Analītiskas apziņas plūsmas lokalizācijas
Intervija ar Elzu Sīli
Elza Sīle ir viena no savdabīgākajām jaunās paaudzes māksliniecēm.
“Dažādu tehniku ietvaros viņa strādā ar iespējamību fiksēšanu un to īstenošanas izspēlēšanu. Kombinējot prāta radītus attēlus ar analītiskiem iedalījumiem, nodarbojas ar psiho-telpisko tipoloģiju plūsmas leksikas radīšanu,” tā viņa pieteikta izstādes “Nervozā gara faktūra” kontekstā, kas līdz 15. novembrim skatāma Laikmetīgās mākslas centrā Kim? Rīgā. Savukārt Ženēvā, mākslas galerijā Topic notiek Elzas Sīles personālizstāde GENEVA Set (arī līdz 15. novembrim).
Šī intervija notika rakstiskā formātā, jo Elza, kas nemīl runāt pa telefonu un izmantot Zoom, dod priekšroku šāda veida komunikācijai.
Kas ir GENEVA Set fokusā? Kāda ir tās vēsts?
Telpā novietoti elementi, kas veido miniatūras korelācijas, tādas kā analītiskas apziņas plūsmas lokalizācijas. Lietas un situācijas kļūst par ieejas punktiem viegli paranoiskā sakarību konstatācijas tīmeklī, kas ļauj pieredzēt intensīvu valodas un uztveres projekciju konstelāciju nomaiņu.
Elza Sīle. Pearl bone house, A Strawberry solo show Hunter's Fallacy / unanimous consent mākslas telpā Cīrihē, 2020. Foto: Romain Mader, © unanimous consent
Perlamutra kaulu kopiņas, caurspīdīgas želatīna kāršu telšu nometnes, darbarīki, nožogojumi, monumentālas kāpnes un simetriski ekipēti ieejas portāli, lauru lapu vijumi pa kreisi un pa labi, caurspīdības pārklājumi, teritoriāli dalījumi u.c., kas parādās un nozūd, skatienam klejojot pa materiāla virsmu.
Vēsts būtu iekļauta skatītāja uztveres procesā - dots materiāls, vairākas no relācijām ir acīmredzamas, bet tikpat daudzas ir uzrādītas kā atceltas vai izskatās nejaušas. Sliktākajā gadījumā formējošā realitāte ir totalitārs režīms, labākajā - estētisks vērojums, polsterēts ar pāris mākslas vēstures atsaucēm - abos gadījumos skatītājs, ja piepūlas, veido un apzinās saiknes starp vizuālajiem un semantiskajiem aspektiem. Totalitāra režīma realitātes formācijas gadījumā - ir labāk nolasīt vai nojaust situāciju pēc iespējas ātrāk - piemēram, spēt noteikt, kas ir populistiska un manipulējoša retorika (vai estētika). Reflektēta estētiska vērojuma gadījumā - tā ir sava veida treniņprogramma.
Elza Sīle. Crooked things - darbs grupas izstādē "Among Them", 2020. Photo courtesy of Kirchgasse gallery, Switzerland
Esi definējusi, ka tavs instruments ir glezniecība. Kas tevi saista šai medijā, kas tik daudzas reizes jau pasludināts par mirušu? Kas ir vissvarīgākais tavā glezniecībā?
Tas, ko es daru, ir sekojošais: gandrīz vienlaicīgi sašķeļu un ieraugu kādu domas vai idejas daļu, tad noenkuroju to mentālā attēlā, lai noturētu, tad turpinu to apskatīt vai iztēloties, tad to ieraugu spēcīgāk, un, ja šajā brīdi rodas nepārvarama vēlme to atzīmēt vai uzskicēt, pieraksts nokļūst uz jebkādas ārējas virsmas. Ja ne pierakstīts, tad tas paliek atmiņā - ar cerību to atcerēties vai atkal izdomāt no jauna. Nelielu daļu no šiem pierakstiem vai mentālajiem attēliem es realizēju kādā materiālā - droši vien, ja nebūtu krāsainas, mīcāmas noturīgas vielas, es izmantotu zobu pastu vai košļenes, lai atdalītu nepieciešamos aspektus no apkārtesošajām lietām. Gan translējot mentālu attēlu fiziski uztveramā vienībā, gan to novērojot, var iegūt daudz iepriekš neparedzamas un interesantas pieredzes.
