Ainava aiz loga nav pašsaprotama
Saruna ar PURVĪŠA BALVAS 2025 kandidāti Luīzi Rukšāni
Luīze Rukšāne ir viena no PURVĪŠA BALVAS 2025 kandidātēm. Viņas izstāde “Locījuma vietas”, par kuru viņa tika nominēta balvai, bija skatāma 2024. gada sākumā TUR laikmetīgās mākslas telpā Rīgā. Darbus vēlreiz varēs novērtēt PURVĪŠA BALVAS 2025 kandidātu darbu izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas būs skatāma no 12. aprīļa līdz 8. jūnijam.
Māksliniecei Luīzei Rukšānei piemīt vārdos īsti neaprakstāms jutīgums, kuru savā ziņā iemieso viņas šķietami trauslais, taču ar izteiktu mērķtiecību apveltītais tēls. Ne velti ilgstoši viņas aizraušanās ir bijuši zirgi. To priekšā ir neiespējami izlikties, un sadarbība ar šiem majestātiskajiem dzīvniekiem – cilvēka pavadoņiem un skolotājiem gadsimtu garumā – iespējama tikai simbiozē. Kaut kādā mērā tas raksturo arī Luīzes attiecības ar zīmuli, tas ne tikai šķiet organiska daļa no viņas personības, bet – kļūstot par instrumentu viņas rokās, ļauj pamanīt mirkļus, kurus dažbrīd uztveram kā pašsaprotamus, īsti nenovērtējot. Kā ainavu aiz savas mājas loga, kuru planšetdatorā cauri gadiem fiksējusi Luīzes vecmāmiņa. Šādas ainavas ir mums visiem, un, iespējams, mēs tās pat nepamanītu, ja Luīze – skrupulozi pārceļot to zīmējumā – nemudinātu uz to paraudzīties no pilnīgi cita skatu punkta. Tādējādi ļaujot ieraudzīt lietas un personības, kas mūs veidojušas un turpina veidot. Tās novērtēt, būt tām pateicīgiem un arī par tām rūpēties, jeb – gluži pretēji – tās izšķetināt, izstrādāt un atlaist. Jo nekas no tā, kas mums apkārt, nav pašsaprotams.
Skats no izstādes “Locījuma vietas”. Foto: Kristīne Madjare
Vērojot to, ko dari kā māksliniece – gan izstādēs, gan citos projektos –, man ir radusies sajūta, ka tev ļoti nozīmīgas ir saknes; to ceļi, līkloči, piederība konkrētai vietai vai teritorijai. Vai tās būtu tavas ģimenes saknes, kas nenoliedzami ir klātesošas tavā personālizstādē “Locījuma vietas”, kas notika Laikmetīgās mākslas telpā TUR un par kuru esi nominēta Purvīša balvai, vai piejūrā atrasti objekti, to vidū arī īstas koku saknes, kuras biji fiksējusi zīmējumos “Izstādē par iemīlēšanos”, kas savulaik bija skatāma galerijā LOOK! Iespējams, caur saviem darbiem tu risini arī kādas sev gluži personiski būtiskas lietas. Vai tu esi kādreiz aizdomājusies par savu darbu saknēm?
Man liekas, ka savā ziņā manu darbu tēmas ir ļoti intuitīvas. Tagad, kad jau sakrājies zināms arhīvs, mēģinu atskatīties un saprast, no kurienes tas viss un kāpēc. Apzinos, ka gan šajā, gan citās izstādēs ļoti daudz motīvu ir nākuši no “Pulkām” – mājām, kurās dzīvojuši mani vecvecāki. Es mēģinu saprast, kāds tam visam ir kopsaucējs un vai tam ir arī kāds galamērķis. Savā ziņā cenšos šo pieredzi kontekstualizēt tādā plašākā veidā.
Vai ir kaut kas, ko tu jau esi šajā procesā sapratusi?
