Āmurs, kas sit pa vadiem…
Saruna ar PURVĪŠA BALVAS 2025 kandidātu Krišu Salmani
…Un skan mūzika. Kāpēc māksliniekam Krišam Salmanim radās šī ideja un ko tā var nozīmēt? Sarunājamies ar viņu par izstādi “Rūgts”, kas no 2023. gada 5. maija līdz 11. jūnijam bija apskatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centrā.
Krišs Salmanis rada lietas-idejas, lietas-priekšstatus, lietas-izrādes. Viņš glezno nevis ar krāsām, bet ar priekšmetiem, kas šķiet gan reāli, gan nereāli – kā no sapņiem vai sen aizmirstām atmiņām. Viņš ievieto salūta raķeti sarkanā kanniņā, plastmasas logi viņam ir sarkanarmijas zvaigznes formā un reģipša blokus viņš eksponē kā abstraktus audeklus. Salmanis strādā dažādās tehnikās, rada gan video, gan animāciju, gan ilustrācijas bērnu grāmatām. Un tas viss ir pieprasīts – 2013. gadā viņš kopā ar Kasparu Podnieku pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē, bet 2015. gadā saņēma Purvīša balvu par izstādi “Dziesma”, ko bija veidojis kopā ar savu māsu, mākslinieci Annu Salmani, un komponistu Kristapu Pētersonu. Man arī bija iespēja sadarboties ar Krišu, kad viņš Ģertrūdes ielas teātrī radīja video darbus un scenogrāfiju Edgara Mākena operai “Kontakts”, kurai es rakstīju libretu. Tas bija 2021. gads, pandēmija vēl nebija rimusies, taču vairs nešķita tik biedējoša un neparedzama kā 2020. gada pavasarī. Šķita, no šī globālā pārbaudījuma mēs varētu iznākt gudrāki un savstarpēji atbalstošāki. Visi gaidīja mākslīgā intelekta nākamo attīstības posmu – un tieši par to arī bija mūsu izrāde.
Bet tad atnāca 2022. gads. 21. gadsimts pēkšņi iegāzās atpakaļ 20. gadsimtā – vai, precīzāk sakot, izrādījās, ka 20. gadsimts nemaz nebija pazudis. Un tieši par to Krišs Salmanis radīja savu izstādi “Rūgts” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Mēs par to runājām “Orbītas” birojā – tajā pašā ēkā, kur atrodas arī Ģertrūdes ielas teātris un kur pirms četriem gadiem notika mūsu mēģinājumi.
Visurgājējs, 2023. Audekls, papīrs / Latvjas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Gatavojoties sarunai, pārskatīju, kas Arterritory rakstīts par tevi dažādos laika posmos. Kādā intervijā 2013. gadā Anna Iltnere ar tevi diskutē par jēdzienu “nenormāli normāls” (publikācijas nosaukums “Nenormāli normālais Salmanis”). Jau toreiz teici: “Māksla ir izgājusi cauri pilnīgam ekspresionismam, tad sausam konceptuālismam, un tagad tiek meklēts līdzsvars. Varbūt ir pienācis īstais laiks, jo agrāk tas vienkārši nebija interesanti – kuru gan saistīja doma būt “normālam”?” Citā sarunā (2017. gadā) tu sevi nosauci par “varbūt emocionālu konceptuālistu”. Vai šo gadu laikā kaut kas ir mainījies tavā pašdefinīcijā?
Šķiet, nekas nav mainījies. Bet tagad visapkārt ir tik interesanti, ka nesūdzos. Jo tālāk viss tas trakums iet, jo vairāk ir sajūta, ka mākslinieki šobrīd ir citās lomās. Kādreiz uz māksliniekiem skatījās kā uz tiem, kas dara trakas lietas, vai ne? Par viņiem rakstīja grāmatas. Bet tagad man ir cerības uz māksliniekiem vai kultūras darbiniekiem kopumā – ka tie vēl mēģina kaut kā kārtot pasauli un padarīt to normālāku… Vai vismaz uz brītiņu radīt tādu sajūtu… Kad ieeju izstādē, redzu, ka…
…viss ir sakārtots.
