Es jau neslepkavoju cilvēkus
Lāsma Goba
Saruna ar mākslinieku Kristianu Brekti par murāli “Veltījums Džemmai Skulmei”
Ideja pilsētvidē izveidot murāli fonda “Mākslai vajag telpu” vadītājai Katrīnai Jaunupei radās jau 2019. gada vasarā, taču tolaik vēl nebija skaidrs, kas uz tā būtu jāattēlo. Tā paša gada nogalē pēc skaista un darbīga mūža 94 gadu vecumā no mums atvadījās latviešu māksliniece Džemma Skulme. Pēc Džemmas aiziešanas fonda vadītāja uzrunāja mākslinieku Kristianu Brekti, aicinot viņu apsvērt domu par pilsētvides objekta radīšanu, kas būtu veltījums leģendārajai gleznotājai.
2015. gadā Džemma Skulme bija MVT Vasaras mājas pirmā izstāžu cikla uzmanības centrā. “#Džemma90” bija notikums, kur viņa, viena no Latvijas mākslas harizmātiskākajām personībām, iepazinās ar vienu no pamanāmākajiem māksliniekiem šodienas Latvijas mākslas ainā – Kristianu Brekti. Tieši viņš ar ekspozīciju “Hronos” atklāja šo izstāžu ciklu, un kopš tā laika abi saglabāja draudzīgas attiecības.
Lai arī Kristians Brekte pazīstams ar izaicinošiem un provokatīvajiem mākslas projektiem (sabiedrība arī šobrīd ir paguvusi asi reaģēt uz sienas gleznojumā redzamajiem tēliem), mani interesēja, vai arī šoreiz – ar darbu “Veltījums Džemmai Skulmei” Akas ielā 10, Rīgā – vēlme provocēt kaut kādā mērā bijusi būtiska viņa radošā procesa daļa.
Es devos pie Kristiāna uz viņa darbnīcu bijušajā Bioloģijas fakultātē, kur man kādas divas stundas nācās uzgaidīt, jo mākslinieks kopā ar kolēģiem no apvienības K+M+B izmēģināja dažādas antenas projektam, ko iedvesmojuši pazīstamā latviešu parapsihologa Konstantīna Raudives pētījumi. Kad beidzot pievēršamies sarunai, Kristians uz paklāja izplāj vairākas skices ar modeļu aktiem, kurus bija radījis, interpretējot Džemmas Skulmes meiteņu modeļus, taču pret galda kāju novieto apstiprināto skici, kas nu redzama uz ugunsmūra Akas ielā 10.
Ko tas nozīmē – interpretēt Džemmu Skulmi un viņas pienesumu Latvijas mākslas vidē?
Kad Katrīna Jaunupe piedāvāja veidot sienas gleznojumu, kas būtu veltījums Džemmai Skulmei, es uzreiz sapratu – negribu taisīt kaut kādu kapa pieminekli. Man ar Džemmu bija ļoti foršas attiecības. Kad satikāmies, viņa ar mani koķetēja un es ar viņu flirtēju. Viņa mani sauca par “grieķi”, un mēs vienmēr kaut ko ķiķinājām. Kad sāku domāt, kā interpretēt Džemmu, sapratu, ka mans uzdevums ir izvairīties no fakta, ka viņa ir mirusi. Es negribēju radīt to sajūtu – ka viņas vairs nav. Es vispār neciešu bēres, bet uz viņas bērēm aizgāju gan. Par ko man bija sajūta… Nu, es nesaku, ka mēs bijām draugi, bet... Un šī sajūta bija pamatā tam, kādu darbu gribēju radīt. Es piedāvāju vairākas skices. Protams, gribēju, lai arī humors ir klātesošs, taču nonācu pie secinājuma, ka tā darbs iegūs pašmērķīgu raksturu. Pirmajās skicēs tik tiešām bija uzsaukums: “Nāc uz mākslas muzeju!”, kurā Džemma propagandas stilā uzrunā tautu, jo viņa tomēr kā personība darbojās ne tikai mākslā, bet bija arī politiski un sociāli aktīva. Viņa ļoti daudz domāja par sabiedrību. Un tad es izdomāju metodi, kā veikt šo darbu, nepadarot to