Foto

Māksla ir prāta refleksija par sevi un apkārtējo vidi

Arterritory.com

25.03.2022

Jautājumi un atbildes: Cīrihē dzīvojošā māksliniece Elza Sīle

Latviešu māksliniece Elza Sīle dzīvo un strādā Cīrihē, Šveicē. 2019. gadā viņa absolvēja ZHdK Cīrihē. 2021. gadā nominēta Šveices mākslas balvai (Swiss Art Awards), kā arī ar savu darbu ekspozīciju piedalījusies mākslas tirgū Liste Art Fair Basel.  Šī gada ziemā Kim? Laikmetīgās mākslas centrs nāca klajā ar tiešsaistes izstādi VAGABOND \ A PLACE HARD TO PLACE /, kas ir mākslinieku Indriķa Ģelža, Elzas Sīles un Džo Namija kopdarbs (projekta kuratori – Jo-ey Tangs, Zane Onckule un arhitekts Juris Strangots).

Elzas Sīles darbi šobrīd skatāmi  izstādē “Ģeometriskā bagātība” (Geometric Opulence) muzejā Haus Konstruktiv Cīrihē.

"Mans mērķis bija izveidot darbus, kas paplašinātu diezgan dīvaino priekšstatu, ka ģeometriskās vai matemātiskās procedūras mākslā izskatās kā režģis vai primārās figūras. Tas arī ir iemesls, kāpēc vienam darbam piešķirts nosaukums “Eiklīda būda," stāsta Sīle.

Kā ierasts, Sīle dod priekšroku uz jautājumiem atbildēt rakstiski. Mūsu sarakste sākās nedēļu pirms 24. februāra. Pēc šī liktenīgā datuma viss mainījās; bez brīdinājuma mākslinieku uzmanības centrā tagad bija nonākuši jautājumi par mākslas lomu kara laikā.

Elzas Sīles darbs grupas izstādē “Ģeometriskā bagātība” (Geometric Opulence) muzejā Haus Konstruktiv Cīrihē

Kāda ir mākslas loma kara laikā?

Pagājušā nedēļa bija ļoti grūta. Godīgi sakot, es nespēju noslēgti darboties ar savu materiālu. Man vajag svaigu prātu un prieku, lai tam varētu nodoties. Pirms pāris gadiem iesaistījos sociālajos tīklos. Uztvēru to kā prastu mākslinieciskās prakses izpausmi. Izklaidējot sevi ar attēliem, kas tajos redzami, iedomājos, ka mana darbība ir līdzīga tam, kas notika Aukstā Kara laikā, kad agrīnie propagandas video un attēli tika sadrumstaloti un savienoti jaunās konfigurācijās. Mani ļoti pārsteidza tas, ka cilvēki joprojām uzticas attēlu secībai pat tad, ja tā ir acīmredzami pretrunīga vai fiktīva. Attēlu virknēšana man ir kā treniņš, bet citiem rodas jautājums – vai mēs varam pamanīt absurdās saiknes un pārdomas par brīdi, kad asociācija pārvēršas atmiņā par faktisku notikumu? Proti, manipulatīvas vizuālās retorikas jautājumi ir ļoti nozīmīgi manā praksē. Manuprāt, tā ir arī izglītības būtiska sastāvdaļa. Zvaigzne, kas spoži mirdz uz sarkana fona, un sulīgu lauru lapu simetrijai ir tikai neatvairāma slava. Es atceros attēlu tēlainības spēku un savu aizraušanos ar to, kad biju bērns, un man vēl nebija pieejami nekādi iekšējās pretošanās instrumenti.

Kopā ar Kim? Laikmetīgās mākslas centra kolektīvu un kuratori Zani Onckuli gandrīz gadu plānojam personālizstādi, kurā cenšamies atšifrēt biezus, tumši zaļus LPSR enciklopēdiju sējumus. Izrādās, tie bijuši daži no mūsu bērnības savādākajiem priekšmetiem. Man svarīgs šķiet jautājums par pretestību populismam un indivīda kritisko domāšanas spēju iegulšanos dažādos ideoloģiskos kaujas laukos, nevis haotiskās darbības, kas notiek, kad kara nežēlība jau ir tuvumā.

