manuprāt, mākslai – atšķirībā no dizaina – ir šī brīnišķīgā spēja uzdot daudz plašākus jautājumus. Tāpēc, lai gan pats nāku no dizaina un arhitektūras vides, man patīk sadarboties ar māksliniekiem. Man patīk izmantot mākslas jēdzienus un atsaukties uz mākslas vēsturi, jo tas ļauj izkāpt ārpus ierastajiem rāmjiem un noteikumiem, lai meklētu un veidotu jaunas stratēģijas.
Un vēl es gribēju pieminēt stacijas ietekmi. Protams, tā ir skaista un, protams, tai ir seni un, iespējams, problemātiski konteksti. Taču šobrīd tā ir skaista publiskā telpa.
Tas ir interesanti un atsvaidzinoši, ka vari domāt par publisko telpu, kas nav tikai funkcionāla un praktiska, bet ir arī estētiski pievilcīga un skaista vide visai plašam cilvēku lokam. Ka skaistums nav kaut kas otršķirīgs, ko atceras tikai tad, kad viss pārējais jau ir paveikts.
Skaistumam ir nozīme! (Visi smejas)
P.R.: Kaut kas tāds, skaļi pateikts, izklausās drausmīgi, bet nu… arī puķes ir skaistas, un mēs tās audzējam ne jau funkcionālu iemeslu dēļ, taču tās mums tāpat ikdienā dod ļoti daudz. Diemžēl skaistums bieži vien tiek norakstīts kā mazsvarīgākā lieta, par ko būtu jāuztraucas.
“Pavisam mazas svinības”, izstādes atklāšana Mākslas stacija “Dubulti, foto: Artis Veigurs
Bet kas īsti ir skaistums šajā gadījumā? Vai tā ir dažādu apjomu un elementu harmonija? Vai varbūt – kaut kas vienkārši vizuāli pievilcīgs?
P.R.: Varbūt minēšu pavisam vienkāršu piemēru. Tad, kad pie perona nav neviena vilciena, no stacijas iekštelpām caur lielajiem logiem paveras skats uz Lielupes loku – ļoti dabiska ūdens un pļavas ainava, kur fonā ir milzīgas debesis. Mums, iekārtojot izstādi, bija svarīgi, lai cilvēki ieietu dziļāk telpā, nostātos un paskatītos – lai redzētu šo skatu. Tā ir ļoti vienkārša, bet patiešām jauka pieredze. Skatu, protams, var redzēt arī no ielas, bet ēka šo ainavu ierāmē īpašā veidā – piešķir tai rāmi, kontekstu. Un tas sniedz pacilājošu, fiziski jūtamu pieredzi. Un, jā... tas arī ir skaisti, laikam.
K.A.: Mēs ar Paulu daudz runājam ne tikai par telpas un vides pieejamību, bet arī par labsajūtu. Mēs atrodamies publiskā telpā, kur esam konfrontēti ar to, kas tajā ir – vai tas mums patīk, vai nepatīk. Dažkārt pat vide, kas šķietami ir ļoti sakārtota, ar izcilu infrastruktūru un loģisku izkārtojumu, mums tomēr liedz justies labi. Manuprāt, skaistums slēpjas arī tajā, ka vide mani netraucē – es tur jūtos stabili, mierīgi un varu brīvi domāt. Ja telpā aizķeros pie kaut kā, kas mani kaitina, tas nozīmē, ka nevaru produktīvi domāt vai atpūsties. Labsajūta arī ir skaistuma izpausme – tā rada mieru un telpu domāšanai.
“Pavisam mazas svinības” Mākslas stacija “Dubulti, no mākslinieku arhīva
Bet skulpturālie objekti… vai arī to forma ir saistīta ar harmoniju un labsajūtu?
P.R.: Man šķiet, ka to nevajadzētu apspriest... (visi smejas). Varbūt tā harmonija patiešām nebija fiziska vai ģeometriska, bet vairāk tāda, kas izpaudās darba procesā. Kādā veidā mēs dalījāmies ar dažādām zināšanām no mūsu dažādajām izglītībām, cik ļoti kvalitatīvi tās saspēlējās kopā.
