Par radikālo viesmīlību
Saruna ar Adamu Budaku, 60. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljona kuratoru par tajā skatāmo Amandas Ziemeles izstādi “O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome”.
Šī nav pirmā reize, kad Adams Budaks, polis, kurš ilgus gadus dzīvojis un strādājis ārpus savas valsts, uzņemas kādas Baltijas valsts nacionālā paviljona kuratora pienākumus Venēcijas biennālē. 2013. gadā viņš veidoja Igaunijas paviljonu, kurā toreiz bija aplūkojama Igaunijā dzīvojošā ungāru postkonceptuālista Dēneša Farkaša izstāde. Un te nu viņš atkal sevi pieteicis tieši Baltijas kontekstā: vispirms, 2021. gadā, Adams piedalījās starptautiskajā žūrijā, kura piešķīra Purvīša balvu māksliniecei Amandai Ziemelei. Viņam likās intriģējoši Amandas darbi un svaigā, polifoniskā (starp citu, tas ir viens no Adama mīļākajiem vārdiem) pieeja tik klasiskam un Latvijas kultūras kanonā nozīmīgam medijam kā glezniecība. Šī iemesla dēļ viņš piedalījās Latvijas paviljona projektu konkursā kā Amandas piedāvātās versijas kurators, bet vēlāk, kad mākslinieces projekts izpelnījās atbalstu, kļuva par aktīvu un entuziastisku tā realizācijas dalībnieku. Pāris nedēļas pirms Venēcijas biennāles atklāšanas Budaks apmeklēja Rīgu, kur ar paviljona ideju tika iepazīstināti latviešu un starptautiskie mediji. Tur mēs arī tikāmies.
Adams ir cilvēks ar iespaidīgi plašiem kultūras apvāršņiem. To veicinājusi arī viņa izglītība – iesākumā teātra un literatūras mācības Krakovas Jagaiļa Universitātē, vēlāk – filozofijas, mākslas vēstures un arhitektūras studijas Centrāleiropas Universitātē Prāgā. Nu jau vairākus gadus Adams Budaks vada vienu no slavenākajām Vācijas mākslas institūcijām – Kestnera biedrību Hannoverē. Pirms tam viņš bijis Prāgas Nacionālās galerijas mākslinieciskais direktors un Landesmuseum Joanneum Grācas Mākslas muzeja (Austrija) laikmetīgās mākslas kurators. Viņa kuratora un līdzkuratora statusā veidoto projektu saraksts ir patiesi iespaidīgs. Starp citu, kad Budaks bija viens no Manifesta 7 līdzkuratoriem, viņš uzaicināja biennālē piedalīties arī latviešu māksliniekus Miku Mitrēvicu un Evelīnu Deičmani. Budaks plaši un veiksmīgi sadarbojies ar dažām no pasaules laikmetīgās mākslas spožākajām zvaigznēm – piemēram, bijis kurators Luīzes Buržuā, Aja Veiveja, Katarīnas Groses un Paulas Regu izstādēm.
Izstādes "O day and night, but this is wondrous strange and therefore as a stranger give it welcome" makets. Foto: Oskars Upenieks
Preses konferencē viņš runā rāmi, apdomīgi, it kā būvētu ēku no izrunātajiem vārdiem (arhitektūra vienmēr bijusi viņa kaislība). Un šeit, TET Dzirnavu ielas ēkas pirmajā stāvā, kur notiek Latvijas paviljonam veltītā preses konference, viņš atstāsta savus pirmos iespaidus par Amandas Ziemeles mākslu, ieraugot viņas darbus 2021. gadā Purvīša balvas žūrijas sastāvā: “Tā nebija gluži glezniecība. Tas bija kaut kas daudz plašāks par glezniecību, kaut kas, ko mēs nespējām nodefinēt. Tāpēc tas mūs tik ļoti pārsteidza: tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Šī mākslas forma, ko Amanda izkopusi, ir dislocējusies kaut kur starp glezniecību un arhitektūru vai varbūt pat performanci, tāpēc mēs to varētu saukt par performatīvo glezniecību – glezniecību, kura izraujas ārpus tradicionālajām koordinātām, kas saistītas ar šo mediju, tādām kā ierāmējums vai plakanums, un, šādi atbrīvojusies, tuvojas kaut kādai hibrīdformai, kas vēl tikai gaida savu definīciju.”
