Vieta, kur aizbēgt no pasaules netaisnības
Intervija ar Rīgas cirka direktori Māru Pāvulu
Šodien vairs nav jāpiedzimst “cirka ģimenē”, lai kļūtu par cirka mākslinieku. Jaunais cirks kļuvis par pilnasinīgu laikmetīgās mākslas žanru, kura pamatā ir akadēmiski sakņota izglītība, ko iespējams gūt prestižās augstākās izglītības iestādēs Francijā, Somijā un Zviedrijā. Aiz augstvērtīga akadēmiskā procesa, kura ietvaros laikmetīgai mākslai veltītās bibliotēkās rindojas jaunā cirka žanram veltīta zinātniskā literatūra – sākot no cirka socioloģijas, rakstiem par cirku antropoloģiskā un dzimumstudiju kontekstā, laikmetīgais cirks aizvien ciešākā satvērienā tur sociālaktuālus sava laika procesus. Tas uzdod jautājumus, meklē atbildes, provocē, samierina...
Arī Rīgas cirks šobrīd uzņēmis iespaidīgu kursu pretim laikmetīga cirka manifestācijai un jaunu profesionāļu sagatavošanai. Tā vadībā ir Kultūras ministrijas konkursa kārtā nesen izvēlētā Māra Pāvula, kura Rīgas cirka komandā darbojas no 2017. gada, kad izveidoja Rīgas cirka skolu. Kopš 2019. gada Māra pildīja Rīgas cirka stratēģiskās attīstības vadītājas pienākumus. Viņa darbojusies arī laikmetīgā cirka festivāla Re Rīga! komandā, nodibinājusi laikmetīgā cirka un ielu mākslas platformu Next Door Circus, kā arī aizsākusi Sansusī cirka un labklājības rezidenču programmu. Kopš 2018. gada Māra ir ievēlēta Baltijas un Ziemeļvalstu cirka tīkla (BNCN) un Laikmetīgā cirka un ielu mākslas tīkla Circostrada vadības komitejās un aktīvi piedalās nozares attīstības procesos starptautiskā līmenī.
Taču viss aizsākās pavisam nejauši – studiju laikā Latvijas Kultūras akadēmijā, kad zinātniski pētnieciskā darba uzdevumā Māra pievērsās pētījumam par Cirque du Soleil kā Kanādas kultūras simbolu, kam sekoja cirka semiotikas izziņa un laikmetīgā cirka tendenču apzināšana Baltijas valstīs. Šī interese aizveda Māru līdz Francijai, kur, kā zināms, meklējami jaunā cirka aizsākumi. Tur Parīzes VIII Universitātē (L'université de Paris VIII) viņa ieguva profesionālā maģistra grādu skatuves mākslā starptautiskās mākslinieciskās sadarbības jomā un strādāja vairākās cirka organizācijās, tajā skaitā producēšanas apvienībā MES un beļģu cirka apvienībā Collectif Mallunés.
Ir grūti nepamanīt to, cik ļoti Māra ir savā vietā. Cik organiski cirka vērtības saskan ar viņas iekšējo sirdsbalsi, šī mākslas žanra process ar personības izaugsmes cikliem – tā, it kā cirka vide būtu Māras “dabiskās izplatības areāls”. Pati atzīst: “Cirks ir tāds kā pols, – un vai nu tevī ir pretpols, kas pievelkas, vai tā nav. Manā gadījumā – vērtības, kas atspoguļojas cirka kopienā, ir tās, ko meklēju arī savā dzīvē.”
Vispirms gribu tevi sveikt ar jaunā amata pienākumu uzņemšanos! Manuprāt, tas ir diezgan likumsakarīgs nākamais solis, pēc tik iespaidīga gājuma cirka jomā. Kā ir jāsaliekas dzīves kārtīm, lai nonāktu šajā tik īpašajā vidē? Kas bija tas pagrieziena punkts?
