Lielākā problēma ir izkoptas domāšanas trūkums
Saruna ar izdevniecības “Neputns” galveno redaktori Laimu Slavu
Laima Slava ir izdevniecības “Neputns” dibinātāja (1997) un galvenā redaktore, spilgta personība Latvijas mākslas zinātnes un kritikas telpā, kuras iniciatīvas teju vienmēr kļuvušas par atskaites punktiem Latvijas kultūras ainā. Visa sākums bija viņas darbība laikraksta “Literatūra un māksla” komandā. Pati saka, ka tieši tur sapratusi, ko vispār vēlas darīt. ““Literatūra un māksla” mani izveidoja un iedeva mērķi.”
Laimas Slavas organizētais Francijas–Latvijas (vēlāk Francijas–Baltijas) videomākslas festivāls (1989–1995) daudziem no manas paaudzes, kas 80. gadu beigās bija ļoti jauni, joprojām asociējas ar sajūtu, ka kļūsti par daļu no pasaules, ka māksla ir piedzīvojums un tās izpausmes formas bezgalīgas. 1997. gadā līdz ar izdevniecības dibināšanu klajā tika laists vizuālo mākslu žurnāla “Studija” pirmais numurs, kas visu savu pastāvēšanas laiku bija viens no mūsu kultūras ainas viedokļu līderiem. Laima Slava desmitus gadus bija žurnāla galvenā redaktore. Mākslinieku vidē viņa zināma kā lieliska sarunu partnere – pazīstama ar savu spēju iedziļināties un ar patiešām milzīgo pietāti pret radošu personību. Viens no viņas mūža māksliniekiem ir Boriss Bērziņš, par kuru Laima sarakstījusi gan aizraujošo, vēstures peripetiju, personību un mākslas dzīves notikumu blīvo “Dieva buču”, gan radījusi viņa daiļradei veltītu monogrāfiju. Grāmatas par mākslu un māksliniekiem bija “Neputna” starta laukums, kas šobrīd ievērojami paplašinājies, iekļaujot dzejas un eseju krājumus, filozofiju utt. Kad 2002. gadā Ziemassvētku laikā tika izdota Josifa Brodska “Ūdenszīme”, šķiet, daudzi brīvdienas pavadīja tās lapaspusēs. Izbaudot ne tikai saturu, bet arī lapaspušu papīra graudainumu, vieliskumu un melnbalto Andreja Granta uzņemto Venēcijas skatu uz grāmatas vāka. Kad jautāju par “Neputna” fokusu, Laima saka, ka “tā ir vēlme stiprināt un padarīt pamanāmāku kultūras domas eksistenci”.
Mūsu saruna notiek, sēžot uz Jūlija Madernieka darinātiem krēsliem pie liela galda – šis mēbeļu komplekts savulaik piederējis Borisam Bērziņam un viņa kundzei Rasmai Bruzītei.
Žurnāls Monocle pirms pavisam neilga laika publicēja ziņu, ka pandēmijas skartajā Brazīlijā lasītākā grāmata ir Džordža Orvela “Dzīvnieku ferma”. Kā noskaidroja Arterritory.com, pirktākā grāmata Latvijā šai laikā ir fitnesa treneres pavārgrāmata “Viltvārdis” par ēšanas traucējumiem u.tml. Kādus secinājumus varam izdarīt par sevi? Vienkārši nejaušība vai tomēr mūsu sabiedrības liecība?
Saprotu, ka mēs nekur nevaram aizbēgt no tā, ka esam ļoti šaura vide. Maza telpa. Un vietējās tenkas te vienmēr spēlē pirmo lomu, lai cik bēdīgi tas arī nebūtu. Uz katru it kā attiecas viss, mēs tomēr dzīvojam ļoti ciešā barā. Vīrusa laikā šī telpa ir kļuvusi vēl ciešāka, un dabiski, ka svarīgs ir tas, kas notiek ar katru no mums tieši šeit. Arī “dzīves kvalitātes” jautājumiem atliek vairāk laika. Bet skumji, ka sabiezē arī negācijas. Taču es uz to pusi vienkārši neskatos un, godīgi sakot, neko daudz par to nezinu.
Mums kā izdevniecībai ir sava pieredze. “Neputna” grāmatnīcā šai laikā daudz pirka dzeju – tieši jauno dzejnieku grāmatas. Cilvēki nāk un pērk, un viņiem vajag tieši dzeju. Bet mākslā interese parādījās par agrāk izdotām grāmatām – acīmredzot bija vairāk laika papētīt mūsu mājas lapu.