Pašu objektu veidošana, sadarbība ar ražotnēm un plašais pētījums par ražošanas procesiem sniedza milzīgu prieku. Izstādes atklāšanā cilvēki bieži jautāja – kurš darbs ir kurš? Kurš veidoja ko? Bet uz to patiesībā nav iespējams atbildēt, jo visu nosaka sadarbība. Tā bija ļoti veselīga, radoša mijiedarbība, kurā dzima un attīstījās ilgu sarunu laikā. Tur vienkārši nav iespējams pateikt – šī forma nāk no tā vai no tā.
K.A.: Tas bija ļoti ļoti dīvains process, kur viena forma dabiski pārtapa citā, un ģeometriski tās ir ļoti harmoniskas. Mēs apzināti meklējām veidus, kā materiāls pats varētu atrast sev atbilstošu formu. Lai gan mēs ar Paulu nākam no atšķirīgām vidēm, mēs patiesībā runājam vienā valodā. Tikai viens no mums nāk no viena kontinenta, bet otrs – no cita.
P.R.: Tu sākumā minēji, ka nevar pateikt, vai tas ir mākslas projekts vai dizaina projekts. Sadarbības laikā paši arī nonācām pie atziņas, ka, iespējams, ir notikusi zināma kategorizēšana un robežu novilkšana, kas patiesībā ne vienmēr ir nepieciešama. Varbūt kādā brīdī – īpaši sākotnējās sarunās ar Ingu Šteimani – bija sajūta, ka atkal ir jānovelk līnijas: vai tas ir mākslas darbs, dizaina objekts vai mēbele. Beigu beigās mēs to atmetām un, manuprāt, tas vienkārši mūs ļoti atbrīvoja un sniedza iespēju vairāk koncentrēties uz projektu un tā rezultātu, nevis nodarboties ar definīciju meklēšanu.
K.A.: Jā, mums ir tālejoši plāni, kā turpināt sadarbību ar Paulu. Jau pavisam drīz, no 26. jūlija līdz 20. septembrim, Londonā atvērsies mana personālizstāde. Tajā uzaicināju piedalīties cilvēkus, ar kuriem iepriekš esmu sadarbojies dažādos projektos. Mēs kopā ar Paulu veidojam vienu no izstādes telpām, tieši ar tiem pašiem moduļiem, kas tika radīti izstādei Dubultos. Esam uzaicinājuši arī Room and Book, kas ir mākslas un kultūras grāmatu kolekcija. Mūs interesē, kā šīs "kulturālās mēbeles" – šie moduļi – funkcionē un mijiedarbojas ar citu kontekstu, ārpus Latvijas.
Darbu izstrāde, no mākslinieku arhīva
Kāds būs izstādes nosaukums?
K.A.: “Kad vējš pūš.” Tas ir mazliet poētiskāks un romantiskāks nosaukums. Izstāde būs sadalīta četrās daļās, un viena no tām atradīsies ārtelpā. Tur būs redzami dažādi materiāli – gan rūdīts tērauds, gan koks, gan stikls no bijušās Līvānu stikla fabrikas. Materiālu ziņā šo izstādi pašlaik noteikti nevaru raksturot kā kaut ko vieglu – tā būs diezgan robusta, ar skaidru fizisku klātbūtni.
Bet nosaukums ir viegls.
K.A.: Jā!
Ja mēs paskatītos uz mūsu pasauli kā uz telpu – vai jums gribētos to pārveidot? Un vai tas vispār ir iespējams? Vai iespējamas ir tikai “pavisam mazas” intervences, piemēram, kā jūsu izstāde?
P.R.: Pēc tava teiktā sanāk, ka pasaule ir statisks objekts, kas nekad nemainās. Bet, man šķiet, pasaule mainās – un dažreiz pat ļoti strauji un haotiski. Manuprāt, tas, kas mūs interesē, ir arī iespēja kaut ko mainīt. Varbūt ne radikāli, bet saprātīgākos, pārdomātākos veidos.
“Pavisam mazas svinības”, izstādes atklāšana Mākslas stacija “Dubulti, foto: Artis Veigurs
Jā, bet kā tas var izvērsties praktiski?