Reizēs, kad nepieciešama īsa biogrāfija, vienmēr rakstu, ka mani darbi ir par atmiņām; to, kā personīgās atmiņas iekļaujas plašāku sabiedrības atmiņu kopainā un kontekstā. Iespējams, citiem tas liksies pašsaprotami, taču tikai nesen sapratu, ka tās nav vienkārši kaut kādas atmiņas, bet tās ir arī atmiņu saiknes ar dabu. Tas savā ziņā ir arī stāsts par to, kā daba veido atmiņas un pati kļūst par to daļu. Kā, piemēram, nosacīta atgriešanās pie viena un tā paša meža, vienas un tās pašas ainavas, var mums kaut ko iemācīt.
Locījuma vietas. 13 dažādu izmēru tekstila darbi. Foto: Luīze Rukšāne
Tas jau nekad vairs nav tas pats mežs vai ainava. Kaut kas noteikti ir pamainījies, ir notikusi kustība.
Tāpēc jau ir teiciens, ka divreiz vienā upē neiekāpsi.
Tu gan it kā reizēm mēģini iekāpt, arī pārnesot fotogrāfiju zīmējumā. Taču, protams, tas pats mežs zīmējuma materialitātē uzreiz kļūst par kaut ko citu. Vai tu esi kādreiz aizdomājusies, kāpēc tev nepietiek ar to, kas jau ir – proti, fotogrāfiju? Kāpēc tev tā jāpārceļ, jānoglabā citā materialitātē?
Esmu daudz par to domājusi. Piemēram, šīs izstādes kontekstā tas ir arī sava veida piesavinājums. Tās nav manas, bet gan manas vecmāmiņas fotogrāfijas. Un caur zīmējumu es tās it kā piesavinos un padaru par savām. Savā ziņā tas ir arī veids, kā tās “izprintēt” lielākas. Vienlaikus, tas nav vienkārši printeris – ieguldot savu laiku, es it kā pievēršu tām vairāk uzmanības. Tas ir veids, kā likt uz tām ilgāk paskatīties arī citiem. Un tas pavisam noteikti ir arī veids, kā man pašai sev likt uz tām ilgāk paskatīties. Es skatos un izpētu tai bildē katru mazo kvadrātcentimetru, es piešķiru tam nozīmi. Fotogrāfijas, kuras esmu izmantojusi šajā izstādē, mana vecmāmiņa ir bildējusi ar planšetdatoru. Tās ir šķietami nejaušas dokumentācijas par to, kāds ārā tobrīd ir laiks. Un caur zīmēšanas procesu es tām it kā piešķiru lielāku svaru. Mudinot paraudzīties ilgāk, kaut ko pamanīt.
Laika zīmju vērotāja 2. 2023.
Audekls / grafīts / ogle / 100 x 120 cm. LNMM kolekcija
Vai ir bijis kas tāds, ko zīmējot šajās fotogrāfijās pēkšņi esi pamanījusi arī tu pati?
Vecmāmiņas fotogrāfiju kontekstā tās bieži ir apmēram vienas un tās pašas vietas – fiksētas dažādos laikos, laikapstākļos un leņķos. Es noteikti izteiktāk pamanu šos nosacītos atkārtojumus. Kā tie atkārtojas laikā – cauri gadiem. Kad tagad esmu viņas mājās, mazliet citādi raugos, piemēram, uz kokiem, kam uzkritis sniegs, jo es zinu, kā tie ir jāuzzīmē. Pamanu detaļas, musturus, kas it kā atkārtojas un vienlaikus mainās.
Vai arī rokai piemīt atmiņa un vai zīmējot esi to sajutusi?
Domāju, ka jā. Sadarbībā ar biedrību “Neatlaidība” šobrīd strādāju pie grāmatas projekta, kur turpinu tēmu, kuru aizsāku pirms vairākiem gadiem. Savulaik man bija sērija ar vecmāmiņas sniegavīriem, un tagad ir jauni sniegavīri – ļoti līdzīgā vietā. Ir interesanti vērot, kā, piemēram, mainījies veids, kā es kaut ko attēloju, kā tas ir attīstījies un kur tas šķietami palicis nemainīgs. Rīgas mākslas telpā savulaik bija izstādīta darbu sērija, kur vienu un to pašu attēlu es atkārtoju 24 reizes. Un tad ir jautājums – vai roka to atceras? Vai attēls atkārtojuma procesā kļūst it kā aizvien labāk un kvalitatīvāk uzzīmēts, vai tieši pretēji – paviršāks? Man tas bija ļoti interesants veids, kā pētīt pašu zīmēšanas procesu.