Elza Sīle. Instalācija "GENEVA set" TOPIC mākslas telpā Ženēvā, 2020. Foto: Sandra Pointet
Plaknes virsma, faktūra, apjomi, krāsas vieliskums, strukturētība, šķiet, ir tie atskaites punkti, kas visspilgtāk parādās tavos darbos. Kāda loma katram no šiem raksturlielumiem ir tavā kreatīvajā struktūrā?
Man tās vairāk būtu kā vienības, nevis kategorijas: piemēram, čuru maisiņi, cirkulācijas, taukainas eļļas irigācija, atbalsta sistēmas, kāds aiziet uz virtuvi, kamēr pārējie sēž pie galda, topogrāfiska karte kā čūskādas ornaments u.c. Tas nozīmē, ka katra no kategorijām, ko minēji, un kas, jā, taisnība, ir novērojama darbos, būtu izteikti kontekstuāla tajā, kā tā operē konkrētajā situācijā.
Elza Sīle. Instalācija "GENEVA set" TOPIC mākslas telpā Ženēvā, 2020. Foto: Sandra Pointet
Tavu darbu kontekstā bieži tiek minētas atsauces uz arhitektūru - cik lielā mērā tava glezniecība ir arhitektūra?
Personiski man saistošākais ir tas, cik absurds un idiotisks ir izejas punkts. Man patīk stulbi, dīvaini joki. Es sāku ar centimetru augstu kubu, veidotu no vismaz 300 miniatūras otas pieskārieniem, tad gada laikā nokļuvu no mālveidīgas romānikas uz gotiskajām konstrukcijām smaguma nešanai. Šobrīd mani interesē gravitācija vertikalitātē uz gludas alumīnija virsmas. Man patīk domāt par baltajiem, izspiestajiem tūbiņtriepieniem kā prefabricētiem būvmateriāliem, bet tikpat labi arī kā par ķermeņiem, konditorejas izstrādājumiem vai kontekstuāli definējamām vienībām.
Kas attiecas uz tukšu vai plakanu, vai no daļiņām un tīklojumiem definētu telpu, objektu un virsmu attiecībām, subjekta redzes punkta navigāciju un pieredzi, telpu un ģeometriju kā abstraktas domāšanas vai psiholoģiskas analīzes palīglīdzekli - jā, šie lielumi ir daļa no veida, kādā redzu.
Aģitācijas Kampaņa, Galerija LOW, 2020. Foto: Līva Rutmane
Par zīmīgu tavu izpausmju virsmu kļuvusi arī cilvēka āda - tu mēdz veidot neierastus tetovējumus, kas līdzinās savdabīgām skicēm un nekādi neiekļaujas tatoo standarta rāmjos. Kā tu vispār nonāci pie tetovējumiem un kāpēc?
Cilvēka āda ir jocīga, vizmojoša, elastīga bioplakne , kas nostiepta pār kompleksu un kulturāli definētu formu. Mani saista adrenalīns, fokuss, akla un neparedzama precizitāte, teritoriālisms, mēroga izmaiņas un, iespējams, ornamentācijas komplektēšanās. Bija situācijas, kad Juris Strangots mani modināja divos naktī un jautāja, vai varu kaut ko uztetovēt. Šajā tikko no horizontāla vertikālajā pusnemaņas stāvoklī neko labāku kā to, ko biju darījusi pa dienu (gleznojumus), pārnesumu līnijā bieži nevarēju piedāvāt. Viņš bija tas, kurš to iesāka, un iesāka pilnīgi traki.
Elza Sīle pie sava darba grupas izstādē “Summer of Suspense”
Cīrihes Kunsthallē Šveicē, 2020. Foto: © Niklaus Stauss
Cik lielā mērā tevi ietekmē mākslas/kultūras kopuma pagātnes bagāža - tu to izmanto kā pamatu vai centies no tā norobežoties, izslēgt to?
Es to neizmantoju kā pamatu, bet apēdu ar acīm alkatīgi, jā.