Jā, tā gan fiziski ir sakārtota ar kādu domu, gan paši darbi ir veidoti kā ideju un pieredžu sakopojums – vienalga, vai tā ir glezna, skaņa vai notikums. Tas ir kaut kas koncentrēts un sakārtots.
Vislabāk to jūtu, aizejot uz simfoniskā orķestra koncertu. Tad rodas sajūta, ka orķestris ar kaut kādiem jocīgiem, spēlēšanai pielāgotiem koka gabaliņiem – tos strīķējot, varbūt kādreiz sitot vai iepūšot – organizē apkārtējo gaisu, un tas gaiss nāk man virsū.
Organizētā veidā…
Jā. Molekulas grūžas man virsū un mēģina arī mani mazliet sakārtot.
Un bieži vien tas izdodas. Es klausos, un man liekas – vismaz šajā istabā un ar šiem cilvēkiem pagaidām viss ir kārtībā. Ar galvu vismaz…
Man šķiet, tev arī raksturīga vēlme mainīt plūsmu. Tu aizbrauc uz dažādām rezidencēm – ASV, Ķīnā – un peldi absolūti citos viļņos. Un tev atkal rodas idejas, kā šo plūsmu varbūt drusciņ strukturēt, organizēt, parādīt vizuāli.
Tas droši vien arī ir saistīts ar to, ka esmu diezgan garlaicīgs tips. Tāpēc man ir interesanti paskatīties uz citiem tipiem, kas ir, ja ne interesantāki, tad vismaz atšķirīgi no manis. Tas atjauno dzīvesprieku un iedvesmo.
Skats no izstādes "Konstrukcija" galerijā "Alma". 2021
Tas laiks, kuru tu pavadīji Ķīnā, ļoti ietekmēja tās dažas izstādes, kas notika uzreiz pēc tam.
Jā, tā varētu būt. Ja paskatās un saliek blakus, tad tie divi “Ķīnas darbi” savstarpēji ir ļoti atšķirīgi. Pēc skata nepateiksi, ka tas ir viens autors. Bet tā kā es īpaši negrasos vairs ielauzties lielo galeriju apritē, kur jābūt savam nepārprotamajam vizuālajam zīmolam,
tad taisu tā, lai man pašam ir labi.
Es drīzāk domāju par to, ka tu ļoti reaģē uz vidi. Iespējams, tāpēc tev ir interesanti to vidi mainīt – lai vienkārši rastos vairāk jaunu reakciju.
Man bija tāds špikeris – ja liekas, ka man ir labi tepat un īsti nekur nevajag doties, tad steidzīgi kaut kur jāaizbrauc, jo esmu pārāk pieradis un pat priekš saviem standartiem kļuvis pārāk garlaicīgs. Rezidences ir brīnišķīga iespēja ieraudzīt kaut ko citu. Es aizbraucu uz Ķīnu vai padzīvoju pāris mēnešus ASV vidienē, bet nekļūstu mazāk latvisks mākslinieks. Vienkārši esmu latviešu mākslinieks, kurš redz citas lietas, bet nevaru tās uztaisīt savādāk kā tikai latviski.
Jā, bet tās vietas var būt ne tikai ārpus Latvijas. Domājot par izstādi, par kuru mēs tagad runāsim... Sākums tam visam bija laiks, kuru tu pavadīji laukos pandēmijas periodā. Un tā arī bija cita vide, citi iespaidi un citas domas.