Elzs Sīles darbi galerijā Misako & Rosen, Tokija. 16.janvāris–13. februāris, 2022

Šobrīd ir nepieciešama mākslas teorija, kas vērsta uz plaši pārprastiem jautājumiem. Piemēram, uz Postsociālistikā bloka “baltumu” un “ekonomiskajām privilēģijām”, sekojot Padomju savienības sabrukumam. Daudzi mākslinieki šeit, Šveicē, ir diezgan kreisi un negatīvi noskaņoti pret Rietumiem. Viņi maz ko zina par Austrumeiropas pagātni un labprāt klusē par Krievijas rīcību vai pat kļūst par Krievijas propagandas upuriem*(www.vice.com/en/article/wxdb5z/redfish-media-russia-propaganda-misinformation).

Kara pirmajā nedēļā daudz rakstīju par politiski aktīviem māksliniekiem, kuri brīvi dalās un jūsmo par sirpi un āmuru, atrodoties pilnīgā neziņā par noziegumiem, kas tika pastrādāti šī simbola vārdā bijušajās Padomju valstīs. Ir svarīgi vairāk izglītot cilvēkus.

Katelyn Eichwald, Dominique Knowles, Reina Sugihara, Elza Sīle. Galerija Misako & Rosen, Tokija. 16.janvāris–13. februāris, 2022

Pastāsti, lūdzu, par saviem jaunākajiem projektiem!

Mans jaunākais virziens ir nūju/kaķu astes gleznojumi. To attīstīju savas mammas pagrabā Ziemassvētku brīvdienās. Tas ir tā, it kā jūs samazinātu parasti taisnstūrveida gleznas formātu vienā dimensijā – it kā krāsotā virsma jeb “āda” tiktu sarullēta un uzspiesta uz šī šaurā tramplīna. Tas ir kaut kas starp Pocky konfektēm (kliņģera kociņš, kas iemērkts dažādos saldumos ar, piemēram, zemeņu vai mačas garšu - tās ir ļoti populāras Japānā) un ļoti šauru ēdiena paplāti. Es vēroju, kā mana mamma vai brālis gatavoja ēdienu, un tad devos uz pagrabu, lai atdarinātu viņu darbības, paralēli skatoties YouTube klipus par armijas maskēšanās paņēmieniem un maldināšanas stratēģijām Otrā Pasaules kara laikā. Rezultātā tika izveidots dīvains un nedaudz tumšs aļģu salātu maisījums, kas pārvērtās par asinsvadu salātiem vai militāru rakstu, par lauru lapu rotājumu, kas bija saspiests blakus izspiestai eļļas krāsai, kas krāsota kā sarkanbaltzila Aquafresh zobu pasta, blakus miniatūrai, apgleznotai želatīna armijai no mēteļiem vai kāpostu rullīšiem, blakus piparmētru saldējumam ar šokolādes skaidiņām un fraktāļiem līdzīgai želatīna čūskas ādai, kas izgatavota no kausētiem kauliem. Integrēju tādus teksta fragmentus kā “Absolūtā intensitāte” no A. Pjatigorska grāmatas “Kas ir politikas filosofija” un “Spoku armija”, kas bija iespaidīga viltus armija, ko Otrā pasaules kara laikā izveidoja mākslinieki, arhitekti un aktieri Rietumu frontē. Tas bija diezgan intensīvs un sajūtu ziņā ārkārtīgi riskants process, jo nekad nebiju pat izmēģinājusi šo jauno darba metodi. Lielākā daļa paņēmienu, kurus izmantoju šo divu nedēļu laikā, tika izmantoti apzinoties, ka tiem ir jādarbojas. Pretējā gadījumā man neizdosies ļoti jaukā izstāde Tokijā bāzētajā galerijā Misako & Rosen.

