Veiksmes formula
Aleksandras Beļcovas retrospekcija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (skatāma līdz 2020. gada 12. janvārim) un Natālijas Jevsejevas monogrāfija (izdota izdevniecībā "Neputns")
13/11/2019
Aleksandrai Beļcovai ir veicies kā reti kurai latviešu māksliniecei. Šāds apgalvojums varētu sastapt izbrīnā ieplestas acis – jo gan Natālijas Jevsejevas apjomīgā monogrāfija “Aleksandra Beļcova”, kuru, pieskaņoti retrospekcijai Latvijas Nacionālā muzeja Lielajā zālē, nesen laidusi klajā izdevniecība “Neputns”, gan vēl pirms tam tapusī Ingas Ābeles luga “Meistars un Aleksandra” (neatkarīgo iestudējumu, kuru režisējusi Ināra Slucka, bet galvenās lomas atveidotāja Zane Dombrovska šogad nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai, iespējams noskatīties arī izstādes norises laikā) satur ne mazums faktu, kas liek just līdzi Beļcovai viņas dzīves sarežģījumos un ciešanās. Tiešām, Aleksandra Beļcova nodzīvoja garu mūžu (1892–1981), kur atradās vieta ne tikai grandiozām vēsturiskām pārmaiņām, bet arī slimībai, bēdām un pāridarījumiem. Tomēr mans apgalvojums par viņas veiksmīgo likteni balstīts ne tik daudz mākslinieces personiskajā dzīvē, cik ārējos apstākļos, kas bieži vien mākslinieku padara par Mākslinieku ar lielo burtu, proti, izceļ viņa veikumu pāri citiem, piešķir tam simboliskas nozīmes, ieraksta mākslas vēsturē. Protams, mūsdienās tikai trakais varētu uzstāt, ka sievietes karjera mākslā jebkurā vēstures periodā būtu salīdzināma ar vīriešu karjerām bez atrunas, ka viņām viss bija grūtāk nekā viņiem, jo sabiedrība, kultūra un māksla tajā skaitā bija patriarhāli iekārtota. Tā tas, bez šaubām, bija. Vai tas tieši atspoguļojas darbos, kas skatāmi aptverošajā izstādē LNMM? Neesmu drošs, bet par to mazliet vēlāk. Mans nolūks nav salīdzināt Aleksandras Beļcovas dzīvi un darbu ar laikabiedru–vīriešu likteņiem, kaut gan droši vien varētu atrast arī neveiksmīgākus gadījumus. Arī ne aplūkot autori specifiski šaurā “sievietes–mākslinieces” diskursā, ko droši vien labāk paveiktu citi (citas). Es vienkārši vēlētos skatīties izstādi un lasīt grāmatu kā apbrīnojamas, piepildītas un laimīgas dzīves liecību, un, ticiet man, šāds iestatījums sagādā daudz prieka.