Jā, toreiz, atceries – Arterritory bija tāda rubrika: jautājumi māksliniekiem, kur viņi šobrīd ir un ko dara. Indriķim Ģelzim bija brīnišķīgs video no Ņujorkas, kur viņš kāpa pa kāpnēm uz jumtu un teica: “Cerams, tur nebūs signalizācija.” Un video beidzās ar to, ka signalizācija bija. Es arī tā biju domājis – dzīvošu Bernātos un uztveršu to kā rezidenci. Protams, rezidence ir arī tas, ka jābūt prom no savējiem, bet tur es biju kopā ar visu ģimeni, un sadzīve tomēr turpinājās. Un tā laika iespaidi nogatavojās tikai šajā izstādē.
Esmu pieradis, ka pirmais mēnesis rezidencē paiet bažās, ka nekas neienāks prātā. Pēc pusotra mēneša kaut kas tomēr parādās. Un beigās jau viss ir kārtībā, kaut ko uztaisu, un pašam patīk. Bernātos tas īsti nedarbojās.
Vecais. 2023. Koka logs / Laikmetīgās mākslas muzejs “Kiasma” kolekcija (Somija)
Vispār tas pašizolācijas un visādu stingro noteikumu laiks atstāja uz tevi kaut kādu iespaidu?
Divas lietas man no tā ir palikušas. Pirmā – saruna ar Martinu Vizbuli. Vienojāmies, ka tas droši vien ir pārbaudījums. Pirms tam bija sajūta – pasaulei niez nagi, vajadzētu pakarot. Tāpēc mums tagad ir pandēmija, kas atgādina, ka nevajadzētu vis, tieciet galā ar kovidu, nomierinieties un tad mēģiniet atkal būvēt kaut kādu jēdzīgu pasauli.
Un tad Viesturs Kairišs kādā intervijā teica, ka, spriežot pēc tā, kā mēs izturamies pandēmijā un cik ļoti mūsu viedokļi dalās par to vien, vai vajag vakcinēties vai nē, viņam bail iedomāties, kas notiktu, ja sāktos kaut kas vēl trakāks. Viņš arī domāja par karu. Un tomēr karš pienāca, un pandēmija nebija mums līdzējusi.
Tā ka esmu mazliet vīlies pandēmijas sniegumā.
Apstarojums, 2023. Saplāksnis, krāsa, celtniecības putas
Bet tev tas periods, cik es saprotu, radīja impulsu padomāt par postpadomju sekām un to, kas no tā laika paliek mums apkārt.
Jā… Vispār man ir ļoti veicies. Esmu piedzimis tieši tādā laikā, lai zinātu, kā bija Padomju Savienībā, bet nebūtu tur tik ļoti iesakņojies, ka īpaši pēc tās skumtu. Biju tieši tik jauns, lai tiktu prom jau vidusskolas laikā – divus gadus mācījos Anglijā zēnu skolā. Un pēc tam visu laiku biju pārliecināts, ka man ar postpadomju cilvēku nekāda sakara nav.
Bet pandēmijā, dzīvojot laukos, mēs ar dzīvesbiedri braukājām skatīt dabu un pastaigāties. Skaistajai dabai pa vidu joprojām ir tās balto ķieģeļu cūku fermas ar sagruvušiem jumtiem vai kaut kādi elevatori, vai lauku vidū pēkšņi trīsstāvīgas daudzdzīvokļu mājas – tur, kur visapkārt tikai viensētas un skaista ainava. Nu, nekādā sakarā! Un tad sapratu, ka to visu uztveru kā normu. Kopš bērnības esmu pieradis, ka tās tur vienkārši ir. Gadu desmitiem.
Tad arī sapratu, ka pēcpadomju cilvēks – viņš ir arī manī! Un viņš ir visapkārt. Sākumā to norakstīju uz mūsu trūcīgumu. Tāpēc jūgendstila mājā katram dzīvoklim var būt savi plastmasas logi – ar neproporcionālām rūtīm, vienam brūni, otram balti. Varbūt nebūtu arī tik grūti saskaņot to ar kaimiņiem, un, ja kaimiņš jau uztaisījis savus logus, uztaisīt tādus pašus… Var to norakstīt uz kaut kādu latvisko viensētnieciskumu – es taisīšu, kā es gribu. Bet, man liekas, tas ir pa daļai arī “skaldi un valdi” efekts, kas ir palicis vēl no padomju laikiem. Varai taču nebija izdevīgi, ka cilvēki savā starpā sazinās un sadarbojas. Tā kā Ukrainā – ja es pareizi saprotu, tad liels viņu pretošanās spēks slēpjas horizontālā sadarbībā, viņiem ir draugu un ģimeņu tīkli, kas cits citu visu laiku atbalsta.
