Metode: «domāt ar krāsu»
Intervija ar mākslinieci Amandu Ziemeli
Amanda Ziemele ir viena no neordinārākajām jaunajām māksliniecēm Latvijas aktuālās mākslas ainā, kura izvirzīta arī “Purvīša balvai 2021”. Gleznotāja, kas neaprobežojas ar ierasto divdeminsionālo taisnstūra/kvadrāta plakni, bet tiecas paplašināt savu izteiksmes telpu ārpus konvencionālā glezniecības rāmja. Izkārtojot savus darbus savdabīgā puzlī, kura veselumā būtisks katrs “tīrās” krāsas gabaliņš, to savstarpējais ritms un arī attālums citam no cita. Viņas gleznas var atrast pie griestiem un tikpat labi tās var būt apskatāmas, vien pieliecoties pavisam tuvu grīdas līstei. Amanda Ziemele atzinusi, ka viņu patiesi interesē glezniecības formālo paņēmienu kopums, krāsas vieliskums un ķepīgums un pigmentu putekļi, kurus viņa “sajaucot kopā ar savām domām”. Vienlaikus uzsverot, ka viņas māksla nav atrauta no dzīves un tā ir viņas komentārs par notikumiem un pasauli. “Pati esmu sev jautājusi, kas ir tas dzinulis, kas liek iet un katru dienu kaut ko risināt. Būtu tik vienkārši, ja mēs zinātu, kas tas ir. Laikam tā ir vēlme iesaistīties, komentēt, bet svarīgākais ir tieši nepieciešamība saskarties ar grūtībām, piņķerēties tālāk, piedāvāt savu skatījumu.”
Tavām izstādēm vienmēr ir paradoksāli un intriģējoši nosaukumi – “Zivs ar kājām”, “Prāts ir kā sūklis”, “Krokodila dilemma”. “Purvīša balvai 2021” izvirzīta Kim? Laikmetīgās mākslas centrā notikusī “Kvantu matu implanti”. Cik lielā mērā tev ir būtisks naratīvs, nosaukuma saturiskais vēstījums?
Līdz šim nav bijis tā, ka pirmais būtu izstādes nosaukums, kā izejas punkts, kura ietvaros es veidotu darbus. Tā drīzāk būtu uztverama kā atslēgas figūra. Nosaukums kaut kādā mērā drīzāk uzrāda to, par ko es interesējos procesa gaitā, un to, kā šīs interešu attiecības ietekmē manu domu gaitu vai darbības virzienus. Piepeši iespējams uzdurties kādam procesam, kas tālāk ietekmē turpmākās izvēles. Drīzāk mēģinu meklēt procesa formu, to materializēt. “Kvantu matu implantu” sākums lielā mērā ir balstīts materiālā. Jaucot pigmentus, krāsas, veidojot sev nepieciešamo konsistenci, sāku domāt par to, kādi ir noteikumi kvantu pasaulē un par mazāko daļiņu, ar kuru ‘aci pret aci’ satiekos ikdienā un to, kāda ir tās nozīme kaut kādā lielākā procesā; es sāku domāt par informācijas zūdamību, par to, kā daļiņu pāri un antipāri savstarpēji sazinās un ietekmē to, kā mēs varam viens otram nodot informāciju; kā mēs varam tai piekļūt. Un vienlaikus tas ir arī jautājums par to, cik lielā mērā skatītājam ir pieeja informācijai, kuru esmu ielikusi darbos un kuru paslēpusi. Skatītājs nereti izrāda vēlmi uzzināt, kādā veidā mākslinieks ir nonācis pie rezultāta, bet vienlaikus jāapzinās, ka visam nebūs iespējams piekļūt, taču izsekot domu gaitai gan ir iespējams. Es drīzāk dodu kaut kādus pavedienus vai iespēju atrast vai nomaldīties. Man svarīgs ir spēles motīvs.
Kvantu mati ir uztverami kā tādi procesuāli objekti - tieši procesualitātei ir nozīme. “Kvantu matu implanti” nav izstāde par zinātni, tā ietver jautājumu kopumu, kas skar daudzslāņaināku jautājumu loku. Tajā atrodamas gan formālas īpašības, gan attiecības, gan paradokss un joks par dažādām situācijām.
Amanda Ziemele. Izstāde "Kvantu matu implanti" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 2019. Foto: Ansis Starks
Process ir viens no taviem instrumentiem?