Amanda Ziemele: Izstāde "Kvantu matu implanti" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (kā daļa no Purvīša balvas 2021 kandidātu darbu izstādes), 2021
Amanda Ziemele: Izstāde "Kvantu matu implanti" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (kā daļa no Purvīša balvas 2021 kandidātu darbu izstādes), 2021
Ļoti uzmanīgā tulce preses konferencē acumirklī neuztver vārdus “telpas poliglote”, ar kuriem Adams apraksta Amandas radošo metodi. Viņa pārjautā: “Telpas karaliene?” “Jā, varētu sacīt arī tā…” Budaks pasmaida. Tādā gadījumā viņu pašu gluži labi varētu dēvēt par kontekstu karali: kontekstu viņš iezīmē, liekot ķieģelīti pie ķieģelīša, kamēr pamazām no tiem uzmūrēti paviljona koncepcijas pamati. Viņi ar Amandu izvēlējušies, iespējams, pašu garāko izstādes nosaukumu visā Venēcijas biennāles vēsturē (vismaz Latvijas paviljonā jau nu noteikti); tas ir citāts no Šekspīra, fragments no Hamleta un Horācija dialoga: “O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome” (“Ak, diena, ak, nakts, tas ir tik brīnišķīgi dīvaini… un tāpēc kā svešinieks sveicini to.”) Budaks paskaidro: ““Hamlets” ir luga par laiku, kas izsists no sliedēm, un tieši tāds ir laiks, kurā mēs patlaban dzīvojam un kuru pieredzam. “Hamlets” ir atriebības traģēdija, vardarbības, sēru un varas traģēdija. Mūsu nosaukums sasaucas ar to, kā Amanda veido savu telpu kā dialoģisku un relacionālu aktu; tā ir saruna, vārdu apmaiņa starp Hamletu un viņa draugu Horāciju, pirms viņi nonāk pie viena no svarīgākajiem secinājumiem šajā lugā – pie samierināšanās ar atziņu, ka šī ir pasaule, kurā pat filozofiem nav ne jausmas, kas īsti notiek. Mēs nonākam pie baisi prātam neaptveramā, pie neziņas par visu, kas sniedzas tālāk par filozofa zināšanām. Tāda ir spriedze, kuru mēs vēlētos radīt paviljonā, izmantojot tās astoņas formas, ko Amanda izstrādājusi kā mēģinājumu pieradināt telpu un izveidot dialogu ar skatītājiem un jebkuru, kurš sastop vai kuru uzmeklē šīs formas. Sveicini to. Ienākot paviljonā, mēs nokļūstam fantasmagoriskā zonā, kur mūs ielenc svešādas, dīvainas, tomēr reizē pazīstamas formas, kas imitē kādu vai kaut ko, kas mums varētu būs zināms no pieredzes pašiem savā pasaulē vai varbūt fantāzijas un iztēles pasaulē.”
Pēc preses konferences mūs ieved vienā no TET birojiem, kur mēs iekārtojamies uz pelēka dīvāna un sākam savu sarunu.
Adams Budaks un Amanda Ziemele preses konferencē Rigā. Foto: Kristīne Madjare
Es gribētu sākt ar šīgada Venēcijas biennāles tēmu – “Foreigners Everywhere”. Pieļauju, ka jums tā ir īpaši nozīmīga tēma, pat personiskā līmenī. Proti, jūs esat polis, taču strādājat daudzās dažādās valstīs un ar māksliniekiem no dažādām nacionālajām mākslas ainām. Vai jūs pats jūtaties kā “svešinieks visur”? Vai tomēr nē?
Tas ir ļoti labs jautājums. Liels paldies. Man liekas, nav iespējams pierast pie tā, ka tu neesi svešinieks. Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus es pastāvīgi dzīvoju ārpus savas dzimtās zemes – pāris vietās ar citām valodām un kultūrām. Valoda te spēlē būtisku lomu: tā patiešām liek tev sajusties citādam, justies kā svešiniekam, lai kur tas arī būtu un lai cik labi tu pārvaldītu citu valodu. Es to sajūtu katru reizi, kad atgriežos savā (dzimtās valodas) zemē Polijā un sajūtu brīvību, ko sniedz dzimtā valoda. Tātad valoda ir ļoti svarīgs aspekts. Otrkārt, kā to norāda Adrianu Pedrosa, mēs visi esam svešinieki. Tas neattiecas tikai uz tiem, kas nedzīvo savas dzimtās valodas zemē vai zemē, kur ir piedzimis: mēs visi esam arī svešinieki paši sevī. Un Pedrosa iezīmē trīs grupas, kas pieskaitāmas svešinieka kategorijai: pirmiedzīvotāju tautu mākslinieki jeb tie, kas ir piederīgi kādai noteiktai teritorijai vai vietai no pašiem tās pirmsākumiem; kvīri mākslinieki, kuri nav piederīgi sabiedrības vairākumam, un, visbeidzot, mākslinieki autsaideri, kuri nekad nav profesionāli mācījušies mākslu, nekad nav piederējuši šai sistēmai vai nekad nav piedalījušies jebkādā procesā, kas padara par mākslinieku profesionālā izpratnē. Mēs varam saukt šīs grupas par marginalizētām vai mēs varam tās saukt par svešiniekiem un svešādajiem.
