Manī nav sentimenta vērot pasaules beigas
Saruna ar PURVĪŠA BALVAS 2025 kandidāti Elzu Sīli
“Iztēlojieties pasauli pēc globālas katastrofas, kurā jūs esat viens no nedaudzajiem izdzīvojušajiem. (..) Jūs tomēr nolemjat cerēt un gribat izpaust šo jaunatklāto cerību kādā fiziskā formā – bet kā tā varētu izskatīties?” Šīs ir rindas no Cīrihē dzīvojošās mākslinieces Elzas Sīles izstādes “ZAĶĪŠU PIRTIŅA / BAILES UN TRĪSAS” konceptuālā izklāsta. Ekspozīcijas bija skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā 2024. gada rudenī, un tās autore ir viena no PURVĪŠA BALVAS 2025 kandidātiem.
Izstādes naratīvs ir koncentrēts un izteikti fokusēts, taču izvērsts iespaidīgā un blīvā 200 gleznu un objektu labirintā. Šķiet, katram latviešu bērnam zināmā mīlīgā dzejoļa “Zaķīšu pirtiņa” izmantojums konkrētajā kontekstā var šķist disonējoši neizprotams un intelektuāli izaicinošs vienlaikus, bet, kā Elza man atrakstīja (šī “saruna” notika rakstveidā) – “pēdējā laikā pamanīju, ka vārdi ‘nāve’, ‘psihiskas slimības’, ‘dzelkšņi, ķēdes un āķi’, ‘depresijas’, ‘neirozes’, ‘katastrofas un apokalipses’, arī ‘intelektuālisms’ tiek akceptēti pavisam viegli, savukārt ‘zaķīšu pirtiņas’, ‘zemenītes’, ‘gaišums’ it kā liek cilvēkiem mulsi noraustīties.”
Izstāde “Zaķīšu pirtiņa / Bailes un trīsas” ir veltījums apokalipsei, kas, starp citu, vienmēr saistījusi mākslas uzmanību. Kāpēc? Kas tevi piesaista šim naratīvam? Sajūta, kas virmo gaisā, vai arī tavi atskaites punkti ir pavisam citi? Šī izstāde nebūt nav sākums tavām pārdomām par apokalipsi.
Es neesmu visai pārliecināta, vai māksla ilgi turpinās pastāvēt tās mūsdienu komerciālās un institucionālās prakses formās. Nav skaidrs cik drīz, bet, ļoti iespējams, lielākā daļa cilvēku atradīsies konstantā migrācijā – ar viegli pārnēsājamu apjomu, teltīm, spēju pielāgoties un improvizēt gadījuma situācijās. Jā, nu protams, Ženēvas Freeport mākslas miljardu saturu varēs pārvest uz kādu drošu Gothardas zelta glabātuvi un nodot Šveices kalnu urbumos dzīvojošo un neitrāli klusējošo rūķu uzraudzībā.
Ceļojumi uz Bangkoku, Meksiku, Puertoriko, mani novērojumi, uzturoties Maiami, Ņujorkā vai Cīrihē, attiecībā pret cilvēku darbību un prāta stāvokļiem, katrreiz summējās tādā sekundes ilgā mirklī, kur kāda nezināma naratīva balss jautā operatoram: “Nu ja tev jāatbild godīgi… Vai tam, ko tu redzi, ir vērts pastāvēt?” Proporcionāli resursu patēriņam un piesārņojumam diemžēl man bieži nācās atbildēt uz šo jautājumu noliedzoši. Man ir žēl par iespēju, kas cilvēkiem/cilvēcei ir/tika dota, bet pret kuru mēs izturējāmies pavirši. Bet ceļā es satiku arī cilvēkus, kurus pavairojot pasaule būtu labāka.
Zaķīšu pirtiņas jēdziens ir izteikti latvisks un lokāli hrestomātisks. Ko tas nozīmē tev un kāda ir tā loma tavas izstādes – šīs intelektuālās spēles – kontekstā?