“Neputna” grāmatnīcā šai laikā daudz pirka dzeju – tieši jauno dzejnieku grāmatas. Cilvēki nāk un pērk, un viņiem vajag tieši dzeju.
Tas ir pārsteidzoši. Tieši pirms dažām dienām aizdomājos par to, vai kāds vispār šodien vēl lasa dzeju...
Daudzi. Jaunā paaudze lasa. Tie, kuriem tagad ir divdesmit līdz trīsdesmit. Viņi ir tie, kas raksta, un viņi ir tie, kas lasa. Un viņiem ir draugi, kuri par viņiem interesējas. Bet tas nenozīmē, ka netiktu pievērsta uzmanība arī mūsu, nu jau jāsaka, klasikai – visas paaudzes dzejā mums ir aktīvas un interesantas.
Bet, atgriežoties pie pirmā jautājuma, manuprāt, pat savā šaurajā vidē mēs katrs tomēr dzīvojam savā burbulī, mums katram ir savs loks – cilvēki, kuru viedokļi mums ir interesanti un svarīgi, grāmatas, kuras lasām, koncerti, izrādes, izstādes, kuras izvēlamies. Un tādējādi mēs pasauli redzam katrs citā veidā. Īpaši jau, ja mums ir kādas profesionālas intereses. Dažkārt, palasot komentārus par lietām un parādībām, par kurām kā pozitīvām pašai nav bijis nekādu šaubu, saprotu, ka blakus ir pavisam cita pasaule, kur ir pilnīgi pretēji un man nesaprotami viedokļi un – ļoti daudz negāciju. Bet tas ir normāli, katrs veido savu pasauli tādu, kādu vēlas.
Māksla ir ilgstoši dzīvojusi burbulī.
Jā.
Bet tas mākslu padara snobisku un savā veidā izolē no sabiedrības. Burbulī dzīvojot, arī mākslu patērē tikai burbuļa iemītnieki.
Tu patiešām runā kā cilvēks, kas strādā mediju vidē. Jā, protams, ir jātiecas uzrunāt pēc iespējas plašāks loks. Tas pats attiecas arī uz mums, “Neputnu”. Mēs pie tā strādājam – radot skatām/lasāmvielu, kas varētu nodrošināt vismaz minimumu mākslas klātbūtnes sabiedrības apziņā. Un vienlaikus domājam, kā ļaut apjēgt tās vērtības cauri laikiem iespējami plašam cilvēku lokam – cenšamies, lai teksti būtu labi lasāmi, interesanti, lai grāmatu vizualitāte būtu atraktīva, lai to paņemt rokā būtu spilgts piedzīvojums. Daudz arī tulkojam. Lai mākslas doma spētu aiziet tālāk par pašsaglabāšanos, svarīgākais ir izglītota, ar mākslu, ar kultūras dzīvi kopā augoša sabiedrība. Bet katrs personīgi mēs dzīvojam savā vidē, un šī sava “burbuļa” vērtības cenšamies nodot tālāk. Mākslas tapšana ir intīms process, tas lielākoties notiek, distancējoties no sabiedrības, kas mutuļo apkārt, taču ne bez tās impulsiem. Ar to es gribu teikt, ka tomēr no minētā piemēra nevar izdarīt globālus secinājumus.
Es šorīt lasīju interviju ar Andri Breži, kur viņš izsakās apmēram tā, ka mākslinieks vienkārši ir cilvēks, kas kaut ko ir ieraudzījis un cenšas par to pateikt kaut ko savu. Ja tu to uztver, ir labi, un tu varbūt esi ko interesantu piedzīvojis. Taču tas nenozīmē, ka tā ir vērtība per se, kuru (interpretēju) obligāti ir jāpieņem. Māksla ir tikai viena no dzīves jomām, un tā nav nekas obligāts. Taču man, piemēram, ir žēl visu to, kuriem māksla, kultūras pasaule nav joma, kurā viņš gribētu, tā teikt, dzīvoties. Bet tas ir mans viedoklis. Un, paldies Dievam, ka varu pie sava viedokļa izteikšanas strādāt – izdodot grāmatas, radot tās. Runa ir par garīgā un materiālā līdzsvaru, kas bijis svarīgs visos laikos, un visos laikos mākslas radītāju eksistences jautājums ir nodarbinājis sabiedrības prātus. Bijuši dāsni un mazāk dāsni karaļi, skopi, bet tālredzīgi vai arī aizrautīgi un nesavtīgi galeristi, kolekcionāri utt. Vienmēr par to ir runāts. Arī Niklāvs Strunke un Uga Skulme savulaik ir sūkstījušies, ka māksla, kultūra ir tā, par ko valsts domā kā pēdējo. Vienmēr priekšplānā bijusi sabiedrības daļa, kas uzkrāj citas vērtības un veido valsts materiālo pamatu. Un, dod Dievs, lai kāda šīs sabiedrības daļa rūpētos arī par mākslu. Šodien tomēr pašsaprotams ir tas, ka tieši kultūras koptā identitāte ir nacionālas valsts pastāvēšanas jēga.