Lai arī brīžiem šķiet, ka vārda “process” lietojums mākslas kontekstā ir kļuvis par kaut ko tādu, ko kļūst grūti pieminēt tā biežā izmantojuma dēļ, tas man ir ļoti būtisks. Tas iezīmē kustībā esošu darbību kopumu. Runājot par dažādajām pieejām, es katru reizi no jauna varu izvēlēties tā sākumpunktu, tas var būt konceptuāls, intuitīvs vai mainīgs. Izvēli ietekmē nolūks. Tās ir idejas, kuras es varu savstarpēji sajaukt vai pārveidot.
Kas tevi saista glezniecībā? Kāpēc tev tā šķiet iederīga un aktuāla arī mūsdienu pasaulē? Ir arī uzskats, ka tā ir elpu zaudējis medijs; vēl citi to klaji asociē ar mākslas komerciālo pusi. Vienlaikus šobrīd atkal aktuāls ir kļuvis glezniecības fiziskums, mākslinieka nepastarpināts kontakts ar mākslas darbu.
Lai atbildētu, atsaukšos uz bērnības pieredzi, kad izvēlējos attēlot to, par ko domāju, izmantojot zīmuļus un guaša krāsas. Šķiet, jau tolaik iezīmējās veids, kādā strādāju ar krāsu kā ar līdzekli. Svarīgākais laikam ir tas, ka jau kopš kāda piecu gadu vecuma nepārtraukti mēģinu kaut ko radīt materiālā. Pavisam nesen atcerējos, ka tolaik mājās mēdzu taisīt tādas nelielas izstādes - veidoju skapī inscenētas situācijas no savāktiem materiāliem (objektiem, redīmeidiem, zīmējumiem un pierakstiem) par dažādām mani interesējošām tēmām. Es tās netaisīju tikai sev, aicināju ģimeni noteiktā laikā kopā apskatīt ekspozīciju. Tās bija vienas dienas izstādes, kas nav dokumentētas.
Vēlāk es apzināti iestājos Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, jo gribēju, lai manā ikdienā nepakārtotā veidā būtu iespējams darboties dažādos mākslas laukos. Jautājumā par glezniecību tolaik arī saskāros ar dažādiem uzskatiem, pieņēmumiem, kā arī iepazinos ar atšķirīgiem skatupunktiem, kas ir ietekmējuši mana turpmākā attieksmju kopuma veidošanos. Man šķiet, ka glezniecībai piemīt zināma ambivalence. Tā nereti tikusi kritizēta, kā arī bijusi paškritiska, norādot uz tās “trūkumiem”, taču, ja raugāmies uz to, piemēram, 20. gadsimta gaitā, tad glezniecība līdzīgi citām nozarēm, ir sevi vairākkārt komentējusi, papildinājusi un paplašinājusi. Ja domāju, kāpēc man glezniecība šķiet joprojām būtiska, iemesli ir vairāki, viens no tiem ir tiešā saskare ar materiālu; tas, ka strādāju ar to ķepīgo krāsu, kas iesaistīta nozīmju veidošanā un to sajaukšanā.
Vieliskums?
Jā, tieši tā, drīzāk materialitāte, iespēja formulēt idejas materiālā, kur tās sastopas ar definēšanas grūtībām, nemeklējot tiešu tulkojumu vai ekvivalentu valodas lietojumā. Šis ir būtisks glezniecības aspekts, turklāt tā izmanto ne tikai krāsu.
Esi atzinusi, ka tevi interesē forma un formālie paņēmieni. Laikmetīgās mākslas kontekstā forma bieži vien ir sekundāra.
Jā, esmu par to domājusi - pastāv uzskats, ka laikmetīgajā mākslā būtiskāka nozīme ir idejai. Taču vienlaikus mākslas darbam piemīt forma. To attiecības ir mainīgas, tās var attīstīties dažādos virzienos. Strādājot ar savām darbu iecerēm, es domāju un meklēju ideju un attieksmju formu. Bet man ir nepieciešams arī cits materiāls kā teksts. Ja es varētu darba ideju noformulēt tikai vārdiski, tad nebūtu iemesla to gleznot.
Amanda Ziemele. Izstāde "Kvantu matu implanti" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 2019. Foto: Ansis Starks
Tava glezniecība bieži mēdz iziet ārpus tik ierastā kvadrāta vai taisnstūra plaknes, parādoties visdažādākajos veidolos, ieņemot neierastas formas.
