Vai runa ir par mākslu vai par radītāju?
Par 60. Venēcijas mākslas biennāli
Venēcijas biennāles galvenās izstādes “Svešinieki visapkārt” apmeklējums nozīmē sastapšanos ar daudziem un dažādiem mākslas radīšanas konceptiem – vai drošāk būtu vienkārši izvēlēties vienu vārdu – “radīšana”. Klīstot pa izstādi, bieži klātesošs ir jautājums: “Uz ko skatos?”.
Ar kādu Austrālijas aborigēnu klana pārstāvi, kurš ir klātesošs Arsenālā, es sarunājos par īpašumtiesībām. “Ja tu man paprasīsi manu žaketi, man tā tev būs jādod, jo mēs esam radinieki,” viņš saka. Tas, kas tiek nopelnīts, piemēram, pārdodot gleznas, kopienā tiek sadalīts; nav hierarhijas starp cilvēkiem vai dzīvniekiem. Viena no kopienas gleznotājām – Naminapu Maymuru-White – tika uzaicināta Biennālē eksponēt gleznu sēriju no mizām, kurā attēloti dzīvnieku un debesu motīvi un kuras pamatā ir gadsimtiem seni stāsti. Prakse paģēr māksliniekam sekot līdzi no paaudzes paaudzē nodotiem attēlojuma paterniem. Tādējādi izmantojot senas zināšanas un savienojot zemi ar debesīm, savus senčus ar tagadni. “Kad es atgriežos, man nav istabas ar skaistiem mākslas darbiem, es skatos krokodila acīs,” saka vīrietis, stāstot par dabas mežonīgumu mājās, tālu no pilsētas. “Vai tu ēd dzīvniekus?” es viņam jautāju. “Protams, un viņi ēd mūs.”
Naminapu Maymuru-White. Mayaŋura malaŋu miḻŋ’miḻŋ. (Stars reflected in the River), 2023
Multi-panel bark painting, appr. 300 × 1100 cm. Foto: Marco Zorzanello / Courtesy: La Biennale di Venezia
Šinī Biennālē izstādītie tekstilizstrādājumi, gleznas, video, skulptūras un citi artefakti ir radīti īpašu iemeslu dēļ, taču ne vienmēr kā mākslas darbi. Visus kuratora izstādē iekļautos māksliniekus saista tas, ka viņi ir tādā vai citādā veidā ir “svešinieki” – pamatiedzīvotāji, bēgļi, kvīti vai kā citādi atrodas ārpus mainstream – vismaz Biennāles galvenā kuratora, Sanpaulu Mākslas muzeja direktora Adriano Pedrosas skatījumā. Galvenokārt viņš izvēlējies māksliniekus no globālajiem dienvidiem, piešķirot viņiem visu skatuvi. Tādējādi, no vienas puses, pievēršoties 20. gadsimtam, lai atklātu modernās mākslas procesus dažādos Dienvidu reģionos, un radītu nedaudz atšķirīgas vārdnīcas variācijas, piemēram, abstraktajā glezniecībā. No otras puses, uzmanības centrā liekot šodienas prakses visā to daudzveidībā.
Adriano Pedrosa. Foto: Jacopo Salvi
“Es nezinu, uz ko es skatos,” izsaucās kāds galerists, pēc izstādē pavadītas dienas. Šāda reakcija varētu liecināt arī par sajūsmu tiekoties ar nezināmo, taču šajā gadījumā tā pauda neapmierinātību. Paradokss, skatoties uz kaut ko nepazīstamu, ir, ka tas ar skatītāju spēj rezonēt tikai tad, ja konkrētā diskura ietvars ir kaut kādā mērā pazīstams un tādējādi diskusiju raisošs – par formu vai tēmām, par darbībām vai problēmām. Kuratora uzdevums ir nodrošināt šo ietvaru vai virzīt skatienu, grupējot un kombinējot darbus. Taču Venēcijā tāda kopīga pamata nav, nav estētiska argumenta, kas vadītu izstādi, tādējādi parādību salīdzināšana kļūst neiespējama. Katrs darbs ir kā logs uz pasauli, pat atspoguļojot aspektus, kas sekulārajās Rietumu sabiedrībās varējuši palikt nepamanīti. Taču tas liek skatītājam, staigājot pa izstādi, katrā līkumā pārslēgt ātrumus: vai tā ir amatniecība, tautas māksla, kritika, garīgā prakse, politiskais aktīvisms vai dokumentācija? Tas viss tur ir, un pat vēl vairāk.