Runa ir par garīgā un materiālā līdzsvaru, kas bijis svarīgs visos laikos, un visos laikos mākslas radītāju eksistences jautājums ir nodarbinājis sabiedrības prātus.
Kas ir “Neputna” lielais mērķis, fokuss?
Tā ir vēlme stiprināt un padarīt pamanāmāku kultūras domas eksistenci. Piepalīdzēt, lai cilvēkam, kas grib dzīvot kultūras pasaulē šeit, pie mums, būtu “ēdamviela”, lai viņam nebūtu jāmirst badā vai jāiztiek tikai ar surogātiem vai importa labumiem. Vispirms tieši mūsu pašu, lokālā “maize”, un tad arī citur pasaulē rodamā. Un lai viņš zinātu, ka šeit kultūras domai jau ir iespaidīgs, blīvs fundaments, uz kura var pakāpties, lai ietu tālāk.
Kā jau tu pati saproti, šodien visas šīs mākslas lietas ir ļoti kompleksa parādība. Nekas vairs nav “tīra manta” (tas gan neliedz arī tīrai mantai pastāvēt). Nule kā runāju ar ļoti foršo jauno dzejnieku un kritiķi Raimondu Ķirķi. Viņš pieminēja divus jaunus dzejniekus, kas ar tekstu burtiem veido izteikti grafiskus darbus. (Protams, grafiskā dzeja pati par sevi nav nekas jauns.) Šodien viss tiecas saplūst, ir tik daudz iespēju kultūras domai, mākslas idejai klejot no vienas puses uz otru, no viena mākslas medija uz citu, no tradicionālās glezniecības, tēlniecības vai dzejas uz performanci, instalāciju vai videoformātu un apvienoties, un sevi izspēlēt... un tas ir brīnišķīgi.
Visiem mākslas pieredze nav nedz lemta, nedz arī visiem tā vajadzīga. Bet svarīgi ir tas, ka mākslas telpai ir jāpastāv. Jo tā būs spēcīgāka, jo visiem būs labāk. Taču nevar prasīt, lai katram tā kaut ko nozīmētu.
Visiem mākslas pieredze nav nedz lemta, nedz arī visiem tā vajadzīga. Bet svarīgi ir tas, ka mākslas telpai ir jāpastāv. Jo tā būs spēcīgāka, jo visiem būs labāk.
Vai jūs joprojām izdodat tikai drukātos izdevumus?
Jā. Savulaik iedomājām arī par elektronisku savu grāmatu formātu, bet sapratām, ka nav jēgas. Grāmata ir mākslas darbs. Vismaz no “Neputna” skatpunkta. Tā ir īpaša lieta – arī cilvēka taustes, vizuālās sajūtas ziņā. Grāmata nav tikai teksta izlasīšana. Elektroniskais veids lieliski sniedz lietišķo, dienišķo informāciju. Bet grāmata ir kaut kas īpašs. Un es tam ne tikai ticu, bet tā arī jūtu. Šai COVID laikā grāmatu pārdošana pa pastu pieauga. Tas nozīmē, ka cilvēkiem tās ir nepieciešamas. Viņi nespēj visu laiku skatīties tikai ekrānā. Grāmata dod citas sajūtas, tā vienmēr ir iespēja nokļūt citā pasaulē, kas vairāk darbina iztēli un mobilizē paša pieredzi kaut kā jauna pieņemšanai, saprašanai, baudīšanai. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi.
Tu pati lasi elektroniskās grāmatas?
Nē. Tie rakstītāji taču ir satrakojušies (smejas)! Es saņemu 400–600 lappušu biezus manuskriptus, kas man jālasa – protams, elektroniskā formātā. Tāpat topošo grāmatu maketi. Pēc tam, kad esmu to paveikusi, vairs nav nekādas vēlmes meklēt elektroniskās grāmatas.