trulu vai ironisku. Es uzdevu sev jautājumu – kā gan mēs abi kopā veidotu šo sienu? Kas ir tas, ko mēs uz tās uzliktu – no mums abiem? Es domāju par viņas klātesamību un par to, kas mūs abus aizrautu. Es “gāju” cauri viņas daiļradei un attapos, ka visvairāk mani uzrunā šie meiteņu modeļi, ko viņa veidojusi pēdējās desmitgadēs – to, ko biju redzējis Džemmas Skulmes izstādēs “Dialogi” (Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā) un “Džemma Skulme. Viņas glezniecība” (Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā). Par pamatu modeļiem viņa bija ņēmusi savas meitas bērnības zīmējumus. Man ļoti patika, kā viņa bija izvēlējusies zīmējumus interpretēt. Un arī es sāku zīmēt tās meitenītes. Tie pārsvarā ir tikai akti. Šodien ar Ingu Šteimani bijām Džemmas mājā Mežaparkā – Inga man stāstīja, kāda Džemma bija 20. gadsimta 30. gados, pusaudzes vecumā. Džemmai ir patikusi popkultūra, viņa ir rakstījusi ludziņas un pat zīmējusi komiksus! Līdz ar to, man šķiet, viņai pat ļoti būtu paticis, kā es esmu interpretējis aktus. Esmu saglabājis sev pazīstamo tetovējumu estētiku, ko pēdējos gadus piekopju, darinot savus zīmējumus uz cilvēku ķermeņiem. Vēl visnotaļ svarīgi bija tas, kur siena atrodas. Mākslas darbam ir jārunā arī ar apkārtējo vidi, lokālais iedod kontekstu. Un tā ir skola. Apdomājot, kādu funkciju pilda ēka, domāju par to, ko uz tās būtu jāatveido. Protams, tad labāk ir ņemt no Džemmas kaut ko, kas saistās ar bērniem un skolas vecumu. Jā, tie akti ir bērnišķīgi, naivā formā, sākotnēji bērna radīti, bet vēlāk Džemmas interpretēti. Tagad tie ir manis interpretēti. Šie zīmējumi ir līdzīgi tiem, kas skolā ieķēpāti grāmatās – kaut kas kaut kur piezīmēts klāt. Ragi, piemēram. Sākums ir “mazajās” klasītēs – tad zīmē ķiņķēziņus, bet vēlāk anatomijas stundās cilvēku stāviem tiek pievilkti lieli dzimumorgāni vai krūtis. Un vismaz manā laikā bija tā, ka, nākamajā gadā saņemot iepriekšējo skolēnu grāmatas, tur jau iekšā bija vesela bagāža! Bija ko pētīt, lasīt. Tādi zīmējumi, es atceros! Literatūras grāmatās kaut kādi pļurīgi krāni vai citā grāmatā – kāds viss vienās pumpās! Nu, tā ir skolēnu kultūra, to nevar noliegt, par to nedrīkst aizmirst. Tas ir tas īpašais. Tā ir vēsture un tas ir konteksts.
Kā tev pašam šķiet – Džemmai patiktu tava interpretācija?
Es nezinu. Bet es tā jūtu. Visa mūsu komunikācija bija tāda – es viņai patiku. Kā jau teicu, viņa sauca mani par “grieķi”, redzēja mani kā labu modeli, un te – es zīmēju modeļus. Viņai patiktu, ka es tik veikli aptvēru, ka ir vērts paņemt tos bērnu zīmējumus, šos aktus, šos modeļus. Mēs ar Džemmu iepazināmies, kad sāku strādāt pie savas ekspozīcijas “Hronos” MVT Vasaras mājas ciklā “#Džemma90”. Mūs vienoja ass prāts, abi savstarpēji apmainījāmies ar jociņiem, it kā taustoties, vērojot viens otra reakcijas, atbildes. Uzreiz kļuva interesanti. Kad viņu satiku, viņa man neko neteica tieši, bet deva mājienus – kā man vajadzētu rīkoties. Jutu viņas viedumu; to, ka ir vērts viņā ieklausīties. Es arī klausījos.
Minēji, ka centies izvairīties no pašmērķības. Kāpēc?