Cirks man patika jau bērnībā, tomēr pārtraucu to apmeklēt aptuveni 12 gadu vecumā, kad sāku interesēties par dzīvnieku tiesību aizsardzību, kļuvu par veģetārieti. Cirkā notiekošais gluži vienkārši man sāka šķist absolūti nepieņemams. Tas, kas mani tomēr nemainīgi uzrunāja, bija ķermeniskums. Ja teātrī tiek novērtēta aktiermeistarība, tad cirkā – tā ir pilnīga ķermeniskā atklātība.
Bet, ja runājam par pagrieziena punktu, tad jāsāk ar nejauši piedāvāto zinātniski pētnieciskā darba tēmu par Kanādas Saules cirku (Cirque du Soleil) – pirmajā vai otrajā Kultūras akadēmijas studiju kursā. Tolaik tēmu izraudzījos vien tāpēc, ka pasniedzēja nemēdza pārāk kontrolēt termiņus un jaukties procesā. Uzsākot darbu pie pētījuma, konstatēju, ka Latvijā par šo tēmu teju pilnībā nav nekādas literatūras. Tā kā tobrīd biju Erasmus studentu apmaiņas programmā Francijā, materiālu meklējumos devos uz Parīzi. Protams, Pompidū bibliotēkā cirkam un cirka vēsturei atradu veltītu veselu plauktu! Tobrīd franču valodu biju mācījusies vien gadu un sapratu, ka nepaspēšu tās visas izlasīt, arī naudas, lai tās visas iegādātu, man nebija. Tāpēc noslēpos Pompidū bibliotēkas stūrī un pārfotografēju katru grāmatu, – tad braucu mājās un tās lasīju. Protams, lasīšanas temps bija visai lēns, tomēr cirka pētīšanu turpināju līdz pat augstskolas pēdējam kursam. Cirka pasaule man atklājās kā intīma un dziļa mākslas forma, kuras priekšplānā ir cilvēka spēja komunicēt caur ķermeni. Es to apbrīnoju!
Cirka pasaule man atklājās kā intīma un dziļa mākslas forma, kuras priekšplānā ir cilvēka spēja komunicēt caur ķermeni. Es to apbrīnoju!
Pētījumu procesā, lai satiktu laikmetīgā cirka māksliniekus, intensīvi apbraukāju Baltijas valstis. Pēdējā kursā igauņu skolas vadītāja Terje Barnardt mani uzaicināja uz Fresh Circus#2 – cirka festivālu–konferenci Parīzē. Turp aizbraukusi, sajutusi to gaisotni un sastapusi visus tos cilvēkus, es sapratu, ka tas būs tas, ko es darīšu! Ā, svarīgs aspekts – līdz tam brīdim vēl nebiju redzējusi nevienu laikmetīgā cirka izrādi klātienē! (Smejas) Četrus gadus biju pētījusi šo jomu, iepazinusi neskaitāmus māksliniekus, izlasījusi visas iespējamās kritikas par izrādēm, skatījusies pieejamos videoierakstus, taču pati dzīvē nevienu nebiju redzējusi! Arī aizbraucot uz šo festivālu, man īsti nebija naudas, lai iegādātos izrāžu biļetes.
Tomēr lēmums bija pieņemts.
Jā, es apsēdos kafejnīcā un uzrakstīju trīs lappušu garu vēstuli, kurā vecākiem izklāstīju visu plānu. Kā es tūlīt pēc studiju beigšanas došos uz Franciju, kā braukšu vākt vīnogas, naktī strādāšu bārā, dienā – cirkā... Es labi apzinājos, ka Latvijā man nav neviena, no kā mācīties, taču man ir nepieciešams gūt pieredzi un – galu galā – beidzot redzēt tās izrādes! Tā arī pēc diviem mēnešiem ar 150 eiro kabatā es aizbraucu uz Franciju.
Pagāja laiks, un tieši tu Latvijā izveidoji cirka skolu! Lai būtu kur un no kā mācīties... Līdzās skolas izveidei, pastāsti, kādu vispārējo attīstības virzienu ir uzņēmis Rīgas cirks!