Pavisam nesen mani kolēģi caurskatīja laikraksta “Literatūra un Māksla” arhīvus un pēc tam pauda savu pārsteigumu par to, cik profesionāla bijusi tā laika kritika, prasme diskutēt un cik spilgta bijusi viedokļu kultūra; ka teju nekas no satura nav novecojis un cik klātesoša tur bijusi pasaules elpa. Tu biji viena no tā laika “Literatūras un Mākslas” spilgtās komandas.
“Literatūra un māksla” mani izveidoja un iedeva mērķi, un es vispār sapratu, ko vēlos un spēju darīt. Toreiz mums visiem klātesoša bija misijas apziņa, kas, manuprāt, nav novecojusi parādība, jo tā dod spēku strādāt un tiekties uz mērķi. Ja misijas apziņas nav, ir grūti savākties. Un vēl – tā sniedz iespēju atrast veidu, kā cilvēks var iekļūt lielajā ideju apritē, kļūt par daļu no pasaules lielās telpas. Dzīvei jēga ir tad, ja līdzās privātajiem mērķiem tiek atrasts vēl tas, kas iedod to pievienoto vērtību. Tad, realizējot privātos mērķus, tu iekļaujies arī lielajā pasaules kārtībā. Ir jāatrod atslēdziņa no durvīm uz šo lielo pasauli – aiz tām tev paveras baigā telpa! Un ir fantastiskas iespējas, un ir, kur sevi likt. Varbūt šodienas problēma ir tā, ka it kā ir daudz to iespēju, bet tu nespēj saskatīt tieši savējo. Neviens jau rokās to neieliks, pašam vien pie tās jānokļūst.
Ja misijas apziņas nav, ir grūti savākties. Un vēl – tā sniedz iespēju atrast veidu, kā cilvēks var iekļūt lielajā ideju apritē, kļūt par daļu no pasaules lielās telpas.
Šodienas Latvijas vizuālās mākslas ainā katastrofāli izzūd mākslas kritika un diskusiju kultūra. Mēs sūkstāmies par jaunu mākslas kritiķu trūkumu, par tekstu “plakanumu” (protams, ir daži izņēmumi, it īpaši tie, kas studējuši filozofiju). Par ko tas liecina? Nespēja analizēt, domāt, viedokļa trūkums?
Tu pateici ļoti tieši, par ko ir runa. Tā ir domāšanas mazspēja, neprasme. Iespējams, viņi pat spētu rakstīt, ja prastu domāt, bet neviens to nemāca. Filozofa izglītība vismaz iemāca lietas un parādības redzēt kā kopumu un attīstību, analizēt, izdarīt secinājumus un pēc tam meklēt vārdus formulējumam. Man šķiet, ka kaut kāda ķeza ir tieši izglītības sistēmā. Mākslas akadēmijā gan vērojamas pārmaiņas. Taču tas nu ir fakts, ka jaunā paaudze par mākslu interesanti rakstīt neprot. Ar ļoti retiem izņēmumiem, un tie parasti ir saistīti vai nu ar kaut kāda veida piederību literatūras pasaulei, vai arī filozofa izglītību, vai nepārprotamām, jau šūpulī ieliktām dotībām. Manis pieminētās 600 lapaspuses ir uzrakstījusi mākslas zinātniece Ruta Čaupova – viņa pabeigusi savu mūža darbu par tēlniecību Latvijā no pirmsākumiem līdz mūsu dienām. Lasu un sajūsminos – uzrakstīts izcili profesionāli, bet no personiska skatpunkta, cilvēciski un saprotami. Un tu vari uztvert šīs mākslas jomas jēgu, konkrētās vērtības un izsekot tās stilistiskajām piruetēm cauri dažādiem laikmetiem.
Lielākā problēma ir skolotas domāšanas nepietiekamība. Protams, ir stabili jāapgūst mākslas vēsture, lai pārzinātu bāzi un kontekstu, bet, lai runātu par šodienu, ir apzināti jāmācās arī domāt. Jāmācās adekvāti reflektēt par procesiem, kas mākslā notiek šodien, un galvenais – jāatrod savs skatpunkts, no kura vēlies par to runāt. Un jāsaprot, kāpēc tieši tāds tas ir, tas tavējais, kāds ir tā mērķis.