Antonio Jose Guzman & Iva Jankovic
Orbital Mechanics, from the Electric Dub Station series, 2024
Ajrakh Hand Block Printed
Indigo Dyed Fabrics printed
Site Specific Installation
Variable Dimensions. Foto: Marco Zorzanello / Courtesy: La Biennale di Venezia
Kurators ir apkopojis stāstus par cilvēkiem, par viņu kā migrantu mobilitātes statusu. Ir telpa, kur ir gleznas, ko radījuši itāļi, kas bijuši spiesti pamest savu valsti. Daudzas no tām mākslas muzeji noraidītu, jo tajās ir kaut kas jau labi zināms. Tomēr Pedrosa tās izstāda kopā ar stāstu par konkrēto autoru un viņa veiktajiem (piespiedu) ceļojumiem. Tas viss izlasāms darba aizmugurē, kas redzams, pateicoties caurspīdīgajam ierāmējumam un brīvstāvošajai eksponēšanas sistēmai, kas sniedz iespēju darbus aplūkot no abām pusēm.
Andrés Curruchich. Procesión: patrón de San Juan está en su trono, 1966
Oil on canvas, 43.5 × 48.3 cm
Collection of El Museo del Barrio, New York. Gift from Gale Simmons, Craig Duncan and Lynn Tarbox in memory of Barbara Duncan, 2007. Foto: Matteo de Mayda / Courtesy: La Biennale di Venezia
Vienā gadījumā es, patiesi, zināju, uz ko skatos. Tie bija Centrālajā paviljonā redzamie pamatiedzīvotāju glezniecības piemēri – divu Curruchich dzimtas gleznotāju darbi. Pirms vairāk nekā 30 gadiem, ceļojot pa Gvatemalu, man tika stāstīts par gleznotāju skolu San Juan Comalapa ciematā kalnos, kas atrodas stundas brauciena attālumā ar autobusu no Antigvas. Es devos apskatīt Andres Curruchich mantojumu, kas tur bija strādājis pagājušā gadsimta 30. gados un kura īpašie talanti un pārdabiskās spējas tika atklātas, renovējot vietējo baznīcu. Viesojos pie kolektīva ar nosaukumu Surrealistas Kakchiquel, ko izveidoja piecas sievietes, kuras darināja apģērbus un gleznas. Tādos nomaļos ciematos kā San Juan Comalapa 70. un 80. gadu pilsoņu kara laikā tika nogalināti daudzi maiju pēcteči. Vardarbīgā vēsture slēptā veidā atrodama tur radītajos darbos. Kāda māksliniece savā gleznā norādīja uz kalnu nogāzēm, kur no zemes starp augiem izlien sejas. “Espanto”, viņa daudznozīmīgi teica un atkārtoja šo vārdu vairākas reizes, – norādot uz bailēm vai šausmām. Mani iespaidoja viņas stāstījums, un krāsainās drēbes šķita spēcīgs viņu kultūras raksturlielums. Taču es nevarēju nedomāt par to, ka viņu radītās gleznas Eiropā, visdrīzāk, nonāktu etnogrāfijas, nevis mākslas muzejā. Izrādās, es kļūdījos. 2024. gadā šie darbi nokļuvuši Biennālē, kas vēlas pievērst uzmanību plašākai mākslinieciskās izteiksmes veidu esamībai.
Mataaho Collective. Takapau, 2022
Installation (polyester hi-vis tiedowns, stainless steel buckles and j-hooks)
Site specific reconfiguration Museum of New Zealand, Te Papa Tongarewa. Foto: Marco Zorzanello / Courtesy: La Biennale di Venezia
Parasti stāsti, ko mēs stāstām mākslā, veido vizualitātes fonu un kontekstu. Tie ir mākslas darbu stāsti. Šķiet, 60. Venēcijas biennālē šī kārtība ir apgriezta ar kājām gaisā. Vispirms ir stāsts par radītāju, un tikai pēc tam jūs atradīsiet viņa radīto darbu. Mūs iepazīstina ar identitātes problēmām, migrācijas stāstiem, nepakļaušanās arhīvu, stāstiem par iznākšanu no skapja un (ne)pieņemšanu, kosmoloģiju no tālienes. Un visu kopā satur fakts, ka to radījis noteikta tipa radītājs (svešinieks, autsaiders, pakļautais, pārvietotais). Tomēr identitāte nespēj radīt izstādi. Trūkst kopsakarības starp darbiem, to saturu, to iespējamās saskaņas un sarunas, to iekšējās kvalitātes, to estētiskā starojuma. Šķiet, kurators ir pametis skatītāju vienatnē, tā vietā, lai veidotu mākslas darbu salikumus, kas varētu atklāt kādu jēgu.
