Telpas pietiek
Par Elzas Sīles personālizstādi “(c1, c2, citrons un citi)”
25/04/2019
Elzas Sīles personālizstāde “(c1, c2, citrons un citi)”, kas līdz 11. maijam apskatāma VSIA “Rīgas cirks” bijušajā ziloņu stallī, ir noslēdzošā piecu mākslinieču izstāžu ciklā, ko šosezon cirkā organizē teātra trupa “Kvadrifons”. Vēl viens cikls, ko noslēdz šī izstāde, ir mākslinieces studijas Cīrihes Mākslu augstskolā. Izstādes kodolu veido skatītājiem jau pazīstamie Sīles eksperimenti ar glezniecības konvencijām un attiecībām starp attēlu, telpu un skatienu, taču tie apaudzēti arī ar jaunām mīklām. Drēgnajā trīsjomu telpā ar augstajām arkām un nelīdzeno betona grīdu, kur reiz mēdza mitināties milzu dzīvnieki, tagad uzmanība jāpievērš pavisam sīciņiem, rūpīgi darinātiem priekšmetiem, kas izvietoti uz dažādām skatuvēm.
Trīs no tām ir mākslinieces jau iepriekš izmantotās horizontālās metāla plāksnes, uz kurām “uzgleznotas” sarežģītas eļļas krāsas un grafīta konfigurācijas. Katru horizontālo plāksni šoreiz no divām pusēm piesedz pa vēl divām, kas paceltas līdz stāvam slīpumam. Vēl daži objekti novietoti uz apskretuša vairākpakāpienu podesta un mazā, vaļējā metāla kastē. Savukārt no citu žanru apcirkņiem izstādi papildina divas digitālu kolāžu izdrukas un vienkārša A4 izmēra papīra lapa, uz kuras ar flomāsteru uzšņāpts vārds “nepiekrītu”. Kā arī augsta taburete. Par pēdējiem diviem nemaz neesmu īsti drošs, vai tie ir izstādes daļa. Bet pieņemu, ka ir. Salīdzinot ar iepriekšējo izstādi galerijā “Alma”, Sīles triepieni, vilcieni, šķiedieni, punktējumi, sastatnes un vijumi ir kļuvuši vēl telpiskāki un bagātīgāki, un ainavu vai galda spēļu virsmu vietā darbi uz metāla plāksnēm drīzāk atgādina lielpilsētu vai interjera maketus. Turpināt uzstāt, ka tās joprojām ir gleznas, autorei būs arvien grūtāk, lai gan šķiet, ka viņa to turpina darīt.
Tas, ko autore formāli dara ar šo “stingro un vienlaikus trauslo struktūru” (izstādes teksta autors Evarts Melnalksnis) palīdzību, ir jau vairākkārt aprakstīts, un arī viņa pati ir par to stāstījusi: tā ir glezniecības tradicionālo noteikumu apvēršana, krāsai un tehnikai no līdzekļa kļūstot par kontemplācijas objektu, savukārt darbu neierastais novietojums sniedz skatītājam vairāku dažādu perspektīvu iespēju, ļaujot darbu uzlūkot gan kā attēlu, gan kā telpu. Tāpēc interesantāk ir vērst uzmanību uz tieši šīs izstādes saturiskajiem jaunpienesumiem. Viens no tiem ir scenogrāfija un otrs – objektu (Sīle tos dēvē par “vienībām”) iespējamās nozīmes un to interpretācijas.
Ziloņu staļļa telpas smagnējā vienkāršība tik asi kontrastē ar smalkajiem, sarežģītajiem Sīles darbiem, ka tie tur šķiet gandrīz neiederīgi – kā varētu izskatīties, teiksim, cakains jūgendstila namiņš industriālu noliktavu kompleksa viducī. Ja, piemēram, “Almas” gaišajā un sterilajā telpā smalkās struktūras šķita organiski iederīgas – kā retu iežu paraugi laboratorijas drošībā –, te tās šķiet bezmaz vai apdraudētas. Varbūt tāpēc horizontālās metāla plāksnes šoreiz “piesedz” tās gandrīz vertikālās. Savukārt enigmātiskākās no skatuvēm – metāla kārba un podests – attēlo noslēgtību un drošību pretstatā atkailinātībai un redzamībai. Paliek tikai jautājums, kas konkrēti ir tas, kas jāapdraud vai jāsargā.