Tā ir domāšanas mazspēja, neprasme. Iespējams, viņi pat spētu rakstīt, ja prastu domāt, bet neviens to nemāca. Filozofa izglītība vismaz iemāca lietas un parādības redzēt kā kopumu un attīstību, analizēt, izdarīt secinājumus un pēc tam meklēt vārdus formulējumam.
Pavisam nesen arhitekts Uldis Lukševics diskusijas par koncertzāli kontekstā publiskoja “trīs muzeju projektu” strīdus objektā – Elizabetes ielā 2. Pārsteidzošākais bija tas, ka mākslas vide klusēja – nepauda nekādu viedokli, arī ne kuluāru sarunās, lai arī minētā ideja to skāra vistiešākajā veidā...
Ir ļoti maza iesaistītība valsts regulētajos procesos, līdzdomāšanā kopējai lietai, un īsti nesaprotu, kurā brīdī tā pazuda. Bet – aktīva pašorganizēšanās savos mazajos lauciņos, dažādos jaunos mākslas centros un centriņos taču notiek – Tallinas ielas radošais kvartāls ir iespaidīga vieta, pavisam jauna ir “Točka”, mākslu un dzeju mīl bāri “Aleponija”, “Bolderāja”, “Pils”, “Če”… Nedomāju, ka tā ir neticība vietējai videi, bet vietējās varas ieinteresētībai kultūras cilvēku likteņos gan. Un jaunā paaudze pašorganizējas. Bet vecā klusē, jo ir apnikusi un nogurusi.
Ir ļoti maza iesaistītība valsts regulētajos procesos, līdzdomāšanā kopējai lietai, un īsti nesaprotu, kurā brīdī tā pazuda.
Ir vēl kāda būtiska lieta – kad sākās diskusijas par koncertzāli, klausījos tās translāciju Latvijas Radio. Pirmajās 30 minūtēs runāja tikai par to, ko par šo vietu koncertzālei domā sabiedrība, kāds procentuāli ir tautas viedoklis. No sirds nesaprotu, kāda tam jēga? Politkorektuma šķietamības žests? Šai gadījumā izšķiroši svarīgi ir profesionāļu viedokļi! Kārtīgi izdiskutēts jautājums profesionāļu lokā. Šaubos, vai ir nepieciešama plašas publikas iesaiste un tautas balss jautājumos, kurus tikai profesionāļi spēj adekvāti izvērtēt. Mēs nemākam ar pašcieņu pieņemt un paļauties, ka mums ir profesionāļi, kuru viedoklim ir jēgpilns pamatojums. It īpaši jau tādos jautājumos kā muzeji un koncertzāles. (Starp citu, Jura Dambja intervija “Sestdienā” man šķita viens tāds labi izsvērts viedoklis.) Diemžēl paaudzē, kas šobrīd pie varas, ir maz kultūrizglītotu cilvēku. Bet man negribas runāt par politiku. Svarīgi, lai mēs paši savā vidē darītu savas lietas maksimāli labi. Aiz manis ir jau kārtīga “garā dzīve”, un varu izdarīt tikai to, ko sajūtu kā savu, par ko esmu pārliecināta. Būtiski ir, lai nāktu šajā kultūras telpā spējīgi, zinoši jauni cilvēki, kuriem ir svarīga šī vide un kuri saprot, ko viņi var paveikt te, uz vietas. Pats par sevi saprotams, ka viņiem ir jābūt izglītotiem un ar pasaules elpu. Ne velti mākslinieki, par kuriem arī šodien, pieminot sasniegumus ārpus Latvijas, runājam joprojām aktuālā klasiskā modernisma gaismā, vienmēr atradās jauno kultūras procesu epicentrā – Krievijā, kad tur uzplauka visas avangarda kustības, pēc Pirmā pasaules kara – Rietumeiropā: Berlīnē, Romā un īpaši Parīzē –, bet viņu mākslas placdarms bija Latvija.
Šaubos, vai ir nepieciešama plašas publikas iesaiste un tautas balss jautājumos, kurus tikai profesionāļi spēj adekvāti izvērtēt.
Vai pandēmija nebūs mainījusi mūsu uztveri – varbūt tomēr lokālā vērtība celsies? Iespējams, ka skrējienā pa globusu esam pazaudējuši paši sevi.
Lielā mērā tur jau arī slēpjas visa problēma. Ja paši neveidosim sev šo vidi kā īpašu, tā tāda nebūs nekad, tā neiegūs nepieciešamo pievilcību. Mēs šobrīd esam kaut kādā starpposmā, un varbūt arī kovids atgriezīs šeit cilvēkus. Tiklīdz veidojas spēcīgi centri, ap tiem viss organizējas, pievelkas. Mākslinieku jau mums netrūkst.