Tas ir svarīgi, man šķiet ļoti būtiski brīžiem atbrīvoties no plaknes tās tradicionālajā izpratnē, un glezniecības vēstures kontekstā tas nav nekas neparasts. Ja es, piemēram, censtos ideju par uzaci pārnest attēlā, tas būtu kaut kas pavisam cits, nekā tad, kad uzacs gleznota uz uzacs formas plaknes (atsauce uz darbu “Pacelta uzacs” - red.). Tas ir viens aspekts, taču tikpat svarīgi ir arī, ka es varu pieņemt, ka dotā telpas siena ir mana plakne. Arī plakņu savstarpējā sasaiste ir zīmīga. Ir vairāki līmeņi, kas man ir svarīgi - attēls, tā forma un vēl arī telpa, kuras ietvaros darbojas forma. Un vēl arī formu savstarpējās attiecības, jo, izņemot kaut ko no kopuma, veidotos pavisam citas attiecības. Svarīgs ir arī attālums starp darbiem un cik tuvu skatītājs tiem var piekļūt. Es parasti eksponēju savus darbus diezgan zemu, un tādējādi mainās ierastais acu augstums, tas ietekmē uztveri. Es meklēju atbilstošu skatu punktu. Izteiksmes līdzekļi savstarpēji ir savienoti, tāpat kā darbi.
Amanda Ziemele. Izstāde "Kvantu matu implanti" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 2019. Foto: Ansis Starks
Dažreiz izstāžu telpās jaunatklājumus piedzīvoju arī es pati. Kā tas bija ar darbu “Vienskaitlis daudzskaitlī”, kas “Kvantu matu implantu” izstādes ietvaros bija novietots augstu - tādējādi kļūstot par griestiem. Pati pirms tam to no šāda skatpunkta nebiju redzējusi, jo gleznoju novietotu uz grīdas.
Tas, ka manu darbu formas nav industriāli izgatavotas, ir apzināta izvēle. Zāģējot konkrētu formu, pieļauju arī manuālo kļūdu, kopā ar to izzāģējot apzinātu neprecizitāti, varbūt pat neveiklību. Man šķiet, ka arī gleznām piemīt kāda nobīde, pat to četri stūri nav perfektā leņķī.
Amanda Ziemele. Izstāde "Kvantu matu implanti" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 2019. Foto: Ansis Starks
Var teikt, ka tava glezniecība izplešas telpā, veidojot savveida puzli, kur katrai vienībai ir nozīme kopīgā stāsta radīšanā. Tā ir kā savveida spēle.
Es nesen sāku lasīt Žorža Pereka grāmatu “Dzīves lietošanas pamācība”, kur jau ievada pirmajās lapaspusēs rakstīts par puzles principiem: tā vispirms ir kopums - vienots laukums - un tikai pēc tam mazie gabaliņi - fragmenti. Tālāk arī pieminēts, ko standartizēta pieeja pužļu kauliņu dalījumā var nodarīt attēlam, par to sasmējos. Un es sāku domāt, vai manu izstāžu kontekstā varētu teikt, ka atsevišķos darbus varētu skatīt kā puzles gabaliņus. Tādā gadījumā dažkārt varētu būt apvienotas dažādas puzles. Un varbūt tās saliktas neprecīzi un šai mēģinājumā, ieliekot nepareizo gabaliņu, arī būtu kaut kas jāpiezāģē. Bet, savā darbībā lietojot jēdzienu “spēle”, man šķiet šis apzīmējums man dod iespēju justies brīvi. Tas ļauj runāt par glezniecības vēsturi, domāt par glezniecības jautājumiem, problemātiku un to visu iejaukt ķepīgā masā. Man māksla ir lauks, kur par to reflektēt.
Kas ir tie glezniecības jautājumi, problemātika, kas tevi nodarbina?
Mani interesē jautājumi, kas saistīti ar mainīgajām glezniecības attiecībām, domājot par paplašinājumiem, kas iestiepjas dažādos kontekstos. Izmantojot dažādas metodes un stratēģijas, domāju par glezniecības attiecībām ar telpu, telpas attiecībām ar attēlu, objektu un to saistību ar uztveres un pieredzes mehānismiem.
Vai Tu savā mākslā komentē dzīvi?
Jā, noteikti. Grūti ir nepiedalīties procesos, kas ir savstarpēji savienoti, ir būtiski un atrodas mums līdzās. Mans mērķis pavisam noteikti ir sarunas turpināšana, iesaistoties tajā ar savu skatījumu, pozīciju. Esmu sev jautājusi, kas ir tas dzinulis, kas liek iet un katru dienu kaut ko risināt darbnīcā. Būtu tik vienkārši, ja mēs zinātu, kas tas ir. Laikam tā ir vēlme iesaistīties, komentēt, bet svarīgākais ir tieši nepieciešamība saskarties ar grūtībām, piņķerēties tālāk, piedāvāt savu skatījumu.