Freidam ir tāds ļoti sarežģīts jēdziens kā das unheimliche, baisi svešādais, kas, burtiski tulkojot, nozīmētu “ne savās mājās”. Ilgu laiku to angļu valodā vispār netulkoja, jo nebija atrodams ekvivalents īpašības vārdam unheimlich – atkal burtiski tulkojot, “ne mājās esošs”. Mājās tu visu pazīsti, jo tās taču ir tavas mājas, viss tev ir zināms. Taču, kad tu neesi mājās, tu jūties svešs vai tevi uztver kā svešinieku, kā cilvēku, kurš nav piederīgs. Piederība ir ārkārtīgi svarīga. Pedrosa arī saka, ka viņam tas ir kaut kādā mērā autobiogrāfisks priekšstats, jo viņš ir brazīliešu kurators un vienmēr juties piederīgs trešās pasaules valstīm. Mēs ar to sastopamies, kad ceļojam, kad esam pakļauti visiem tiem dažādajiem protokoliem, kas ierobežo mūsu brīvību vai liek mums justies kā nepiederošiem cilvēkiem, kuri ir kaut kādā ziņā autsaideri. Viņš ir arī pirmais atklāti kvīrais Venēcijas biennāles kurators, un tas, protams, atstāj zināmu iespaidu vai ietekmē viņa mākslinieciskās izvēles.
Tātad visi šie elementi… Daži no tiem pat var būt apslēpti, neredzami, taču tie visi mūs padara par svešiniekiem. Vai padara mūs par svešādajiem. Svešinieks ir cilvēks, kuru tu nepazīsti, kuru tu nekad agrāk neesi saticis un no kura tu, iespējams, varētu arī baidīties. Tev jābūt augstsirdīgam, gatavam sastapties ar kādu, kuru tu nepazīsti. Un laikam jau mūsu sabiedrības tomēr virzās uz pretējo pusi – patlaban tās drīzāk izolējas. Atkal atgriežoties pie Freida: šis unheimliche ir arī kaut kāda identitātes un zināšanu krīze: es domāju, ka pazīstu tevi, taču patiesībā nezinu, kā tevi sauc. Vai varbūt man liekas, ka mēs esam tikušies, tāds kā “Pērn Marienbādē” efekts: mēs tikāmies, bet es to pilnībā neatceros – tā ir atmiņas krīze. Es neatceros konkrētos apstākļus, taču tava seja man liekas pazīstama: “sveša, tomēr pazīstama”. Vēl cits jēdziena das unheimliche tulkojums būtu atsauce uz spoku namu, uz vietu, kur spokojas, uz atmiņām, kas atgriežas – varbūt izpaužoties kā zināma trauma, kuru nepieciešams sadziedēt.
Amanda Ziemele: Izstāde "Kvantu matu implanti" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (kā daļa no Purvīša balvas 2021 kandidātu darbu izstādes), 2021
Svešinieka pieredze, iekļaušanās citā kultūrā nozīmē arī komunikāciju ar “citādo”. Man liekas, tas ir ļoti svarīgi, lai kļūtu par cilvēku – ielaist savā dzīvē šīs citas kultūras, citas valodas, citas pieredzes. Un tas savā ziņā sasaucas ar to, ko Amanda Ziemele dara ar telpu: viņas darbu daudzdimensionalitāte manā izpratnē ir saistīta arī ar citādības un svešādības pieņemšanu. Vai mēs varam sacīt, ka šī pieredze – būt svešiniekam vai komunicēt ar svešiniekiem – būtībā ir tas, kas veido mūsu laikmetīgās kultūras kodolu?
Es neesmu drošs, es to nesauktu par tendenci. Protams, mēs dzīvojam pasaulē, kas ir arvien globalizētāka. Tāpēc viss kļūst vienāds, un šis “svešuma” līmenis savā ziņā mazinās, pateicoties pārvietošanās brīvībai un vieglākai iespējai piekļūt visam ar mediju starpniecību, utt. Man šobrīd ļoti piesardzīgi jāpārdomā, ko es saku, kad runāju no sava skatpunkta kā cilvēks, kurš dzimis Polijā komunistiskā režīma laikos un pametis Poliju 80. gadu beigās, dodoties, kā izrādījās, tikai īslaicīgā emigrācijā. Tā gadījās, ka divus mēnešus pirms sistēmas krišanas es atrados Kanādā, un es nespēju iztēloties, ka varētu atgrieztos – pat pēc komunisma sabrukuma. Mani vecāki arī mani atrunāja. Viņi bija dzimuši šajā sistēmā, un viņi neticēja, ka tā tiešām vairs nedarbosies – ka drīz tā būs jau pilnīgi cita pasaule un ka tā noturēsies.
