Noslēgusies 60. Starptautiskā Venēcijas mākslas biennāle
Ir noslēgusies 60. Starptautiskā Venēcijas mākslas biennāle ar nosaukumu “Foreigners Everywhere” (izstādes kurators: Adriano Pedrosa), kas šogad norisinājās no 18. aprīļa līdz 24. novembrim. Tās ietvaros kopumā bija izstādīti 331 mākslinieka darbi.
Venēcijas mākslas biennāles organizatori informē, ka šogad valstu paviljonu ekspozīcijas un kuratora izstādi Dārzos (Giardini) un Arsenālā (Arsenale) apmeklējuši vairāk nekā 700 000 apmeklētāju (vidēji 3300 apmeklētāji ik dienu), savukārt pirmsatklāšanas dienās biennāle pulcējusi 27 966 cilvēki. Vairāk nekā puse apmeklētāju – 59 procenti bijuši ātrvalstnieki, savukārt 41 procents – itāļi.
Latviju Venēcijas biennālē pārstāvēja mākslinieces Amanda Ziemele ar ekspozīciju “O day and night, but this is wondrous strange…and therefore as a stranger give it welcome*”. To organizēja Latvijas Republikas Kultūras ministrija sadarbībā ar kultūras projektu aģentūru “Indie”. Paviljona kurators – Adams Budaks.
Amanda Ziemele, biennālei noslēdzoties, saka: “Šis ir bijis iespaidiem bagāts piedzīvojums, kura laikā bija jāsastopas ar daudziem nezināmajiem un organiski jāļaujas izaicinājumiem. Domāju, ka tieši tas padara šo pieredzi tik vērtīgu – ne tikai galamērķis, bet drīzāk process, ko pieredzam. Ne tikai es kā māksliniece, bet mūsu komanda kā kopums, kura pamats ir sadarbība, saruna un savstarpējs atbalsts.”
Amandas Ziemeles veidotā ekspozīciju guvusi ievērojamu starptautisko publicitāti. Par to bijis lasāms tādos prestižos starptautiskos mākslas un kultūras izdevumos kā ArtReview, Frieze, Mousse, Spike, e-flux, My Art Guide Venice 2024, Flash Art, kunstforum.de, EchoGoneWrong, Beaux Arts, Le Journal Des Arts, The Steiz, Artribune, Artdaily.com, Artlyst, Artrabbit.com, Hyperallergic.com un Louisiana Channel.
“Michela Ceruti: Kad tu nolem radīt jaunu darbu, vai tev parasti padomā jau ir konkrēta forma vai tā attīstās darba procesa laikā?
Amanda Ziemele: Nedaudz no abiem. Katram manam darbam piemīt sava neatkārtojamā sākotne – un tā nav frāze (smejas). Kad es strādāju ar iepriekšnoteiktu telpu – kā paviljonu Arsenālā Venēcijā vai Kupola zālē Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā – esmu nepārtrauktā saķerē ar tāi raksturīgo dabu. Vienlaikus atklājot dažādas formas, kas rodas domājot par mēroga un izmēru attiecībām. Izstāde Venēcijas Biennālē ir uzskatāms piemērs tam, kā pamatīga gatavošanās procesa laikā formas un struktūras spēja savienoties viena ar otru pietiekami spontāni. Es sāku ar papīra modeļiem, vēl neapjaušot, kurp tas varētu mani aizvest. Bet tad, procesa laikā, kādā brīdī ienāca prātā doma, “Vai es tiešām spētu attīstīt tālāk šo nekonvencionālo formu, lai tā būtu pietiekami stabila, ka spētu pastāvēt par sevi, kad tās pamatuzbūve teju pretojas gravitācijas likumiem?” / sarunā ar žurnāla Flash Art” vadošo redaktoru Michela Ceruti saka Amanda Ziemele.