Galvenokārt, Rīgas cirks sevi pozicionē kā institūciju, kas rūpējas par mūsdienīga cirka nozares attīstību Latvijā. Rīgas cirks pats “neražo” izrādes, tam nav savas trupas un tas nepretendē uz cirka izrāžu monopolu. Tā vietā, līdzīgi kā daudzviet Rietumeiropā, cirks pie sevis uzņem neatkarīgas mākslinieku grupas no visas pasaules – izrāda viņu sagatavotās izrādes skatītājiem un piedāvā mākslas rezidences iespējas.
Otrs lielais uzdevums ir veicināt cirka infrastruktūras veidošanos. Šobrīd laikmetīgais cirks Latvijā atrodas pašos tā aizsākumos, tomēr ilgtermiņā mēs gribētu, lai pie mums rastos jauna vietējo mākslinieku paaudze. Tam ir nepieciešami vairāki aspekti: pirmkārt – iespēja redzēt starptautiska līmeņa izrādes, otrkārt – iespēja radīt izrādes, treškārt – jau pieminētā izglītība. Šobrīd esam nodrošinājuši amatierizglītību, bet ilgtermiņā ceram sagatavot audzēkņus vismaz tādā līmenī, lai tie varētu iestāties ārvalstu cirka augstskolās. Esam atvēruši arī treniņu zāli.
Rīgas cirka skola. Foto: Kristine Madjare
Pastāsti, kādas vērtības (līdzās cirka disciplīnām) skolā ir svarīgas? Kādā veidā Rīgas cirka skolā tiek veicināta interese un izpratne par cirka mākslu?
Cirka skolas mērķis ir radīt vietu, kur cilvēks var pilnvērtīgi un plaši sevi attīstīt – gan radoši, gan fiziski, turklāt darīt to drošā vidē. Tā ir vieta, kur motivācijas pamats ir nevis sacensība, bet sadarbība. Tās ir būtiskas lietas, ar kurām cirks būtiski atšķiras no sporta. Cirkā nav iespējams salīdzināt māksliniecisko izteiksmi vai domu, ko mākslinieks aizlicis aiz savas izrādes. Tās nav mākslas sacensības! Katrs trapeces mākslinieks izveido savu individuālu valodu, kas nekādā gadījumā nav identiski atkārtota kustība, ko ierādījis skolotājs.
Cirka skolā bērni apgūst pamatus visām cirka disciplīnām – līdzsvaru, žonglēšanu, akrobātiku. Vienmēr ir kaut kas, kas padodas, un kaut kas, kas nepadodas. Bērns var nebūt labs akrobāts, bet izcils žonglieris. Cirka skolā viņam tiek ierādīts, ka nevienam nav jābūt tādam kā kādam citam, jo izrādi iespējams salikt kopā tieši tāpēc, ka katrs nāk ar savu stipro pusi. Arī daudz globālākā kontekstā – katram ir jāatrod tas, kas padodas vislabāk, un tas, ar ko viņš var būt noderīgs sabiedrībai. Var jau būt, ka tas ir tāds visai utopisks mācību modelis un veids, kā veidot domāšanu par pasauli, taču, manuprāt, tas ir daudz veselīgāks par augstākas atzīmes likšanu tam, kurš uzlēcis visaugstāk.
Tāpat būtiska lieta, ko apgūst cirka skolā, ir fiziskā pratība (physical literacy) jeb spēja vadīt savu ķermeni – gan izteikt savas emocijas, gan apzināties, kā ķermenis darbojas.
Vēl viena būtiska lieta, kas skolā tiek izvirzīta priekšplānā, ir spēlēšanās. Bērni vēl to māk, taču pieaugušie ir pilnīgi aizmiruši. Taču tā ir ļoti svarīga – tā palīdz dzīvot vieglāk!
Kas šobrīd veido Rīgas cirka skolas mācībspēku komandu?
Pirms pieciem gadiem skola aizsākās kā mazs amatieru pulciņš. Tajā bija paredzēta tikai viena audzēkņu grupa, taču šobrīd mums ir jau 150 audzēkņi – gan pieaugušie, gan bērni. Audzēkņi trenējas gan pie laikmetīgā cirka māksliniekiem, gan cirka māksliniekiem, kas nāk no iepriekšējās paaudzes un pasniedz dažādas disciplīnas. Tāpat mācībspēku veido dažādu citu jomu profesionāļi, piemēram, no laikmetīgās dejas, pasniedzot kustību mākslu, iepazīstinot ar savu domāšanas veidu.
