Māksla slēpties acu priekšā
Saruna ar arhitektu Jonasu Lolandu
Jonass Lolands ir Oslo dzīvojošs arhitekts, kas kopā ar mākslinieci Elzu Sīli radījis neviennozīmīgu mākslas darbu – “Dārza ballīte” (Garden Party). Duo instalācija ir daļa no galerijas LOW ārpus-vietnes projektu iniciatīvas – grupas izstādes “Sinhronitātes”, kuru var raksturot kā laikmetīgu hibrīdu, kas flirtē ar mākslu, arhitektūru un performanci, vienlaikus risinot sadursmi un pārklājumus starp popsīgām garīgās atmodas tendencēm un neviltotu kolektīvu apzināšanos. Lai daļēji saglabātu jēdziena mistisko apakštoni, izstādes darbos attēlotās ambivalentās “sinhronitātes” nolasāmas ne tikai ar aktīvi vērojošu skatienu, bet arī caur intuīciju.
Elzas Sīles un Jonasa Lolanda “Dārza ballīte” atrodas starp aktīviem apslēptu nozīmju meklējumiem un maskēšanās mākslas apgūšanu. Ar asociatīvu vizuālo kodu palīdzību un vizuālu stratēģiju manevriem abi mākslinieki pievēršas “alķīmijai, kas saliedē savstarpēji nesavienojamas lietas”. Mākslinieki pielieto krasi atšķirīgas metodes un materiālus un nerimstoši meklē savienojuma punktus – viņu skatījumi satiekas izpētē par telpiskas ilūzijas formām, kas rada konkrētu uztveres pieredzi. Lolands un Sīle procesā pārliecinoši eksperimentē ar pancīgiem glezniecības un arhitektūras žestiem, noslēgumā radot parafrāzi par mietpilsoniskām brīvā laika pavadīšanām, dzīvnieku slazdiem un militārām aktivitātēm. Atbalsis no pagātnes, zīmes no tagadnes un selektīvā cilvēka prāta atlasītās vizuālās sekvences – tas viss ir saskatāms mākslinieku veidotajā makrokosma tīklā.
Grupas izstāde “Sinhronitātes” ir apskatāma līdz 26. augustam Vagonu ielā 21, savukārt 19. augustā plkst. 19.00 izstādes ietvaros notiks Krišjāņa Elvika un Ivetas Poles performance “Go Planet”!
Jonass Lolands un Elza Sīle instalācijas "Dārza ballīte" radīšanas laikā
Lūdzu pastāsti plašāk par tavu un Elzas sadarbību. Jūs abi bijāt izplānojuši “speciālo operāciju” jau pirms mana uzaicinājuma piedalīties izstādē “Sinhronitātes”, vai ne?
Es nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt jebkādu plānotas vai izpildītas “speciālas operācijas” esamību. Mēs pirmo reizi tikāmies manu arhitektūras studiju laikā Oslo, Neven Fuchs studijā. Bijām labi draugi ar viņas toreizējo partneri Juri Strangotu, un viņš mūs iepazīstināja. Elza bija iekārtojusies studijas telpā, kuru strādāja, kā arī apmeklēja lekcijas utt. Līdzīgi kā klasiskā ainā, kur sētnieks risina uz tāfeles atstāto vienādojumu – bija teju sāpīgi acīmredzams, ka viņa ir viena no spēcīgākajām studentēm, patiesībā neesot studente. Gadiem ejot, kamēr es strādāju Šveicē, mēs sākām vairāk satuvināties un testēt iespējamās sadarbības formas. Visievērojamākā ir pašreizējā LOW “Dārza ballīte”.
Jūs ar Elzu, protams, esat kardināli atšķirīgi un dažādi, bet vienlaikus visai saderīgi – kā divi puzles gabaliņi. Kur pārklājas jūsu uzskati, viedokļi un kur tie savstarpēji papildinoši atšķiras?
Nenoliedzami, pastāv arhitektūras saikne. Mums abiem ir līdzīgi asociatīvas domāšanas un darbības veidi, bet galvenais krustpunkts, iespējams, ir kopīga interese par konfliktu un maldināšanas tehnoloģijām. Kopš bērnības esmu apsēsts ar kamuflāžu un veltījis daudz laika un pūļu, digitalizējot esošos šablonus un izstrādājot pats savus. Elzas māksla ļoti labi spēj stimulēt šo ļoti specifisko un fundamentālo sajūtu kopumu manī, un es domāju, ka tas ir izvērties produktīvi mums abiem.
Man nesen bija interesanta saruna ar mākslinieku Kamilu Buzubā-Grivelu viņa izstādē Palette kioskā. Kamils minēja, ka kamuflāžas rakstus patiesībā veidoja mākslinieki Pirmā un Otrā pasaules kara laikā. Savā ziņā tas pat ir pašsaprotami – kamuflāža sastāv no vizuāla šablona un mākslinieki izsenis bijuši politiski aktīvi, un tomēr – šis fakts aizķēra manu uzmanību.
Jā! Kamuflāžas vēsturē ir vērts ieskatīties. Armija, bruņotie spēki pastāvējuši vienmēr. Arī pirms kapitālisma pasaulē, kur visu noteica karaļi un baznīca. Māksliniekiem vienmēr ir lieliski padevies sevi nodarbināt. Mūsdienās var šķist dīvaini, ka mākslinieki var būt tik cieši saistīti ar militārismu, taču, manuprāt, savulaik tas bija progresīvi – būt nacionālistiski noskaņotiem. Lielajiem karu projektiem raksturīgais vēriens var šķist pievilcīgs – ja aizmirst par cilvēku upuriem.