Man liekas, ka, pirmo reizi ieraugot Amandas darbus Purvīša balvas konkursā, mūs tik ļoti savaldzināja tieši tas, ka tie nekādi neatbilda mūsu priekšstatiem par tipisku latviešu mākslu. Varbūt tas ir kaut kas līdzīgs kā būt svešiniekam savās dzimtajās tradīcijās. Taču svešiniekam pozitīvā nozīmē – kā vēl kādai jaunai iespējai, kā pārbūvei. Es te saskatu vēsturiskas saiknes ar amerikāņu 60. un 70. gadu eksperimentiem ar tradicionālajiem mākslas medijiem. Amanda ar savu kolēģi Elīnu Vītolu reiz veidoja Sola Levita sienas zīmējuma rekonstrukciju. Tā nav tipiska Austrumeiropas vai Latvijas māksla; tā drīzāk būtu iederīga kādā pilnīgi citā vietā. Tā ir māksla, kas lauž (vietējās) tradīcijas. Īpaši tradīcijas, kas valda glezniecībā, medijā, kas nu jau vairākkārt pasludināts par mirušu. Un tad visi pie tās atkal atgriežas. Glezniecība nemirs. Laiku pa laikam tā piedzīvo dažādas krīzes, bieži tiek apsūdzēta garlaicībā; tiek apgalvots, ka tā sevi izsmēlusi formālā un naratīvā līmenī. Amandas māksla nepavisam nav garlaicīga. Tajā ir rotaļība, tajā ir daudzas lietas, kas ir… gandrīz ārprātīgas. Tas ir zināms brīvais stils, kas ir savā ziņā ļoti autentisks.
Amanda Ziemele un Elīna Vītola, iekārtojot izstādi 'Sol LeWitt WD#179' galerijā 427. 2020
Varbūt mēs tomēr te varam runāt par latviešu mākslas tradīciju, jo šajā tradīcijā glezniecība ir kaut kas kulturāli ārkārtīgi nozīmīgs, tāds grandiozs medijs. Protams – viņa neseko tradīcijai, bet viņa to kaut kādā veidā pārveido, padara to vēl vērienīgāku. Es to uztveru kā glezniecību, kas aug gluži dabiski, kā koks – ieņemot savu vietu, sekojot telpai, taču vienlaikus arī radot formu no sava satura.
Es to redzu kā sava veida arhitektūras, performances un pašas glezniecības kombināciju. Un Amanda uz šo trīs elementu bāzes veido kaut ko tādu, kas it kā vēl joprojām ir glezniecība kā tāda, taču varbūt tomēr vairs nebūtu saucama šajā vārdā. Kaut kas hibrīds, kaut kas pa vidu tam visam.
Preses konferencē jūs runājāt par performatīvo glezniecību. Taču tas, ko mēs redzam, nav šī performance – tas ir tās rezultāts, vai nav tiesa?
Jā, bet man šķiet, ka performatīvu šo glezniecību padara tas, ka tā iedarbina tevi kā skatītāju. Un ir arī skulpturālais aspekts, kas liek tev staigāt apkārt. Tā pieturas pie tēlniecības principiem: tā nav plakana, bet gan novietota uz zināmas pamatnes, uzaicinot ap sevi pārvietoties. Būtībā tas ir objekts. Glezniecība, kas iemieso skulptūras teatralitāti, kā to reiz noformulēja Maikls Frīds. Tu kā skatītājs vairs neesi pasīvs; tu kļūsti aktīvs pats ar savu ķermeni. Es domāju, ka ķermenis un ķermeņa kustība šajā glezniecībā arī spēlē ļoti nozīmīgu lomu.