Kas attiecas uz profesionāļiem – katru reizi, kad pie mums viesojas starptautiskas izrādes, cenšamies nodrošināt meistarklases kopā ar šiem viesmāksliniekiem.
Meistarklase. Foto: Kristīne Madjare
Kopā ar Zviedrijas cirka organizāciju Circus Syd no 2020. līdz 2022. gadam Rīgas cirks tika ievēlēts kā viens no divām Baltijas–Ziemeļvalstu cirka tīkla (BNCN) vadītājorganizācijām. Kuras būtu galvenās lietas no šajā laikā paveiktā, ko tu vēlētos īpaši izcelt?
Izdarīts tika daudz! Tika nodibināts Baltijas un Ziemeļvalstu izglītības tīkls, tika izveidots cirka dramaturģijas attīstības projekts, sagatavotas lieliskas meistarklases un apmaiņas programmas cirka profesionāļiem – gan Baltijā, gan Ziemeļvalstīs. Tika atrisinātas daudzas strukturāli svarīgas lietas, kas ļauj dažādus aktuālos jautājumus un procesus risināt kopā starptautiskā līmenī.
Kādu starptautiska mēroga iesaisti Rīgas cirks plāno īstenot nākotnē?
Nākotnē vairāk tiecamies attīstīt kopienas cirka aspektu, kas ietver darbu ar sociāli neaizsargātām grupām un grūtībās nonākušiem cilvēkiem, tāpēc vēlamies pievienoties Caravan Circus Network, kas ir starptautisks jaunatnes un sociālā cirka tīkls.
Salīdzinājumā ar citiem laikmetīgās mākslas žanriem, cirks ir jauna māksla, kas refleksiju par apkārt notiekošo uzsāka mazliet vēlāk. Ir laiks skatīties uz cirka skatuves mākslu arī plašākā kontekstā, tāpēc ir svarīgi, lai mēs kā laikmetīgā cirka žanrs neiesprūstu ērtajā izklaidējošajā pozā, bet būtu uz viena viļņa ar to, par ko runā arī citos laikmetīgās mākslas žanros. Efektīvākais veids, kā to panākt, manuprāt, ir iesaistoties IETM – starptautiskajā laikmetīgā teātra un skatuves mākslas tīklā.
Runājot par aktuālām tēmām – kādi tematiskie virzieni iezīmējas Rīgas cirka plānotajā programmā? Par ko runā mākslinieki viesizrādēs?
Uz šo jautājumu vislabāk varētu atbildēt mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Ķibers, taču lielākoties mūsu izrādes runā par savstarpējām attiecībām. Pēdējo gadu laikā tās bija tēmas par indivīda un grupas attiecībām, kuras šajā laikā aktuālas arī sabiedriskajos procesos.
Bieži izrādes mēdz būt arī diezgan provokatīvas attiecībā uz cilvēka ekspektācijām pret dzimumu lomām. Šai provokācijai obligāti nav jāietver vīrieši ar uzkrāsotām lūpām, – tas var būt emocionāls maigums vai spēks, kas tiek rādīts uz skatuves.
Gada griezumā mums ir apmēram piecas, sešas izrādes – dažādai publikai. Ir izrādes, kas paredzētas skatītajiem tikai no 18 gadu vecuma, ir izrādes maziem bērniem. Šovasar gatavojamies festivālam Re Rīga!, kas vairāk būs vērsts tieši uz starpdisciplināru sadarbību, cilvēku uzrunāšanu uz ielām un site specific izrādēm. Novembrī gaidāma Eiropas cirka nakts, kurā vārds tiks dots inovatīviem māksliniekiem, kas meklē jaunas izteiksmes formas. Kamēr šādi pievēršamies eksperimentāliem pētījumiem un konkrētas publikas uzrunāšanai, mūsu lielā formāta izrādes ir jau daudz krāšņākas un paredzētas plašākai auditorijai.