Ai, nu tāpēc, ka citādāk atkal būtu tie kārtējie izteikumi: “Kristians Brekte kā allaž kaut kādas briesmas uzgleznojis!”; ka teju vai esmu uztaisījis līķu sienu; ka tur Džemma varbūt tikai figurāli kā persona parādās, bet tomēr tas viss būtu tikai mans. Man bija svarīgi, ka tas ir mūsu – mans un Džemmas – kopdarbs. Murālī esmu izmantojis viņas citātu: “Mēs esam kā sliekas, kuras irdina augsni”, tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo viņai teiktais un rakstītais vārds bija ļoti nozīmīgs – viņa ir pazīstama ar saviem daudzajiem spilgtajiem un spēcīgajiem teicieniem. Un citāts ir forša atslēga šim darbam, jo tas saka – ja neko nedara, tad nekas nenotiek. Mums jādara tas darbs, lai tā augsne būtu irdena un laba. It kā vienkāršs teiciens, bet stiprs. Man gribējās tos “burtiņus” iestrādāt darbā – tie ir no neona, un Džemmai, man liekas, tāpat kā man, patika kičs. Jā, veidojot darbu, es domāju par to, kas mums abiem patiktu. Es tik tiešām varēju izmantot to propagandas veida pieeju vai atsaukties uz kaut kādiem 70. gadu plakātiem, bet… Viens slikts piemērs jau ir – tās vakcinēšanās reklāmas, kas veidotas propagandas stilā. Nav labi. Ja fonds būtu vēlējies parādīt to Džemmu, kas mudina tautu domāt par mākslu un valdību risināt problēmu ar laikmetīgās mākslas muzeja trūkumu, tad… Nu, Džemmas pašas tur vairs nebūtu. Tur būtu viņa kā rīks, kā simbols. Viņa būtu izmantota. Interpretācijas uzdevums ir labs ar to, ka vari izvairīties no mauzoleja sajūtas – Džemmai 100, Džemmai 200… Tam nav jēgas. Bet interpretācijas uzdevums, pirmkārt, liek strādāt ar laiku, kurā esam. Tas nozīmē nelikt virsū sejas un vecas bildes. Vai ir jēga rādīt tikai vecas bildes? Mēs tomēr dzīvojam 2021. gadā un vecajam vajag iedot mūsdienu kontekstu. Ar jaunu pieeju tu vari mēģināt, un varbūt pat izdodas, ka pavisam jauns cilvēks iepazīstas ar veco, iepriekšējām paaudzēm jau labi zināmo. Nu, vai jaunieši pievērsīs uzmanību, ja pilsētvidē tiks ieliktas vecas bildes? Varbūt, ka nepievērsīs, jo vienkārši tās nav šai brīdī aktuālas. Tas jau ir kaut kur redzēts, kāds ir kaut ko stāstījis… Tur nav jaunatklājuma momenta. Ka tu pats vari aiziet un pastāstīt, ko esi redzējis, izdomāt to stāstu, jo kāds cits to vēl nav izstāstījis vai paguvis aprakstīt. Vajag strādāt ar kaut ko tādu, kas ir uztverams mūsdienu sabiedrības smadzenēm.
Bet, izvēloties to citātu par sliekām, – kāds ir tavs vēstījums?
Man tas šķita viens no… vienkāršākajiem. Nav vērts izvēlēties sarežģītus vēstījumus pilsētvidē – tiem ir jābūt ātri uztveramiem. Forši, ja panāk arī emocionālu sajūtu. Superintelektuāli vēstījumi ir tādi, kas nošķir sabiedrību. Nē, es negribu teikt, ka skatītājs pilsētā ir stulbs – nē, nepavisam, bet cilvēkiem vienkārši nav laika iedziļināties. Bet mans vēstījums… Džemma bija ļoti aktīva. Ļoti. Visas savas dzīves garumā. Un cilvēki viņai uzticējās. Viņa tika izaudzināta kā personība, kā cilvēks, kuram kaut kas ir jādara – nu, savā ziņā viņai izdevās būt sliekai, kas veiksmīgi irdināja zemi. Viņa bija cilvēks, kuram tika iedotas atslēgas (audzināšanas ziņā), un viņa tad citu pēc citas slēdza vaļā durvis un devās tālāk. Un, protams, kad runāju par audzināšanu, es domāju to, ka viņa bija audzināta tā, lai darītu labu ne tikai sev, bet visai sabiedrībai. Viņa jau “neirdināja” tikai savu dārziņu! Viņa “irdināja” visu dārziņus! Nu labi, es nesaku, ka viņa “irdināja Lielo dārziņu”, bet svarīgi ir tas, ka viņa ar savu darbību mudināja kustību visā sabiedrībā. Tas ir svarīgi tajā citātā.
