Laimīgākais mākslinieks pasaulē
Ivars Drulle
04/02/20
Dzīvē ir gadījies tā, ka no mājas jāizvāc pamatīga neizjaucama bufete. Kāds to ir iemanījies savulaik dabūt iekšā, bet, loģiski domājot un ar mērlenti mērot durvju stenderes, nesanāk to dabūt ārā. Atbilstoši ģeometrijas likumiem bufete atduras ejas līkumā, un ar to kustība beidzas. Līdzīgi man ir bijis ar Aijas Zariņas mākslu. Esmu lasījis viņas skaidrojumus gleznām un burtojis vārdus “RA i nis”, “RAdomirs”, pētījis kentaurus, Marijas, “MAG DOĻINAS” un vēl sazin kādus frīkus, bet neesmu spējis tos salikt pieņemamā struktūrā.
Man, normālam darba vīrietim, mīļākā vieta ir celtniecības preču veikala instrumentu kastu stends. Nopērku vienu tādu lielu kasti ar daudzām mazām šūplādītēm un visu mantību sakārtoju. Reiz pat izdevās dabūt nopietnu kartotēkas skapi no bibliotēkas; katras atvilktnes priekšā ir rāmītis, kurā ielikt zīmīti ar satura aprakstu, un es skaisti tās sarindoju alfabētiskā secībā. Šādam, strukturētam un stabilam, tipam kā man ir grūti izsekot Aijas piruetēm – es redzu, ka pogas tiek ieliktas pie skavām, urbīši pie superlīmēm un metāla skrūves jauktas kopā ar koka skrūvēm. Tāda sistēma nestrādā, Rimi atlaižu karti nevar tramvajā nopīkstināt un, uzspiežot ciparus uz televizora pults, nevar piezvanīt. Bet tas bija līdz brīdim, kad lifta durvis atvērās Lielā mākslas muzeja pēdējā stāvā un es ieraudzīju Aijas Zariņas jaunāko personālizstādi.
Aijas Zariņas personālizstāde "Mosties, mosties reiz, svabadais gars" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Foto: Ivars Drulle
Ļoti bieži ir tā, ka, ieraugot kaut ko jaunu, pirmās trīs sekundes ir izšķirošas. Tev rodas vēlēšanās rakties tālāk un dziļāk vai arī aizmirst un pāršķirt citu lapu. Lifta durvis atveras, un es sev balsī, pret savu gribu pasaku: “Viņa ir f*** ģeniāla.” Gleznas ir tādas, ka… vienkārši gribas dzīvot un dzīve šķiet mazāk bezjēdzīga. Varbūt šo sajūtu pastiprina paradīzes noskaņa zālē – baltie griesti, grīdas un rīta gaisma. Ja uzraugs būtu baltā tērpts, tad būtu pilns komplekts. Arī šajā izstādē darbojas mitoloģiski tēli – ziemeļu tautu dziesmu varoņi, parādās jau zināmā Mag doļina, bet šoreiz izdevās sajusties nevis kā racionalizatoram, bet gan kā brīnumu apņemtam senajam cilvēkam. Viņiem taču arī vienā katlā maisījās cilvēki, zivis, putni un zvēri, vakara stāstos pie ugunskura savietojoties tieši tik pārsteidzošās kombinācijās, kādas mutējušās baltajā paradīzes zālē.
Aijas Zariņas personālizstāde "Mosties, mosties reiz, svabadais gars" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Foto: Ivars Drulle
No Instagram bilžu skatpunkta raugoties, šīs ir vislabākās telpas mākslai Latvijā. Neesmu redzējis nevienu attēlu, kur cilvēki vai mākslas darbi šajā telpā izskatītos slikti. Bet šī zāle ir galīgi garām, ja vajag izstādīt tradicionālos medijos veidotu mākslu. Lai neatsistu galvu pret sijām, skatītājam vajag uzmanīgi lavierēt starp jumta konstrukcijām, meklējot tādu skatpunktu, no kura redzama visa glezna pilnībā. Vērojot gleznu, ir vai nu stipri jāatgāž galva, vai prātā jāsaliek gleznas attēls, ko pa vidu pāršķeļ milzīgs baļķis. Gleznu pilnībā var apjaust tikai tad, ja staigā, šūpojot galvu un sperot divus solīšus turp, divus atpakaļ – skatītāji to jau ir iemanījušies.