Darbi radīšanas procesā izstādei "O day and night, but this is wondrous strange and therefore as a stranger give it welcome". Foto: Līga Spunde
Jūs pieminējāt arī arhitektoniskās domāšanas elementu Amandas pieejā…
Man liekas, tā ir ļoti intuitīva pieeja. Tā ļoti dāsni atsaucas uz jebkuru arhitektūru, kas tai ir atvēlēta – specifiskai vietai piesaistīta glezniecība. Iepriekšējās Purvīša balvas izstādē Amanda tikpat kā pārvērta gleznu par durvju rāmi vai ļāva tai imitēt griestus. Vai arī izstāde Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē – arī tur viņa izstādīja savas gleznas, pilnībā ignorējot izstāžu iekārtošanas vispārpieņemtās tradīcijas, palielinot objektus, ignorējot oriģinālos izmērus, izklājot savus gleznojumus pa visurieni, liekot tiem levitēt. Te norisinās glezniecības emancipācijas akts. Viņas gleznās ir arī kaut kas naivs, kaut kādi gandrīz vai bērna kricelējumu elementi.
Kad tu veido izstādi, tu redzi sienu, un varbūt tu vēlies ignorēt durvis, jo tās tipiski nepieder pie izstādes iekārtojuma. Taču Amanda apgriež visu ar kājām gaisā; viņa ņem un reāli izmanto durvis, padara tās par tādu kā portālu, caur kuru tu izej. Viņa pielāgo gleznas formātu šai ejai, un manā uztverē tas ir patiesi skaists un dāsns žests. Tāpat Amanda nepiekar savas gleznas skatītāja acu līmenī; tās ir novietotas vai nu augstāk, vai zemāk, tā ka tu esi spiests tiešām skatīties.
Vai arī biennāles projektā – šīs formas it kā nolaidušās ar izpletņiem no kaut kādām debesīm, atradušas zemi, grīdu, un nosēdušās uz tās. Tās novietojušās uz grīdas; tās nav nekur piekārtas, tās ir atbalstītas. Te tiek apšaubīta tava telpas izjūta; tu vairs nevari to uztvert kā kaut ko pašsaprotamu. Telpa piepeši vairs nav svarīga. Centrā ir darbs.
Mana līdzšinējā pieredze Venēcijas biennālē liecina, ka, lai izstaigātu visas šīs telpas, īpaši Arsenālā, tu ej un ej, un ej, un tam nav ne gala, ne malas; tu sastopies ar milzīgu daudzumu mākslas darbu. Tas ir nopietns pārbaudījums cilvēka uztveres spējai. Es ceru, ka Amanda ar savu formu izkaisīšanu, ar to fragmentāciju radīs kaut kādu pārrāvumu šajā monotonijā. Vienā no saviem tekstiem viņa raksta par puzlēm: tu saliec kopā gabaliņus, lai izveidotu kopējo attēlu; viņa norāda, ka tā ir atsauce uz rakstnieku Žoržu Pereku. Pereks bija tas, kurš sacīja, ka telpa ir šaubas. Lūk, tas ir tas, kas man šķiet interesanti.
Amanda Ziemele. Izstāde "Kvantu matu implanti" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 2019. Foto: Ansis Starks
Amandas darbu kontekstā jūs pieminējāt arī radikālo maigumu.
Tā bija atsauce uz rakstnieces, 2018. gada Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas Nobela lekciju. Savā runā viņa sacīja, ka maigums “ir pati pieticīgākā mīlestības forma. Tā ir mīlestība, kas netiek pieminēta rakstos vai evaņģēlijos; neviens pie tā nezvēr, neviens to nepiesauc. Tam nav ne īpašu emblēmu, ne simbolu; tas nenoved līdz noziegumam vai neiedveš skaudību. Tas parādās vienmēr, kad vien mēs pievēršam vērīgu un uzmanīgu skatienu citai būtnei, jebkam, kas neesam mēs paši.” Maiguma tēma, īpaši pašreizējos sarežģītajos, daļēji agresīvajos un kara nomocītajos laikos, varētu kļūt vēl svarīgāka un aktuālāka nekā jebkad. Es uztveru maigumu kā iespējamu (varbūt utopisku) eksistences modeli, iespējamu modus operandi pasaulei, ko pārņēmusi ontoloģiska krīze un šaubas – politikai, mākslai un kultūrai, cilvēku attiecībām.
2022. gadā es biju izstādes "that other world, the world of the teapot: tenderness, a model" kurators; tā bija maigumam veltīta grupas izstāde Kestnera biedrībā. Izstādes mērķis bija meklēt māksliniekus kā maigus stāstītājus un tuvāk pievērsties tādām tēmām kā maigums, rūpes un viesmīlība. Maigais stāstītājs ir apzināts homo emphaticus, kurš praktizē kritisku intimitāti un uzskata maigumu par “lūkošanās veidu, kas rāda pasauli dzīvo, dzīvojošu, savstarpēji saistītu, sadarbojošos ar sevi un līdzatkarīgu no sevis.”