K.A.: Mēs varam mēģināt kārtot pasauli vai kādā veidā to organizēt. Pēc divu gadu studijām Londonā, kādā brīdi atbraucu uz laukiem. Es izgāju ārā, uzvilku garos gumijas zābakus – tur tikko bija riktīgi nolijis, un bija dubļi līdz potītēm. Un es padomāju – cik labi ir tie dubļi! Cik tie ir īsti! Un kaut kādā veidā patīkami, ieelpot dubļus, pēc pavadīta laika ļoti sastrukturizētā pasaulē. Es nedomāju, ka sastrukturizēt ir labāk vai sliktāk. Es domāju par to, kādā veidā mēs veidojam attiecības. Es domāju, ka mēs ne tik ļoti mainām pasauli, cik veidojam ar to attiecības.
Manprāt, Dubultos arī notiek attiecību veidošana, jo mēs jau nepārbūvējām staciju. Savā ziņā mēs tikai nojaucām hierarhiju – tur nepieskarties, tur neapsēsties un tā tālāk. Lai apmeklētāji veido savas attiecības – pieskaras tam objektam, padomā - ar kādu laku tas ir nokrāsots, kāda ir tā iedobe vai vēl kas cits. Mēs uzaicinājām veidot attiecības un līdz ar to veidojam attiecības arī viens ar otru. Un pa vidu tajā visā kaut kas rodas. Ir vide, kur šīs attiecības var izveidoties, un ir vide, kur nevar.
Mēs varam mēģināt transformēt pasauli un taisīt sociālos eksperimentus, bet tas nekad nebeidzas labi. Drīzāk ir jāveido jaunas attiecības.
“Pavisam mazas svinības”, izstādes atklāšana Mākslas stacija “Dubulti, foto: Didzis Grodzs
Uzdevu šo jautājumu tālab, ka vakar runāju ar kādu draudzeni, kas ir aptuveni 27 līdz 29 gadus veca. Viņa teica, ka viņas draudzenes un draugi nemitīgi domā par to, cik viss ir sarežģīts – ka veidot attiecības ir sarežģīti, meklēt savu ceļu un būvēt karjeru ir sarežģīti un ka pasaule vispār ir ļoti sarežģīta, netransformējama, tādēļ varbūt vieglāk nedarīt neko. Man šķiet, tā lielā bezspēcības sajūta mūsu dzīvē parādījās pandēmijas laikā. Pēc tās, iespējams, piestrādāja arī karš, Tramps un tā tālāk. Ir ļoti asa un konkrēta sajūta, ka pasaule iet nepareizajā virzienā, bet pats to nevari izmainīt vai novirzīt uz (tavuprāt) pareizo ceļu. Šādā kontekstā es domāju par mākslinieka funkciju tādā plašā nozīmē. Un man ļoti patīk tava doma par attiecību veidošanu – nevis pasaules pārstrukturēšanu, bet attiecību pārstrukturēšanu.
K.A.: Tu saki, ka dažreiz varbūt ir vieglāk nedarīt? Dažiem cilvēkiem ir grūtāk nedarīt nekā darīt. Jā, arī man, protams, likās, ka kovids ir sarežģīts laiks. Es nevarēju atlidot apglabāt savu omi – viņa aizgāja ne no kovida, bet, ja es būtu tur, visai ģimenei būtu jāiet karantīnā. Bet citādi… man likās, ka visa pasaule ir apstājusies. Bija laiks domāt. Arī POST radās kovida laikā. Toreiz man bija laiks sēdēt piecas stundas Zoomā un ar kolēģiem runāt par to, kāda būs tā programma. Arī “Polārā varavīksne” radās – visiem bija laiks apsēsties un runāt. Un savādāk veidot attiecības.
Tagad ir karš, un vēl daudz kas cits notiek. Un tad tas, ko mēs darām kā valsts, arī ir attiecību veidošana. Man patīk šis piemērs, kad cilvēki uztraucas par planētas globālo sasilšanu, bet īstenībā – par sevi. (Visi smejas.) Ar planētu viss būs kārtībā. Vai mēs uz tās vēl būsim? Tas jau ir cits jautājums.
“Pavisam mazas svinības” Mākslas stacija “Dubulti, no mākslinieku arhīva
Mēs, protams, skatāmies ļoti antropocentriski… Bet, Paul, ko tu domā? Vai piekrīti, ka ir vieglāk mainīt attiecības ar pasauli nekā pašu pasauli?