Gribu aicināt pievērsties tevis jau pieminētajam darbam ar sociāli neaizsargātām grupām un iekļaujošajam aspektam. Kā tas tiek īstenots laikmetīgā cirka procesos?
Manuprāt, cirks pats par sevi nes šo iekļaujošo vērtību, lai gan vienlaicīgi mēdz būt pretrunā ar to, jo tradicionāli tas tiecies pēc virtuozitātes un izcilības. Tomēr gribu uzsvērt ievērojamus projektus, kas izauguši tieši no jaunās cirka pedagoģijas, kuras centrā ir savas vietas atrašana grupā. Viens no pasaules lielākajam projektiem ir Cirque du Monde, ko īstenojis Cirque du Soleil. Tā ietvaros Dienvidamerikā tika nodibinātas vairākas cirka skolas ielu bērniem, tā radot iespēju fiziski izpausties un riskēt drošā vidē.
Arī mūsu pēdējā – kolumbiešu apvienības Bêstîa izrādē “SOMOS” uz skatuves bija mākslinieki, kas visi ir kādreizējie ielu bērni. Tāpat nesen biedrība Next Door Circus sadarbībā ar šīs metodes izgudrotāju Krēgu Kvatu (Craig Quat) pie mums rīkoja funkcionālās žonglēšanas meistarklases, kas ir manipulācija cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Krievijas Upsala–Circus ir atsevišķa trupa, kas paredzēta bērniem ar Dauna sindromu; Berlīnē esmu redzējusi izrādi, kurā uzstājas tikai cirka mākslinieki ar Dauna sindromu.
Vēl viena lieta, kas padara cirku pieejamu, ir tas, ka tajā nepastāv valodas barjera. Pat tad, ja tu neesi gatavs iedziļināties konceptā, ja nesaproti kādus kodus – tavu uzmanību tik un tā notur uz skatuves izpildītā virtuozitāte. Ķermeņa valoda ir universāla, tā nevar samelot. Cirkā nav iespējams samelot – vai nu salto tiek uztaisīts vai netiek. Vēlos arī uzsvērt to, ka cirkam nav mākslīgi uzliktā elitārisma zīmoga, kas nereti piemīt citiem laikmetīgās mākslas žanriem.
Jāatzīst, ka ne sevišķi labi orientējos cirka vēsturē, bet man bija izveidojies priekšstats, ka cirks jau tā pirmsākumos bijis par atšķirīgo un bijis iekļaujošs...
Tas atkarīgs, no kuras vietas vēsturē mēs sākam runāt par cirku. Ja sākam ar atvaļināto kavalēristu Filipu Estliju pirms 254 gadiem – viss sākās ar militāristiem, kas bija kļuvuši par bezdarbniekiem. Viņi rādīja trikus uz zirgiem, tāpēc arī cirks ļoti ilgi bija stāsts par zirgiem – tāpēc arēna ir apaļa un diametrā 13 metrus liela, jo tas ir ideālais izmērs, lai, zirgam auļojot pa apli, veiktu akrobātiskus trikus un noturētos mugurā. 19. gadsimta beigās zirgs pamazām zaudēja savu lomu sabiedrībā, – jau gadsimta sākumā Rīgas cirka arhīvi vēsta par vairākiem numuriem ar motocikliem un mašīnām! Jaunie spēkrati bija tas, kas tobrīd cilvēkiem bija aktuāli!
Kāpjoties atpakaļ viduslaikos – tur trubadūri ceļoja un rādīja akrobātiskus kumēdiņus, kas jau ir krietni tuvāk laikmetīgajam cirkam nekā Estlija jātnieku cirks! Ja skatāmies vēl senāk – jau pirms tūkstoš gadiem Dienvidāzijā tika izpildītas akrobātiskas izrādes un virves dejotāju priekšnesumi, kas bija ļoti meditatīva pieredze bez jebkāda lieka teatrālisma, – un būtu jau pavisam laikmetīga izrāde šodien!
Katrā ziņā cirks vienmēr bijis par brīvību un vienmēr – par šodienu. Mums tiek pārmests, ka mainām cirku, bet tas vienmēr ir bijis mainībā!
