Uz robežas starp pasaulēm
Sofija Šellare
9 lietas, kuras jāpamana Roberta Dinera darbos
Mākslas stacijā “Dubulti” no šā gada 15. marta apskatāma māksliniekam Robertam Dineram veltīta piemiņas izstāde “Pasaule manos sapņos”. Ne velti par mākslinieka darbu izstādes vietu izvēlēta tieši šī mākslas telpa – Jūrmala bija Dinera mājas, pludmalē daudzkārt eksponētas viņa radītās skulptūras un Lielupē pērn pāragri aprāvies viņa ceļojums. Simbolisma pilni ir arī viņa mākslas darbi, kuriem pateicoties varam ielūkoties mākslinieka uzburtajā sapņu pasaulē – te sastopams gan Visuma zirgs ar astoņām kājām, levitējošs jogs un kaķi-pavadoņi, krāsaina vaska cilvēkzvēri, mītiskās dievības, pārpasaulīgs viedums, jutekliskums un visas pasaules jēga.
Foto: Didzis Grodzs / Mākslas stacijas Dubulti arhīvs
Lai gan Roberts Diners (1977–2023) kā galveno darba materiālu izmantojis bronzu un citus metālus, kas ir izteikti ilglaicīgi un paliekoši, viņa darbiem ir raksturīgs netverams vieglums apvienojumā ar saturīgu piepildījumu. Unikāls skatījums uz pasaules lietām un kārtību caur atvērto un spontāno bērna zinātkārei pielīdzināmu uztveri apvienojumā ar absolūto viedumu mūsdienās ir retums, un tādi šķiet arī Dinera mākslas darbi. Nepamet sajūta, ka “Pasaule manos sapņos” ir mākslinieka intuitīvs pasaules izpratnes un kārtības stāsts, starpdimensiju robeža, un skatītājam ļauts kļūt par kādas slepenas procesijas dalībnieku, kur vidutāju, sargātāju un talismanu pavadībā no vienas pasaules kaut uz brīdi nokļūt citā.
Svarīgi šķiet piebilst, ka Roberta Dinera ceļš atšķiras no ierastā – lai gan mākslinieks audzis izteikti radošā atmosfērā (mākslinieka māte Lilija Dinere, gleznotāja, ilustratore un grafiķe, vecmāte Cecīlija Dinere dzejniece, rakstniece un tulkotāja), viņš apzināti izvairījies no klasiski pieņemtās mākslas vidusskolu izglītības, uzsverot savu neatkarīgo ceļu. Un tomēr Diners nav autodidakts – Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura grādu mākslas zinātnē un maģistra grādu tēlniecībā viņš vēlāk arī ieguvis.
Mākslinieka darbi veidoti galvenokārt izmantojot metālu liešanas tehnikas un materiālus, – bronza, varš, dzelzs, alva, dažos darbos izmantoti arī cēlmetāli, kā arī akmens, koks un keramika, inkrustācija. Agrīnie darbi tapuši no krāsaina vaska, kas kā izteikti gaistošs materiāls ir bijis trāpīgs sākums Dinera daiļradei, turpinot bērnībā izvēlēto plastilīnu.
Roberta Dinera darbus “piedzīvojot”, ir vitāli svarīgi palikt vērīgam, turklāt darbu aplūkošana prasa koncentrēšanos, jo mākslinieka raksturlielums ir miniatūras, un visa burvība vai velns (the Devil is in the details), patiešām, slēpjas detaļās.
Mītiskā filozofija
Roberta Dinera pasaulē līdzās pastāv gan cilvēks, gan dzīvnieks, gan dievi, mītiskie tēli un fantāzijas. Mākslinieka paša filozofiski dziļas pasaules izzināšanas kāre un degsme, liela interese un aizrautība ar senajām pasaulēm rod savu realizāciju dažādos tēlos, turklāt katram no tiem ir arī savs stāstījums. Pārsteidzoši, kā mākslinieks spēj domāt arhaiski, dzīvojot mūsdienās, apvienojot senā cilvēka informācijas kopumu ar tagadni.
Roberts Diners radījis pats savus stāstus, savus mītus, kas sublimējuši jau esošos senos arhetipus ar viņa personisko dzīves pieredzi.
Humanimal
Humanimal jeb cilvēkzvērs vai cilvēkdzīvnieks, kā pats mākslinieks tos ir definējis – teju katrs Roberta Dinera veidotais tēls apvieno sevī pusi no cilvēka un pusi (vai vismaz trešdaļu) no dzīvnieka vai kādas mītiskas un mistiskas būtnes. Tomēr uzsvars ir uz cilvēcīgo daļu.
Izstādē var skatīt arī mākslinieka agrīno vaska cilvēkzvēru figūru sēriju, kur katram no tiem ir pat sava neliela biogrāfija, skaidrojums un noteiktas īpašības. Mutanti, troļļi vai kādas senu tautu mītiskas radības, kas sajaukušās ar mākslinieka arhaiskiem zemapziņas tēliem – Piecrocis, Zaļais sapņu ķērājs, Čūskcilvēks un Cilvēkdzīvniekkrūms (1998), Cilvēkzvērs ar kustīgo galvu (2012) un citi.
Acis
Lai gan lielākā daļa Dinera darbu ir miniatūras skulptūras ar uzsvaru uz teju mikroskopisku formu, tieši acīm mākslinieks ir piešķīris būtisku lomu. Pat vismazākajos tēlos tās gandrīz vienmēr ir inkrustētas un vismaz iezīmētas vai gluži vienkārši ar nodomu atstātas neesošas. Roberts uzskatījis tēlu par nobeigtu tieši tad, kad tās tikušas izceltas.
