Purvīša balvas 2025 nominācijas. 2024. gada otrais ceturksnis
Nominētas Katrīna Neiburga un Agate Tūna
Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus, kas bija apskatāmi laika posmā no 2024. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, neatkarīgo ekspertu darba grupa nākamajai Purvīša balvai, kura tiks pasniegta 2025. gada pavasarī, ir izvirzījusi divas autores:
Foto: Baiba Tarziera
Katrīnu Neiburgu par personālizstādi “Sologāmija” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē / 08.06.–04.08.2024.
“Vientulības forma ir paradoksāla – vientulība sašķeļ personu darītājā un vērotājā, jautātājā un atbildētājā, stāstītājā un klausītājā. Tevis kļūst neciešami daudz sev pašam un labākais, ko vari darīt – ieraudzīt un apcerēt šīs entitātes. Katrīnas Neiburgas “Sologāmijā” tas realizēts ar vislielākajā mērā respektējamu psiholoģisko stāvokļu atklātību un vienlaikus tehniski perfekti. Izcili sadarbojoties ar specifisko telpu, neskaitāmās asimetriskās un telpiski kombinētās projekcijas rada nelineāru un difūzu stāstu,” nomināciju pamato Inga Šteimane.
“Šķiet būtiski pateikt, ka šī nav izstāde par to, kā pareizi būt – tādu padomu, visbiežāk nelūgtu, mums jau tāpat pietiek. Tā ir par pamatīgu, izvaicātu, labu pašpietiekamību, kurā mūs caur savu praksi ved māksliniece. Tā diemžēl nav pašsaprotama. “Sologāmija” izgaismo to, cik daudz nepatikas un nelaipnības pret sevi, prasību un nosodījuma raidām savā virzienā. Ar kaut ko ir jāsāk, tāpēc savirknēšu te “Sologāmijai” dāsnus, mīļus vārdus: filigrāna, meistarīga, monumentāla, patiesa, nozīmīga izstāde par dzīvi,” stāsta Arta Vārpa.
“Portugāļu valodā ir brīnišķīgs vārds – saudade, kas parasti netulkojas kā viens vārds, bet vairāku nozīmju kopums, vienlaicīgi apzīmējot stāvokli, kurā dvēsele saplūst ar ilgošanos, vientulību, nostaļģiju par kaut ko zaudētu un mīlētu. Šis sajūtu kopums bija pirmais vilnis, kas tieši šļakstījās sejā video labirintā, alkstot pēc vēl, lai nogrimtu personības lauskās. Taču šī nogrimšana bija vajadzīga, lai paceltos pāri ego struktūrām, sociuma priekštatu kaleidoskopam, kā uz katru no mums raugās un vērtē apkārtējie cilvēki, lai patiesi pieskartos savai būtībai, spēka avotam un visu iespēju atslēgai, kam nav nekādas sasaistes ar vientulību. Ja vien to paši sev to ļaujam. Lai cik patētiski skanētu, bet Katrīna Neiburga atklāti un vienlaikus – ļoti caurspīdīgi, radījusi izjušanas telpu, kurā aiz katra sevis portretējuma, izstādes pieredzētājs atkal satiek sevi. Tik patiesu atkalredzēšanās pieredzi nebiju piedzīvojusi ļoti, ļoti sen,” papildina Antra Priede.
Foto: Sasha Komarova
Agati Tūnu par darbu “Kurš šeit ir ieradies?” izstādē “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I” ISSP galerijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 ietvaros / 17.05.–27.06.2024.
“Agates Tūnas darbs ir daļa no izstāžu sērijas, kas pievēršas fotogrāfijas medija nesenās vēstures atklāšanai un pārskatīšanai, nebaidoties no ļoti personiskām interpretācijām un atsedzot nebūt vienkāršākās netaisnības, kas līdzās pastāvējušas fotogrāfijas valodas, izteiksmes un veidošanās ceļam.
