Institūcijas un īstenības
Ievas Kraules-Kūnas izstāde “Hot babas” izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 23. februārim
Martas Trekteres, Amandas Ziemeles un Elīnas Vītolas izstāde “Pasūtījums” Rīgas cirkā līdz 31. janvārim
Izstāde “(ne)Mākslinieka stāsts” Latvijas Mākslas akadēmijā līdz 26. janvārim
23/01/20
Pirms dažām dienām, iedams pa Ernesta Birznieka-Upīša ielu, nejauši sastapu mākslinieci Elīnu Vītolu. Tā vietā, lai vienkārši sasveicinātos un ietu tālāk, Elīna mani apturēja un palūdza telefonu – savējo aizmirsusi mājās. Vai es nevarot, lūdzu, piezvanīt Ievai Kraulei-Kūnai. Sazvanījām, viss kārtībā, paldies, čau, tev arī jauku dienu. Tikai pēc tam apjēdzu, ka pirms tam, ejot pa ielu, biju drudžaini domājis tieši par abu mākslinieču izdarībām “Arsenālā” – līdz brīdim, kad tikšanās ar Elīnu domas pavedienu pārtrauca. Nedomāju, ka šī sagadīšanās kaut ko nozīmē, tomēr izstāžu apskatā, kura lielākā daļa saistās tieši ar viņām, likās būtiski šo atgadījumu pieminēt.
Kad Maija Kurševa pērnā gada rudenī bija Ņujorkā, šis duets pieskatīja galeriju Low, kur bija iekārtojušas “Mākslinieku krīzes centru”. Elementāras un konceptuālas paliekas no šī centra var samanīt, ja tur aci vaļā “Arsenāla” foajē un kāpņu apkārtnē, kur neuzkrītoši izvietoti Elīnas Vītolas projekta “Izplatītas glezniecības un sadzīves problēmas – personālizstāde” objekti. Šī esot noslēdzošā izstāde gleznotājas ciklā “Kā kļūt par mākslinieku”, pie kura Vītola strādājot jau no četru gadu vecuma. Kā redzēsim turpmāk, pastāv liela iespēja, ka jautājums beidzot ir ticis atbildēts.
Bet, sekojot Vītolas šur un tur izvietotajiem darbiem vai darbu fragmentiem, agri vai vēlu nonākam “Arsenāla” augšstāva zālē, kur tagad iemājojusi Ievas Kraules-Kūnas personālizstāde “Hot babas”.
Ievas Kraules-Kūnas izstāde “Hot babas” izstāžu zālē “Arsenāls”
Klūgu režģi, vecas sievietes akmenī tēstais profils, kauli un zābaki, kā arī absolūti dominējošais govju brūnais tonis man sākumā lika domāt, ka izstāde ir par Latvijas lauku zemes sāli: nesalaužamajām sievietēm, kas vēl tagad daudzviet, jau sirmas un salīkušas, ik rītu ceļas pirms gaismas, lai izslauktu pēdējās divas govis, sanestu ūdeni no avotiņa, noslaucītu lieveni un divdesmittūkstošo reizi paveiktu visus pārējos darbus par spīti tam, ka vīrs sen nodzēries un kapā, mazbērni Anglijā un tuvākajā tirgū viņas labumu nevienam vairs nevajag. Ja būtu laikus piegājis tuvāk un ieskatījies klūgu režģos ievērptajās spuldzīšu virtenēs, būtu ievērojis, ka tās blāvi lāsmo ar savādu, dzīvai liesmiņai līdzīgu kustību. Tā ir norāde uz likteni, kas šādas salīkušas atraitnes ar lielu iespējamību piemeklēja pagarā Rietumu vēstures posmā, kad dažādas no apziņas izslēgtas, bet ļoti reālas realitātes sadaļas atrada veidu, kā sublimēties raganu meklēšanas un atrašanas rūpalā. Varbūt esmu ko palaidis garām, bet tūkstošiem sadedzināto, noslīcināto un citādi inkvizēto sieviešu upuri Rietumu kolektīvajā domā ir pieminēti un pienācīgi apdomāti ļoti fragmentāri, un Kraules-Kūnas izstāde ir mēģinājums šajā tukšumā iespraukties. Vienlaikus izstādes scenogrāfija ir atgādinājums par šo tukšumu – neatceros, kad “Arsenāla” mazā zāle pēdējoreiz būtu bijusi tik neaizpildīta trešajā dimensijā. Lai arī objekti ir ķermeniski, tie ir piespiesti, saplacināti pret trim no četrām zāles sienām. Babu ekstremitātes, kauli un miesa daļēji saplūst ar fonu – kā jau daždien trūdi, kas tūlīt, tūlīt pazudīs aizmirstībā. Pa vidu tikmēr es, siltasiņu vīrietis, klausos savā atbalsī un prātā domāju par visiem tiem “svarīgākajiem” vēstures stāstiem, kas aizpilda šo tukšumu un brūnās sienās iespiež inkvizēto sieviešu vārdus, sejas un personības.