Aleksandras Beļcovas portrets. 1926. Fotopapīrs, fotogrāfija. Foto: Alfrēds Pole. SBM kolekcija. Skenējums
Romans Suta un Aleksandra Beļcova ir vieni no nedaudzajiem latviešu māksliniekiem, kuriem pašā Rīgas centrā ir memoriālais muzejs. Tā izveidošanas stāsts ir atsevišķa izklāsta vērts, tas vēsta par aizkustinošām rūpēm, cieņu un pietāti pret pāra mantojumu, kā arī liktenīgām sakritībām. Nebūtu prātīgi pārmest monogrāfijas autorei un izstādes kuratorei, ka jau tā biezajā grāmatā un plašajā ekspozīcijā pietrūkst nodaļas “mantojums”, bet muzeja spēkos noteikti būtu to pievienot kaut vai interneta versijā – pagaidām mājas lapā lnmm.lv lasāmas tikai divas rindkopas kopējā muzeja vēsturē. Tās saka, lūk, ko: memoriālais muzejs iekārtots dzīvoklī, kurā Suta un Beļcova ievācās 1935. gadā. Padomju laikā tas kļuva par komunālo dzīvokli, tomēr denacionalizācijas rezultātā nonāca mākslinieku meitas, mākslas zinātnieces Tatjanas Sutas (1923–2004) īpašumā. Viņa, visu mūžu glabājusi un popularizējusi vecāku darbus, testamentā dzīvokli kopā ar darbu kolekciju novēlēja Nacionālajam mākslas muzejam, kas 2006. gadā mantojumu pieņēma un 2008. gadā atvēra tajā iekārtotu ekspozīciju (māksliniece – Anna Heinrihsone, kas iekārtoja Sutas retrospekciju muzejā arī pērn un aktuālo Belcovas izstādi). Vislielākie nopelni šajā procesā, protams, bija Tatjanai Sutai, bet arī pārējie ģimenes locekļi uz mantojumu nepretendēja (šī stāsta daļa ir dzirdēta mutvārdos un būtu fiksējama arī kādā oficiālā tekstā). Rezultāts ir tāds, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja paspārnē ir ne tikai Sutas un Beļcovas darbi, bet arī vieta, kur tos pastāvīgi izstādīt un kaut vai minimāli darbinieku resursi izpētei un interpretācijai. Kā liecina izstāde un monogrāfija (kuratore un autore Natālija Jevsejeva ir memoriālā muzeja vadītāja), šāds ilgtermiņa ieguldījums ir izšķirošs vērtīgu zinātnisku darbu tapšanā.
Aleksandra Beļcova ar Romanu Sutu Jūrmalā. 1930. gadu pirmā puse. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija
Natālijas Jevsejevas grāmatas “Aleksandra Beļcova” atvērums. Izdevniecība “Neputns”
Neņemot vērā Aleksandras Beļcovas personiskās dzīves faktus, liekas, ka viņai profesionālajā darbībā veicies no paša sākuma. Studijas Penzas mākslas skolā (1912–1916) viņu pilnībā apbruņoja ar tālākai darbībai nepieciešamo profesionālo prasmju komplektu. Protams, Penza nav nekāda Pēterburga, tomēr pasniedzēji pārstāvēja Pēterburgas akadēmisko tradīciju un bijuši – cits lielākā, cits mazākā mērā – arī pietiekami radoši. No nedaudzajiem studiju laika darbiem saprotams, ka klasiskās disciplīnas – zīmēšana, gleznošana, kompozīcija – tikušas mācītas pienācīgā līmenī. Tālāk jau seko mākslinieces pašas radošie meklējumi, kuros viņa attīsta te vienu, te otru amata šķautni. Interesanti, ka visas kopā – ļoti reti. Piemēram, 20. gadu sākumā – kubisma posmā (kas kļuvis leģendārs ar Sutas, Beļcovas un domubiedru veidoto veģetārās ēdnīcas “Sukubs” interjeru) – pilnībā valda kompozīcija – ģeometrizēta plaknes valoda, kas veido sarežģītus laukumu ritmus. Beļcovas veikumu ir grūti skatīt izolēti no citu Rīgas mākslinieku grupas biedru darbiem, tik līdzīgi tie ir, tomēr iekļaušanos šajā progresīvajā lokā noteikti var uzskatīt par vēl vienu Beļcovas veiksmi. Var dažādi vērtēt viņas mūža savienību ar Romanu Sutu – iespējams, vīra līderība aizēnoja Beļcovas individualitāti un patriarhāli iekārtotajā mākslas pasaulē neļāva tai būt pietiekami novērtētai, bet nelika arī pārtraukt karjeru, kā tas notika ar daudzām mākslinieciski izglītotām sievietēm, kas ieprecējās pilsoniskās aprindās. Nav šaubu, ka abu attiecības brīžiem bija vētrainas, izstāde neiztiek arī bez tradicionālā vīriešu-mākslinieku grēka pieminēšanas – Suta parakstījis kādu sievas gleznotu mākslas darbu – acīmredzot, lai to varētu dārgāk pārdot. Tomēr, sekojot tikai darbu vizuālajai rindai, izskatās, ka Beļcovas talants tikai zeļ un plaukst. 20. gadu sākums latviešu mākslai kopumā ir brīnumainas atļaušanās un drosmes gadi. Beļcovas daiļradē sevišķi izceļas 1924. gads – tajā tapušas profesionāli nobriedinātas, meistarīgas kompozīcijas vieglā kubisma un figurālās glezniecības apvienojumā, kas savās kvalitātēs iegūst pārlaicīgu autonomiju.
