Locījuma vietas
Fotoieskats Luīzes Rukšānes izsādē TUR_telpā / Izstāde skatāma līdz 17. februārim
Izstādei “Locījuma vietas” TUR_telpā Luīze Rukšāne ir izveidojusi ziemas ainavu abstrakciju, ko spētu atpazīt gan viņas vecmāmiņa, gan daudzas paaudzes pirms tās. Līdztekus mājai kā drošības un miera pilnai patvēruma vietai varam iztēloties ikdienišķo rituālu, kad lūkojamies ārā pa logu, lai pārbaudītu, kādi ir šīs dienas laikapstākļi: bargs un dzestrs ziemas aukstums, apledojusi zeme, bērzu birzs, kas pazūd baltā horizonta miglā. Rukšāne šo ikdienišķo darbību ir izmantojusi kā sākumpunktu, lai pētītu attiecības ar savu vecmāmiņu caur māksliniecisko valodu. Ar tās palīdzību viņa reflektē par attiecībām starp dažādām paaudzēm un skrienošā laika radīto īslaicīguma sajūtu.
Lielizmēra grafīta zīmējumi uz audekla ir interpretācija vecmāmiņas sūtītajām fotogrāfijām, kas uzņemtas ar planšetdatoru, lai informētu par ikdienas notikumiem savās lauku mājās. Šie zīmējumi iemieso savstarpējo apmaiņu starp vecmāmiņu un mazmeitu, skatot attiecību trauslumu ar gados vecākiem cilvēkiem un steidzamības sajūtu uzdot tiem visus būtiskos jautājumus; izzināt no kurienes nākam un kā esam audzināti. Informācija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, piedzīvo dabiskas pārmaiņas, gluži kā DNS pavedieni, kas ikkatru reizi, nodoti tālāk, nedaudz izmainās. Garie baneriem līdzīgie mākslas darbi ir veidoti no tekstilmateriāla, kas piederējis kādai jau aizgājušai sievietei. Rūpīgi glabātie palagi, galdauti un nerealizētie auduma gabali pēc viņas nāves kļuvuši lieki, tādēļ Rukšāne uzmanīgi un ar cieņu tos pārveido un vienlaikus caur tiem pēta, kā kaut kas, nodots no paaudzes paaudzē, var saglabāt vērtību pat tad, ja tas tiek izmainīts līdzās mainīgajam laika ritējumam.
Piedāvājam fotoieskatu Luīzes Rukšānes izstādē “Locījuma vietas” TUR_telpā.
Luīze Rukšāne (1995) ir jauna māksliniece, kura 2021. gadā ieguvusi Humanitāro zinātņu bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijā. Veido un piedalās izstādēs kopš 2016. gada. Darbojas dažādos vizuālās mākslas medijos, organizē savas un savu laikabiedru izstādes. Savā radošajā praksē Luīze pauž mīlestību pret cilvēcīgo. Zīmējumos tiek atspoguļotas pieaugšanas, augšanas un atmiņu tēmas. Luīzes zīmējumi ir ļoti nopietni un reizēm drūmi, nedaudz baisi, tomēr, atskatoties uz paveikto kopumā, tos caurauž arī viegla ironija un rūpīgs trauslums.