P.R.: Manuprāt, pasaule sastāv no ļoti daudzām attiecībām, un tu maini tās attiecības, kas ir tavā ietekmes sfērā. Māksliniekam Džesijam Dārlingam ir skaista frāze, ko viņš bieži lieto savu lekciju beigās. Protams, es to neatceros no galvas, bet tā frāze ir par to, ka īstenībā, lai mainītu lielas lietas, jāsāk ar mazu lietu mainīšanu un praktizēšanu. Tu parūpējies par draugu, kurš tajā brīdī ir apslimis, vai tu iekārto puķu dobi.
Un, manuprāt, mākslas prakses ir tāds jauks mikrokosmos, kur var uzdot jautājumus un praktizēt lietas mazākā mērogā. Un sākt domāt par to, kādus jautājumus tu vari pārnest lielākā mērogā. Tā ir kaut kāda mākslinieka superspēja un uzdevums. Es šajā brīdī runāju par citiem cilvēkiem, jo sevi uzskatu par dizaineri. Bet arī es daudzas atbildes sāku meklēt nevis arhitektūras vai dizaina atsaucēs, bet drīzāk performanču vai vizuālās mākslas praksēs. Jo man šķiet, ka tieši tur var brīvāk uzdot jautājumus un analizēt situācijas, atbrīvojoties no paražām. Tā ir tiešām ļoti spēcīga mākslas funkcija – prasīt pareizos jautājumus un ļoti kritiski izvērtēt struktūras un mūsu attiecības.
K.A.: Bet māksla var arī nedarīt neko – tā vienkārši ir. Tā vienkārši ir. Tā ir cilvēka domāšanas konstrukta paraugs. Kāda veida attiecības ar to mēs katrs uzbūvēsim, ir atkarīgs no mums pašiem – no mūsu uztveres, no mūsu pieredzes, no vēl daudzām un dažādām lietām. Es studentiem vienmēr saku, ka ir trīs šīs pasaules. Ir mākslinieka pasaule – tas, kā mākslinieks pats redz savu darbu; tad ir skatītāja pasaule – kā viņš to redz; un tad ir paša mākslas darba pasaule, kur tas vienkārši eksistē – bez mākslinieka, bez skatītāja, bez telpas. Un dažreiz visas trīs pasaules sakrīt. Dažreiz nesakrīt, un tas arī ir okei.
Es jau mazliet par to sākumā runāju – mākslas darbs vienmēr eksistē pats par sevis, un tam neviens nav jāizglābj. Tam nevienam nav jāpalīdz. Mākslinieks ar mākslas palīdzību var to iekustināt un darīt dažādas lietas. Bet, pa lielam, mākslai ir tiesības nedarīt neko citu kā tikai būt, un tā ir absolūta brīvība radīt bez atskaites punkta.
Un es tev nepiekritīšu, Paul... un es reti Tev nepiekrītu… par to, ka tu sevi vairāk uzskata ka dizaineri. Es tevi gan uzskatu par mākslinieku.
P.R.: Nu labi…
K.A.: Un man liekas, ka man ir ļoti interesanta sadarbība ar tevi, jo tu nes līdzi šos kontekstus, un man ir ļoti interesanti par to domāt un ar tiem iepazīties.
P.R.: Man arī ir ļoti interesanti. (Abi smejas.)
Kristap, tu pieminēji to POST programmu. Vai tā arī saistītā ar attiecību pārformatēšanu?
K.A.: Tas nosaukums ļoti organiski izveidojās diskusijā ar kolēģiem Armandu Zelču un Amandu Ziemeli, jo mēs negribējām to saukt par laikmetīgās mākslas studijām. Man bija sajūta, ka kaut kas beidzas, kaut kas sākas un kaut kur virzās. Un tad arī tas “postcontemporary” mums nešķita piemērots. Bet mēs saprotam, ka tas, kas apvieno tās lietas, par kurām es runāju, ir tieši šis “post”– post kaut kas.