Esmu pieķēris sevi pie fakta, ka blakus esošo zāli ar stikla grīdu, ja vien iespējams, labāk neapmeklēju. Visas izstādes, ko esmu tur redzējis, palikušas atmiņā ar eksistenciālu šausmu pieskaņu. Spilgti atceros Niklāva Strunkes izstādi ar burvīgiem saulainās Itālijas skatiem, bet atmiņās es stāvu uz klints malas, zem kuras ir tāds brīvais kritiens, pēc kura i kauliņus nesalasīt. Šī ir vienīgā man zināmā zāle, kur cilvēki skatās darbus neatkāpjoties, un es viņus saprotu – visi grib iziet no muzeja sveiki un veseli. Un tikai nevajag stāstīt, ka stikla grīda iztur ziloņa svaru. Tas ir līdzīgi kā ar gaļīgu asinssuni, kas, siekalām šļakstot, tev skrien virsū, bet saimnieks no krūmiem sauc – Cerbers nekož, nebaidieties! Aha, paldies, tikai nezin kāpēc tu stāvi sastindzis, spalvām gaisā un aukstiem sviedriem klāts. Arī šoreiz, apmeklējot Jāņa Murovska mierīgi meditatīvo izstādi, es noskaitu lūgšanu: “Dievs, lūdzu, nē, tikai ne šoreiz, es neesmu smags, pasargā…” Ir grūti skatīties mākslu un vienlaikus domāt, ka, plīstot stiklam, būšu gatavs mesties guļus un velties sāņus, lai neuzkristu 10 metrus zem manis esošajai granīta skulptūrai. Ja es varētu dot padomu izstādes rīkotājiem šajā zālē – uzklājiet uz caurspīdīgās grīdas kādus kartonus vai paklāju, tas ir tikai psiholoģisks efekts, bet noteikti atlaidīs stresā savilktos pirkstus.
Turpinot domāt par valsts galvaspilsētas izstāžu zālēm, es ievēroju šādu paradoksu: vērtīgas un pārsteidzošas skates var atrast visādās dīvainās vietās – Cirka ziloņu stallī, skatlogā Aristīda Briāna ielā, puspamestos dzīvokļos, šausmīgi drēgnos angāros – un, jo labāka izstāde, jo ilgāk pēc tam nevar dabūt siltumu kaulos. Savukārt lieliskām izstāžu zālēm publika met līkumu. Galvenā Rīgas pilsētas izstāžu zāle – Rīgas mākslas telpa (RMT) – ir nesaprotams radījums. Man šķiet, ka neviens šai vietai īsti netic – laikmetīgās mākslas cienītāji baidās saskarties ar tautisku dūraiņu uzbrukumu, bet klūgu groziņu cienītāji – ar uzbāzīgu instalāciju, kas iecerēta, lai atmaskotu viņos dusošās bailes. Varbūt tāpēc es palaidu garām sava varoņa Braiena Īno (Brian Eno) darbu “77 miljoni gleznu” – laikam bija bail no iespējamas vilšanās, nolaižoties pazemē un sastopot to, kas tiek reklamēts kā “Staro Rīga” objekts. Un vēl es nesaprotu, kāpēc par RMT atbildīgajai iestādei vajadzēja iznīdēt lielisko Kriša Salmaņa veidoto grafisko identitāti. Man šķiet, ka tajā brīdī tur kaut kas fundamentāli salūza.
Cita ekskluzīva izstāžu zāle – Latvijas Mākslinieku savienības galerija – sen ir kļuvusi par “no-go area”, par geto, kur neviens “baltais” labprātīgi kāju nesper. Kaut gan – drīzāk tā ir veca, ekscentriska amerikāņu miljonāra māja (reiz gadījās tādā būt). Tur aiz netīru lupatu kaudzes pie sienas redzama Frenka Sinatras fotogrāfija ar paša maestro parakstu, bet tualetē atrodams erotisks Rodēna bronzas oriģināls. Uz tā atpūšas zobu protēzes, bet fonā dzeltē namatēva dubultportrets ar ASV prezidentu.
Andris Breže, "Sīzifs", 1987. Izstādē "Rudens" Latvijas Mākslinieku savienības galerijā. Foto: Ivars Drulle
Tomēr Mākslinieku savienības galeriju noteikti ir vērts apmeklēt – pārsteidzošās vietās var uzskriet labākajiem darbiem, kas Latvijā jebkad ir radīti.
Šajā kontekstā es aizdomājos par to, ka māksla līdzinās pelējumam vai sēnēm, kas neticamā kārtā mēdz izlīst ārā visdīvainākajās vietās. Tā ir tāda dzīvelīga struktūra, kas gadiem ilgi var gaidīt piemērotu mitruma pakāpi, un, līdzko temperatūra ir īstā, pelējums izsprāgst ārā no visiem kaktiem. Tas pārņem istabu, māju, savairojas gaļīgos ķekaros un izšauj savas sporas pasaules vējos. Visprecīzāk formulētu šo izšaušanās aktu es nupat redzēju Zagrebas “Moderna Galerija” – tā bija Ivicas Malčiča (Ivica Malčić) glezna “Vislaimīgākais mākslinieks pasaulē” (1992).
Ivica Malčičs (Ivica Malčić), “Vislaimīgākais mākslinieks pasaulē”, (1992). Zagrebas “Moderna Galerija”. Foto: Ivars Drulle