Pārliecinošo sniegumu jaunā māksliniece ir izveidojusi, apvienojot trīs ļoti būtisks komponentes – pētniecība, empātija attiecībā uz portretējamo tēmu un, vienlaicīgi, nepaverdzinot tematiku, bet pašai autorei kļūstot par tās daļu. Ļoti īsā laika periodā Agata Tūna ir pārliecinoši attīstījusi vizualitātes formālos aspektus, kas nepārņem pieteiktās tēmas dziļumu, māksliniecisko pētniecību un balss došanu izdzēstiem stāstiem, kas mūsdienās kļūst īpaši nozīmīgi, kad saskaramies ar baiļu sistemātisku klātbūtni ikdienā,” stāsta Antra Priede.
“Savā darbā māksliniece atsaucas uz paranormālās un iluzionisma fotogrāfijas piemēriem Latvijā, tos pārstrādājot jaunās kolāžās un veidojot dinamisku instalāciju no fototapešu un rāmētu attēlu slāņiem. (..) Šī izstāde atsedz gan Latvijā plaši neskartu tēmu, kas vairāk saistās ar marginālām vēstures lappušu malām, gan arī dod iespēju kādai no mūsu fotogrāfijas nodaļām ierakstīties pasaules norišu tīklā, kur šī tēma aplūkota jau daudzās starptautiskās izstādēs. Un galu galā izstāde liek arī izjautāt ne vien mūsu attiecības ar fotogrāfiju, bet realitāti kā tādu, kad neskatoties uz zinātnes neapstādināmo progresu, mūsu prātus reizēm daudz vairāk aizrauj neticamais,” papildina Inga Lāce.
***
Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja 8 vizuālās mākslas notikumus, un to vidū bija:
- Barbaras Gailes personālizstāde “Aqua. Ūdens” mākslas stacijā “Dubulti” (14.06.–06.10.2024.);
- Kristiana Fuksa personālizstāde “Istaba Nr. 6” galerijā ALMA (20.06.–09.08.2024.);
- Ievas Iltneres personālizstāde “Mana istaba” galerijā “Māksla XO” (13.06.–10.08.2024.);
- Sigitas Daugules personālizstāde “Sienas” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva zālēs (01.06.–04.08.2024.);
- Annemarijas Gulbes, Annas Ansones un Krišjāņa Elvika darbs “Slāpes” izstādē “Iekāres vārdā” Latvijas Nacionālajā māksas muzejā (27.04.–28.07.2024.);
- Evitas Vasiļjevas darbs “Tuvu 555 nanometriem” grupas izstādē “Jaunā adrese: Ēdene” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Hanzas iela 22, Rīgā (08.06.–28.07.2024.).
Eksperti 2023.–2024. gadā
Laika posmā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim Purvīša balvas 2025 neatkarīgo ekspertu darba grupā strādā: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa, kuratore, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā Antra Priede, Centrālās un Austrumeiropas eksperte Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore Inga Lāce, fonda “Mākslai vajag telpu” vadītāja Katrīna Jaunupe. No 2023. gada 1. jūlija ekspertu komandai pievienojās mākslas stacijas “Dubulti” vadītāja, kuratore Inga Šteimane. Viņa nomainīja mākslas kolekcionāru, kuratoru, biedrības “Latvijas kultūras projekti” direktoru Māri Vītolu.
Ekspertu darba grupa nominantus balvai izvirza reizi ceturksnī.
Purvīša balva
Purvīša balva dibināta 2008. gada sākumā un tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gada februārī ieguva Andris Eglītis par personālizstādi “Zemes darbi”, ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika pasniegta Miķelim Fišeram par personālizstādi “Netaisnība”, piekto Purvīša balvu 2017. gada februārī saņēma Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons par darbu “Dziesma”, sesto Purvīša balvu 2019. gada aprīlī saņēma Ieva Epnere par darbu “Dzīvo atmiņu jūra”. Septīto Purvīša balvu 2021. gada jūnijā saņēma Amanda Ziemele par izstādi “Kvantu matu implanti”. Astotā Purvīša balva tika pasniegta 2023. gada 26. maijā un to saņēma Ance Eikena par personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs”.
Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA “Alfor”. Purvīša balvas īstenošanā līdzdarbojas biedrība “Mākslas platforma”, kultūras projektu aģentūra “INDIE”.
Projektu atbalsta SIA “Alfor”.