MAHKU (Movimento dos Artistas Huni Kuin). Kapewe Pukeni [Bridgealligator], 2024. Site-specific installation 750 m2. Foto: Matteo de Mayda / Courtesy: La Biennale di Venezia
“Svešinieki visapkārt” ir drosmīga Biennāle. Tā piedāvā skatuvi autoriem no globālajiem dienvidiem un tiem, kas tiek identificēti kā svešinieki. Tomēr tas tiek darīts, īpaši neinteresējoties par estētisko programmu vai pavadījumu, kas šos darbus padarītu saprotamus Rietumu auditorijai. Šķiet, tas ir gadiem ilgas izpētes rezultāts, kas sniedz iespēju atklāt Dienvidu puslodes izteiksmes bezgala plašo spektru un iezīmē šīs teritorijas mākslas kartē – kā rezervuāru, no kura pasmelties izstāžu idejas.
Aloïse.Luxembourg bal Sylvestre, 1951-60
Coloured pencils on five sheetsof paper sewn together, 156 × 91 cm. Foto: Matteo de Mayda/ Courtesy: La Biennale di Venezia
Man kā rakstniekam patīk stāsti, un biennāles atklāšanas laikā es izbaudīju sarunas ar visdažādākajiem radītājiem. Tomēr no Venēcijas biennāles es gaidu ko vairāk par stāstiem. Tradicionāli tā ir vieta, kur tiek mērīta pēdējo gadu mākslinieciskā temperatūra, kur var gūt priekšstatu par to, kas un kurš mākslā ir nozīmīgs vai kurp mēs dodamies. Šoreiz tā visa nav. Pedrosa piedāvā daudz dažādas opcijas, taču ne izpratni, kas sniegtu iespēju akceptēt viņa izvēles vai padarītu kaut ko par “ārkārtēju”. Lai gūtu priekšstatu par to, kur mēs atrodamies šais nemierīgos laikos, daudz vērtīgāks ir nacionālo paviljonu piedāvājums. Turklāt pilsētā ir arī citas izstādes, kas atklāj skatam arī Rietumu mākslu. Tur ir Vīnes gleznotājas Martas Jungvirtas (Martha Jungwirth) ceļojums uz “Tumsas sirdi” (Heart of Darkness), Pradas fondā – Kristofa Buhela (Christoph Büchel) jautrais kapitālisma portrets, kā arī iespaidīgā Pjēra Īga (Pierre Huyghe) izstāde Liminal (Punta della Dogana). Īgs rada mākslu, bieži vien kustīgos attēlus, kas no materiālās un fiziskās pasaules aizved metafiziskajā, spējot uzrunāt dažādu izcesmju cilvēkus no atšķirīgām dzīves sfērām. Viņa darbi klejo starp human un non-human teritorijām; tie ir auksti un empātiski vienlaikus. Darbs atsaucas uz faktu, ka ikviens cilvēks reizēm ir svešinieks dzīvē. Vai pat vēl vairāk – tas liek mums apzināties, ka mēs īsti nevaram runāt par “savu” ķermeni vai “savu” dzīvi. Mēs visi esam tikai pasažieri.
Naminapu Maymuru-White. Mayaŋura malaŋu miḻŋ’miḻŋ. (Stars reflected in the River), 2023
Multi-panel bark painting, appr. 300 × 1100 cm. Foto: Marco Zorzanello / Courtesy: La Biennale di Venezia
Titulbilde: MAHKU (Movimento dos Artistas Huni Kuin). Kapewe Pukeni [Bridgealligator], 2024. Site-specific installation 750 m2. Foto: Una Meistere