Man šķiet, ka mums ar sadarbošanos ir grūtāk.
Uzvara, 2017. Kadrs no animācijas
Bet Ukrainai taču arī bija padomju pagātne.
Es nezinu, varbūt vienkārši viņi ir draudzīgāki savā starpā. Es nemāku to izskaidrot. Tiešām, tas ir labs jautājums. Somi taču ir vēl vēsāki par mums, bet spēj sadarboties…
Ko tad patiesībā nozīmē tā postpadomju domāšana?
Manuprāt, vismaz šeit tas nozīmē, ka “es un mana ģimene ir svarīgāka par tevi un tavu ģimeni”. Tas labi izpaužas, piemēram, uz autoceļiem. Tur notiek individuālistu skriešanās. Mums vēl jātrenējas saskatīt to, ka kopējais labums ir arī mūsu pašu labums – nonākt galā mierīgi un visiem dzīviem.
Bet vai tev liekas, ka, piemēram, ASV šāda veida sapratne ir daudz izplatītāka? Tu esi dzīvojis Amerikā, vismaz tos dažus mēnešus…
Arī labs jautājums. Jo tur “man ir ideja, es ar to varu kļūt bagāts” ir vēl būtiskāks priekšstats nekā šeit.
Varbūt tas “Amerikas sapnis” ir kā tāda viela, kas tomēr visu savelk kopā?
Un droši vien ir skaidrs, ka viens pats savu lielo ideju neuztaisīsi. Jāmeklē, kas varēs ieguldīt idejā, kas to īstenos, pārdos un kas to pirks. Jābūt sadarbībai.
31.12.2022.23:00, 2023. Pirotehnika degvielas kannā / VV Foundation kolekcija
Cik saprotu no izstādes apraksta, tev ļoti nozīmīga bija arī Jaungada nakts, sagaidot 2023. gadu. Kas tur tieši notika?
Pulksten 23:00 atkal blīkšķēja salūts, jo pēc Maskavas laika iestājās Jaunais gads. Togad visi vienojās, ka nešausim – tāpēc, ka ir daudz Ukrainas bēgļu un viņi satrūkstas pie katra būkšķa, vai ne? Otrkārt, nav īsti ko svinēt, ja notiek tāds trakums. Tad, protams, izrādījās, ka tie “visi” bija tikai daži līdzīgi domājoši cilvēki no kādā Tvitera burbuļa.
Es atceros, ka medijos arī bija aicinājumi to nedarīt.
Jā, es arī to redzēju kaut kur ārpus sociālajiem tīkliem. Bet mani satrieca, ka tāda šaušalīga gada noslēgumu var svinēt pēc Maskavas laika. Redzēju, ka kaimiņi šauj raķetes vienpadsmitos un pēc tam tie paši kaimiņi šauj arī pusnaktī. Varbūt pirms kara varēja pieņemt, ka svin savas etniskās saknes un svin arī to, kur tagad dzīvo. Jo vairāk svin, jo labāk. Bet 2022. gadā, man liekas, nebija ko svinēt. Un pēc tam pusnaktī, protams, arī šāva un pat vairāk. Ko vairs uztraukties par ukraiņu bēgļiem, suņiem, putniem vai par to, ka tas ir neekoloģiski vai vienkārši nav modē.