Elza Sīle. To be above common and natural flatters many men's laziness, A Strawberry solo show Hunter's Fallacy / unanimous consent mākslas telpā Cīrihē, 2020. Foto: Romain Mader, © unanimous consent
Kāda ir mākslas loma mūsdienu pasaulē? Vai māksla ir spējīga ietekmēt sabiedrības domāšanu un vai tas vispār ir nepieciešams?
Domāju, ka cilvēks veidojas un kļūst rafinētāks daudzpusīgā estētisku un ētisku mikro-pieredzējumu veidā. Māksla tādā ziņā ir privāti vai sabiedriski uzturēts rezervuārs tūkstoš-apziņu veiktam atlases un formulācijas procesam. Vai tas ir nepieciešams? - Tas ir neizbēgami, bet laika nobīde starp kādu no formulācijām un masveida aprobēšanu var būt paliela, protams. Atpakaļrāpuliski nezināmajā uz atkārtojuma bāzes.
Begging the question, A Strawberry solo show Hunter's Fallacy Hunter's Fallacy / unanimous consent mākslas telpā Cīrihē, 2020. Foto: Romain Mader, © unanimous consent
Vai mākslas radīšana, tavuprāt, ir strukturēts, pragmatisks process vai tomēr veiksmes gadījumā tā ir saslēgšanās ar kaut ko daudz lielāku, iekļaušanās kādā mistiskā plūsmā?
Tas, ko apzināti daru jau kopš deviņu gadu vecuma, ir - diezgan radikāli atsakos no lietām, kuras izjūtu kā viegli patērējamas un lipīgas, kā arī lieku sev pārvarēt vēlmi truli izklaidēties. Ar laiku tas palīdz izveidot mentālu telpu, kas ir nepieciešami brīva un garlaikota, lai ļautu uzjautrināties par maznozīmīgām lietām un niansēm. Vēlāk, turot savu prātu tādā kā “alkatīgā garlaicībā”, ir iespējams mentāli ģenerēt un vizuāli pieredzēt neskaitāmas variācijas starp abstrahētu vai aspektos domājamu pieredzes materiālu. Atbildot uz jautājumu: jā, protams, esmu atteikusies no ļoti daudz kā daudzos “normālas” dzīves līmeņos, un gandrīz viss, ko daru, ir nepieciešams tam, lai spētu iztēloties to, kas mani pārsteidz. Tas varbūt vairāk ir kā “uzturēt brīvu, bet reizē auglīgu platformu mentālajā telpā”.
Elza Sīle. Animal restaurants, A Strawberry solo show Hunter's Fallacy / unanimous consent mākslas telpā Cīrihē, 2020. Foto Romain Mader, © unanimous consent
Tu šobrīd studē Cīrihē, pirms tam - Oslo un vēl arī Latvijā. Kas ir būtiskākās atšķirības mākslas izglītības sistēmā?
Oslo periodā biju ieinteresēta, kā un vai iespējams nodot zināšanas, kā iespējams atvērt un ietekmēt studentu iztēles trajektoriju un kā notiek praktiskā navigācija starp dažādiem diskursiem/idejiskajām sistēmām. Divu gadu laikā novēroju vairākus viesprofesorus; institūcija, kas nodrošināja šo viesprofesoru rotāciju un importu, bija vienīgā iespēja ieraudzīt atšķirības dažādos redzēšanas un reakcijas veidos. Latvijā - bija patīkami un nozīmīgi saskarties ar jebko, kas ļāva ieraudzīt lietas ne tik neartikulēti un dogmatiski. Cīrihē mani interesēja maģistra studiju uzbūves struktūra, kad ieraudzīju to uzzīmētu elementārā konceptuālā shēmā. Trīs pamatmodeļi sadala cilvēkus (studentus) grupās pa 3-6, 6-12, 12-24, katram modelim ir četras izvēles, kas nozīmē, ka katru no šīm variācijām vada 1-4 mākslinieki/teorētiķi, ļaujot veidoties nepieciešamajam nospriegojumam un debatēm starp neizbēgami atšķirīgām pozīcijām un metodēm. Students ir brīvs izvēlēties katra semestra komplektāciju, un noorientēties šajā, sākumā nezināmo cilvēku, vakuumā.
Elza Sīle, saņemot balvu Cīrihē 2020. gadā. Foto: Nico Sangiacomo