Kam tu pašreiz velti uzmanību mākslā? Ko tu šobrīd pēti un izzini? Izskatās, ka tavas gleznas kļūst piesātinātākas, blīvākas un savā ziņā ornamentālākas – varbūt pat... austrumnieciskākas?

Šobrīd es piedalos grupas izstādē ar nosaukumu “Ģeometriskā bagātība” Cīrihes muzejā Haus Konstruktiv. Muzejā ir vērienīga Šveices un starptautiskās konstruktīvisma mākslas kolekcija, taču vienlaikus tas veido arī aktīvu dialogu ar mūsdienām. Grafiks atkal bija diezgan saspringts, un muzeja direktore, šīs izstādes kuratore Sabīne Šašla (Sabine Schaschl) ar prieku ļāva man darbus pabeigt uz vietas. Tāpēc man bija jauka privātā darbnīca, kā arī pieeja plašākai informācijai par kontekstu, kurā mani darbi atradīsies. Vienā pusē bija divi amerikāņi – Pīters Heilijs un Marija Heilmane, bet otrā – Šveices māksliniece Silvija Flerī. Divu nedēļu laikā es izspēlēju dažus jokus un komentārus, kas mazliet darbojās kā atsauces uz viņu darbiem. Galvenokārt mans mērķis bija izveidot darbus, kas paplašinātu visai dīvaino priekšstatu, ka ģeometriskās vai matemātiskās procedūras mākslā izskatās kā režģis vai primārās figūras. Tādēļ arī vienam darbam piešķirts nosaukums “Eiklīda būda”.

Elza Sīle, grupas izstāde “Ģeometriskā bagātība” (Geometric Opulence) muzejā Haus Konstruktiv CīrihēFoto. : Stefan Altenburger

Viena no manām interesēm ir dažādu skatu punktu vienlaicīga uztvere, kad tie sašķeļ telpu un ir ietverti viens otrā. Tāpēc es skatos uz uzlāņojumiem kā uz kustīgu topogrāfisku karti. Pāris gadus izklaidēju sevi, "ejot cauri" arhitektūras vēsturei vai strukturālajām iespējām ļoti ierobežotā un diezgan eļļainā vidē. Kādu dienu pagājušā gada pavasarī paskatījos, ko mana mamma dara ar audumiem – šuj un ada. Un nodomāju, ka būtu interesanti paskatīties, kā būtu, ja redzamais tiktu pārnests eļļas gleznā. Es domāju arī par baiļu un iekāres izskatu; par to, ka partizānu karš, iespējams, būs kļuvis par pagātnes parādību, jo tehnoloģijas ir tik strauji attīstījušās, ka vairs nav iespējams noslēpties. Domāju par prāta stāvokli, kas ir klātesošs spēlēs un kā tas atspoguļojas kara apstākļos. Vēlējos panākt arī plūstošāku daļiņu kustību telpā, kas fiksēta noteiktā vietā uz gleznas virsmas. Darbos, kurus radīju Cīrihes pilsētas stipendijai un Šveices mākslas balvai, atrodami daži elementi no šīm interesēm. Liste Art Fair Basel eksponētajā instalācija bija milzīgs U-veida triptihs, un darbi, kurus radīju Ņujorkas viesnīcā NADA Maiami mākslas tirgum, bija kā mazas ēdiena paplātes ar tekstuāliem izvilkumiem no viesnīcu aprakstiem, čekiem, kas iegūti dažādās pilsētās, un oficiāliem dokumentiem, kas regulē ārzemnieku ieceļošanu ASV.

Elza Sīle. Banana milk ghillie suit, 50x6 cm, akrils, želatīns, ģipsis, 2022. Galerija Misako & Rosen, Tokija. 16.janvāris–13. februāris, 2022

Elza Sīle. Sicily Dolphin, 50x54cm, akrils, želatīns, ģipsis, 2022. Galerija Misako & Rosen, Tokija

Cik svarīgi tev ir mākslas darba fiziskie un vieliskie aspekti?