Man ir raksturīgi domāt ļoti ilgi, un tad ir kaut kāds mirklis, kad es varu noformulēt precīzi. Veidoju tādas lielas vizuālo piezīmju kaudzes. Es nevis meklēju rezultātu, bet cenšos piefiksēt savus formulējumus. Nereti izmantoju metodi “domāt ar krāsu”, atstājot diezgan lielu iespēju nobīdei; tam, kas var ienākt prātā un pārveidoties. Taču šāds pavērsiens notiek vien tad, ja tam radīta iespēja.
Runājot par mākslu, tu atsaucies uz modernismu, glezniecības vēsturi. Cik lielā mērā tevi ietekmējusi tradīcija un kā tā nosaka tavus lēmumus?
Tradīciju skatu kā materiālu. Savulaik modernismam bija raksturīgi noliegt iepriekšējo paaudžu idejas. Tas man nešķiet saistoši. Man liekas, ir būtiski ņemt vērā iepriekšējo, lai kaut ko varētu virzīt uz priekšu, ne obligāti progresa virzienā. Skaidrs, ka mana pieredze un lokālās vides specifika veidojusi manu attieksmi, domājot arī par abstraktā iztrūkumu tajā. Kad astoņu gadu vecumā pirmo reizi nonācu Itālijā, biju arī Pompejos. Tas atstāja lielu iespaidu uz to, kā es domāju par glezniecību. Tas kā piemērs uzrāda jautājumu kopumu, kas saistīts ar vairākiem glezniecības aspektiem, glezniecības, kas bijusi iekapsulēta zem zemes un tad izrakta ārā. Tā ir pilsēta, kur tālaika laikmetīgā māksla sadzīvoja dažādos veidos - sākot no ikdienišķajām izkārtnēm (grafiskā dizaina mūsdienās) līdz reprezentatīvajām sabiedriskajām un publiskajām telpām. Pompeju kontekstā uznirst jautājums par laika zoba klātbūtni, par mākslas zūdamību. Pirms diviem gadiem nolēmu tur atgriezties, šobrīd tas vairāk atgādina fragmentu kopumu. Vairāku iemeslu dēļ to nav izdevies iekonservēt.
Amanda Ziemele un Elīna Vītola pie kopdarba “Monumentālā kafejnīca” festivāla MABOCA ietvaros. 2019
Mākslas zūdamība bija arī tava un Elīnas Vītolas radītā darba “Monumentālā kafejnīca” fokusā (2019. gada festivāla MABOCA jeb “Madona Bunch of Cool Art” ietvaros). Tur tā tika atainota vistiešākajā veidā - izmantojot apēdamus mākslas darbus.
Jā, tas skatāms kā komentārs par mākslas darba zūdamību un iztēles klātesamību, kas aizveda pie zudušajām monumentālajām kafejnīcām - pie interjeriem, kas tika pazudināti, neraugoties uz to nozīmību. Tās bija izcilas laikmeta liecības un arī mākslinieku sadarbības izpausmes, kur lietišķā māksla mijiedarbojās, piemēram, ar glezniecību. No tā visa nereti saglabājušās vien melnbaltas fotogrāfijas. Dažkārt pieejamajos avotos pat nav norādīta atrašanās vieta, acīmredzot, tolaik šķita pašsaprotami, kur meklējama konkrētā kafejnīca. Vienlaikus tas ir jautājums par to, kur mākslas darbus iespējams sastapt, kur tie atrodas? Domājot par savu radošo darbību, nejūtu nepieciešamību atrasties tikai baltajā kubā. Man šķiet interesanti domāt par citām telpām un kontekstiem, ko tie paver.
Amanda Ziemele, Elīna Vītola. “Monumentālā kafejnīca” festivāla MABOCA ietvaros. 2019
Amanda Ziemele, Elīna Vītola. “Monumentālā kafejnīca” festivāla MABOCA ietvaros. 2019
Tu gribētu, lai tavi darbi ir daļa no dzīves, nevis izstāžu zāles eksponāti?
Dažkārt, jā. Domājot par to, ka darbiem, kuri radīti kādas telpas kontekstā, telpu mainot, daļa no tās pazudīs, kļūstot par fragmentu, tam klāt iegūstot kādu citu mainīgo.
Vēlme izņemt mākslu no ziloņkaula torņa?