“Šķiet, ka māksliniecei patīk telpa, kurā uz valodu vairs nevar paļauties. Viņas gleznām, kas vienlaikus ir arī objekti, īsti nav atbilstoša nosaukuma. Tās ir drosmīgas savā klātbūtnē un skaļas krāsu ziņā. Tomēr to formās parādās zināma individualitāte, un dažkārt šo būtņu kustībā samanāmi sava veida trausluma elementiem. Viena no tām šķiet nogurusi, un tās daļa vēlas sagāzties; cita veido atvērumu un izskatās visnotaļ aicinoša; trešā veic apļa žestu, it kā turot pati sevi. Darbi šķiet kā aktieri telpā, tomēr tos varētu uzskatīt arī par rekvizītiem, padarot apmeklētāju par īsto aktieri.” / raksta Juriāns Benšops Arterritory.com
“Ja kāds varētu iemiesot latvieša personības raksturīgās iezīmes, tad tā ir Amandas Ziemeles instalācija. Steidzīgs apmeklētājs to varētu viegli nepamanīt, jo mākslas darbi ir apzināti introverti, smalki paslēpušies no garāmgājēju nejaušiem skatieniem. Lai pilnībā iepazītu ekspozīciju, ar to ir jāsadarbojas: jāapstaigā, jāieskatās iekšā un jāļauj tai atklāties. Ziemele izmanto krāsu inversiju, parādot ārpusi kā iekšpusi. Viņa apšauba priekšstatu, ka mākslas darbam ir “nepareizā” puse, tā vietā ierosinot, ka gan telpas, gan mākslas darba interjers un eksterjers ir vienlīdz svarīgi. Amandas Ziemeles “radījumi” ir kautrīgi tikai no pirmā acu uzmetiena un atklāj savas “īstās krāsas”, kad cilvēks iegūst “visaptverošu skatu”.
Lielizmēra gleznas demonstrē unikālas arhitektūras kvalitātes. (..) Pati vide transformējas mākslas darbā, veidojot jaunu, sadarbības ainavu, kurā katrs gleznas elements piedalās dinamiskā mijiedarbībā. Pat ja gleznu aizmugures imitē Arsenāla logu stiklus, tās nav piesaistītas vietai vai pat pozai. Šie darbi bez piepūles pielāgosies dažādām vidēm, salokoties dažādās formās un veidojot jaunas ainavas.” / raksta Žanete Liekīte EchoGoneWrong.com.
“Amandas Ziemeles spilgtais darbs šķita apsveicams krāsu un formu pētījums, kas īstenots par vadmotīvu izvēloties zināmo Šekspīra citātu no “Hamleta”. Ir sajūta, ka formas levitē, tiecas lidot. Tikai tās, šķiet, apgrūtina neredzams spēks. Ziemeles formālā meditācija pasaules vētru viducī ir krāšņa. (..) Un Ziemele zina, kā radīt audekla formas, kas spēlējas ar mūsu izpratni par to, kas ir glezna un kā mums uz to jāskatās.” / rezumē hyperallergic.com
“Ziemeles gleznas ir jautri, miesiski žesti, kas peld telpā. Ir skaidri redzami to skeleta svienojumi; tās ne tikai nepakļaujas jebkādai zināmai ģeometrijai, bet nepiekāpīgi norāda uz iesīkstējušiem priekšstatiem, kas glezniecību uzskata par plakanu izteiksmes līdzekli. (..) Ziemeles mākslas darbi ir tādi, kādi tie ir: skulpturālas gleznas, suģestējošas un proteāniskas. Nekaunīgi zilas, koši oranžas, zaļas, terakotas, pērļu un dzeltenas krāsas; tās dzīvo pie paviljona sienām, griestiem un uz grīdas. Mirdzot Venēcijas gaismā, tās maigi runā caur savu otas triepienu dzīslojumiem, mudinot mūs apstāties, padomāt un izpētīt visas iespējamās robežas, kas atrodamas to daudzdimensionalitātes dēļ.
(..) Šis eļļas un audekla salikums ir poētisks. Katra no gleznām darbojas pati par sevi, tās nediktē domu, bet drīzāk aicina mūs aizbēgt no nenovēršamā konteksta trokšņa - man tā biennālē ir priekšplānā pārmērīgi izceltā “karstā” politika. (..) Katra no Ziemeles neierobežotajām formām akcentē paviljona arhitektūrā ieausto struktūru, ļaujot baltā kuba rāmējumam kļūt par aktīvu izstādes sastāvdaļu.” / raksta Toby Üpson.
“Orķestrējot formu radīšanas rituālu, māksliniece svin glezniecisku horeogrāfiju, kurā matērija un tekstūra parādās kā juteklisks kopējais medijs, kas caurvīts ar smalkiem bērnības, atmiņu un rūpju naratīviem un atbalsīm.” / raksta Francijas izdevums The Steidz.