“Pats svarīgākais man ir šī nejaušā kopābūšana, negaidītā sastapšanās laikā un telpā.” Tas ir citāts no Amandas sarunas ar dzejnieci Agnesi Krivadi izstādes “O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome” katalogā. Amanda pārveido paviljona interjeru dzīvā organismā, piejaucējot telpu, atdzīvinot dimensijas, ļaujot mums, skatītājiem, uzbūvēt romantisku polifoniskās telpas stāstu. Tā ir gribētas uzņemšanas telpa, viesmīlības mājvieta. Un tieši te meklējama saikne starp maigumu, viesmīlību un dāsnumu viņas darbā.
Ekspozīcijās skats izstādei “O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome” 60. Venēcijas mākslas biennālē. Foto: Liga Spunde
Es Amandu pazīstu ne tikai kā iedvesmojošu mākslinieci, bet arī kā galeristi: viņa darbojās galerijas LOW komandā. Un tur viņa gluži fiziskā izpratnē piedāvāja telpu citiem. Arī mums ar kolēģiem no grupas Orbīta tur notika viena izstāde. Šajā procesā viņa bija ļoti viesmīlīga, ļoti atbalstoša un atvērta mūsu idejām.
To gan es nezināju.
Runājot svešnieciskuma kontekstā, ar ko mēs sākām savu sarunu – kāda ir no citas valsts, citas nācijas nākuša kuratora loma, veidojot kādu nacionālo paviljonu? Jūs Venēcijā bijāt Igaunijas paviljona kurators, tagad strādājat pie Latvijas paviljona. Ko šajā procesā ienes svešinieka skatījums no malas? Vai te ir runa par zināmas multinacionālas domāšanas rāmjiem, kuros tiek veidota nacionālā prezentācija?
Jāsaka, ka nacionālā pieeja Venēcijas biennālē ir zināms atavisms. Varbūt pienācis pēdējais laiks pārdomāt šīs koncepcijas lietderību. Protams, mēs visi mīlam Venēcijas biennāli, tomēr mēs visi arī jūtam, ka tā savā domāšanā ir nedaudz novecojusi, īpaši ņemot vērā šodienas sociopolitisko situāciju, nacionalitātes izpratni, multinacionālismu, globalizāciju un visu ar to saistīto kritiku. Man liekas, ka Adrianu Pedrosa ar savu “svešinieki visur” fokusu uz piederības sajūtu ir lielā mērā trāpījis mērķī. Kur tu esi piederīgs? Un tāpat – no kurienes tu nāc? Un cik vācisks tu esi vai cik polisks, cik latvisks tu esi. Mēģinājumi to analizēt bijuši dažādi. Giardini vācieši periodiski apmainījušies ar paviljoniem ar francūžiem. Šoreiz Vācijas paviljonā citu starpā būs pārstāvēta izraēliešu māksliniece. Tā pati māksliniece, Jaēla Bartana, aptuveni pirms desmit gadiem biennālē pārstāvēja Poliju. Tātad te mēs saskaramies ar mākslinieci, kura būtībā migrē no viena nacionālā paviljona uz nākamo, uzskatāmi parādot, cik sarežģīts ir priekšstats par nacionālo piederību. Iepriekšējās biennāles Polijas paviljonā Malgožata Mirga-Tasa bija pirmā romu māksliniece, kuras darbi izstādīti vispār jebkurā no Venēcijas paviljoniem. No otras puses, Venēcijas biennāle – taču tikai kritiskas pieejas gadījumā – varētu tikt uztverta kā iespēja piedāvāt lielāku redzamību marginalizētām grupām un atspoguļot tieši šo etnisko un nacionālo definīciju sarežģītību.
Bet ko, pēc jūsu domām, jūs ienesat šajā projektā kā cilvēks, kurš ne tikai nācis no citas kultūras, bet arī uzkrājis iespaidīgu starptautisku pieredzi? Ko jūs ienesat šādā nacionālā projektā?
Jebkādi apsvērumi par nacionālo identitāti nekad nav bijuši mans izejas punkts. Es vienmēr esmu centies aizsniegties ārpus tā, pietuvoties polifoniskai izteiksmei, kurā vienlaikus saklausāmas daudzas balsis, daudzas identitātes. Neapšaubāmi, viena no šīm balsīm ir saistīta ar vietu, no kurienes mēs nākam. Es ceru, ka šis aspekts ir skaidri ieraugāms manā darbā. Vienmēr ir lietas, kas no pašas bērnības atstāj uz tevi paliekošu iespaidu (taču nepievērsīsimies šobrīd psihoanalīzei). Un pie tām, protams, pieder tavas dzimtās vai bērnības gadu vietas identitāte un kultūra. Es vienmēr esmu meklējis plašāku kontekstu, kaut ko tālāk par vienas vienīgas interpretācijas klaustrofobiskajām robežām.