Šogad tiks atklāta renovētā Rīgas cirka vēsturiskā ēka. Ko tev personiski nozīmēja pieredzēt šīs ēkas pārvērtības, savām acīm skatīt kailās kupola konstrukcijas?
Pēc dabas esmu ļoti nepacietīga būtne. Atceros kādu sarunu ar draugiem pirms desmit gadiem – es teicu, ka man nebūs bērnu pirms 30 gadu vecuma, jo man vispirms ir jāuztaisa cirka skola, kurā viņus sūtīt. Cirka skola tapa tad, kad man bija 27 gadi!
Atceros arī, ka 2015. gada ziemā kopā ar kolēģi braucu garām Rīgas cirkam un teicu, ka kādu dienu tur strādāšu. Ar to biju domājusi savu 40 gadu vecumu, taču arī cirkā sāku strādāt daudz ātrāk! Lai gan visas ar cirku notiekošās pārmaiņas patiesībā notiek ātri, manā galvā tās sen jau ir izsapņotas, tāpēc nevaru sagaidīt rezultātu!
Protams, ir absolūti sirreāli redzēt jumta konstrukciju – to dzelzceļa sliežu zirneklīti, par ko visiem tik daudz stāstīts! Taču, iespējams, pat vēl aizkustinošāk ir redzēt atsegtās sienas. Aiz 2000. gadu sākuma košā uzslāņojuma ir brīnišķīgi dēļi, kurus savulaik klāja nu jau simtgadīgi gleznojumi – ārkārtīgi gaumīgi un eleganti, tie reprezentē to, ka cirks savulaik bijis arī Rīgas naktsdzīves centrs. Cirkam ir ārkārtīgi daudz uzslāņojumu, jo jau trīs gadus pēc tā uzbūvēšanas tas tika pārbūvēts, kam vēlāk sekoja vēl virkne transformāciju. Ir ļoti interesanti aizrakties līdz tam kodolam!
Rīgas cirka fasāde. Skice
Kāda ir arhitektu (arhitektu birojs NRJA) iecere attiecībā uz autentiskās substances saglabāšanu?
Manuprāt, arhitekti atraduši veiksmīgu līdzsvaru starp tās saglabāšanu un izrādīšanu, tajā pašā laikā lieliski izprotot mūsdienu cirka vajadzības. Ja cirku renovētu tādu, kāds tas bija pirms 130 gadiem – tas vienkārši neatbilstu nekādām šodienas prasībām. Vecajā cirka ēkā nebija pienācīgu treniņtelpu cilvēkiem, bija tikai telpas dzīvnieku turēšanai. Arī drošības struktūras nenoturētu vinčas, kādas tiek izmantotas mūsdienās. Tāpat mūsdienu cirks vairs nav tikai apaļa arēna. Jā, mums ir vajadzīga apaļa telpa, bet mums ir vajadzīga arī frontāla skatuve, mums ir vajadzīga iespēja skatītājiem stāvēt kājās, mums ir vajadzīgs black box, utt.
Savukārt tas, pie kā notiek atgriešanās, ir sākotnējā fasāde. Fasāde, ko redzējām pēdējos 70 gadus, bija papildināta ar padomju laikā piebūvētu pusstāvu, savukārt pēc arhitekta Baumaņa projekta – tā ir ļoti skaista, zema ēka neoklasicisma stila. Atgriešanās pie šīs fasādes vairāk izcels jumtu un kupolu, kuru tagad no ielas puses īsti nevarēja redzēt. Kupols būs koši sarkanā krāsā un pilsētvidē ļoti pamanāms.
Protams, pārbūves procesā tiek saglabātas visas vēsturiskā kupola sliežu konstrukcijas, taču tās tiek nostiprinātas, savukārt jau pieminētie sienu dēļi tiek izmantoti interjera veidošanā.
Rīgas cirka skats no augšas. Skice
Kas ir tās lietas cirka jaunajā arhitektūrā, kuras tu īpaši vēlētos izcelt?