Manuprāt, šis rudens to apliecina – ar daudziem zīmīgiem mākslas izstāžu/projektu pieturpunktiem (RIBOCA2, Zuzeum, “Točka”, izstāde “Boļševičkā”, Survival Kit, Foto biennāle). Tie burtiski ir uzspridzinājuši pilsētu, un tās mākslas dzīve piedzīvo neparastu intensitāti.
Katrā ziņā noteiktu pasākumu regularitāte un visas šīs jaunās, arī manis jau pieminētās, vides apliecina, ka varbūt izšķīdušais kodols atkal sāk savilkties kopā. Manuprāt, izšķirīgi svarīga ir jaunā paaudze, jo viņi uz pasauli raugās daudz brīvāk, ir gatava uzņemies un riskēt. Tas laiks, kad šķita, ka svarīgākais notiek visur citur, tikai ne te, uz vietas, ir pagājis. Kad pasaule redzēta, interesantāk kļūst izveidot pašiem kaut ko savu. Taču svarīgi, lai šie centri ne tikai rodas, bet spēj arī pastāvēt. Tāpēc ir lieliski, ka reizi divos gados notiek Rīgas biennāle, ka katru vasaru dodamies uz Cēsīm, atgriežamies “Boļševičkā”, ka ir atvēries Zuzeum utt. Vēl svarīgi, ka mākslai ir iespēja dzīvot ne tikai graustu vidē, kuru esam spiesti pieņemt un lietot, rādot, cik patiešām radoši esam, bet arī citās – sakoptās – telpās, kas nav tikai cienījami valsts muzeji. Cilvēkiem Zuzeum patīk pasēdēt kafejnīcā un uz terases, un tas ir vilinoši. Ir daudz nianšu, kas piesaista auditoriju, un ar tām ir jārēķinās. Protams, regulāra saistoša mākslas notikuma klātbūtne ir noteicoša.
Izšķirīgi svarīga ir jaunā paaudze, jo viņi uz pasauli raugās daudz brīvāk, ir gatava uzņemies un riskēt.
Tu esi pētījusi Latvijas mākslas ainā zīmīgas parādības; daudz rakstījusi un domājusi par mākslas procesiem. Šodien bieži tiek uzsvērts, ka māksliniekam kapitālismā jāspēj arī savu mākslu reklamēt un pārdot. Vai šīs blakus (piespiedu) nodarbes nelaupa kaut ko no profesijas šamaniskuma?
Nešaubīgi. Protams, ka īsts mākslinieks mākslu rada tāpēc, ka nevar neradīt. Vienalga, kādi ir apstākļi. Ar mākslinieka promotēšanu jānodarbojas kuratoriem un galeristiem, kuriem viņš jāierauga, jāparāda pasaulei un jārada viņam iespēja nopelnīt. Šodienas pasaulē tas ir skaidrāks par skaidru, ne velti šīs profesijas mākslas procesa gaitā ir iznirušas virspusē, tās pastāv un pilnveidojas. Mākslinieks pats, patiesībā, nedrīkst par to nopietni domāt. (Protams, ir mākslinieki, kuriem ir dotumi pašiem sevi veiksmīgi piedāvāt.) Raugoties vēsturē, mēs mēdzam nopūsties – ak, viņš gleznoja un teju vai mira badā, bet – ja nu mēs par viņu šodien zinām, tad izrādās, ka bija brālis, kas uzturēja, galerists, kurš sarīkoja to īpašo izstādi utt. Un tas bija to vērts, jo šis mākslinieks patiešām visu sevi ielika tikai mākslā! Citādi vairs neesi mākslinieks, bet biznesmenis. Un biznesa mākslas nāk un iet. Protams, ēst visiem gribas. Nevienam nevar aizliegt taisīt lietas, kuras var pārdot. Mākslas lauks ir ļoti blīvs, to veido bezgalīgi daudzas kārtas, un tās visas ir vajadzīgas. Tas ir svarīgākais – lai ir tāds biezs, kārtīgs trūdvielu slānis, kas uztur procesu.
