Zem jūras līmeņa
Fotoreportāža: Kristiana Brektes un Modra Svilāna izstāde “Baltic Sia”
Foto: Modris Svilāns
Pēdējos gados materiālu ilgtspējīga izmantošana laikmetīgajā mākslā kļuvusi gan par trendu, gan arī par īpašu apzināšanās stāvokli, caur kuru noteikt mākslinieka redzējumu un interesi par globālās sasilšanas, ekoloģijas un vides attīstības jautājumiem. Nereti vizuālā kultūra šīs tēmas atspoguļo sarežģīti, reizēm dogmatiski, visbiežāk estētiski un skaisti. Savukārt Kristiana Brektes un Modra Svilāna izstādē Baltic Sia, kas līdz 1. augustam aplūkojama galerijā “Romas dārzs” Liepājā, ilgtspējība un piekrastes piesārņojums skatīts savdabīgā un ironiskā sociālā reālisma manierē.
Mākslinieku tandēms Kristians Brekte un Modris Svilāns jau vairākus gadus aktīvi strādā pie pašus personīgi interesējošas estētiskas pētniecības, skarot arī plašākai sabiedrībai nozīmīgas tēmas. Izstādē Baltic Sia abi mākslinieki pievēršas klimata izmaiņu problemātikai un Baltijas jūras piesārņojuma nepatīkamo seku atspoguļošanai. Par iedvesmu izstādei kļuva ceļojums uz Vjetnamas dienvidu daļu 2019. gada sākumā, kur pieredzētā atkritumu uzkrītošā klātbūtne pilsētvidē un nomaļos lauku nostūros, kā arī plašākas sabiedrības vienaldzība šajā jautājumā, lika pārdomāt tik aktuālās klimata izmaiņu norises un tām pievērsties izstādē Liepājā. Īpaša uzmanība veltīta situācijai Liepājas piekrastē, jo teju visi izstādē eksponētie darbi radīti no tur izskalotiem un atrastiem priekšmetiem.
Izstādes pamatā ir ideja par estētikas robežām un lietu nozīmju pārnesumiem, atkarībā no konteksta. Piekrastē atrasts priekšmets sākotnēji bijis piederīgs kādai citai videi un, attiecīgi, pildījis citu funkciju, kurai ar mākslu, visticamāk, nav bijis nekāda sakara. Izskalotās kurpes reiz bijušas valkājamas, bet alus bundžas izdzeramas. Nonākot mākslinieku redzeslokā, šie priekšmeti kļūst par artefaktiem, unikāliem jūras kolekcijas priekšmetiem, kuri var pastāstīt gan par savu iepriekšējo īpašnieku dzīvi, gan arī vērst uzmanību piesārņojumam un nepieciešamībai ar to cīnīties.
Izstādes nosaukums – Baltic Sia – ir ironisks komentārs par patērniecisko realitāti un aktīvās uzņēmējdarbības saistību ar preču ražošanu, līdz ar to arī piesārņojuma veicināšanu. Vienlaikus Baltic Sia ir fonētiska un šifrēta spēle ar angļu valodas vārda sea (jūra) un saīsinājuma sia (sabiedrība ar ierobežotu atbildību) attiecībām. Būvējot izstādes saturu un konceptuāli risinot aktuālo vides piesārņojuma tēmu, mākslinieki uzlūko šo nosaukumu gluži kā hipotēzi, kurai projekta ietvaros attiecīgi lemts apstiprināt sevi vai arī nepiepildīties.
Izstādē Baltic Sia skatāmi vairāki mākslas darbi, kas radīti asamblāžas un redīmeida tehnikā, kā arī kinētiski objekti ar kustību sensoriem un neona gaismā izlocīts saulriets. Viens no eksponātiem ar kustības sensoru visu izstādes norises laiku (no jūnija līdz augustam), cauri telpā izvietotajām Liepājas pludmales smiltīm velk Baltijas jūras “artefaktu” kaudzi, ar ātrumu 1 milimetrs minūtē. Darbs simboliski reflektē par atšķirībām starp individuālo un kolektīvo laika izjūtu. Paša darba kustība ir tieši tik lēna, ka to iespējams vispār nevar pamanīt. Un tomēr artefaktu čupa turpina savu ceļu cauri smiltīm, aizvien tiešāk iezogoties cilvēka ikdienā.
Vēl kādā darbā ar celtniecības fēnu tiek kausēts piekrastē atrasts parafīna gabals – šādi Brekte un Svilāns maigi ironizē par saulrietu un tendenci šo procesu vērot. Vienlaikus fēna un parafīna objekts atsaucas uz Liepājas piekrastē bieži sastopamo fosforu (kuru māksliniekiem neizdevās atrast), kas attiecīgā temperatūrā bīstami uzkarst un var aizdegties.
Centrālais izstādes darbs ir instalācija Baltic Sia, kas sastāv no četriem kinētiskiem objektiem, kas savienoti ar Vlada Kreimera (Vlad Kreimer) dizainēto Somasynths LYRA analogo sintezatoru. Pie katra no objektiem ir piestiprinātas svara bumbas, kuru saskarē ar jūras artefaktiem tiek nospēlēta konkrēta sintezatora nots. Visu skaņu kopums telpā rezonē LYRA specifisko “vaļu melodiju”. LYRA ir organiskais sintezators, kas radīts ar mērķi “pieslēgties” vaļu zemapziņai. 10. gadsimta 60. gados Kuriļu salās tika izveidota Padomju Savienības slepenā laboratorija, kur tika apzināti un izmeklēti lielo jūras dzīvnieku paradumi. Šajā laboratorijā 1965. gada augustā tika radīts speciāls zemūdens signāls, ar kura starpniecību tika nodrošināta cilvēku un vaļu komunikācija. Leģenda vēsta, ka, pateicoties šim signālam, starp laboratorijā strādājošajiem zinātniekiem un vaļiem izveidojusies savdabīga draudzība. Divus gadus vēlāk šī institūcija tika slēgta, tādēļ nav saglabājušās nekādas liecības vai ieraksti, kas dokumentē cilvēku un vaļu komunikāciju. Balstoties laboratorijas izstrādātajās shēmās, Somasynths inženieri radīja LYRA sintezatoru, tādējādi atjaunojot šo īpatnējo virszemes un zemūdens iedzīvotāju draudzību. Sintezatora vibrācijas rezonē ar organiskajiem zemūdens sensoriem, tādējādi tīklojoties ne vien dziļākajos – vaļu apdzīvotajos – ūdeņos, bet arī, piemēram, dzeramajā ūdenī. Īpašos, vaļu nodotos ziņojumus, ir iespējams uztvert dziļā miega laikā, tādēļ izstādes autori, pēc darba aplūkošanas un klausīšanās, aicina ikvienu skatītāju pievērst uzmanību savu sapņu saturam.
Vairāki darbi tapuši sadarbībā ar Liepājas mūzikas, dizaina un mākslas skolēniem.
Izstādes kuratore: Auguste Petre