Skats no izstādes “Locījuma vietas”. Foto: Kristīne Madjare
Kas tevi pašu tajā visvairāk saista?
Man patīk to darīt, īpaši kā sākumpunktu izmantot fotogrāfiju. Tā it kā ietver skaidri zināmu mērķi, uz kuru tiekties; ir zināms, kā bildei ir jāizskatās, jo es cenšos atdarināt fotogrāfiju. Šī procesa laikā nav jāpieņem daudz lēmumu. Var mazliet atslēgties. Būt tādā vienkārši automātiskā iešanā uz priekšu. Tas man ļoti patīk.
Vienlaikus tu nemitīgi mēģini paplašināt robežas tam, ko mēs saprotam ar zīmējumu. Tu esi zīmējumu pārnesusi arī uz audekla. Kālab tas tev ir svarīgi?
Izstāde Laikmetīgās mākslas telpā TUR bija pirmā reize, kad gatavojoties sāku zīmēt uz audekla. Gluži praktisku apsvērumu dēļ – es zināju, ka izstāde notiks janvāra vidū, ziemā, un ka telpa nav apsildāma. Atklāšanas brīdī tajā bija –15o. Skaidrs, ka papīra darbus tādā aukstumā veiksmīgi eksponēt ir gandrīz neiespējami. Turklāt telpa ir liela, un bija skaidrs, ka jāizvēlas lielāki formāti. Tā es sāku eksperimentēt uz audekla.
Neesmu studējusi glezniecības nodaļā, bet zinu, ka Latvijas Mākslas akadēmijā gleznotājiem zīmēšana uz audekla ir daļa no mācību procesa. Manuprāt, ļoti vērtīga un interesanta prakse. Tagad, studējot Hamburgā, sapratu, ka citur tas nebūt tā nav un zīmēšana uz audekla ir kas neparasts. Manuprāt, tai ir arī ļoti praktisks apsvērums – audekls ir izturīgāks par papīru. Turklāt man tādējādi ir arī iespēja radīt lielākus darbus. Audekla faktūra šķietami nepieļauj tik lielu iedziļināšanos smalkās detaļās. Iespējams, klājot vairākus gruntsslāņus, arī audeklu varētu padarīt perfekti gludu un izzīmēt katru sīkāko detaļu. Taču man patīk, ka uz tā var mazliet brīvāk atvēzēties.
Zīmes. 2024. Saplāksnis / audekls / grafīts / 20 x 14 cm.
Foto: Kristīne Madjare
Savā ziņa galvenā atšķirība starp papīru un audeklu ir brīvības sajūtā.
Jā. Kā Jaņa Rozentāla Mākslas skolā jeb “rozīšos” teiktu – švunka. Cits atvēziens. Kaut arī zīmulis ir tieši tāds pats, kādu izmantoju zīmējumiem uz papīra.
Tevi acīmredzami interesē arī auduma materialitāte, jo tavos darbos audums nereti iziet arī ārpus rāmja. Izstādē “Locījuma vietas” tu biji izmantojusi galdautus un palagus, kas reiz, mantoti no paaudzes paaudzē, piederējuši kādai nu jau aizsaulē esošai sievietei. Tu šīm lietām, kas varbūt pēkšņi kļuvušas liekas un savā ziņā apgrūtinošas, it kā piešķīri turpinājumu un citu jēgu.