Līdzības starp kamuflāžas jomu un mākslu sniedzas visai tālu. Ir novirziens, kas tiecas pēc iespējami reālistiskāka rezultāta (realtree camo), ir universālisti (multicam & ACUPAT), reģionālisti (hiperatealth un PenCott), simbolisti (Horvātijas camo)… Sarakstu var turpināt ilgi… Izpratne par to, cik dažādi var būt izmantotie paņēmieni vienas jomas ietvaros, ir palīdzējusi arī manām vēlīnajām mākslas un kultūras vēstures studijām. Varētu pat teikt, ka es saprotu mākslu caur kamuflāžu, nevis otrādi. Tas viss ir stāsts par formu un centieniem tapt jēgpilniem, tāpēc ir daudz savstarpējo pārklājumu.
"Dārza ballīte", 2022. Elza Sīle & Jonass Lolands
Tu nāc no arhitektūras vides, taču kaut kas ir uzurdījis tavu vēlmi par nepaļāvīgo laikmetīgās mākslas ainu. Kas piesaistīja tavu interesi dumpīgiem, entuziasmā balstītiem (lasi: nepietiekami apmaksātiem) starpdisciplināriem mākslas žestiem?
Arhitekts strādā kā alķīmiķis, sakausējot, sajaucot savstarpēji it kā nesavienojamas lietas. Formas, telpas un objekta estētika no vienas puses – un ēkas ierobežojumi un funkcionalitāte no otras. Mazliet kā dzejoļa rakstīšana vai majonēzes gatavošana, varētu teikt. Ļoti grūti! Kad ierobežojumu nasta kļūst pārāk liela, arhitekti sāk sapņot par mākslinieku ierobežojumu nosacītību, tāpat kā mākslinieki sapņo par arhitektu ierobežojumu skaidrību. Tāpēc (lai gan domāju, ka manā sajaukšanās ar mākslu ir zināms eskeipisms) es arī ceru, ka tas palīdz man labāk izprast arhitektūrai raksturīgos ierobežojumus. Tomēr jāatzīst, ka mani galvenokārt virza tas, kas man šķiet interesants. Dažkārt tas ir man pašam par sliktu, jo neiekļauj profesionālo karjeru un atalgojumu.
Tavs arhitektoniskais veikums, patiesi, atstāj “ierobežojumus nojaucošu” iespaidu. Kā tev pašam šķiet, kur tava pieeja atšķiras no tās, kas asociējas ar šo profesiju tradicionālākā izpratnē?
Viena atšķirība, ko cenšos kopt, ir atteikšanās no iesakņojušās un akceptētas gaumes izpausmēm. Drīzāk tiecos izmantot savu jūtīgumu, lai piedāvātu neparastu darbu, kas pasaulei varētu šķist patiess. Es arī īsti neticu “ierobežojumu pārkāpšanai”, jo uzskatu, ka tie ir būtiski arhitektūrā un dizainā. Izmisīgi mēģināt pārspēt vai pārkāpt visus ierobežojumus ir nedaudz muļķīgi, un noslēgumā gadīsies kāds neveiksmes punkts, kurš noteikti būs. Jūs no tā nevarēsit atrast izeju, bet tas būs tas pagrieziens, kas parādīs jūsu veikumu pilnīgi atšķirīgu no tā, kādu iecerējāt.
"Dārza ballīte", 2022. Elza Sīle & Jonass Lolands
Lūdzu pastāsti vairāk par “Dārza ballītes” dzimšanu. Kādi impulsi, idejas un novērojumi tika salaulāti?
Kaut kādā ziņā šī pilsoniskā ideja par pazušanu privātā dārzā sajaucās ar ideju par pārtiku militārājām vajadzībām, un radās dārza ballītes ideja. Taču parādījās jautājums, kā gan spokainie militāro kampaņu cirki varētu pievienoties “nevainīgajam” ikdienas tusiņam? Mēs zinām, ka, gan plānojot jebkuru ballīti, gan karu, viss atduras pret loģistiku. Tā nu ātri vien nolēmām, ka es parūpēšos par telti, Elza sagādās ēdienu.
"Dārza ballīte", 2022. Elza Sīle & Jonass Lolands
Tajā ir kaut kas fascinējošs – doma izmantot kamuflāžu, mākslu noslēpties teju degungalā kā vizuālās komunikācijas rīku. Vai tādējādi mums ir jāsaprot, ka kaut ko jūs abi izrādāt un vienlaikus – kaut ko slēpjat no skatītājiem?
Viena lieta, kas raksturīga konfliktiem un kariem, ir vēlme maldināt. Radīt iespaidu, ka darām kaut ko vienu, taču patiesībā tiek darīts kaut kas cits. Manuprāt, kamuflāža šo ideju iekapsulē pārliecinošā vizuālā un simboliskā iepakojumā, taču klātesoši ir arī kamuflāžas parādības formālie aspekti un mimēzes ideja, vēlme atdarināt pasauli. Šīs ir lietas, kuras mēs vēlētos parādīt, savukārt slazdu daļa šai tīklā var palikt neartikulēta – kā jau kārtīgiem slazdiem pienākas.
Jonass Lolands, veidojot instalāciju “Dārza ballīte”
Ja mēs sūtītu ielūgumus uz jūsu dārza ballīti, ko jūs rakstītu pasākuma aprakstā?
Mēs nodrošināsim zobu pastu, bet līdzi ņemiet izsalkušas acis. Nāciet skatīties, paliekot neredzami, un atcerieties – nekad neļaujiet ballītei nomirt.
Titulbilde: "Dārza ballīte", 2022. Elza Sīle & Jonass Lolands
