Kad publiskā māksla rezonē ar sabiedrību?
Elīna Lazareva*
Sabiedrībai patīk apskatīt mākslu ne tikai muzejā vai galerijā, bet arī ārpus telpām – gan pilsētvidē, gan dabā. Turklāt, pandēmijas laiks ir ieviesis savas korekcijas un veicinājis sabiedrību meklēt alternatīvus veidus mākslas baudīšanai – jo īpaši, kad muzeji un galerijas bija/ir slēgti. Cits iemesls muzeja neapmeklēšanai var būt arī ieejas biļetes cena, līdz ar to māksla publiskajā telpā ir viens no risinājumiem, kā sabiedrībai nebūt atšķirtai no mākslas, bet mākslai nebūt tālai no sabiedrības.
Publiskajā telpā izstādītā māksla norāda gan uz vēsturiskiem faktiem, gan aktuālajiem procesiem un notikumiem šībrīža valsts un sabiedrības dzīvē, kā arī apspriež citu tematiku.
Izvietojot mākslu publiskajā telpā, tā ir arī situācija, kad vēl plašāk sajust mākslas iespējas un vēl jo vairāk eksperimentēt ar pašu mākslu. Turklāt, iznesot mākslu ārpus muzeja vai galerijas, abām pusēm ir iespēja dziļāk izprast, cik nozīmīga ir mākslas loma ne tikai sabiedrības dzīvē (tās izglītošanā un domapmaiņā, aktualizējot sociālos, politiskos vai sadzīves jautājumus), bet arī, cik svarīga ir mākslas loma sabiedrības pašsajūtas un garīgās veselības veicināšanai.
Piemēram, visiem tik ļoti zināmais un Krosbijas pludmalē (pie Liverpūles) apskatāmais Entonija Gormlija darbs “Cita vieta” (Another Place), kuru nesen apskatīju paralēli Liverpūles biennāles (Liverpool Biennale) vizītei, ļauj gan emocionāli, gan fiziski sajust, cik ļoti mākslinieka radītais dabas un industriālās vides savienojums ietekmē gan garīgās, gan ķermeniskās sajūtas, kā arī kritisko domāšanu. Pastaiga pa 22 jūdzes garo, mierpilno, smilgotām kāpām ieskauto pludmali, no kuras paveras skats uz pilsētas kravas ostas dokiem, Liverpūles centra stiklotajām augstceltnēm un tālu jūrā uzstadītajiem vēja ģeneratoriem savienojumā ar Gormlija veidotajām 100 dzelzs cilvēku figūrām, kuras izkaisītas visas pludmales garumā un novietotas tā, lai visas skulptūras lūkotos jūras virzienā, ļauj koncentrēti uztvert aiziešanas izraisīto bēdu sajūtu, kas saistīta ar emigrēšanas procesiem, kā arī norāda uz jaunas nākotnes cerību šai vietai. Tās ir pārdomas par to, kā pasaule mainās un kas notiek, kad viens aiziet, bet cits nāk vietā. Tas, protams, arī liek analizēt šo “citu”, jautāt, vai šis “cits” ir tā vērts, lai ietu šajā virzienā. Tik daudz informācijas un pārdomu šis publiskajā vidē izvietotais mākslas darbs ienes veldzējošas un fiziski veselīgas pastaigas laikā!
Entonija Gromlija darbs "Another Place" Krosbijas pludmalē. Foto no publicitātes materiāliem
Māksla publiskajā telpā var būt arī par sava veida lakmusa papīru pašas sabiedrības analīzei, tās vērtību un mākslas uztveres kritēriju formulēšanai. Bet pāri visam augstāk minētajam jāpiemetina, ka sabiedrības mijiedarbībā ar publiski pieejamo mākslu ļoti svarīgi ir vārdi: DISKUSIJA, ATVĒRTĪBA un RŪPES.
Māksla publiskajā telpā var būt arī par sava veida lakmusa papīru pašas sabiedrības analīzei, tās vērtību un mākslas uztveres kritēriju formulēšanai.