Es neizmantoju kontūras, lai izceltu atpazīstamas zīmes vai parādības, bet gan atdarinu vielu vai sajūtu, kuru pati viela rada. Ja ne tā, tad konteksta vai konfigurācijas līdzībā. Piemēram, mazi otas triepieni, kas izskatās pēc rīsa graudiem, var kļūt par pamatu attēla daļai, ja tos atkārto vienveidīgi. Drīz pēc tam triepieni var kļūt par rīsu armijas daļu, ja tiek sakārtoti kā rīsu karaspēks, kas pārvietojas pa gleznotu ainavu. Vai arī tie var sākt krist no šīs horizontālās plaknes, jo stāvā, vertikālā alumīnija plāksne var tikt uztverta kā slidena virsma. Ietonējot to ādas krāsā, tie kļūst par maziem objektiem, kas rāpo un krīt pa gleznas virsmu. Turklāt es arī ievietoju komentārus par to, kā tiek risināta un izmantota viela, rīki un paņēmieni. To var uztvert kā savas apziņas iegremdēšanu baseinā atkal un atkal, vērtējot tās mijiedarbību ar šķidrumu iepriekš neredzētos veidos. Un dažreiz tas vairāk atgādina džakuzi, nevis baseinu – tad sarežģītība pieaug.

Elza Sīle. Stealth coating, 50x5cm, akrils, želatīns, ģipsis, 2022. Galerija Misako & Rosen, Tokija

Elza Sīle. Strawberry pocky, 50x4cm, akrils, želatīns, ģipsis, 2022. Galerija Misako & Rosen, Tokija

Kā glezniecības medijs ir mainījies šodien, salīdzinot to ar pagātnes formām? Vai tas vispār ir mainījies? Ko tev nozīmē glezniecība kā medijs, un kāpēc tu dod priekšroku tam, nevis citiem izteiksmes līdzekļiem vai tehnikām? Cik svarīgi tev ir iziet ārpus tradicionālās glezniecības robežām?

Man vienkārši patīk sevi izklaidēt ar divu centimetru bieziem krāsu slāņiem, pusšķidriem materiāliem un papildus strukturāliem materiāliem, piemēram, želatīnu vai grafītu. Bet es varētu darīt līdzīgas lietas ar ready-made instalācijām vai lietām, kas novietotas uz galda, ja nebūtu pieejamas krāsas. Glezniecībā man patīk tas, ka tās vēsture un konotāciju lauks ir viens no intelektuāli plašākajiem salīdzinājumā ar, teiksim, gumiju. Tāpat man patīk darbi un materiāli, kurus nevaru uzreiz atpazīt vai saprast. Šķiet, man ir ļoti garlaicīgi redzēt ikdienišķas virsmas. Tāpēc es izgudroju savas un citas, ar kurām pavadīt laiku.

Elzas Sīles darbs mākslas tirgū Liste Art Fair Basel / personālizstāde PHILIPPZOLLINGER galerijā

Tu esi daļa no tiešsaistes projekta, kuru veidojis Kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Ņemot vērā tavas mākslas izteikto materialitāti, kā tu jūties, strādājot digitālajā vidē?

Jau pirms vairākiem gadiem kopā ar arhitektu Juri Strangotu sākām veidot trīsdimensiju modeļus un situācijas, balstoties uz manām skicēm un skaidrojumiem, kā arī viņa spējām to visu pārtulkot un pilnveidot datorgrafikā. Vienības, izvietojumi, dīvainas psihotelpiskās iespējas. Gribēju taisīt dārzus, strūklakas un labirintus, bet darbs ar datoru ir ārkārtīgi laikietilpīgs – it ātrāk to visu uzgleznot. Daļēji alumīnija virsmu izvēle, uz kurām  dažreiz gleznoju, radās no tā, kā es strādāju ar renderiem datorā. Taču digitālajā pasaulē bija daudz skaidrāk redzams tas, ka manos darbos mērogs ir patiesi relatīvs. Tas svārstās starp mazākām un lielākām vienībām. Robežas starp pasauli un trīsdimensiju modeli šķiet biedējošas. Kim? Laikmetīgās mākslas centra projektā Zanei Onckulei radās ideja pārveidot vienu no manām salocītajām alumīnija plākšņu gleznām milzīgā telpiskā instalācijā.