Es novēlu visām tām jaunajām, burvīgajām meitenēm, kas vēlas kļūt par kuratorēm, apgūt to darba metodiku, ko izmanto pasaules veiksmīgie kuratori. Un, manuprāt, to gan nevar izdarīt te, uz vietas. Te viņas iemācās, kā labi pavadīt laiku izstāžu atklāšanās un foršās ballītēs, bet tas nav darbs. Un tad atbrauc viena francūziete (RIBOCA2 kuratore Rebeka Lamarša-Vadēla – red.) un, skat, ko paveic. Viņa taču arī ir ļoti jauna! Viņa jūt un pārzina mākslas pasauli, viņa zina, ka ir jāstrādā. Manuprāt, šeit bieži vien ļoti pietrūkst vēlmes pa īstam strādāt. Pētnieku pasaulē šī vecā tradīcija “strādāt” vēl ir saglabājusies, bet mākslas zinātne ir tikai viena no jomām. Kuratori un recenziju rakstītāji tomēr... tur ir kaut kāda aizķeršanās, nesaprašanās par to, kāda vēl izglītība viņiem būtu jāiegūst. Kuratoriem, manuprāt, tomēr būtu jāizglītojas ārpusē. Arī tālab, lai izveidotu tīklojumu, kas viņu darbā ir izšķirīgi svarīgi, un izprastu, kā funkcionē sistēma. Sakari nosaka ļoti daudz. Pēc tam ir vienalga, vai sēdi ar datoru ezera krastā šeit, Latvijā, vai kādā no pasaules metropolēm. Galvenais ir izveidot pamatu, attīstīt domāšanu un apjēgt mērķi, kā vārdā ko dari.
Ik pa mirklim Latvijā izskan politiķu viedoklis par “pārfinansētu” kultūru, vienlaikus ir virkne nesakārtotu jautājumu kultūras jomā – tie skar gan mecenātismu, gan nodokļu sistēmu māksliniekiem, gan valsts atbalstu kultūras medijiem utt. Kad tiek organizēta tautas skaitīšana, mākslinieki nodarbinātības tabulās nevar atrast aili, kur sevi “atķeksēt”, jo tādas vienkārši nav. Tu esi strādājusi arī Vizuālās mākslas padomē, kas ir viens no Kultūras ministrijas instrumentiem.
Baidos, ka mums pietrūkst vienotas un ilglaicīgas stratēģijas kultūras jomas attīstībai, kura būtu pieņemta (ne tikai uz papīra, bet iegravēta apziņā) kā kopējs, visai valdībai obligāts dokuments, nevis tikai vienas ministrijas un kārtējā ministra izmisīgi velkamais pienākumu vezums. Protams, visi šie jautājumi jākārto Kultūras ministrijai – tālab jau tā pastāv. Ne tikai lai pieprasītu finansējumu konkrētiem projektiem, bet arī lai rūpētos par nozares attīstības vīziju, sakārtotu radošo personību statusu utt. Nav jau nekāds brīnums, ka piepeši aktualizējās jautājums par autoratlīdzībām – atklājās, ka tās kā samaksas instrumentu izmanto, piemēram, arī parādu piedzinēji... Protams, ka tas ir absurds! Ir taču labi piemēri Eiropā, kā nokārtot mākslinieka statusu. Mākslinieku, literātu un citu radošo cilvēku autorhonorāriem atņemtie atvieglojumi valstij ienesīs niecīgu summu, taču jomas darbību ietekmēs būtiski. Bet ir taisnība, lai arī skan banāli, – vienīgais, kas kādu ārpusē var ieinteresēt par Latviju, ir kultūras vide. Svēta patiesība. Un cilvēkam šeit tāpat tā ir nozīmīga kā dzīves kvalitātes ietekmētājs, pat, ja viņš to it kā nepatērē.
Mākslinieku, literātu un citu radošo cilvēku autorhonorāriem atņemtie atvieglojumi valstij ienesīs niecīgu summu, taču jomas darbību ietekmēs būtiski.