Uz jau pieminēto Entonija Gormlija darbu “Cita vieta” sabiedrība reaģēja dažādi. Tika lūgts skulptūras aizvākt, jo tas traucētu ūdenssportistiem, kā arī tūristu pūļi bojātu dzīvi vietējiem iedzīvotājiem, arī dabas aizsardzības speciālisti izrādīja bažas par putnu drošību un barošanu tūristu uzplūda rezultātā. Tomēr 2007. gada martā tika parakstīta atļauja par mākslas darba permanentu palikšanu Krosbijas pludmalē. Vienošanās bija diskusijās balstīts kompromiss, kura rezultātā arī mākslinieks piekrita samazināt skulptūru skaitu (16 dzelzs figūras tika evakuētas), kā arī platība, kas tika izmantota 100 figūru izvietošanai, tika samazināta no 232 uz 195 hektāriem. Tas bija gandrīz gadu ilgs process, kura ietvaros tika uzklausītas visas puses, notika aptaujas, izskanēja ekspertu viedokļi un pata mākslinieks aktīvi piedalījās – gan aizstāvot un izskaidrojot savu darbu, gan sadarbojoties ar visām iesaistītajām grupām.
Kuratori un mākslinieki ir ieinteresēti, lai publiski pieejamā māksla kalpotu arī par diskusijas pamatu. Ir svarīgi, lai māksla veicinātu domapmaiņu, atvērtos mūsdienu procesu izvērtēšanai, lai tas būtu veids, kā sabiedrība var līdzdarboties lēmumu pieņemšanā, un lai māksla veicinātu sabiedrības attīstības procesus. Sabiedrība kā nodokļu maksātājs ir tiesīga piedalīties diskusijā gan par naudas izlietojumu, gan dalīties savās sajūtās par pašu mākslas darbu, bet sabiedrībai nevajadzētu aizmirst, ka, izsakot savu viedokli, tam būtu jābūt balstītam zināšanās.
Sabiedrība kā nodokļu maksātājs ir tiesīga piedalīties diskusijā gan par naudas izlietojumu, gan dalīties savās sajūtās par pašu mākslas darbu, bet sabiedrībai nevajadzētu aizmirst, ka, izsakot savu viedokli, tam būtu jābūt balstītam zināšanās.
Interesanti, kā konkrēti projekti var parādīt, cik dažādi var tikt tērēta sabiedrības maksāto nodokļu nauda, kā arī – cik nepieciešami ir šādi citādie un dažādie projekti. Jāuzsver būtu arī fakts, ka kuratora, mākslinieka un sabiedrības sadarbība spilgti raksturo, cik ļoti sabiedrība rūpejas par saviem līdzcilvēkiem, cik ļoti sabiedrībai rūp apkārtējā vide, kā arī – kāda ir sabiedrības komunikācijas un uztveres kultūra. Publika var reaģēt dažādi, un tas var būt arī jauns pamats interesantai un atvērtai sarunai, kurā aktīvi iesaistīties abām pusēm, bet viedoklim ir jābūt pamatotam un faktuālam.
Māksliniekiem ir daudz, ko teikt, viņiem ir daudz perspektīvu ideju, kas runā par sabiedrībā svarīgiem jautājumiem un nozīmīgām tēmām, procesiem, pasaules uztveri. Turklāt jāpiemin, ka mākslinieki var kļūt arī par nozīmīgiem diskusijas dalībniekiem, tieši pateicoties sava mākslas darba izvietošanai publiskajā telpā. Jāuzsver, ka mākslinieka radītais darbs, žanru dažādība, atšķirīgās metodes un līdzekļi, kas izmantoti darba radīšanā, atver mākslas plašumu un izkristalizē publikas redzesloka robežas.