Vai, strādājot pie šīs idejas, tu juti kaut kādu sevišķi atbildību?
Es nezinu, vai tā ir kaut kāda atbildība, bet… Nu, varbūt es būtu izvēlējies citu skici, bet atbildība jau ir tajā, ka nākas vienoties, kuri tēli tiks attēloti uz sienas. Redzi, ja man uzdod šādu uzdevumu, tad pirmajā tikšanās reizē ar fondu es, protams, atnesu vairāk tādus, nu, provokatīvākus darbus, skatoties, kas vispār izies cauri. Jo man pašam vispār neliekas, ka manos darbos var ko pārprast! Radot darbus – kā šo, tā visus pārējos –, es nedomāju par to, ka man cilvēkiem ir kaut kas jāpasniedz. Kaut kas jāuzliek uz paplātes. Es rēķinos, ka visi ir domājoši cilvēki. Es negribu likt bildes, kurās viss ir pateikts, kā, piemēram, tu rādi dūri un plakāts vēstī: “Tev ir jāpotējas!” Cilvēkam pašam jāiziet cauri attēla dramaturģijai. Nevajag taisīt darbus stulbiem cilvēkiem. Slikti tā teikt, bet, no otras puses, ja mēs netaisām darbus stulbiem cilvēkiem, tad vienkārši tādu stulbu cilvēku nav. Tas ir attieksmes jautājums.
Bet ja tev tomēr neviens nebūtu jāpārliecina – vai tu varētu izstādīt pilsētvidē jebkuru darbu un pēcāk justies drošs par to? Ka tas nav nevienu aizvainojis?
Jā, varētu. Es negribu valsts institūcijas vai valsts ierēdņus “nolikt” par to, ka viņi nereti manos darbos saskata kaut ko baisu, bet es pats esmu ļoti pārliecināts, ka tur ir tieši tas, kam tur ir jābūt. Es absolūti nebaidos par to, ko esmu uztaisījis. Drausmīgi nevaru ciest to bailīgumu, nespēju uzdrošināties… Latvieši var gāzt kalnus un vēl vairāk; es nesaku, ka netiek darīts itin nekas, bet tomēr tik daudz kas ir iestrēdzis. Mēs esam ļoti konservatīvi. Mēs, saproti, drusku… mīžam. Es domāju, ka mums ir vairāk jāuzdrošinās un jāmeklē jauni risinājumi – kā izcelties pārējās pasaules vidū ar kaut ko inovatīvu, bet noteikti arī ar kaut ko tādu, kas mums nodrošinātu labklājību. Piemēram, suvenīri. Kāpēc mēs tirgojam suvenīrus, kas nevēstī par mūsu unikalitāti? Tie ir tik šabloniski un visur vienādi, arī ārkārtīgi neglīti. To arī Džemma teica, ka kaut vai tajos pašos 80. gados – viņa ieiet suvenīru veikalā Rīgā, un tie suvenīri ir briesmīgi! Un pa šīm desmitgadēm tie nav palikuši ne kripatiņu labāki. Šo suvenīru tēmu es interpretēju MVT Vasaras mājas pirmajā sezonā “Džemma#90”. Un, nē, te atkal var mani pārprast, ka es apgalvoju, ka amatniecība ir slikta – nē, nepavisam ne, bet suvenīru amatniecība ir absolūta atražošana un tajā trūkst oriģinalitātes, uzdrīkstēšanās. Ir jāspēj atļauties vairāk. Tas nozīmē elementāru attīstību. Bet otrs ir atrast jaunu pielietojumu vecajam, iedot jaunas nozīmes… Nevis vienkārši ekspluatēt latviešu folkloru vai tās pašas latvju zīmes, kurām piemīt simbolisks spēks… Nu, nevajag vienkārši tās izgriezt no finiera un ar karsto līmi pielīmēt pie magnēta! Ir jāpārstāj ražot ražošanas pēc. Nav jāražo bezjēdzīgas lietas, ko turēt plauktos un krāt putekļus. Ja ir tradīcija – kaut