Aleksandra Beļcova. Sukubs. Dekoratīvs panno Nr. 2. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
20. gadu otrajā pusē, sekojot Jevsejevas monogrāfijas hronoloģijai, Beļcovas mākslā iezīmējas jaunreālisma posms. Viņas stils piedzīvo lielas pārvērtības – pagaist skaidrās, ģeometriskās līnijas, košās krāsas. Beļcovas darba metodei raksturīgi, ka viņa daudz skicē, gandrīz nepārtraukti; un tieši nelielajos darbos uz papīra, uzmetumos vislabāk novērojama rokraksta maiņa. Līnijas kļūst vijīgas, aptuvenas, krāsu gamma koncentrējas šaurākā skalā, parādās gaismas un apjoma studijas. Vērojot Francijas pilsētā Vansā tapušās ainavas (1929, 1930), to pelēkzaļo mirdzumu, šķiet, ka mums darīšana ar pavisam citu mākslinieci, nevis pārgalvīgo, aso “Sukuba” laika jaunkundzi. Jā, biogrāfiski tas Beļcovai ir smags periods, slimības aizēnots, bet radoši – viena vienīga veiksme: ceļojumi, iespaidi, Dienvidfrancijas ainavas, kas izprovocē jauniem radošiem sasniegumiem.
Aleksandra Beļcova. Vansa. 1927. Audekls, eļļa. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija. Publicitātes foto
Paralēli Beļcova nodarbojas ar kaut ko pavisam pretēju – zīmējumiem, kas, kā izpētījusi Natālija Jevsejeva, tapuši Parīzes skolas japāņu mākslinieka Cuguharu Fudžitas ietekmē. Tajos prevalē izsmalcināts zīmējums, eleganta līnija, viegli ietonētas gaismēnas un pasteļkrāsu laukumi. Divi veco sieviešu portreti, jo īpaši “Vecā dzērāja” (ne vēlāk par 1928), ir gluži vienkārši šedevri. Beļcovai nav daudz liela izmēra gleznu – tās visas ir labi zināmas un daudzkārt reproducētas, bet tieši nelielie zīmējumi liek sajūsmināti aizturēt elpu.
30. gadi mākslinieces daiļradē iezīmējas ar jaunreālisma stilistikas nostiprināšanos – atkal jāatzīmē, ka tāpat kā visā latviešu mākslā. Māksliniece vairs neuzsver savas zīmētājas spējas, detaļas viņas darbos nav rūpīgi izstrādātas, toties gaismas un ēnu efekti ir pakļauti pastiprinātām studijām. Gleznas ir ieturētas vienotā gammā, kas aizņem nelielu daļu krāsu spektra, bet tonālās attiecības izvirzās gleznieciskās valodas priekšplānā. Top diezgan tradicionāli portreti, kas veiksmes gadījumā izraisa ezera vizuļošanai līdzīgu efektu (piemēram, “Mirdza”, 1934).