Šogad Tērnera balvai 2021 (Turner Prize 2021) izvirzītie pretendenti ir piecas mākslinieku grupas, kuras darbojas kā sabiedrības kopienas atsevišķos Lielbritānijas un Ziemeļīrijas reģionos vai pilsētās. Tās ir sociāli aktīvas, savu viedokli un attieksmi skaļi paudošas profesionālu mākslinieku apvienības, kuras runā caur publisko vidi – gan iznesot savus mākslas darbus ārpus telpām, gan izsakot savu attieksmi ielu gājienos, gan aktīvi piedaloties sabiedriskos pasākumos. Tā kā biju saņēmusi ielūgumu uz laureātu darbu izstādes atklāšanu, tad uzklausīju klātienē arī pašu organizatoru viedokli par publiski pieejamās mākslas nozīmību Tērnera balvas ietvaros. Tērnera Balvas 2021 kurators Hammads Nasars atklāšanas uzrunu uzsāka ar vārdiem, ka šī gada izstāde ir platforma, lai publiski pieejamās prakses būtu par pamatu plašākas sabiedrības uzrunāšanai, lai diskusijā tiktu iesaistītas atšķirīgākas sabiedrības daļas. Viņš arī minēja, ka Tērnera balvas 2021 izstāde ir kolektīvs aicinājums mums visiem izmēģināt mākslinieciskās iztēles kapacitāti, lai mainītu to, kā domājam un jūtam pasauli. Un tas, iespējams, tālāk mūs pamudināt jau uz aktīvu rīcību.
Svarīgi ir pieminēt arī projekta vadītāju, kurš koordinē procesu, sākot no mākslas darba idejas un skices, līdz pat darba izstādīšanai un atklāšanai publiskajā telpā. Tas ir pietiekoši ilgs laika nogrieznis, kas sākas ar ideju par konkrēto mākslas darbu un beidzas ar tā atvēršanu publikai. Tas ir periods, kad tiek izvērtēts gan laiks, gan telpa, gan mākslas darba koncepts. Tas ir laiks, kad tiek saplānots budžets un sastādīts darba plāns. Tas ir laiks, kad jau notiek atvērta diskusija ar sabiedrību par iecerēto projektu. Tas ir laiks, kad projekta koordinatori uzņemas atbildību komunicēt ar publiku, tā izrādot rūpes.
Bez sabiedrības informēšanas par jauna publiskās telpas mākslas darba ieceri zūd ticība šim mākslas darbam un mākslas veidam kā tādam. Sabiedrība ļoti novērtē atvērtību! Māksla publiskajā telpā nav tikai masu izklaidēšnai, kaut kā reklamēšanai, provokācijai vai populāra viedokļa paušanai. Izmantojot atvērtību un izglītojošas stratēģijas informēšanas procesā, sabiedrība sāk uztvert šo mākslas veidu citādi. Kolektīvajai apziņai ir jāpiedāvā alternatīvas iespējas domāt – sajust plašāk pasauli, kurā mēs visi dzīvojam; un jo atvērtāk, patiesāk un cieņpilnāk saruna norit, jo patīkamāk ir dzīvot šajā pasaulē. Jo vairāk visas puses ir iesaistītas, tiek diskutēts, strādāts pie turpmāk publiski pieejamā mākslas darba, jo lielāka vērtība būs pašam darbam. Jo atvērtāka ir sadarbība, jo pilnvērtīgāks ir projekts, ko saucam par mākslas darba ieiešanu publiskajā telpā.
Kolektīvajai apziņai ir jāpiedāvā alternatīvas iespējas domāt – sajust plašāk pasauli, kurā mēs visi dzīvojam; un jo atvērtāk, patiesāk un cieņpilnāk saruna norit, jo patīkamāk ir dzīvot šajā pasaulē.