Ekspozīcijās skats izstādei “O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome” 60. Venēcijas mākslas biennālē. Foto: Liga Spunde
Es arī neteiktu, ka tas, ko jūs ienesat savos projektos, ir vienīgi poļu kultūras ietekme. Tas drīzāk ir sajaukums no tiem dažādajiem pieredzējumiem un sastaptajām parādībām, kas jūs laika gaitā izveidojušas par to, kas jūs esat. Un pie tā var pieskaitīt iespaidu, ko atstājusi sadarbība ar tik daudziem māksliniekiem. Tas mūs noved pie jautājuma: kā jūs izvēlaties māksliniekus? Kā jūs izlemjat, ar kuriem māksliniekiem vēlētos strādāt, īpaši ņemot vērā, ka viņi ir tik dažādi – kā Ajs Vejvejs un Katarīna Grose?
Es meklēju māksliniekus, izejot no tā, kādas ir manas intereses un mana izglītība. Mans pirmais diploms ir teātra un literatūras zinātnē. Un pēc tam Prāgā es studēju vēstures un mākslas un arhitektūras filozofijas fakultātē: tas ir aizraujošs maisījums. Es tur iefiltrējos kā “mākslas vēsturnieks” un nonācu vienās auditorijās ar filozofiem un arhitektiem. Arhitekti man lika apzināties, ko īsti nozīmē telpa; viņi man kaut kādā mērā iemācīja sajust un novērtēt telpu. Filozofi man palīdzēja saprast, kas ir jēdzieni. Šie divi elementi manī radīja aizraušanos ar kuratora darbību – profesiju, kas prasa sadarboties ar māksliniekiem telpiskās un konceptuālās prakses krustpunktā. Tu nevari būt labs kurators bez zināšanām par teorētiskiem jēdzieniem un bez telpas izjūtas. Tie ir divi svarīgākie elementi.
Attiecībā uz jūsu nosauktajiem māksliniekiem, ir tā, ka prioritāte kaut kādā mērā nosveras telpiskuma virzienā. Īpaši Katarīnas Groses gadījumā: viņas māksla gandrīz vienmēr ir kā atbilde uz konkrēto (izstādes) telpu un norises vietas arhitektūru. Man vienmēr lielu prieku sagādājis strādāt arhitektoniski interesantās izstāžu telpās, kas prasa un iedvesmo vietai piesaistītu darbu tapšanu. Es sāku Krakovā, 60. gadu brutālisma ēkā, kas piedāvāja provocējošu fonu mākslinieku darbiem un iespaidoja manas izvēles. Un tad pagrieziena punkts bija darbs Grācā, Kunsthaus Graz, Pītera Kuka un Kolina Furnjē radikālajā organiskajā arhitektūrā, ēkā, kas atgādina ķermeni – tikai bez orgāniem. Tur visu vajadzēja veidot no nulles. Man ļoti patīk sadarbība ar arhitektiem. Tieši tā noticis arī Amandas projektā. Pirmais lēmums, ko mēs pieņēmām, bija iesaistīt projekta izstrādāšanā arhitektu. Es augstu vērtēju to ideju apmaiņu, kas iespējama starp māksliniekiem, arhitektiem un kuratoriem. Aja Vejveja gadījumā mani pirmkārt piesaistīja viņa darba aktualitāte. Iespaidīgais, monumentālais vietai piesaistītais projekts, ko viņš radīja Prāgas Nacionālās galerijas funkcionālisma stila ēkai, runāja par sāpīgajiem un neatliekamajiem humanitārās krīzes jautājumiem saistībā ar bēgļiem. Man bija vislielākajā mērā būtiski runāt par šiem jautājumiem.
Amanda Ziemele. Izstāde “Saule ar zobiem” LNMM Kupola zālē. 2023
Tādā gadījumā – kas jūs pamudināja pieņemt lēmumu sadarboties ar Amandu?
Man liekas, Amandas gadījumā tā bija fascinācija ar viņas pieeju, kas lauž tradīcijas. Dzinējspēks bija pārliecība, ka mēs kopā varam radīt kaut ko nozīmīgu. Nav jābūt aktīvistam, nav obligāti jānosauc katra lieta savā īstajā vārdā – ir iespējams runāt arī ne tik tiešā leksikā. Izvēloties “Hamleta” citātu par izstādes nosaukumu, mēs jau ar to vien pasakām ļoti daudz. Luga runā par pasauli, kas “izsista no sliedēm”, un tas ir apzīmējums, kas sasaucas ar bažu, konfliktu un strīdu momentiem. To līmeni, kādā “Hamletā” atainota nesaskaņa ar pasauli, nevar salīdzināt ne ar vienu citu no cilvēka domāšanas lielajiem naratīviem.