Elzas Sīles darbs (fragments) mākslas tirgū Liste Art Fair Basel / personālizstāde PHILIPPZOLLINGER galerijā

Vai, tavuprāt, māksla var kalpot sabiedrībai un palīdzēt cilvēkiem pārdzīvot grūtus laikus? Vai māksla var mums palīdzēt mācīties un saprast sevi? Vai māksla var padarīt dzīvi labāku cilvēkiem?

Māksla ir prāta refleksija par sevi un apkārtējo vidi. Tā ir pārliecība, cerība, vēlmes, bailes, interesantas provokācijas, labāko joku izlase un mijiedarbība ar citu idejām. Bieži vien bez iemesla iebāžu pirkstu degunā vai skatos uz sieviešu pakaļām - pat, ja man patīk vīrieši. Bet es joprojām uzskatu, ka dažreiz ir vērtīgi mēģināt iztēloties labāk.

Cik svarīgs ir līdzsvars starp konceptuālo fonu, mākslas naratīvu un formālajiem instrumentiem, kurus tu izmanto? Kurš no tiem ir vissvarīgākais?

Tas ir asociāciju tīkla jautājums - tā kā es katru dienu vācu mentālos attēlus un ikdienā mijiedarbojos ar materiāliem, mazas grafīta nūjiņas, kas izvietotas taisnā līnijā un pēc tam notriektas miniatūrā katastrofas laukā, varētu būt ļoti postoša nākotnes iespēja, vai arī komentārs par cilvēka paradumiem un vēsturi. Mērogs ir ļoti mazs, apmēram viens centimetrs, tāpēc vairums cilvēku domātu, ka tie ir tikai baloža sūdi vai puņķi - diezgan sīkas lietas. Bet dažreiz cilvēki veido dīvainu intuitīvu saikni ar darbu un sāk redzēt vai interpretēt šīs mazās konfigurācijas plašākā veidā. Šobrīd Haus Konstruktiv izstādē lielākā daļa cilvēku ir ziņkārīgi par manu darbu ar nosaukumu “Maskētā aleja” – tas, kurā mazie grafīta stieņi veido garas alejas, kas pārklātas ar Hukera zaļajām, šauri sagrieztajām želatīna sloksnēm. Bieži vien viņus piesaista japāņu jūraszālēm līdzīgās pretslīdēšanas atbalsta sistēmas, kas izgatavotas no karoga krāsas caurulēm. Tās izskatās ēdamas. Bet atkal – šis lielais darbs nesen tika pārdots Cīrihes kantona Tieslietu un iekšlietu departamentam, kas ir interesanta sakritība.

Elzas Sīles darbs mākslas tirgū Liste Art Fair Basel / personālizstāde PHILIPPZOLLINGER galerijā

Tu diezgan ilgu laiku esi bijusi prom no mājām. Vai nomadisms nāk par labu māksliniekiem? Vai tava izcelsmes vieta kaut kādā veidā ietekmē tavu mākslu?

Šis ir sestais gads, kopš dzīvoju Cīrihē. Pirms tam divus gadus dzīvoju Oslo. Man tas nāk par labu, jā. Tas ļauj pilnībā koncentrēties uz darbu. Atmiņa, atsauču sistēmas un bažas, kuras, manuprāt, ir svarīgas (nepieciešamība atpazīt totalitārismu pirms tas ielenc), izriet no pieredzes un stāstiem, ar kuriem esmu uzaugusi.

Elza Sīle. Čūskas guļamistba (Snake's bedroom) (fragments), grupas izstāde “Ģeometriskā bagātība” (Geometric Opulence) muzejā Haus Konstruktiv Cīrihē

Saistītie raksti