Savulaik veiksmīgi tika panākts, ka Venēcijas biennālē iekļuvām Arsenāla kompleksa telpās, kas publikai vienmēr ir pa ceļam, un Latvija ir tikusi ieraudzīta. Bet joprojām nav nokārtota ikgadēja balva vizuālajā mākslā ar dažādām šaurākām nominācijām, kas ietvertu visu aktuālās mākslas lauku. Purvīša balva ir īpaša izcilības balva, ne velti tā notiek reizi divos gados. Bet procesa iezīmēšanai un atbalstīšanai būtisks ir ikgadējs daudznozaru konkurss. Ir pieļauts, ka tiek nocirstas iespējas, kas jau bija iegūtas, – piemēram, ziedojumu sistēma, kuras reorganizācija pilnībā iznīcināja plašāka uzņēmēju loka vēlmi atbalstīt kultūras projektus. Ir tieši tā, kā Breže saka – mākslinieks nevar gribēt, lai kāds ar viņu rēķinās. Bet tāpēc taču valstij ir vesels aparāts, kuram ir pienākums par to visu domāt. Jābūt spēcīgai, pašapzinīgai sistēmai, kā aizsargāt jomu, kas valstij ir vitāli svarīga. Man šķiet, ka kultūrcilvēka pieklājība un labā audzināšana šīs jomas ministriem nav bijis labākais sabiedrotais. Kaut atkārtoju – īpašā kultūrvide ir vienīgais iemesls, kālab tāda nacionālā valsts pastāv, citu jau nav. Un ir svarīgi, lai šo jomu uzklausa.
Es nedomāju, ka kāds te nodarbojas ar kaitniecību. Nelaime jau ir cita – vienmēr kaut kas sablīvējas, ir fiksās idejas, kas steidzam jārealizē, kaut kas ir “jādabū cauri”. Un pietrūkst spēcīgas, autoritatīvas kultūras nozares balss kopējā vajadzību pieprasītāju pūlī. Par to ir jākliedz gan ne tik daudz pašiem māksliniekiem, cik visiem tiem, kas mākslas un kultūras akadēmijās apgūst mākslas vēsturi, kuratora profesiju utt. un darbojas kultūras institūcijās vai publiski reflektē par šīs jomas vērtībām – tiem, kas vēlas kultūras lauku uzturēt un lietot. Ir šī lauka radītāji un ir uzturētāji, rūpes turētāji. Bet tādējādi dzīve ir, manuprāt, interesanta visiem.
Kas tev mākslā ir svarīgs?
Es uz šo jautājumu sev atbildēju jau ļoti sen, un to var izlasīt uz grāmatas “Dieva buča” pēdējā vāka – mani interesē cilvēks un mani interesē radošums. Mani nekas nav interesējis vairāk kā radošais gars cilvēkā – cik tas dažāds un kā tas izpaužas, ko tas man stāsta. Māksla ir viena no radošā gara izpausmēm. Mākslinieku interesē, kā savu radošo garu padarīt ieraugāmu, sataustāmu, savukārt mani – tas, ko nolasu par mākslinieku kā par jūtošu, domājošu cilvēku un saņemu kā dāvanu sev – sajūtām, pārdomām. Ko viņš šajā pasaulē ir ieraudzījis tādu, par ko mums abiem tajā klusumā mākslas darba priekšā interesanti parunāt.
Tu tici mākslas enerģētiskajiem laukiem?
Absolūti! Tas noteikti ir viens no būtiskiem mākslas darba uztveres parametriem! Un pāris reizes esmu tos piedzīvojusi mani pat šokējošā pakāpē. Jau gana sen, vēl studiju gados, Ermitāžā piegāju pie Rembranta gleznas “Asurs, Amans un Estere” un apjuku, jo tā piepeši atdzīvojās. Es ieraudzīju atvērtu telpu tumsā, sajutu tās satrauktās vibrācijas, kas šajā telpā valda starp cilvēkiem pie galda. Man šķita, ka ieslīdu tur iekšā, pie viņiem. Gluži fiziski. Tas bija šokējoši. Jo neko tādu negaidīju, nemeklēju, jo nezināju, ka tā var būt, es vienkārši klejoju no gleznas pie gleznas “materiāla apzināšanai”. Kopš tā laika es vienmēr, kad nokļūstu labajos muzejos, pārbaudu, kur ir Rembrants.
Ermitāžā piegāju pie Rembranta gleznas “Asurs, Amans un Estere” un apjuku, jo tā piepeši atdzīvojās. Es ieraudzīju atvērtu telpu tumsā, sajutu tās satrauktās vibrācijas, kas šajā telpā valda starp cilvēkiem pie galda. Man šķita, ka ieslīdu tur iekšā, pie viņiem. Tas bija šokējoši.
Otra, ne vairs tik šokējoša, tomēr pārliecinoša reize bija izstādē “Maskava-Parīze”, nostājoties pie Konstantīna Brinkuši darba “Putns telpā”. Baudpilnākas lidojuma sajūtas man nav bijis.
Kopš tā laika es zinu, ka māksla patiešām ir kaut kas reāli dzīvs, ne tikai forma un stāsts.
Foto: Kristīne Madjare