Ar interesi un aizrautību tika pieņemti publiskajā telpā izvietotie mākslas darbi Folkestonā. Zvejnieku pilsētiņa Anglijas dienvidaustrumu piekrastē pārsteidza iedzīvotājus ar radošu pieeju pilsētas tūrisma infrastruktūras atjaunošanas veidam, noorganizējot Anglijas lielāko laikmetīgās publiskās mākslas permanento izstādi. Tika uzaicināti tādi mākslinieki kā Treisija Emina, Entonijs Gormlijs, Joko Ono, Kornēlija Pārkere, Kristians Boltanskis, Ļubaina Himida, Ričards Vudss, Kristīne Iglesiasa un daudzi citi. Vairāku aptauju rezultātā pilsētas iedzīvotāji atzina, ka tagad it visur pilsētvidē atrodamos publiskās mākslas darbus viņi uztver kā neatņemamu savas ikdienas sastāvdaļu. Turklāt ir pierādīts, balstoties statistikas datos, ka šis projekts ir ievērojami veicinājis pilsētas ienākumus, uzlabojis iedzīvotāju finansiālo stāvokli, emocionālo pašsajūtu un izglītības līmeni. Cilvēki ir priecīgi par pilsētā ar mākslas palīdzību ienākušo tūristu enerģiju un vitalitāti.
Treisijas Eminas darbs "Baby Things" Folkestonā. Foto no publicitātes materiāliem
Māksliniekam, lai izveidotu darbu publiskajā telpā, ir vajadzīgs laiks. Šo laiku var izmantot arī sarunai ar sabiedrību un diskusijai par pašu mākslas darbu. Tas var būt arī laiks, lai informētu sabiedrību par paredzēto projektu vai ar to saistītajām aktivitātēm gan no mākslinieka, gan projekta koordinatora puses – organizējot sarunu muzejā, galerijā, mākslas telpā vai virtuālā vidē, uzrakstot preses relīzi vai ievietojot informāciju sociālajos medijos. Nevar paļauties tikai uz noteiktām ekspektācijām, jo, iznesot mākslu ārpus telpām, ir jābūt gatavam uz dalītiem viedokļiem un dažādu reakciju, tāpēc iepriekšēja sabiedrības informētība ļauj laikus uzsākt diskusiju, izskaidrot paredzētās aktivitātes un topošā mākslas darba vēstījumu. Tā vairākas sarunas arī sākas! Tas var arī palīdzēt māksliniekam, strādājot pie konkrētā darba idejas, tas var arī iedvesmot mākslinieku, turpinot darba tapšanas procesu. Pētījums un tā izklāsts no mākslinieka puses (izmantojot arī mākslinieka komandas palīdzību), iesaistot sabiedrību, ir spēcīga kontribūcija publiskajā telpā izstādītajam mākslas darbam.
Nevar paļauties tikai uz noteiktām ekspektācijām, jo, iznesot mākslu ārpus telpām, ir jābūt gatavam uz dalītiem viedokļiem un dažādu reakciju, tāpēc iepriekšēja sabiedrības informētība ļauj laikus uzsākt diskusiju, izskaidrot paredzētās aktivitātes un topošā mākslas darba vēstījumu.
Kad Leo Villereals uzsāka darbu pie gaismas instalācijas pāri Temzas upei Londonā (Illuminated River), ļoti ilgu laiku prasīja tas, lai testētu, kā gaismas izskatīsies gala rezultātā. Kā mākslinieks atzīst Londonas galerijas PACE organizētajā tiešsaistes diskusijā, tad ilgstošo testu laikā viņš pats fiziski atradies Temzas krastā, lai eksperimentētu ar gaismām un strādātu pie darba izveides, un cilvēki viņam nākuši klāt un jautājuši viņa darbošanos. Tad viņš esot sapratis, ka šis laiks jāizmanto, lai iepazīstinātu sabiedrību ar mākslas darbu. Diskusijas ietvaros māksinieks vēl piebilst, ka tādā veidā ļoti liela publikas daļa uzzināja par instalāciju, pirms tās pirmais posms bija atklāts, turklāt saruna ar publiku esot palīdzējusi pašam māksliniekam labāk saprast tās uztveri, vērtības un ekspektācijas. Tas bija kā paralēls pētījums jau iecerētajam mākslas darba konceptam un publikas reakcijai.