Es izvēlējos ieiet mākslas spēlē, nevis lai būtu figūra, bet tāpēc, ka mani piesaistīja spēles galdiņš. Pirms tam nodarbojos ar snovbordu, 17 gadu vecumā pieņēmu, ka mākslas disciplīnās nevar un nevajag salauzt roku, bet var izbaudīt intelektuālu freestyle vai freeride, kas snovborda terminoloģijā nozīmētu braukšanu pa neapgūtām svaiga sniega teritorijām, kā arī savu vērtību, pozīciju ierakstīšanu kustības stilā. Senākos laikos es būtu izvēlējusies dabaszinātnes, arheoloģiju vai alķīmiju; kādā neierobežotu resursu futūristiskā scenārijā es meklētu veidus, kā apsaimniekot pieaugošos tuksneša klajumus vai kā veidot jaunas aizsardzības sistēmas pilsētām pret pastiprināti bangojošu okeānu. Īsumā, “brīvības izspēles” ir daļa no manas motivācijas. Pēdējā laikā pamanīju, ka vārdi ‘nāve’, ‘psihiskas slimības’, ‘dzelkšņi, ķēdes un āķi’, ‘depresijas’, ‘neirozes’, ‘katastrofas un apokalipses, arī ‘intelektuālisms’ tiek akceptēti pavisam viegli, savukārt ‘zaķīšu pirtiņas’, ‘zemenītes’, ‘gaišums’ it kā liek cilvēkiem mulsi noraustīties. It kā “dziļums” vienmēr būtu tumšs un “jēga” – refleksija par negatīvo. Manuprāt, tās pēc pāris simtu gadu lietojuma jau ir klišejas. Tāpēc ir tik viegli, māksliniekam reflektējot par kaut ko “sasodītu”, izskatīties “īstam, dziļam māksliniekam”. Bez jebkāda aizsargtērpa nolēmu izmēģināt alternatīvas.
Izstāde tiek raksturota kā instalācija-labirints. Rīgas Mākslas telpā tā sastāvēja no vairāk nekā 200 objektiem – gleznām un skulpturāliem veidojumiem. Vienlaikus, manuprāt, primārais medijs tur bija glezniecība – tāda, kas izgāja ārpus strikta rāmējuma, kļuva telpiska, skulpturāla. Kāda loma šodienas mākslas ainā ir glezniecībai; kā (un vai) tā transformējusies? Un vai tu esi gleznotāja?
Santas Hiršas recenzija “Dienā” mani patīkami pārsteidza; citēju: “Šo [glezniecības elementu] savienojums un galarezultāts neatgādina arhitektūras modeli, tas atkal atgriežas pie puantilisma tehnikā darinātam attēlam līdzīgas kompozīcijas, ko veido telpiskots triepiens, krāsa kā viela un matērija. Pastaigājoties pa izstāžu zāli, īsti nav iespējams apiet atsevišķiem darbiem apkārt vai mainīt skatpunktu un aplūkot tos no visām pusēm, kā tas ir iespējams, piemēram, tēlniecībā vai klasiskajā instalāciju mākslā. Līdz ar to “Zaķīšu pirtiņa” paradoksālā kārtā saglabā arī plakanību, vienlaikus būdama telpā izvērsta.”
Arī sākotnējās horizontālās ģipša platformas, kuras atklāju 2014. gadā, bija veidotas vienlaikus kā saspiestas miniatūras pasaules un kā plakani attēli. Informācija it kā tiek pazudināta kādā no dimensijām, reizē tur atrodoties un reizē piedaloties vairāku skatpunktu organizācijā.
Mākslas vieliskums ir kas tāds, kas tev vienmēr ir svarīgs. Biezs krāsas tārpiņš pret, piemēram, alumīnija gludo, spoguļaino virsmu vai caurspīdīgu plastikātu. Kāpēc viena no tavām biežāk izmantotajām plaknēm ir alumīnijs? Ļoti gluds un plakans. Un vienlaikus telpiska krāsa. Vai plāni ģipša objekti, kas izlocījušies labirintos vai lēveros?
Šeit vienlaicīgi pastāv vairākas atbildes. Viena no tām – alumīnijs vienkārši tika izstādīts lielākā apjomā nekā citu materiālu platformas. Piemēram, jau minētās ģipša, kas vairāk atgādināja arheoloģiskas vai resursu ekskavācijas situācijas. Otra atbilde – pārejot no horizontālām plaknēm-gleznojumiem uz klasiski vertikāliem (sienas), viena no pamata izmaiņām bija gravitācija pie stāvas virsmas nosacījumiem, kas visuzskatāmāk atklājas, stabilizējot slīdošus triepientārpiņus. Nerūsējošais tērauds asociatīvi vairāk pietuvinās medicīniskām “baismām”. Katram materiālam ir savs lietojuma un nozīmes asociatīvais spektrs; katrā vidē, kur esmu, darbu izskats pārveidojas, sinhronizējoties ārpasaules stāvokļiem, kurus translēju materiālā, ar manām pozīcijām. Jeb ar to, ko izvēlos pastiprināt esībā.