Un tas vārds vācu valodā, manuprāt, bija saistīts ar zirgu pastu – kad tavi zirgi bija noguruši, tu piesēja viņus pie kroga un paņēmi nākamos. Tā mēs izveidojām šo struktūru, kurā arī mēs kaut kādā veidā cits citu ļoti atbalstām. Bet idejas būtība ir, ka svarīgākais jaunam māksliniekam ir atrast un saprast, kas ir viņa prakse - lai kas tas arī būtu. Mēs esam starpdisciplināri, bet tieši prakse un tas, ko tā nozīmē, ir pats svarīgākais un vienīgais jautājums, uz kuru divus gadus meklē atbildi. Un mēs uzskatām, ka tieši konteksts pašlaik ir tas, kas mūs kaut kā formē. Kontekstu var izmantot arī kā materiālu. Mums bija svarīgi saprast savu kontekstu – kur mēs atrodamies, no kurienes nākam, kādas ir mūsu konteksta attiecības ar citiem kontekstiem. Ne tikai redzēt pasauli kā rietumus un austrumus, bet arī daudz plašākus kontekstus. Mums ir arī priekšmets, kas saucas “Ārpus konteksta”, kas brīžiem studentiem ir pat pārsteigums – no rīta tu uzzini, ko šodien darīsi, kur dosies un kas notiks.
Paul, kādas ir tavas attiecības ar kontekstu?
P.R.: Manuprāt, mēs īsti nevaram izbēgt no konteksta. Mēs varam tikai lielākā vai mazākā mērā apzināties konkrēto kontekstu, kurā atrodamies. Tas ir ļoti plašs jautājums, un jo nekonkrētāk es atbildēšu – jo brīvāk es pēc tam jutīšos. Tā kā es palikšu pie šī.
K.A.: Un tā ir pareizā atbilde! (Visi smejas)
“Pavisam mazas svinības”, izstādes atklāšana Mākslas stacija “Dubulti, foto: Artis Veigurs
Kā saprotu, daļa no objektiem, kas tagad redzami izstādē, paliks te arī pēc tās?
K.A.: Mēs piedāvājam šādu iespēju. Bet tā ir galerijas telpa, un, es domāju, var gadīties, citi mākslinieki par to varbūt nebūs sajūsmā. Tas vairāk ir kuratores Ingas Šteimanes ziņā.
Bet tāda iespēja ir.
P.R.: Tāda iespēja ir. Dubultu mākslas stacijā interesanti ir tas, ka kaut kādā dīvainā veidā lietas te paliek un uzkrājas, un, iespējams, dažreiz arī apgrūtina telpu. Piemēram, tur ir tādi balti klasiskie plastmasas krēsli. Sākumā man bija ļoti grūti saprast – kālab tie tur ir. Taču atklājās, ka tie te palikuši pēc Tomasa Hiršhorna izstādes, un, to uzzinot, tu redzi tos krēslus pavisam citādāk. Tie kļūst daudz vērtīgāki tavās acīs. Konteksts ir svarīgs! (Visi smejas.)
Bet ir skaidrs, ka tie ir arī ļoti aktīvi objekti, un izstādes iekārtošanas laikā ilgs laiks pagāja, lai saprastu, vai mēs tiem dodam vietu telpā vai nē. Jā, būtībā Dubultu mākslas stacijā ir viens liels trūkums – viņiem nav pietiekami lielas noliktavas, kur uzglabāt lietas. Un ir ļoti jācenšas kaut ko paslēpt. Man liekas, ka kādas trīs nedēļas, teju mēnesi, mēs prātojām, ko mēs nesam iekšā vai drīzāk – kā mēs attiecamies pret to, kas tur jau ir.
Pavisam mazas svinības” Mākslas stacija “Dubulti, no mākslinieku arhīva
Jau bija atklāšana, notika pirmās ekskursijas izstādē un tikšanās ar skatītājiem. Kas jūs visvairāk iepriecina šai procesā?
P.R.: Ka cilvēki pieskaras objektiem vai izmanto tos un veido savas attiecības. Ir sajūta, ka – jā, tas nostrādāja! Un cilvēki nebaidās, it īpaši bērni. Viņiem nav jautājumu — drīkst vai nedrīkst pieskarties, drīkst vai nedrīkst rāpties, tas vienkārši notiek, un tas kaut kādā veidā ir… kaut kas tur ir ļoti jauks.