Vērojot ekspozīciju, šķiet, ka mākslinieks caur paša veidotajiem tēliem noraugās uz mums un vēro arī tagad, - tik spēcīgi caur tām strāvo visa pasaules pieredze, tēlu stāsti un mākslinieka paša piedzīvotais.
Seja
Mākslinieka veidotos tēlus redzam pārsvarā frontāli, un ikvienam ir iespēja burtiski ielūkoties sejā vienam vai otram cilvēkzvēram, Valkīrai vai Babilonietim - atveidotas bronzā vai vaskā, trīsdimensiju vai Lilijas Dineres gleznotas, papildinot mākslinieka skulptūras un ciļņus, sejas ir tas, ar ko sastopamies šajā izstādē aci pret aci. Ikviens tēls caur savu seju paver iespēju nokļūt Dinera radītajā mistiskajā pasaulē. Kā robežšķautne starp “šeit” un “tur”, tajās nolasāmas dzīves zināšanas, gudrības un alkas.
Sejas Roberta Dinera skulpturālajās formās iedveš dzīvīgumu pašā materiālā. Dažkārt sejas ir vairākas, un pat skatās dažādos virzienos un varbūt cita citai stāsta to, ko katra redz.
Vai teju pamanāma mikroskopiska sejiņa melnā lietus lāsē vai bezgalvainas radības vēderā.
Bezgalīgais samazinājums
Mākslinieka stihija un centrālā izteiksmes forma ir miniatūra un, ar dažiem izņēmumiem, neliela izmēra darbi. Roberts Diners spēj mazo formu attīstīt, samazinot to vēl un vēl, teju bezgalīgi, tomēr saglabājot izvēlēto tēlu stāstījumu un detalizāciju - mikropasaule pārtop par makropasauli. Izstādes darbos pat vismazākajam tēlam ir inkrustēta un uzsvērta kāda māksliniekam un stāstījumam svarīga detaļa.
Kontrasti
Izstādē redzamie darbi atklāj Dinera lielo interesi par lietu pretstatiem, vai tas būtu mērogs un mazo un lielo formu saspēle mākslinieka dilpomdarbā “Mikro – Makro” (2004), kur lielo, no koka veidotо dievības totēmu “apsēž” miniatūrie tēli, vai materiālu savienojums darbā “Cilvēkputns, kurš nelido” (2012), kur akmens un bronza ir savstarpēji papildinoši, tāpat daudzos citos darbos, kur tiek izmantota koka un metāla mijiedarbība.
Neparasta un sakrāla ir bronzas ciļņu sērija, kas tapusi kā ilustrācijas senfranču eposa “Dziesma par Rolandu” grāmatai radošajā tandēmā ar Liliju Dineri – te bronza tiek apvienota ar akrila miniatūrgleznojumiem uz sarkankoka plāksnītēm, iegūstot svētbildēm tuvu formu.
Vai tas būtu cilnis apvienojumā ar gleznojumu vai dažādu materiālu kompozīcija, šis process līdzinās vēlmei savienot dabas elementus un stihijas. Izmantoto materiālu un izmēru kontrasti tikai pastiprina mākslinieka veidoto tēlu vēstījumus – liels un mazs, akmens un bronza, koks un vasks organiski iedzīvojas Roberta Dinera sapņu pasaulē, turklāt mākslinieks centies caur materiālu iezīmēt arī attiecīgā darba noskaņu un tēla raksturu.
Kaķis
Vien īpaši vērīgajam skatītājam atklājas tēli, kurus mākslinieks aizvien no jauna atveido savos darbos ar uzstājīgu regularitāti vai atkārtošanos. Viens no tādiem ir Kaķis, kas šķiet ir kā pavadonis šajā vai varbūt citā pasaulē. Dinera mīlestība uz dzīvajām radībām ir redzama ar neapbruņotu aci.
Kaķis vidutājs, pavadonis starp pasaulēm, starp nomodu un sapni, visai poētisks tēls, ko redzam darbos “Kāpa” (2012) un bronzas cilnī “Divi pāri” (2006), “Mikro-Makro” (2004), “Levitācija” (2014) un “Zvīņu kaķis” no vaska cilvēkdzīvnieku sērijas (1998).
Čūska
Kā mitoloģiskais tēls tā ir pirmatnējs un mistisks auglības simbols, pārstāvēta visu tautu tradīcijās un ir cēlusies no ūdens dziļumiem, turklāt to uzskata par svētu. Roberta Dinera darbos čūska parādās cilvēku matu veidolā vai kā atsevišķas ķermeņa daļas, piemēram, kā rokas turpinājums, kā atsevišķs tēls un cilvēkdzīvnieka mutants, Čūsku pavēlnieks Tors un dzīvības un atdzimšanas simbols.
Ēters
Roberta Dinera mākslinieciskā valoda ir sapņaina un apcerīga, un viņa darbus raksturo arī kaut kas netverams, taču vienlaikus visu zināšanu piepildīts. Meditācija, rituāls un alkas saprast dzīvi aiz tās ierastajām un acīmredzamajām robežām. Kas ir tur tālāk? Ēters ir viens no sākotnējiem materiālajiem elementiem un tīri hipotētiski tomēr aizņem kādu daļu pasaules telpas un, lai arī fiziski to aptaustīt nevaram, zinām, ka tas kaut kur noteikti pastāv.
14.aprīlī un 12.maijā plkst.14:00 izstādes ietvaros notiks ekskursijas mākslas stacijas “Dubulti” vadītājas un kuratores Ingas Šteimanes un mākslinieces Lilijas Dineres vadībā.