Runājot par pirmo renovācijas fāzi, gribu uzsvērt to, ka arēna būs krietni plašāka. Mākslinieki to pilnvērtīgi varēs izmantot treniņiem un mēģinājumiem. Tajā būs iestrādāti iekaries sistēmu punkti, kas nozīmē, ka vienlaicīgi varēs strādāt vairāki mākslinieki ļoti sarežģītās kombinācijās. Vēl viena īpaša odziņa ir dienas gaisma. Lielākā daļa mākslinieku parasti strādā teātros vai black box zālēs, kurās nekad nav logu, taču, ja esat ievērojuši, Rīgas cirka kupola augšā ir tāds kā paviljons, kurā sākotnēji bijuši logi. Tie tiks atjaunoti, izrāžu laikā aizklāti ar aizkariem, bet, tos atverot, izgaismosies gaišā koka kupols, zem kura dienas gaismā varēs strādāt mākslinieki. Tas, ko visvairāk gaidām, protams, ir iespēja zāli modulēt, izmantojot tribīnes.
Plānojot šo ēku, daudz domājām par to, lai māksliniekiem nebūtu jāpiekāpjas ēkai, bet ēka spētu pielāgoties viņu vajadzībām.
Rīgas cirka jumts. Foto: Uldis Lukševics (NRJA)
Rīgas cirka jumts. Foto: Uldis Lukševics (NRJA)
Rīgas cirkam ir gara vēsture un nozīmīga loma Baltijas cirka tradīcijā. Kā šīs vērtības tiks komunicētas cirka turpmākajā darbībā? Kas ir šī uzdevuma lielākais izaicinājums?
Izaicinājums ir tajā, ka palicis ļoti maz cilvēku, ka spēj un vēlas par to liecināt. Protams, kaut kas nebūtu kārtībā, ja viegli būtu pieņemt revolūcijas. Ir jāsaprot, ka iepriekšējā cirka paaudze ir daudz tajā ieguldījusi un ļoti ciena cirka tradīciju. Pāreja uz laikmetīgo cirku, kas šajā gadījumā nāca “no augšas”, protams, izraisīja lielu pretreakciju. Laikmetīgā cirka raksturs savā ziņā šajos cilvēkos izraisīja tādu kā vērtību kolapsu, kas nebūt neveicināja uzticēšanos. Uzticēšanās varētu notikt tikai tajā brīdī, kad notiktu apzināšanās, ka mēs visi taču esam par vienu un to pašu – tikai katrs runājam laikmetam pieskaņotā valodā! Lai līdz tam nonāktu, nedomāju, ka pietiek ar šiem pieciem gadiem.
Esam dažādos veidos mēģinājuši radīt šo saikni un uzturēt. Mums ir projekts “Cirka stāsti”, ko veido intervijas ar bijušajiem cirka darbiniekiem, paralēli top grāmata par Rīgas cirka vēsturi. Darbs pie cirka vēstures notiek, mūs tas aizrauj un mēs to darām, taču esam tajā vieni. Ja kāds cits to varētu izdarīt labāk, mums būtu iespēja nedarīt. Manuprāt, ir nepareizi gaidīt, ka mums vajadzētu nodarboties ar “vēsturniecību”.
Viss redzams. Performatīvā maģija. (c) Blandine Soulage
Lūgšu tevi izcelt gaidāmās Rīgas cirka programmas spilgtākos mirkļus.
Pirmais lielais “hailaits” ir franču jaunās maģijas apvienības 32 Novembre izrāde “Viss redzams. Performatīvā maģija” (À Vue. Magie performative) – Rīgas Krievu teātrī 2. un 3. martā. Tā ir pirmā reize, kad Rīgas cirks rāda jauno maģiju un, iespējams, kādu laiku arī pēdējā. Jauno maģiju atvest ir ārkārtīgi sarežģīti un ārkārtīgi dārgi!
Viss redzams. Performatīvā maģija. (c) Blandine Soulage
Šeit tevi pārtraukšu… Ko nozīmē “jaunā maģija”?