Un tie būkšķi neļāva gulēt. Un galvā bija tāds tinkš!, kad es izdomāju sarkano kanniņu. Sajūta ir tāda, ka tās raķetes ir manī iekšā, un tad tur – bums! Riebīga sajūta. Tad aizbraucu uz laukiem, un mēs ar tēti ielikām raķeti tajā kanniņā. Kā tādi mazi puikas, salikām akmeņus virsū, lai neaizietu pa gaisu, un pamukām nost. Bija foršs būkšķis, un abiem bija tik labi! Ar visu pārējo arī… Katrs darbs, kas bija radies rūgtuma dēļ, beigās man patika, un arī izstāde patika, jutos labāk. Sanāca pilnīgi banāli – māksla kā dziedinošs pasākums.
Logs uz Eiropu, 2023. Plastmasas logs / Latvjas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Bet no plastmasas loga veidotā zvaigzne? No kurienes atnāca tā idejas?
Tagad noteikti atkal uz pašvaldības vēlēšanām būs modē runāt, ka mēs tomēr esam tilts, vai ne? Ka jābūvē sakari ar austrumiem, ka bez tranzīta mēs nedzīvosim, un apziņa “logs uz Eiropu” atgriezīsies… Nu, ja gribas būt caurbraucamajai vietai, tad arī būsim tāds ceļmalas motelis.
Un, protams, kā jau ar visiem darbiem, man vienkārši gribējās tādu uztaisīt.
Skats no izstādes "Rūgts" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2023
Tev izstādē bija daudz citu, tā teikt, eiroremonta materiālu. Gleznas no reģipša…
Gadās, ka man kaut kas ilgstoši nepatīk. Piemēram, kāda krāsa. Kad 90. gadu beigās es strādāju operā, ievēroju, ka publika parasti nāk tērpusies tumši pelēkos, brūnos toņos.
Bet, ja nu dāmas nopietni sapucējas, tad viņām ir tāda zilgani zaļa krāsa – briljanta zaļais.
Droši vien tāpēc, ka tolaik tas bija vienīgais košais tonis, ko varēja dabūt. Pirms tam bija violets un tad tāds zilgani zaļš. Tas man ļoti nepatika, līdz beigās es māsai uzdāvināju tādu džemperi, un man iepatikās. Tāpat bija ar reģipsi.
Kad dzīvoklī taisījām remontu, centos no tā izvairīties, bet beigās sapratu, ka reģipsis vai riģipsis ir saīsinājums no “Rīgas ģipša” (1938. gadā AS “Rīgas ģipsis” sāka ražot ģipškartona loksnes, kuras izmantoja sausajā būvniecībā – red). Un tas droši vien arī nav nemaz tik slikts materiāls – ģipsis un papīrs, abi ir dabiski. Tā es arī to reģipsi sāku iemīļot. Man patika, kas notiek, kad to pieskrūvē, aizšpaktelē skrūvju caurumiņus un paliek tādi mazi traipi, ļoti minimāli. Tāda abstrakta glezniecība… Un meistari paši varbūt pat neapzinās, ka ir gleznojuši. Man likās, ka arī es varu sataisīt tādas glezniņas.
Elpa, 2023. Špakteļmasa, ģipškartons, alumīnijs
Bet tev tur bija arī “drēbes”.
Tas arī ir vērojums no dzīves. Atceros kādu sarunu ar Kasparu Vanagu no akadēmijas laika. Viņš vienkārši bija atnācis ar mums parunāties un izmeta tādu frāzi: “Purvciema Versace”.
Varbūt tā arī vienkārši ir lēnās attīstības fāze – kad 90. gados paradījās jaunbagātnieki, vajadzēja izrādīties pēc iespējas vairāk. Parādīt, cik tu esi nopelnījis, uzlikt īpašo numuru uz sava Bentley. Tie, kas nebija jaunbagātnieki, vismaz mēģināja izskatīties pēc tādiem un nopirkt krekliņu ar uzrakstu. Tas nekas, ka pēc tam šaus salūtu, domājot, ka viņa prezidents ir Maskavā, nevis šeit. Man likās, ka tā nesavienojamība vai tieši tā savienojamība ir satriecoša – ka var skumt pēc Padomju Savienības, bet ilgoties pēc Rietumu dzīves kvalitātes un pat baudīt Rietumu brīvību – iet uz vēlēšanām un nodot savu balsi par tiem, kas tev patīk, nevis par vienu partiju, jo citas nav.