Leo Villereala darbs "Illuminated River" Londonā. Foto no publicitātes materiāliem
Kad tiek domāts par jauna darba veidošanu, tad, pirmkārt, ir jāsāk ar vietu. Šī ir galvenā izvēle, jo vieta radīs situāciju, kura papildinās mākslas darbu un ienesīs papildu kontekstu darbam. Tā nav vien konkrēta viena objekta izvietošana konkrētā vietā, tas ir arī konteksts, kas ir galvenais pamatojums konkrētajam mākslas darbam un tā konceptam.
Būtu vairāk jāmeklē un jāatvēl telpa publiskajā vidē, kur mākslinieks var būt radošs un eksperimentēt. Noteikta vieta var būt arī kā iespēja minoritātēm aktualizēt savus jautājumus, sajūtas, raisīt diskusiju par savu esību un tiesībām. Vieta var uzsvērt vēsturisko aspektu vai norādīt uz sociāliem jautājumiem un politiskām reālijām. Būtu jārada vairāk telpas mākslai, kas rada jaunas idejas, uzdod jautājumus, izaicina domāt, tā attīstot kritisko domāšanu. Tā nav vieta, lai piepildītu telpu ar jau pieminēto reklāmu un komerciālo informāciju. Tādā veidā kolektīvajai apziņai telpa un māksla ir iespēja izglītoties, esot tieši publiskajā vietā, socializējoties un sajūtot dzīvas enerģijas, sajūtu un zināšanu apmaiņu. Tā ir iespēja veselīgākai dzīvei!
Laiks ir otrs būtiskais aspekts un arī provokācija, kas var izrietēt no īstajā vietā un īstajā laikā publikai pieejama mākslas darba. Šie abi aspekti, savienojoties ar cilvēku uztveri, sniedz darbam jaunu vērtību, novērtējumu un vēstījumu. Svarīgi ir iedziļināties, kā pagātne ietekmē tagadni, jo tas veido mākslas darba kompleksitāti.
Ja runājam par laiku, tad darbs, kam piemīt bezgalības sajūta, sabiedrības uztverē un apziņā vienmēr būs patiesi vērtīgs mākslas darbs. Kā Roberta Indianas darbs LOVE, kurš šobrīd, piemēram, ir redzams pie Phillips izsoļu nama Londonā. Darbs novietots uz pašas ietves malas asa ceļa pagrieziena punktā. Iepretim mākslas darbam atrodas Berklijskvērs, kas ar savu zaļumu kalpo par atelpas vai pusdienu vietu Meifēras rajonā strādājošajiem. Un šis mākslas darbs kļūst par sirdi sildošu papildinājumu uzņemtajam svaigā gaisa malkam.
Roberta Indianas darbs "LOVE" Londonā. Foto no publicitātes materiāliem
Izvēloties vietu un laiku, kā arī ņemot vērā paša darba ideju un konceptu, atkal jau ir jāatceras par sabiedrību un tās reakciju. Ļoti kompleksa situācija var izveidoties, ja ar konkrēto mākslas darbu ir saistīti politiķi, ja darbs ir izteikti politisks. Kā viens no sarežģītākajiem publiskajā telpā apskatāmajiem darbiem ar politisku raksturu jāmin Berlīnes mūris, kura grafiti un murāļi ir saistīti ar ļoti traģiskiem un nozīmīgiem pasaules politiskajiem procesiem. Kontroversālākie un populārākie murāļi vēl joprojām izraisa visdažādākās sabiedrības reakcijas. Turklāt gadu gaitā vairāki no tiem tikuši atjaunoti vai pārgleznoti vandālisma rezultātā. Piemēram, Guntera Šafera darbs Vaterland kopš 1990. gada, kad darbs tika uzgleznots, regulāri bijis vandāļu redzeslokā. Tas ir darbs, kurš vēsta par Kristāla nakti (Kristallnacht), kad gan Vācijā, gan Austrijā nacisti izsita visus ebrejiem piederošo veikalu un uzņēmumu logus. Gleznojums, attēlojot Vācijas un Izraēlas karogus savienotus vienā karogā, bija veltīts šī notikuma piecdesmitās gadadienas piemiņai.
