Kas svarīgs sakāms
Aija Zariņa. 1954–2025
Par agru, daudz par agru Aija aizgāja. Māksliniekam, lai saņemtu pelnīto atzinību, ir, kā savulaik teica Ādolfs Šapiro, vienkārši ļoti ilgi jādzīvo. Tā tas ir globāli, un arī Latvijā. Tikai, ja globālie klasiķi vecumdienas vada morālā un materiālā komfortā, tad pie mums – kaujoties par izdzīvošanu. Visi zinām piemērus. Mākslinieks likuma izpratnē ir tāds kā mājražotājs, kas pārdod pašizgatavotas mantas. Kamēr spēj saražot, tikmēr ir, ko ēst. Darbnīcas īrei parasti nepietiek. Vajagot iemaksāt trīs pensiju līmeņos, ieguldīt īpašumā… Kam tas ir izdevies? Gan jau kādam šeptīgam onkulim varbūt. Tas viss nav par Aiju.
Es ticu, ka vēl tikai būs Aijas Zariņas īstā renesanse. Izstādes, goda vietas ekspozīcijās, reprodukcijas izdevumos, vārdā nosauktas ielas un kas tik vēl ne. Lepnums un daudziem arī pārsteigums, ka Latvijā strādājusi tāda mēroga māksliniece – tik neparasta, tik spēcīga un īsta. Vai Aiju tas interesētu? It kā nē. Bet viņa gribēja būt redzama – uzklausīta, sadzirdēta. Viņai bija kas svarīgs sakāms – savā, mākslas valodā, protams.
Zariņas karjera izveidojās tik veiksmīgi kā reti kuram. Kā avangarda māksliniecei, kam gardēžu atzinība un mietpilsoņu sašutums ir kā vienas medaļas divas puses! Sākot ar spēcīgu kursu Mākslas akadēmijā, kas sākumā esot saukāts par Holivudu, bet vēlāk, pievienojoties Ivaram Runkovskim, gluži oficiāli ieguva “Maigo svārstību” zīmolu. Un turpinot, ka Aija no sākta gala bija pati par sevi – mazliet vecāka, ar citu pieredzi. Un rokrakstu, kuru nevarēja sajaukt ne ar vienu. Vēlāk viņas un grupas biedru likteņi šķīrās jau ievērojami – Zariņa neiekļāvās rāmā karjera vidus pamatstraumē. Bet laimīgākā sakritība viņas ceļa sākumā, protams, bija, laiks – perestroika, vēlāk neatkarīgās valsts pirmā desmitgade, kas tieši tādu mākslu arī gaidīja un prasīja – revolucionāru, ekspresīvu, spilgtu un atbrīvojošu. Tas bija tas pats laiks, kas, kā Saturns Goijas gleznā, savus bērnus pēcāk apēda.
Jau kopš 20. gadsimta 80. gadu vidus Aija Zariņa bija lielāko mākslas izstāžu neiztrūkstoša dalībniece – izstāžu zālē “Latvija”, vēlāk Arsenālā un Rīgas galerijā, Sorosa mūsdienu mākslas centra organizētajās izstādēs. Arī Viļņas triennālē (1983) un Baltijas jauno mākslinieku izstādē, saņemot galveno balvu. Bez viņas neiztiek mākslas vēsturē visbiežāk minētas laika zīmes – “Daba, vide, cilvēks” (1984), “Rīga – latviešu avangards” (1988). Un tā tālāk – jau minētās “Maigās svārstības (1990), “Latvijas – XX gadsimta kūlenis” (1990), un tā tālāk. Visas Sorosa mūsdienu mākslas centra organizētās izstādes, ka definēja 90. gadu mākslinieku eliti. Viņas klajā laukā uzarto bezgalības zīmi Pedvālē (1996) vajadzētu saglabāt kā nacionālu lepnumu mūžīgi. Aija Zariņa, protams, rīkoja personālizstādes – “Princeses Gundegas melnā istaba” Jāņa sētā (1991), vairākkārt Arsenālā, Rīgas galerijā un vēlāk – daudzviet, kur vien varēja sarunāt. Pēdējo lielāko “Mosties, mosties reiz, svabadais gars” izdevās sarīkot Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē (2020). Bija arī spoži starptautiski apsolījumi – odiozā Ņujorkas uzņēmēja Nahamkina galerijā, ar kuru Zariņai tomēr nesaskanēja – viņai šķita, ka mākslas tirgus ierobežo mākslinieka brīvību. Vairākkārt Maskava, 2008. gadā – Kampa muzejs Prāgā. Aija bija pelnījusi starptautisku karjeru. Bet te jāpiemin iemesli, kādēļ ne viņas vienaudžiem, ne viņai pašai kā spožākajai zvaigznei tā neattīstījās: pirmkārt, pat laikos, kad “māksla no Austrumeiropas” raisīja uzmanību Rietumos, visur priekšā jau bija “vecāki brāļi” – krievi, Balkānu tautu pārstāvji, poļi un čehi, daļa jau sen emigrējuši. Plus vēl apņēmīgi ļaudis ar sakariem un valodu zināšanām. Otrkārt – jārunā par paradoksu, kas īstu mākslinieku padara neērtu mākslas biznesam. Latviešu mākslinieku kādreiz kārota starptautiskā mākslas vide ar lielāko prieku absorbē visu veidu protestētājus, kapitālisma noliedzējus un brīvības cīnītājus, pati tomēr paliekot patērētājsabiedrības augstākajā plauktā. Un tas tomēr palika nesaprotams tādiem ideālistiem kā Aija.