Skaidrs, ka ar mākslu iespējams sastapties ne tikai muzejos. Kad pagājušā gada pavasarī realizējām Sola Levita sienas gleznojumu galerijā 427, tā saskārās ar finansiālām grūtībām, kas apdraudēja galerijas turpmāku pastāvēšanu. Un tad mēs domājām un smējāmies – Rīgā būs iespējams noīrēt telpu, kur atradīsies Sola Levita sienas gleznojums. Viņa kontekstā spēja piemēroties dažādām telpām un tās ietekmēt ir svarīga.
Amanda Ziemele un Elīna Vītola, iekārtojot izstādi "Sola Levita WD#179" galerijā 427. 2020
Kā jūs ar Elīnu Vītolu nonācāt pie idejas par Sola Levita sienas gleznojumu?
Tieši runājot par glezniecību. Domājām par to, kā par notikumu, ne tikai māksliniecisku žestu. Sola Levita darbības lauks ir ļoti plašs, taču šīs darbu sērijas kontekstā viņš atsaucās uz to, kā māksla var piemēroties dažādām telpām, tās ietekmēt - arī tādām, kas nav institūcijas. Tieši interesējoties par viņa konkrēto darbu WD#719, atklājām, ka tobrīd MASS MoCA ir skatāma viņa darbu izstāde Sol LeWitt: A Wall Drawing Retrospective, kur apskatāmi kādi 100 gleznojumi, vairums no tiem “pārnesti” uz vairogiem. Tas, būtībā, ir nelielā pretrunā ar Sola Levita nolūku. Piedaloties šī darba tapšanā, mēs it kā uzaicinām Solu Levitu uz Rīgu kopīgai sadarbībai. Tā bija lieliska pieredze, ka vari izpildīt viņa dotās norādes, sekojot instrukcijai, kur vienlaikus ir atstāta vieta nelielai interpretācijai - kā jau pats mākslinieks norādījis, izpildītājs ir būtisks elements darba īstenošanas procesā, kas ievieš nelielas korekcijas. Tā bija arī iespēja pietuvoties Levita domāšanas procesam, - izsekot viņa domu gaitai, skatot to attiecībās ar manu un Elīnas skatpunktu. Darbs tapa laikā, kad pakāpeniski tika izsludināts pirmais ārkārtas stāvoklis, bet mēs ar Elīnu varējām turpināt vilkt līnijas. Mēs būtu gribējušas turpināt vēl ilgāk, ja būtu tāda iespēja, jo starp divām līnijām vienmēr iespējams ievilkt vēl nākamo.
Tu mēdz citēt, ieslēpt atsauces?
Kaut kādā veidā tas noteikti ir nojaušams. Es mēģinu salikt šīs dažādās savas attieksmes un atsauces kopā – dažkārt veidā, kādā tās (iespējams) iepriekš nav spējušas atrasties līdzās. Tā drīzāk ir kā sarunas turpinājums ar šajā jautājumā iesaistītajiem dažādos laikos un novietojumos, ņemot vērā viņu un mana skatījuma atšķirīgos izejas punktus.
Amandas Ziemeles un Elīnas Vītolas izstāde "Sola Levita WD#179" galerijā 427. 2020
Kā jau pieminēji, tu visai cieši mēdz strādāt kopā ar Elīnu Vītolu. Kāpēc tev nepieciešama sinerģija ar vēl kādu citu?
Man šķiet, ka māksliniekiem, strādājot vienatnē un domājot par jautājumiem, kas viņus interesē, ir ļoti svarīgi sarunāties ar vēl kādu. Un mūsu tandēms sniedz iespēju aktualizēt jautājumus, par kuriem iespējams runāt vairāk mūsu sadarbības ietvaros, ne tik daudz katras individuālajā praksē. Sadarbība ir iespēja paplašināt mūsu darbības lauku, to savienojot. Visa sākums bija iepriekš pieminētā “Monumentālā kafejnīca”, kuru veidot mūs uzaicināja Margrieta Griestiņa pirmās MABOCAS ietvaros, ieņemot patērētāju biedrības zāli. Bet svarīgākais, ka mūsu kopprojekti mainās - tiek meklēti jauni divvirzienu ceļi un parkošanās laukumi.
Amandas Ziemeles un Elīnas Vītolas izstāde "Sola Levita WD#179" galerijā 427. 2020
Sola Levita gleznojuma gadījumā jūs abas radījāt vienu darbu. Tas bija kas vairāk par sadarbības projektu.
Jā, šajā sadarbības formātā tieši uzrādījās jautājums par autorības ideju klātesamību - ka neviens nevarēs precīzi pateikt, kurš zīmuļa vilciens pieder kuram. Un tas arī nav svarīgi.