Guntera Šafera darbs "Vaterland" Berlīnē. Foto no publicitātes materiāliem
Turklāt jāpatur prātā arī aspekts, ka mākslas darbs var pacelt, bet var arī nogremdēt uzdoto jautājumu. Tomēr publiskās telpas un pilsētvides māksla savā pamatā nav domāta naidīgumam. Dažādas tehnikas, kas var tikt izmantotas publiskajā telpā izvietotā mākslas darba tapšanā, grauj barjeras, un līdz ar to daudzveidīgāka auditorija spēj uztvert mākslas darba ideju. Bieži īslaicīgas instalācijas kļūst ilgtermiņa projekts un mākslas darbs paliek publiskajā telpā permanenti. Bet šis lēmums vienmēr ir sabiedrības iniciatīva, jo laiks, vieta un mākslinieka radītais darbs ir saslēgušies ar sabiedrības “pieprasījumu”, tās kolektīvo zemapziņu, un tad sabiedrība vēlas mākslu sev apkārt.
Jāpatur prātā arī aspekts, ka mākslas darbs var pacelt, bet var arī nogremdēt uzdoto jautājumu. Tomēr publiskās telpas un pilsētvides māksla savā pamatā nav domāta naidīgumam.
Publiski pieejamā māksla ir gan universāls, gan daudzveidīgs, gan pārsteidzošs, gan mierpilns, gan iedvesmojošs un mīlēts, bet arī sarežģīts mākslas veids. Un kā jau iepriekš minēju, tad diskusijai, kura ir viena no nozīmīgākajām šī mākslas veida un ar to saistīto procesu sastāvdaļām, ir ne tikai svarīga loma mākslas darba aktualitātes šķetināšanā, bet te dzimst arī saruna par pašu mākslu. Tas ir jautājums arī par cilvēka, mākslas un pasaules mijiedarbību. Māksla ir balstīta uz zināšanām, attīstību veicinošām sajūtām un komunikāciju. Bez mākslas (un, protams, kultūras kā tādas) nebūtu civilizācijas!
Vai dažbrīd par to tiek aizmirsts? Vai to saprast vairs nav svarīgi šodienas sabiedrībai? Vai vieglāk ir ātri noreaģēt, piemēram, sociālo mediju telpā, nedomājot par jautājuma būtību, nekā sajust cilvēcīgā, sasniegtā un izveidotā vērtību, bet galvenais – izzināt pirms paust savu viedokli?
***
Turpinot sarunu par mākslu publiskajā telpā, piektdien, 12. novembrī būs iespēja noskatīties video diskusiju "Māksla publiskajā telpā", kurā piedalās mākslas teorētiķis, kurators, Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja direktors Kaspars Vanags, mākslinieki Gļebs Panteļejevs un Ilga Leimane, advokāte, mākslas fonda VV Foundation dibinātāja un mecenāte Vita Liberte un fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja Katrīna Jaunupe. Diskusiju vada mākslas kritiķe Anda Kļaviņa.
***
* Elīna Lazareva, kas ieguvusi Mākslas zinātnes bakalaura (Latvijas Mākslas akadēmija) un Mākslas projektu menedžmenta un mārketinga maģistra (Birmingemas universitāte) grādu, jau desmit gadus dzīvo un strādā Lielbritānijā, specializējoties mākslas menedžmenta, mākslas procesu un tirgus pētniecībā.
***
Izmantotā literatūra:
Doherty C., Out of Time, Out of Place Public Art (Now), ARTBOOK, 2015
Evans F., Public Art and the Fragility of Democracy: An Essay in Political Aesthetics, Columbia University Press, 2018
Knight C. K., Public Art, Blackwell Publishing, 2008
Palmer J.M. and Zebracki M., Public Art Encounters: Art, Space and Identity, Routledge, 2018