Tas mūs aizved pie jautājuma par to, ko nozīmē visi šie mazie objekti – vai tās ir tikai glezniecības tehniku abstrakcijas, vai tomēr kaut ko attēlo? Droši vien abi, jo milzīgajā vienību daudzveidībā ir gan tādas, kas acīmredzami nav nekas cits kā švīkas, standziņas un kunkuļi, kas liek domāt tikai par eļļas krāsas ķermeniskumu; gan tādas, kas uzkrītoši atgādina kaut ko citu – piemēram, ēkas, mēbeles vai dabas objektus. Bet precīzākas nozīmes aprises šīs vienības iegūst, tikai nostājoties kombinācijās – šajos konkrētajos gleznojumos. Lai arī tie šķiet tā saķepināti, ka tur vairs neko nevar mainīt, vispār jau atsevišķās vienības, kas ir kā šo darbu elementārdaļiņas, var kombinēt un kārtot, kā vien tīk, izjaucot eksistējošās kopas un veidojot jaunas, kas ir atsevišķas vai pārklājas, un viens un tas pats elements var vienlaikus būt vairāku kopu daļa (te arī kļūst skaidrāka izstādes nosaukumā lasāmā atsauce uz kopu teoriju). Nav grūti pamanīt, ka konkrētajās konfigurāciju izvēlēs, ko māksliniece izdarījusi šajos darbos, pastāv noteikta mērķtiecība konstruēt ja ne gluži kādu naratīvu, tad vismaz vienotu asociāciju lauku. Autores personiskais pārdzīvojums skatītājam nekad nebūs pilnībā pieejams, tomēr, ja mēs ticam, ka mums šajā pasaulē vispār ir iespējams saprasties, varam piesardzīgi paļauties, ka mūsu asociācijas, ko rada Elzas Sīles darbi, ļauj sekot arī Elzas Sīles domai. Personīgi man trešajā dimensijā vispiezemētākās struktūras saistījās ar interjera, skatuves iekārtojuma, dārza plānu vai maketu, savukārt augstākās – ar lielpilsētas ainavu, dažāda veida iežogojumiem un rutīnas noteiktu kārtību. Vertikālās metāla plāksnes un metāla kārba rada iespaidu, ka šīs struktūras ir rūpīgi nostiprinātas un noslēgtas, bet šaurie grafīta lociņi un elementu vārīgais izvietojums – tieši pretēju. Tā nu, gribot negribot, nācās aizdomāties līdz cilvēku rūpīgi konstruētajām personīgajām un kolektīvajām komforta zonām un kontroles mehānismiem, kas palīdz tās uzturēt. Skatītāja personīgās attiecības ar mākslas darbu ir svēta lieta, tāpēc uzdrošinos atzīt savu interpretāciju par leģitīmu. Bet telpas starp vienībām ir pietiekami daudz, lai atrastos vieta arī citām versijām.
Elza Sīle
Otrreiz izstādi apskatīt devos dienā, kad ziloņu stallis ir ciet, tāpēc nācās sarunāt ar cirka apsargu, ka ielaiž mani ārpus kārtas. Pa ceļam apsargs domīgi noteica, ka šo mākslu īsti nesaprotot. Tobrīd neattapu, ko vislabāk atbildēt, bet varbūt viss ir kārtībā, jo te arī īsti nav, ko saprast. Elzas Sīles darbi nepieļauj steidzīgu apskati, uz tiem jāraugās ilgi un rūpīgi, pievēršot uzmanību katrai vienību šķautnei, katram leņķim, katrai detaļai. Bet ne jau sapratne no visām prāta spējām ir tā, kura šī procesa gaitā jādarbina – drīzāk jācenšas mazliet iegrožot paša prāta proaktivitāti un ļauties brīvu asociāciju plūsmai, ko raisa katras vienību konfigurācijas vērojums. Pareizās interpretācijas vai sapratnes te galu galā nav, un var droši teikt – “nepiekrītu”. Pacietīgam skatītājam šī Elzas Sīles izstāde var sagādāt ne vienu vien pārsteigumu paša domu veidolā, kas droši vien ir pozitīvi vērtējams aspekts. Atliek cerēt, ka mākslinieces uzņemtā trajektorija uz arvien drosmīgākiem un daudzveidīgākiem elementiem un to gleznieciskajiem kopojumiem nākotnē turpināsies.