Vai roze tāpēc mazāk smaržotu, ja viņu citā vārdā nosauktu? 2023. Vateņi, Armani zīmes, cenu zīmes, ierāmētas skices
Tu taču esi dzīvojis Ķīnā, kur ir gan viena partija, gan visi glaunākie brendi, un tas viss sadzīvo, lai arī mums ne ļoti saprotamā veidā.
Kaut kā man tas vienkārši nepielec. Un tāpēc es mēģināju radīt tādas lietas, kur tas būtu apvienots. Mums laukos joprojām ir riktīgs vatenis. Nezinu, varbūt tētis to no armijas pārveda… Bet es izdomāju, ka gribu, lai mani vateņi izskatās skaisti un modīgi, ar Armani birciņām, bet tomēr vateņi. Un lai tiem ir garas piedurknes, lai tie spētu klupdami, krizdami, bez kājām dzīties tev pakaļ, mēģinot tevi sakaut vai savaldzināt. Un, kad tos uzšuva, man atkal patika!
Otrais Valsis, 2023. Veseris, motors, elektronika
Un tā instalācija “Otrais valsis”… Pastāsti, lūdzu, par to!
Man patika tā mūzika.
Tur ir āmurs, kas paceļas, tad krīt un sit. Kad tas nokrīt uz zemes un izdara sitienu, tas savieno divus vadu galiņus. Signāls nonāk skandā, un ir dzirdams valsis. Tad āmurs atkal paceļas un savienojums pārtrūkst. Klusums. Un tad atkal...
Ko es ar to esmu domājis? Pāris reizes izstādē satiku skatītājus, kas tik labi komentēja, ka tagad vairs neatceros, ko pats biju domājis. Vienai skatītājai āmurs atgādināja bērnību, kad bija jāiet mūzikas skolā un viņai tika mācīta, ka opera sākas ar Gļinku, ka padomju komponisti ir vislabākie un cits viss tik ļoti nemaz neskaitās. Tā nebija mana pieredze, jo es mūzikas skolā neesmu gājis un vispār neko no tā īsti nesaprotu, bet man šķita, ka šī interpretācija bija tiešāka un precīzāka nekā tas, ko sākumā biju domājis.
Man tieši šī melodija šķiet perfekts nostalģijas iemiesojums pret padomju laikiem. Kad to dzirdu, acu priekšā ir miglaina kinofilma, kur valsē galanti padomju virsnieki ar sievietēm puķainās kleitās, un spīd pavasara saule…
Ar Šostakoviča mūziku? Tu domā, ka tas varētu notikt realitātē?
Lasīju, ka prātīgi cilvēki šai skaņdarbā dzird Šostakoviča iebildumus pret pastāvošo varu, bet man tā neizklausās. Un tad man šķita, ka, savienojot to ar šaušalīgu blīkšķi un brutālo āmuru, varbūt izsaku šo pretrunu. Iespējams, sanācis mazliet sarežģītāks darbs. Varbūt tas beidzot ir kaut kas ne tik “nenormāli normāls”.
Normāli nenormāls.
Jā.
Skats no izstādes "Rūgts" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2023
Man liekas, tev kopumā patīk veidot autentiskas konstrukcijas, kas kustas, kaut ko dara. Vai tu bērnībā arī kaut ko līdzīgu darīji?
Man bija konstruktors. Tev varbūt arī bija.
Protams! Bet man ar to konstruktoru īsti nekas nesanāca.