vai tā pati suvenīru tradīcija –, tad labāk domāt par to funkciju. To jēgu. Un es uzskatu, ja tiek uzturēta tradīcija, tad labāk tai piešķirt jēgpilnu funkciju, nevis tikai pirkšanas prieku. Austrumu kultūrās ir šī tradīcija – dāvināt lietas aizgājušajiem – tās sadedzinot. Tādējādi tiek panākts, ka viņu aizgājušais sencis aizsaulē dzīvo labāk. Sadedzinātais priekšmets nonāk pie senča aizsaulē. Šādā veidā notiek atgriezeniskā saite – izpildot rituālu, tu palīdzi sencim un viņš tev par to atdara ar labu šai saulē. Tur notiek komunikācija. Latviešiem līdzīgi ir veļu laikos – rijā tiek atstāta maltīte veļiem, ticot, ka paēduši tie tevi liks mieru visu nākamo gadu. Stāsts ir svarīgs. Bet arī pielietojums suvenīram ir dziļi nepieciešams tā eksistences būtībā! Ja pielietojuma nav, tad ražot nevajag. Un nav jābaidās no rituāliem – nav uz to jāskatās kā uz kaut kādām šausmām, ka tā ir pūšļošana, buršanās un pagānisms ir slikts. Tas ir rituāls, kurā notiek komunikācija. Ja šis rituāls ir dzīvs un nepieciešams, tad nebūs vajadzības taisīt zemas kvalitātes suvenīrus – kaut kādu izgrieztu jumīti, ko pielīmēt pie ledusskapja. Tam trūkst patiesas nozīmes. Tikai nopirkt un viss. Tad drīzāk radiet tādus suvenīrus, kurus ir jāizmanto – sarkans dzijas kamols, kurā jāiesien mezgliņi konkrētos intervālos un, to darot, jādomā noteiktas domas. Nu, cilvēkam pašam ir jābūt klātesošam, kad viņš darbojas ar to suvenīru – tam drīzāk ir jābūt ar iesaistošu, nevis patērniecisku raksturu.
Nepieciešama iesaiste, lai radītu vērtību. Bez komunikācijas ar kādu vai kaut ko nav nekā…
Jā, un Džemma bija tieši tāda! Viņa arī radīja, runāja, domāja par to, lai tas pildītu šo komunikācijas funkciju. Un viņa to darīja miermīlīgā veidā. Negāja ar dakšām virsū un neteica: “Tagad tici tam vai tam, dari to un to!” Nē, arī viņas darbības bija ieteikuma rakstura, tās parādīja virzienu, bet neteica, ko darīt. Ar savu gaumi un veselo saprātu viņa mums šos virzienus komunicēja.
Bet kādu pienesumu jeb tradīcijas attīstību panāc tu, izvēloties uz sienas Akas ielā interpretēt Džemmas Skulmes meiteņu modelīšus?
Pirmkārt, es domāju par nozīmēm. Tie ir Džemmas radīti zīmējumi, kas izskatās pēc bērnu skricelējumiem. Tie lika man domāt par to, ka bērni taču allaž zīmē un skricelē visur, kur nevajag – bet tradīcija māca, ka grāmatās nezīmējam, neko neierakstām utt. Bet mēs visi esam to darījuši – aprakstījuši galdus, ķēpājuši attēlus grāmatās un žurnālos. Un es uzskatu, ka ir jāmaina tradīcija – nekādā gadījumā bērnus par šo izpausmi nevajadzētu sodīt. Ar šiem zīmējumiem, cerams, es pamudināšu cilvēkus atcerēties, kā tas bija – būt bērniem un ķēpāties, taisīt briesmoņus un neesošus radījumus uz pierakstu klažu malām. Ja bērniem niez nagi (un viņiem niez!), tad nu viņiem ir jāļauj ķēpāties un radīt. No tā var daudz kas labs izaugt! Tur ir potenciāls šedevriem.
Ar ko, tavuprāt, Džemma bija īpaša?