“Būtņu pozas liekas tik trauslas, ka šķietami atrodas sastingušā kustībā, kas turpināsies tad, kad novērsīšos. Atsaucoties uz dejas improvizāciju, Agnese Krivade ekspozīcijas katalogā piemin prasmi “palikt nezināmajā” – “jo ilgāk izdodas izturēt nenoteiktību, pretoties ierastā risinājuma kārdinājumam, jo lielāka iespēja uzdurties kam jaunam”. Palikt nezināmajā. Pirms mēģini kaut ko neiespējamu, acis ieplešas pārsteigumā par to, ka tu mēģini. Amandas būtnes iemieso naiva jaunatklājēja esenci – sastingušas palēcienā no plakanzemes, tās neinteresējas par krišanu.
(..) Kamēr “Foreigners Everywhere” ciniski atgādina, ka aizspriedumaina skatiena priekšā pat visoriģinālākais mākslinieks ir tikai perifērijas pārstāvis, Latvijas nacionālā ekspozīcija apstiprina, ka pat tik smagu vēstures uzslāņojumu nomocīta būtne kā glezna joprojām spēj uztaisīt špagatu un likt viesmīlīgi brīnīties.” / Vērtē Megija Mīlberga satori.lv
Lai pēc iespējas skaidrāk un tiešāk sasniegtu apmeklētāju, telpas pieredzi veidoja 8 lielformāta figūras – “Citrona miziņa” (Lemon peel), “Vilnis” (Wave), “Piltuve” (Funnel), “Miera mika” (Cool As a Cucumber), “Dubultais čipsis” (Double Crisp), “Nogurušais” (Close Your Eyes), “Ziņkārīgais” (Under One's Nose) un “Labrīt, saules gaisma” (Good Morning, Sunlight) –, kas šobrīd tiek pakotas ceļam uz mājām. Jāpiebilst, ka darbi “Citrona miziņa” un “Vilnis” iekļauti Latvijas Laikmetīgās mākslas kolekcijā.
***
Latvijas paviljona norisi nodrošināja Kultūras ministrija, un to organizēja “Kultūras projektu aģentūra INDIE”. Projekta īstenošanā piedalījās komisāre Daiga Rudzāte, kurators Adams Budaks, arhitekts Niklāvs Paegle, grafiskais dizainers Eltons Kūns, projekta vadītāja Mairita Brice, tehniskais direktors Martins Vizbulis un komunikācijas vadītāja Signe Nīgale.
Projekta atbalstītāji un partneri: Jānis Zuzāns (SIA “Alfor”), Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra / Mission Latvia, Latvijas vēstniecība Itālijā, Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūra, tehnoloģiju partneris “Tet”, VV fonds, uzņēmumi “Latvijas Finieris” un “Arctic Paper”.
Īpaša pateicība: Uldim Biķim, Zanei Biteniecei, Mārtiņam Daukštam, Elitai Gavelei, Kasparam Groševam, Inesei Kalveitei, Ievai Krūmiņai, Ievai Lasmanei, Kristīnei Madjarei, Jolantai Mednei, Chiara Mingardi, Jānim Niedrem, Mārai Ņikitinai, Tomam Gustavam Ozoliņam un MŪSU Furniture, Lindai Pedei, Margaritai Perveņeckai, Kasparam Putriņam, Astrīdai Rogulei, Keitai Smalkajai, Mārtiņam Šimim, Jurim Šleieram, Evijai Vēberei, Irinai Vītolai, Daigai Zvaigznei, Ventam Zvaigznem, Andim Zvīgulim, Paulam Daugertam. Pateicamies par aktīvu atbalstu Evijai Ziemelei, Sandai Ziemelei un Ērikam Apaļajam, kā arī Ievai Putniņai, Hanelei Zanei Putniņai un visai Amandas Ziemeles draugu kopai.
Pateicības paviljona kataloga veidošanā iesaistītajiem: Adamam Budakam, Agnesei Krivadei, Kasparam Groševam, Margaritai Perveņeckai, Eltonam Kūnam, Niklāvam Paeglem, Laurim Veipam, Līgai Kriķei, Amandai Zaeskai, Līgai Spundei un Kristīnei Madjarei. Un paldies izstādes uzraudzēm Anetei Liepiņai, Kristai Elīzai Smiltniecei, Katrīnai Bitei, Elizabetei Grocei, Madarai Gremzdei, Kontancei Saltupei.