Jaunā maģija ir žanrs, par kuru tiek runāts tikai kādus nepilnus 20 gadus. Mākslinieki, kas to aizsāka, pirmkārt, sāka meklēt saikni starp maģiju un citām disciplīnām, bet būtiskākais – viņi atteicās no burvju mākslinieka kā centrālā tēla uz skatuves un padarīja viņu par režisoru. Kad redzam jaunās maģijas izrādi, mēs principā redzam tādus kā kino specefektus klātienē. Kā piemēru varu ieskicēt brīnišķīgo Kalles Nio izrādi Departure, kas viesojās festivālā Re Rīga! 2016. gadā. Tā ir par šķiršanos. Kad vīrietis gludināja kreklu, tas viņam uzbruka; kad viņš skatījās spogulī – tur bija sieviete, taču līdzās viņas nebija; kad viņi apskāvās – viņu drēbes sāka kust, izkusa un izgaisa; kad viņa gāja prom – aiz aizkariem pēkšņi parādījās jūra… Savukārt martā gaidāmajā izrādē dažādi leģendāri maģijas kodi tiks savienoti ar mūsdienu tehnoloģiju sniegtajām ilūziju iespējām. Pamatīgi tiks izaicināta uztvere par to, kas ir īsts un kas nav īsts! Jaunā maģija vairs nav par to, ko kurš dara ko, bet kas notiek un kāpēc.
O'DD. (c) Eero Alava
Izklausās intriģējoši! Turpinām ar programmas “hailaitiem”…
Jā, paralēli šim notiks nedēļu ilgas apmācības par jauno maģiju, kurā piedalīsies 12 mākslinieki no visas Eiropas. Tās būs pieejamas arī sešiem māksliniekiem no Latvijas, pēc kā sekos viņu pašu radītā darbizrāde.
Savukārt aprīlī gaidāms somu apvienības Race Horse Company suģestējošais iestudējums “O’DD” – VEF Kultūras pilī 5. un 6. aprīlī. Teikšu tieši – tā ir izrāde ar vienu ļoti traku čali, par “batutu burvi” dēvēto Rauli Dālbergu, kurš par šo uzvedumu ir domājis 20 gadus. Izrāde ir fiziska un dinamiska – tajā ir tāda enerģija, ko grūti aprakstīt, tā ir jāredz!
Trešais “hailaits” noteikti ir 10. un 11. maijā gaidāmā cirka izglītības konference, kas Rīgā notiks jau otro reizi. Šogad centrālā tēma būs par to, kā mācīt mākslu cirka izglītības kontekstā, bet ar domu, ka šis jautājums ir aktuāls pilnīgi visām mākslas nozarēm.
O'DD Race Horse Company. (c) Minja Kaukoniemi
Kā šo gadu laikā, kad tev bijusi iespēja aptaustīt noslēpumainās cirka pasaules oderi, izzināt aizkulises – ir mainījies tas, kā tu uz to raugies?
Atceros, kad pirms desmit gadiem man kāds ļoti salauza sirdi, es domāju, ka vienīgi cirkam ir vērts veltīties pilnībā... Galvenokārt tādēļ, ka tajā vienmēr būs kaut kas jauns, ko iemīlēt. Jāsaka, ka šodien es cirku noteikti vairs nemīlu to pašu iemeslu dēļ, kādi tie bija pirms desmit gadiem. Tas ir pilnīgi normāli – mainās vērtības un mainās skatījums... Šobrīd mani visvairāk fascinē tas, kā jaunās paaudzes cirka mākslinieki sāk nodarboties ar aktīvismu un runāt par daudzām svarīgām tēmām – par ekoloģiju, par dzimumlīdztiesību, par #MeToo, utt. Un dara to ļoti brutāli un tieši! Tiešums ir tas, ko ļoti mīlu cirkā. Kā arī vērtības, par kurām man agrāk nebija ne jausmas. Nav runa par to, par kādām tēmām ir izrādes, bet par to, kādā veidā tiek organizēta dzīve šajā struktūrā. Starptautiskā cirka kopiena un šī vide ir tā, kurā es varu aizbēgt no pasaules netaisnības. Laikmetīgajā cirkā skaudri tiek lauzta tradicionālā cirka hierarhija un kultivēta horizontālā pasaules kārtība. Nekas cits man šajā pasaulē to nevar piedāvāt!
Māra Pāvula. Foto: Kristīne Madjare