Izstādē bija arī darbs, kur audums uzlīmēts uz saplākšņa. Mani vienmēr interesējusi materialitāte. Arī citās izstādēs. Es vienmēr gribu ienest telpā vēl kaut ko – ārpus papīra. Parasti tas ir koks, kas man vienmēr šķitis ļoti nozīmīgs. Piemēram, koka krēsli vai kāda instalācija. Izstādē TUR tas bija kokvilnas audums, kas konceptuāli veidoja diezgan lielu tās daļu. Šis kādas sievietes atstātais mantojums, kurš ticis atzīts par nevajadzīgu un lieku. Es to paņēmu, sāku ar to spēlēties un veidot, kā pati to dēvēju – “bērzu birzīti”. Man pašai šķita interesanti parādīt, ka audekls, uz kura tiek zīmēts, kaut kādā veidā iziet arī ārpus zīmējuma. Parādās tam apkārt, un skatītājam ir iespēja skatīties ne tikai uz zīmējumu, bet ieraudzīt arī pašu audeklu.
Foto: Kristīne Madjare
Tu minēji koka klātbūtni. Kāpēc tev tā ir būtiska?
Arī tas, manuprāt, vēl pagaidām ir intuitīvs process. Šobrīd aizvien vairāk meklēju dažādas materialitātes, dažādas virsmas, uz kā zīmēt. Piemēram, tagad studējot, meklēju dažādus koka objektus, kas kādam ir piederējuši, kalpojuši kādai funkcijai, bet tagad tiem vairs nav pielietojuma. Es domāju, kā tos padarīt zīmējumam draudzīgus vai par daļu no tā. Manuprāt, materialitāte uz mums īpaši iedarbojas sajūtu līmenī. Koks iemieso siltumu un kaut kādā ziņā arī drošību.
Foto: Kristīne Madjare
Un audekls?
Katram, iespējams, tas ir citādi, bet arī audums varētu būt cieši saistīts ar māju sajūtu. Kultūras kontekstam ir ļoti liela nozīme – ja Latvijā mums šo māju un siltuma sajūtu rada koks, Itālijā tas tikpat labi varētu būt marmors. Savukārt es akmeni uztveru kā informācijas nesēju un stabilu lietu, taču tas ir auksts, un man noteikti negribētos uz tā dzīvot.
Kā tu redzi šobrīd zīmējuma vietu kopējā mākslas ainā? Vai tā mainās un zīmējums kaut kādā mērā šodien atkal ir kļuvis aktuālāks?
Šis jautājums drīzāk būtu jāuzdod pētniekiem, jo es uz zīmējumu pusi raugos un tos vairāk pamanu gluži praktiski. Un man ir prieks, ka arī Latvijā ļoti daudzi mākslinieki pievēršas tieši zīmējumam.
Salīdzinājumā ar eļļu uz audekla zīmējums vienmēr bijis tāds kā otrās pakāpes mākslas darbs. Eļļa uz audekla laika gaitā ir vienkārši fiziski noturīgāka kombinācija. Par zīmējumu ir daudz vairāk jārūpējas. Taču, attīstoties tehnoloģijām, ļoti daudz kas mainās. Iespējams, arī zīmējuma pozicionējums.
Zīmēšana savā ziņā, iespējams, ir arī ļoti terapeitisks process.
Manuprāt, visa māksla ir terapeitisks process. Dažreiz cilvēki par to mēdz izteikties nievājoši – proti, ka mākslinieks caur savu darbu nodarbojas ar pašterapiju, taču lielā mērā jebkurš radošs process ir terapeitisks.
Laika zīmju vērotāja. 2023. Audekls / grafīts / ogle / 100 x 120 cm. LNMM kolekcija
Arī tu to savā ziņā dari – intuitīvi meklējot piederības sajūtu, šķetinot savas attiecības ar vecmāmiņu.
Jā, no vienas puses, tas ir ļoti personiski, no otras – es nebūt neesmu vienīgā šīs paaudzes pārstāve, kurai ir kaut kādas attiecības ar citas paaudzes pārstāvi. Manuprāt, tas ir ļoti interesanti. Iespējams, ne vienmēr viegli, perfekti un skaisti, bet tā ir iespēja pamācīties. Un man liekas, ka tas šobrīd ir aktuāli daudziem.
Vai tava vecmāmiņa redzēja izstādi?