Īpašs un visā latviešu mākslā unikāls gadījums ir nelielā zīmējumu sērija, kas tapusi vācu okupācijas laikā (1941–1944) un attēlo novērojumus ebreju geto. Šajā tematiskajā ciklā ietilpst arī divas eļļas gleznas: “Sieviete ar plīvuru” un “Pašportrets”, kuros māksliniece it kā pielaiko ebreju ciešanas sev. Protams, šis cikls tapis kā dziļi personiska pārdzīvojuma liecība vai, varētu pat teikt, psihoterapeitiska izstrāde, tādēļ tas nav reprezentabls, izstādīšanai speciāli gatavots. Tomēr tā mākslinieciskā un dokumentālā izteiksmība ir satriecoša.
Aleksandra Beļcova. “Sieviete ar plīvuru”. 1920. gads. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Nav grūti ievērot, ka Aleksandras Beļcovas māksla stilistiski iziet visus tos pašus attīstības lokus, ko latviešu māksla kopumā kopš neatkarīgas valsts izveidošanas – no huligāniskā kubisma caur mērenu art deco līdz jaunreālismam, tikai individuālā, maigākā, ne tik piesātinātā un smagnējā “redakcijā” kā viņas vīriešu kārtas kolēģiem Romanam Sutam, Valdemāram Tonem, Konrādam Ubānam un citiem. Rokraksta svārstību amplitūda ir tāda, ka nezinātājs brīžam nepateiktu, ka skatās vienas un tās pašas mākslinieces darbus. Kā vērtēt šo spoguļošanos laikmetā, tendencēs, ietekmēs? Kā individualitātes vājumu vai tieši otrādi – jūtīgumu, spēju reaģēt, attīstības, meklējumu garu? Ja pieņemam otro versiju (un kā gan citādi lai veidotu mākslinieces tēlu, mītu, leģendu?), jāatzīst, ka Beļcovai ir neticami veicies. Jūs varat stāstīt latviešu mākslas vēsturi, saucot piemērus no mākslinieku–vīriešu daiļrades un beigās piemetinot, ka tā ar zināmām atšķirībām atspoguļojas arī Beļcovas daiļradē. Bet jūs varat arī pastāstīt par visu latviešu pirmskara mākslu, izstaigājot Beļcovas izstādi vien, ar piebildēm, ka tajā vai citā virzienā strādājuši arī viņas ievērojamie laikabiedri. Šajā stāstā nepietrūks nekā būtiska – lūdzu, “Baltars” porcelāna apgleznojumi, lūdzu, parādes portreti, apsēstība ar Franciju… Beļcovai nav tādu grandiozu veikumu kā Sutam, piemēram, scenogrāfijas laukā, toties ir… stāsta turpinājums pēc Otrā pasaules kara, kāda nav un nevarēja būt noslepkavotajam dzīvesbiedram.
Aleksandra Beļcova. Pašportrets ar meitu. Aleksandra Beļcova. Pašportrets ar meitu. 20. gs. 20. gadi. Audekls, eļļa. 60 x 80 cm. Privātkolekcija.
Aleksandra Beļcova pēckara periodā krasi nemaina rokrakstu, tikai it kā atceras pamatus, kas apgūti Penzā. Piemēram, top kāds pavisam akadēmisks plikņa zīmējums. Ar to ir gana, lai atbilstu socreālisma stilistiskajām prasībām. Māksliniecei, kura visu mūžu turējusies mazo formātu un tēmu lokā, nav pārāk sevi jālauž – top draugu portreti, skices, uzmetumi no atpūtas mirkļiem Jūrmalā. Un tā visu atlikušo mūžu. Bet tas ir vēl ilgi! Socreālisma spiedienam atslābstot, māksliniece atkal glezno atraisītāk, taču viņas daiļrades kontekstā tas vairs nav nekas jauns. Radošums ar laiku pierimst, bet Beļcovas pēdējais cēliens iezīmējas ar rezignāciju, apcerīgumu – māksliniece atkal un atkal skicē to, ko var saskatīt pa dzīvokļa logu…
Aleksandra Beļcova. No pasteļzīmējumu albuma “Rēzeknē pie Franciska Varslavāna”. 1940.–1941. Papīrs, pastelis. SBM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