Elīnas Vītolas izstādes ''Izplatītas glezniecības un sadzīves problēmas- personāliztāde'' izstāžu zālē "Arsenāls"
Atgriežoties pie Elīnas Vītolas jautājuma par to, dodos uz Rīgas cirka Ziloņu zāli, kur Marta Trektere pasūtījusi izstādi divām gleznotājām – Vītolai un Amandai Ziemelei. Ja neskaita divas atsevišķas nestandarta formāta gleznas, pa četriem vienāda izmēra darbiem no katras mākslinieces savietoti uz liela, grozāma statīva (iedomājieties virpuļdurvis vai apsveikuma kartīšu stendu grāmatnīcā) tā, lai katrs Ziemeles unVītolas gleznu pāris veidotu vienu taisnleņķa stūri. Mēģinot apskatīt katras stenda sadaļas “piedāvājumu” kopumā, jāskatās iekšā stūrī, kur gleznas saskaras, katra darba virsmai tādējādi uzgulstot drīzāk acsābola sānam, nevis virspusei. Tas ir ērcinoši, un šķiet, ka šādā piepūlē pazūd abi pret vai blakus viens otram nostatītie darbi, tāpēc labprātāk skatos te uz vienu, te uz otru, bet ar nedalītu uzmanību.
Martas Trekteres, Amandas Ziemeles un Elīnas Vītolas izstāde “Pasūtījums” Rīgas cirkā
Vai Vītola beidzot ir māksliniece, grūti teikt, jo institucionālās kuratoru/izstādes dalībnieku lomas te ir apzināti sajauktas. Mēs zinām tik vien, ka Trektere veica “pasūtījumu” abām gleznotājām un izstādes tekstā iekļautie trīs Trekteres stāsti, lai arī ļoti jauki, neko nepadara skaidrāku. Bet, māksliniece vai ne, mākslu vismaz piecu audeklu formātā viņa noteikti ir radījusi.
Lai arī kontrasts starp Ziemeles un Vītolas audekliem ir milzīgs, kaut kādā ziņā viņas, man šķiet, glezno vienu un to pašu. Proti, es nezinu, ko viņas pašas par to domā, bet, skatoties uz šiem darbiem, man šķiet, ka viņas abas – ļoti atšķirīgos veidos – mēģina piekļūt īsteni esošajam. Tam, kas patiešām ir, nevis tikai parādās. Citiem vārdiem, caur gleznošanu tuvoties visu Rietumu filozofu sapnim vismaz līdz 19. gadsimtam. Vītola to dara caur mežonīgām abstrakcijām, kurās pazūd mums ierastais dimensiju režģis, kamēr Ziemele – caur ļoti rāmiem, figurāliem vai mazāk figurāliem objektiem meklē, kā īsteni esošais parāda sevi katrā sīkumā. Nezinu, vai šis kontrasts nostrādā “virpuļdurvju” iekārtojumā, bet uz katru audeklu atsevišķi var skatīties ilgi jo ilgi. Ziemeles gleznojumi nomierina un kairina patikas jutekļus, kamēr nespēja saskatīt neko pazīstamu vai strukturētu Vītolas darbos savādi satrauc, pat kaitina; ik brīdi, kad jau šķiet, ka saskatu kaut kādu sākumu vai turpinājumu, jauns triepiens un citas krāsas mākonis manas cerības sagrauj.
Izstāde “(ne)Mākslinieka stāsts” Latvijas Mākslas akadēmijā
Visbeidzot aizstaigāju arī līdz trešajai izstādei, kas ar iepriekšējām nav saistīta – ja neskaita to, ka runā par mākslas institūciju un mākslinieka statusa savstarpējām attiecībām. Tā ir šībrīža Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures programmas 4. kursa veidotā izstāde “(ne)Mākslinieka stāsts”, kas tapusi kopā ar jauno scenogrāfu Andri Kaļiņinu. Tā pievēršas tādām Latvijas senākas vai ne tik senas vēstures figūrām, kas visas ir nozīmīgi spēlētāji šajā vēsturē, bet kuras vieno tas, ka vismaz kādā brīdī tām bijušas sarežģītas attiecības ar institūcijām (konkrētāk, LMA) un līdz ar to – ar “mākslinieka” statusa iegūšanu vai uzturēšanu. Protams, nevarētu teikt, ka jautājumi par mākslas un institūciju attiecībām vai, vēl jo vairāk, par mākslinieka statusa esenci ir tik oriģināli, kā tos brīžiem šķietami mēģina pasniegt izstādes veidotāji kopā ar prorektoru Andri Teikmani, tomēr tieši Latvijas mākslas vēsture no šāda skatpunkta varbūt arī nav apspriesta gana izsmeļoši. Stāsti, ko studenti izvilkuši no dažāda dziļuma vēstures plaisām, brīžiem ir tiešām pārsteidzoši, līdz ar to pamatiemaņas jauno mākslas vēsturnieku ampluā viņiem ir izdevies nodemonstrēt. Sākumā apmulsina nedaudz nospiedošā, labirintveidīgā scenogrāfija – bet tikai līdz brīdim, kad saproti, ka katra “bloka” uzdevums ir atveidot katras pieminētās personas daudzšķautņainību. Visā stāstā ļoti iederas šķībā mūzika, kas skan fonā, bet raustīgā gaisma varbūt arī ir mazliet par daudz. Tomēr izstādi katrā ziņā var uzteikt kā interesantu, rūpīgu darbu, kurā kaut ko pārsteidzošu varētu atrast pat viszinošākie Latvijas mākslas pazinēji. Ja vēl neesat bijuši, jāpasteidzas – izstāde apskatāma vairs tikai šonedēļ.
Izstāde “(ne)Mākslinieka stāsts” Latvijas Mākslas akadēmijā