Atbildes turpinātos līdz skaitlim 20, ja mums būtu vairāk laika sarunai. Jāatzīmē, ka es arī idejas neizdomāju, tikai atrisinu. Idejas vienkārši pašas parādās, tās meklē izpildītāju. Jo izpildītājs vairāk uzklausa, jo vairāk sevi ziedo un piedāvā inovatīvus risinājumus, jo vairāk klientu – vismaz ideju pasaulē.
Cik lielā mērā tu jūti piesaisti tādiem hrestomātiskiem mākslas virzieniem kā minimālisms, abstraktais ekspresionisms un postminimālisms, kuru mēdz minēt, runājot par tavu mākslu un tās valodu? Tu pati apzinies tuvību ar mākslas vēsturi vai arī jūties savrupa?
Bet tikpat labi varētu analizēt, vai esmu vairāk baroka, renesanses vai rokoko apdarinājumu upuris. Vai arī – vai pirmie ģipša horizontāli darinātie “ekstrudētie” gleznojumi, kur 1 cm krāsas biezuma ietilpina sevī pasauli (daudzus skatu leņķus), savā uzbūvē bija vairāk agrās romānikas vai liesmojošās gotikas paraugi. Mākslas vēsture man drīzāk ir kā Ēdienkarte, nevis Bībele.
Kāda ir mākslas loma šodienas sabiedrības dzīvē? Vai tā spēj pateikt patiesību un vai tai tas jādara? Un par ko tu pati šobrīd domā?
Jā, kāpēc gan neuzlikt augstus kritērijus. Patiesība nereti saistīta ar to, cik daudz melu spējam atzīt. Atzīt gan individuāli, gan kā kopienā operējošs mehānisms. Viens no efektīviem līdzekļiem melu atzīšanā ir neabsolutizēt tos, kā arī neasociēt tos ar savu identitāti, bet gan pieskatīt kā nekontrolēta prāta plūstošus stāvokļus – tie nav identitāte, bet gan nereflektēta izvēle. Bet vēlāk – nereflektētu izvēļu summa, vēlāk procentuālā atšķirība pret cita vektora izvēlēm kā indivīdu raksturojošs plūstošs kopums. Tādā veidā patiesība nav pašiem no sevis jāslēpj, jo meli nepieder jums.
Es domāju, ka bieži mans prāts ir mazisks un stulbs, un es gribu šo situāciju labot.
Kuri ir tie paraugi, kas no daudzajiem apokalipses tēmas izvērsumiem mākslas vēsturē tev pašai ir tuvi?
Man nekad nav bijis īpašs sentiments vērot pasaules beigas. Es labprātāk redzētu, kā visi cilvēki kopīgi saņemas, met pie malas naidu, skaudību un mantkārību un, izmantojot tehnoloģiskos sasniegumus, realizē neticami skaistas un saprātīgas vides, kur pašiem un augiem, un dzīvniekiem dzīvot. Liesmas, protams, var skaisti un interesanti uzgleznot, bet man vairāk gribētos redzēt jaunu elektriski-bioloģisku materiālu pielietojumu izcilu jaunu inženierstruktūru un apdzīvojamu virsmu lietojumā. Protams, miksējot ar dabīgiem materiāliem, kas iegūti, neizpostot kādu tālu zemi.
Kas paliks no šodienas mākslas pēc apokalipses?
Manuprāt, ja iztēlojos, ka 80 procenti ir aizskaloti un kaut kādā izskalotu atkritumu un siltu brikšņu vidē es iekārtoju sev mājiņu, tad, visticamāk, cilvēkiem kā izkoptākā prakse-valoda varētu būt palikusi māka poētiski operēt ar atrastajiem ready-made [objektiem], radot jokus, intonācijas un nozīmes. Iespējams, konceptuālisma mantojums būs padarījis šos izteikumus kodolīgākus. Pēdējo gadu keramikas un tekstila vilnis dažus padarīs par izdzīvojušās kopienas bagātākajiem amatniekiem. Un kopumā mazāk cilvēku būs lētticīgi – zinot, kā darbojas ilūzijas radīšana telefona ekrāna otrajā pusē.