Aijas Zariņas māksla bija principiāls pretstats mākslai kā precei. Kaut kā pārāk dziļi, lai to varētu “iepakot”. Preskartona loksnes, nenostiepti audekli, no kuriem apakšrāmji ar laiku pazuda pavisam, apgleznotas grīdas, kas izstādes atkāšanas dienā vēl mazliet lipīgas… Tas bija arī vēstījums: šī nav prece, dizains un interjers, te runa par citām lietām! Tikpat spītīgi Aija nepadevās citam – ideoloģiskam “iepakojumam”. Viņa nepārdeva sevi kā “sievieti – mākslinieci” (lai gan neizbēgami nokļuva šādā kontekstā), kur nu vēl feministi – taisni apbrīnojami. Kaut gan pietiktu tikai ar pareizo vārdiņu, un viņas “Eiropas nolaupīšanas” cikls būtu šī žanra klasika! Turklāt Aija bija trīs bērnu māte un lepojās, lai arī ne uzbāzīgi, ka spējusi to “pavilkt”. Kaut kas Aijas Zariņas mākslā nepārprotami norādīja – ne jau par to ir runa, viņu interesēja cilvēces likteņi, arhetipi, mīti – pasaules un cilvēces lielās sakarības. Ne jau uzmākšanās darbvietā, piemēram. “Princese Gundega” nav par bērnības pāridarījumiem “Tēvs” – par priviliģēto balto vīrieti. Aija vienkārši nebija sīka. Tāpat, kad viņa, daudziem par pārsteigumu, kļuva politiski aktīva un konfrontēja ar Eināru Repši, runa nebija par partiju kašķiem, bet pasaules nākotni – patiešām!
Aijas Zariņas iztēle spēja savienot informāciju, kā mēdz teikt, katru no sava plaukta. Raini ar Veidenbaumu, Brigaderi ar interneta dzīlēs atrastām paralēlās vēstures teorijām, par ko viņa, protams, atkal izpelnījās pareizo cilvēku neizpratni un pat noraidījumu. Bet, patiešām, kurš gan varētu noticēt pasakai par vīrieti ar lāča ausīm? Tikai svabadais gars, kas no tā rada pats savu, oriģinālu pasaules ainu. Es galvoju, ka Aija bija viens no pavisam dažiem cilvēkiem, kas pilnīgi nopietni ņēma Raini – un viņa kosmiskā mēroga idejas par nepieciešamību cilvēcei atdzimt no jauna nebija tikai ierāmējums piezemētam “cepienam” par šībrīža negācijām, bet intensīva domu darba temats.
Kompānijā Aija Zariņa bija “savs puika” – protams, meitene, sieviete, māte un ievērojama māksliniece arī. Tomēr primāri cilvēks, ar ko var runāt uz “tu”, ja saskan, un uzreiz par būtisko, bez visādām vārdu mežģīnēm. Viņai patika dejot, jokot un smieties. Kādā sarunā Aija teica, ka cilvēki pārāk nopietni izturas pret seksu. “Sekss ir prieks!” viņa konstatēja. Tādēļ, protams, Aijas māksla nav par to. Tā nekad nav par kaut ko pārejošu. Aijas Zariņas māksla būs mūžīga, ja mūžība vispār pastāv. Intervijas laikā par izstādi Mākslas muzejā viņa man lasīja priekšā fragmentu no “Kalevalas”:
“Tagadējie laiki paies, aizies dienas, atnāks citas.
Atkal vajadzīgs es būšu – taujās manis, meklēs manis,
lai es jaunu Sampo dotu, lai es jaunas spēles nestu,
jaunu Mēnesi lai liktu, jaunu Sauli iespulgotu,
Jo bez Mēneša un Saules pasaulē vis nebūs prieka.”
Es ticu, ka tas ir par Aiju pašu.
Atvadīšanās no mākslinieces Aijas Zariņas notiks 24. jūlijā plkst. 15.00 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē, Varoņu ielā 3a, Rīgā.