Jā! Kaut kādā ziņā tā ir mūsu kopējā izstāde, jo tās ir viņas fotogrāfijas. Viņa man ir devusi atļauju tās izmantot. Un man šķiet, ka izstādē parādās arī viņas radošums. Viņa vienmēr ir bijusi ļoti radoša persona – tas izpaudies arī veidā, kā viņa attiecas un noformē savu dārzu. Atceros, ja citām vecmāmiņām mazdārziņos bija rinda ar kartupeļiem, rinda ar zemenēm un rinda ar salātiem, manējai vienmēr visur bija apļi un spirāles. Viņas dobes acumirklī varēja atpazīt. Un fotogrāfijas, ko viņa ir bildējusi ar savu planšetdatoru, izteikti iemieso viņas skatījumu. Es domāju, ka šī izstāde savā ziņā ir kā veltījums viņas radošajām izpausmēm.
Aukstas rokas – silta sirds 3. 2023. Audekls / grafīts / ogle / 120 x 150 cm
Vai tu esi sapratusi, kāpēc tava vecmāmiņa fotografē, iemūžina šos skatus aiz loga?
Viņa šajā mājā dzīvo, bieži ir tajā viena pati, un viņa redz skaisto dabā, grib to piefiksēt un ar to dalīties. Manuprāt, tā kaut kādā ziņā ir vēlme nofiksēt un iemūžināt to, ko viņa redz.
Vai šī izstāde arī tev pašai ir likusi pievērst lielāku uzmanību tam, ko tu redzi aiz loga dažādās vietās, kur tu nonāc?
Iespējams, tas ir no vecmāmiņas, bet tā ir lieta, kas manī ir jau no bērnības. Taču ir ļoti interesanti paraudzīties, kā šis pats dzinulis izpaužas caur viņas acīm un kameru. Un salīdzināt to ar savējo. Ņemot vērā manu mākslas izglītību, iespējams, manas bildes dažkārt ir pārāk pārdomātas. Savukārt viņas gadījumā tas nav tik daudz par to, kā izskatīsies bilde, bet par mirkli. Viņai ir būtiski to notvert, un reizēm caur šo šķietamo nejaušību veidojas daudz interesantākas kompozīcijas. Horizonts ir slīps, nevis taisns.
Ņemot vērā nenoteiktību un nu jau gandrīz nepārtrauktās turbulences, mēs visi esam kļuvuši daudz jutīgāki. Kaut kādā mērā varbūt arī atvērtāki mākslai. Kāda, tavuprāt, šobrīd ir tās loma?
Manuprāt, ir ļoti daudz mākslinieku un līdz ar to arī ļoti daudz dažādas mākslas, kas kalpo dažādiem mērķiem. Gan tāda, kas var kalpot kā nomierinošs, gan – gluži pretēji – revolucionārs faktors. Mērķi ir ļoti dažādi, taču viens, kas šobrīd īpaši aktualizējies institūciju kontekstā, ir saistīts ar sociālo mijiedarbību un iekļaujošas sabiedrības veicināšanu.
Varbūt kaut kādā mērā arī šī izstāde, kuras iedvesmas avots ir tavas vecmāmiņas fotogrāfijas, sajūtu līmenī ir stāsts par drošības sajūtu. Iluzoru “miera ostu”.
Protams, būtu ļoti jauki, ja tas tā būtu. Tas būtu labs mērķis.
Lai kas arī nenotiktu, aiz loga būs šī ainava...
Cerams, ka būs… Zini, man šķiet, ka mūsdienās tas vairs nav tik droši. Katrā ziņā es sāku to apšaubīt. Man liekas, ka tieši tas, cik nestabila šobrīd ir ģeopolitiskā situācija, arī mūsu reģionā, liek aizvien vairāk novērtēt to, kas ikdienā ir aiz tā loga. Un saprast, ka šī ainava jāsargā. Tā nav vienmēr dota un pašsaprotama lieta. Tādā ziņā ainavas, kas varbūt mums visiem ir līdz kaklam un reizēm šķiet salkanas, šādos apstākļos iegūst pilnīgi jaunu nozīmi un vērtību.
Titulbilde: Luīze Rukšāne. Foto: Kristīne Madjare