Tam bija instrukciju grāmatiņa, bet es pēc tās neko netaisīju. Toreiz man patika vienkārši pašam skrūvēt, tas nebija nekas sarežģīts, protams. Bet tā ķimerēšanās man patika. Mazās skrūvītes man klausīja, un kaut kādi elektromotoriņi arī bija. Reiz vectētiņš uzdāvināja tādu mašīnu, kam tolaik nebija tālvadības pults, bet no tās nāca vadiņš un galā pāris vadības podziņas. Vectētiņš vēl nebija aizgājis no dzimšanas dienas svinībām, kad jau biju izpētījis, kā tā darbojas. Es to atskrūvēju un jaucu ārā vadiņus, domājot, ka skaidri redzu, kā šo salikt atpakaļ. Pēc tam, protams, nevarēju neko salikt atpakaļ. Vectētiņš bija gan sarūgtināts, gan dusmīgs, bet no tādām izpētēm man vismaz palika vairāki elektromotoriņi. Kaut ko mēģināju ar plakanajām baterijām savietot tā, lai griežas vai kustas. Bet šim aparātam es tikai uztaisīju maketu, un tad mans sievastēvs uzbūvēja īsto. Viņam bērnībā noteikti bijuši nopietnāki konstruktori.
Tavs “Amerikas sapnis”, kur visiem jāsadarbojas…
Jā, dažkārt sadarbība izdodas.
Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš notika šī izstāde. Vai tu tajā kaut ko mainītu?
Nē, tur viss atrisināts un ir pareizajās vietās. Bet man nāk prātā jauni darbi un gribas taisīt nākamo izstādi. Turpināt.
Bet uz kuru pusi tu dosies tuvākajā nākotnē? Ko tev tagad gribētos uztaisīt?
Esmu iegādājies taksidermijas materiālus. Pagalmā atradu putniņu, kas laikam bija ieskrējis kādā stiklā. Vēl bija silts… sarkankrūtītis. Meklēju, kurš varētu viņu izbāzt. Es varu iztēloties, kā viņš braši lidoja, bet trāpīja logā un – cauri. Gribu uztaisīt darbu, kur viņš ir ielidojis logā un uzvarējis to. Logs ir lupatās, un viņš tur stāv kā ērglis, izpletis spārnus, varbūt vēl uzlicis kājiņu uz salauztā rāmja.
Tas ir mākslas spēks!
Sākumā meklēju taksidermistu, kurš to varētu izdarīt ar cieņu un profesionāli, bet laikam tādi maziņi putniņi ir pārāk piņķerīgi, un neviens īsti negribēja piekrist. Tad attapos, ka esmu taču mākslinieks, pat veidošanu esmu mācījies akadēmijā. Mazu putniņu es droši vien varētu uztaisīt arī pats.
Atceros, kādā intervijām tev jautāja arī par pasaules glābšanu. Un tu toreiz teici, ka neredzi mākslā kaut kādu pasaules glābšanas misiju. Bet putniņa glābšana tevi interesē.
Jā, viens draugs jau sen teica: “Kriš, tu savu dzīvi atdosi sīknaudā!” Man joprojām ir tāds mazs blociņš, kur es visu darāmo pierakstu maziem burtiņiem. Reiz varbūt sanāks kas grandiozs, paliekošs un pamatīgs, bet tikmēr es taisu mazas lietiņas – putniņus un triepienus uz reģipša.
Tas putniņš… Varbūt tas tāpēc, ka gribas tomēr to taisnību, to nerealizējamo uzvaru?
Jā, un šī beidzot varbūt arī ir atbilde uz tavu pirmo jautājumu par emocionālo konceptuālistu. Kopš tās intervijas, iespējams, esmu kļuvis tikai vēl mazliet emocionālāks. Mana sieva saka tieši – sentimentāls. Arī tam es varētu piekrist.
Vienkārši to sentimentālo attēloju tik minimālistiski, ka izskatās konceptuāli.
Tas, ko tu dari, bieži vien izskatās pēc ideju modeļiem vai kaut kādu uzskatu modeļiem, bet risinājums vienmēr ir ļoti tāds… varbūt ne silts, bet gana spējīgs izraisīt emocijas.
Ā, tas man patīk.