Taču no šī pretrunu pilnā naratīva jūs paņemat citātu, kas runā nevis par konfliktu, bet kaut ko tieši pretēju – pasaules sveikšanu.
Absolūti. Sveikšana, uzņemšana ir nepieciešams žests; bez tā nav iespējams atrisināt problēmu vai konfliktu. Bez šādas atvērtības tu tikai diskvalificē vai izslēdz. Man liekas, ka biennāle šoreiz ļoti daudz runās par iekļaušanu kā pretstatu šķelšanās tendencei, kas šobrīd ir tik jaudīgs dzinējspēks. Neesmu drošs, vai tas kaut kādā mērā nekļūs par utopisku projektu vai nebūs pārlieku naivs. Pesimismu ir grūti noslēpt…
Amanda Ziemele. Izstāde “Saule ar zobiem” LNMM Kupola zālē. 2023
Interesanti, ka jūs pieminējāt arī dziedināšanu. Ja kādam cilvēkam nepieciešama dziedināšana, viņš vai viņa vispirms kaut kādā formā pie sevis jāuzņem, jāsaprot, kādas ir viņa vai viņas problēmas, un tikai tad var sākt dziedināšanas procesu. Un droši vien tieši par to runā šis projekts: par to, ka pasaule jāuzņem ar sveicienu un tad tai jāpajautā: “Kas tev sāp?” Bet vai jums liekas, ka cilvēki, kas atnāks uz paviljonu, tā īsti aptvers šo ideju, sapratīs un sajutīs to?
Cerams, ka jā, iespējams, ka nē… Vienmēr jau grūti prognozēt, kāda būs cilvēku reakcija uz kādu mākslas darbu. Mākslas darbi runā metaforu valodā. Tie pauž kaut ko skaidri vārdos neizteiktu. Un mūsu uztvere ir ārkārtīgi subjektīva lieta. Viss atkarīgs no tā, ko tu kā skatītājs pats šajā projektā ienes, kāda ir tava pieredze, kādā momentā tu savā dzīvē šobrīd esi, kā mākslas darbs ar kaut ko tevī sasaucas (vai nesasaucas). Venēcijā var būt sarežģīti atvēlēt laiku refleksijai. Tomēr šāda refleksija ir nepieciešama, lai interpretētu formas, kuras nav skaidri semantiskas. Ja jūs šim darbam nopietni pievēršaties, ja jūs uzlūkojat šīs struktūras – atklātos laukus vai paslēptuves – kā sargājošas formas, tad varat tās nolasīt kā kaut ko pielietojamu tam, kas šo pasauli nomoka.
Ko jūs sacītu cilvēkam, kurš ienāk Latvijas paviljonā, lai redzētu Amandas darbu? Kādu emocionālo atslēgu jūs viņam varētu piedāvāt?
Jūs ienākat formu mežā, kam piemīt izteikti spēcīga teatrāla daba. Šī visai nelielā telpa tiek pārvērsta par skatuvi. Uz brīdi arī jūs kļūstat par vienu no šeit notiekošā teātra vai priekšnesuma elementiem, un visas šīs formas, kas ir ap jums, ir tā galvenie varoņi. Māksliniece katrai no formām dod vārdu, it kā tās būtu viņas bērni, it kā bez vārda tās vairs neko nepaveiktu. Tas nozīmē, ka šīm formām ir veltītas zināmas rūpes, maigums. Šī telpa jūs uzņem savos apskāvienos – vārda tiešā nozīmē.
Ekspozīcijās skats izstādei “O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome” 60. Venēcijas mākslas biennālē. Foto: Liga Spunde
Tātad – esiet sveicināti mežā.
Jā, esiet sveicināti šajā apburošajā mežā, kurš, kā jūs paši redzēsiet, ir tāda kā sirreāla sapņu valstība. Amanda apgalvo, ka domāšanas un gleznošanas procesi ir savā starpā cieši savijušies. Viņa atceras brīžus no savas bērnības, kad centusies pārvērst savas domas par diorāmām. Tas, ko jūs ieraudzīsiet Venēcijā, arī ir sava veida diorāma, vieta, kur sajust un domāt. Un šīs trīsdimensionālās formas un jūs paši esat daļa no tās.