Tas gan nav saistīts ar mākslu. 1988. gadā Džemma bija vienīgā, kas pēdējā mirklī iesniedza aicinājumu apsvērt plāna izmaiņas PSRS Konstitūcijā, kas dotu (padomju) republikām lielāku teikšanu par sev svarīgiem jautājumiem. Man šķiet, to vērts pieminēt, kad runā par Džemmu – viņas spēju pastāvēt uz savu viedokli. Bet, ja raugāmies no vizuālās mākslas perspektīvas, man liekas, ka ir vērts pieminēt viņas veidotās putnubiedēkļu sērijas, kas sevī apvieno krusta formu un sievietes tēlu. Taču šodien, esot Mežaparkā, uz mani lielu iespaidu atstāja tas, ka savos pirmsakadēmijas gados Džemma rakstīja ludziņas un zīmēja tādus kā popkultūras tēlus… Tās klades tik tiešām izskatās stilīgas! Es domāju, ka viņas atslēga bija spēja izdarīt to, ko citi nespēja uzdrošināties. Izdarīt daudzkārt vairāk. Stulbi varbūt tā teikt, bet, nu, tiešām spēcīga sieviete!
Kāda ir pilsētvides objektu loma; kālab tie nepieciešami?
Tiem vispār vajag parādīties vairāk. Ja man jautā, kādiem tiem būtu jābūt, tad saku – tādiem kā tas Pola Makartija “anālais stimulators”, kas vispār bija domāta egle. Tā bija egle. Bet cilvēki savā tumsonībā neredz egli, neredz Ziemassvētku prieku, bet gan vienkārši anālo stimulatoru. Viņi grib redzēt tikai seksa rotaļlietas. Un es domāju, ka šādi objekti ir nepieciešami. Vienkārši vajag Ziemassvētku eglītes! Bet tās var arī atgādināt kaut ko citu. Princips ir vienkāršs – cilvēks iepazīstas ar mākslinieka piedāvāto konceptu, un viņam sāk rasties iekšējas pretrunas – nu, bet tā nav Ziemassvētku eglīte! Bet, no otras puses, kāpēc ne? Kas vēl var būt Ziemassvētku eglīte? Ko mums vispār nozīmē – kādu funkciju pilda Ziemassvētku eglīte? Tas palīdz dekonstruēt un līdz galam saprast nozīmes, vairs tās nesaistot ar vienu konkrētu apzīmējumu. Kāpēc cirst eglītes un novietot pilsētā, ja ir arī citas iespējas? Eglītei taču sāp, kad to nocērt! Viens patiešām ir izaicināt tradīciju un atklāt tās dažādos līmeņus, bet otrs ir… Vai tev pašai likās, ka tā ir eglīte, kad ieraudzīji fotogrāfijas?
Es vispār par to uzzināju tikai tāpēc, ka par to rakstīja mediji un kāds to bija nosaucis par eglīti. Tāpēc to, kā es to būtu dēvējusi, vairs neuzzināšu. Vai būtu tur redzējusi eglīti? Nezinu. Bet mēs jau arī nelasām ziņas par pilsēteglēm kaut kur Vācijā, kas ir vienkārši izpušķotas. Mēs lasām par tām, kurām tiek piešķirti jauni apzīmējumi.
Te arī atbilde. Ja gribi mainīt pasaules domu, tad jādod šādi impulsi, priekšā neko nesakot. Tā ir reakcijas spēle. Latvijai vairāk vajadzētu šāda veida projektus, ja mēs vēlamies iekļauties globālās kultūras dialogā un kontekstā, pievienoties viņu sarunai. Mēs nevaram izcelties ar resursiem vai derīgajiem izrakteņiem – mums to nav un to nevar mainīt, bet, lūk, šo te – varam gan! Jo mēs varam runāt, domāt, radīt. Mums vajadzētu vairāk aizrauties ar frīkismu. Mēs esam kā no savas viensētas – neesam daudz skatījušies apkārt, līdz ar to mums ir daudz unikālu ideju! Laiks dalīties, izpausties, iesaistīties vispasaules dialogā ar savu unikālo skaņu. Tas latvietis savā introvertajā dzīvesveidā ir paspējis daudz ko izdomāt. Viņš vienkārši vēl mīž to pateikt citiem.
Un kā tad ar tevi pašu – ne nieka?
Nu, nē, nav jau jēgas! Kāpēc? Es jau neslepkavoju cilvēkus.
