Šodien izlēmu neglābt pasauli
Saruna ar mākslinieku Krišu Salmani
Pirms gada Krišs Salmanis galerijā “Alma” atklāja izstādi “Ziedonis atkal nāks! Ak!”, iespaidojoties no Džakomo Pučīni operas “Turandota”, kuras galvenā varone ir ķīniešu princese. Salmanis izstādes video, kur redzama bāla austrumnieciska skaistule, kas, skatītājam pietuvojoties ekrānam, sāk dziedāt, radīja, uzturoties mākslinieku rezidencē Ķīnā.
Savukārt šobrīd galerijā “Alma” skatāma viņa personālizstāde “Konstrukcija”, kuras darbi tapuši teju vienā laikā ar iepriekšējo izstādi. Salmanis konceptuāli apvieno Rietumu modernismam raksturīgu ģeometrisku precizitāti ar Ķīnā joprojām pastāvošu, modernisma idejās balstītu domāšanas doktrīnu.
Skats no izstādes "Konstrukcija" galerijā "Alma"
Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgajā mākslā izceļas kā emocionāls konceptuālists. Viņa darbi, lai cik informācijas piesātināti tie nebūtu, nekad neieslīkst pārmērīgā, snobiskā intelektuālismā. Tie ir pieejami vislabākajā šī vārda nozīmē – allaž, piedzīvojot Salmaņa darbus un iedziļinoties to vēstījumos, rodas pārliecība, ka mākslinieks par savu galveno uzdevumu ir izvirzījis paša piedzīvoto aizkustinājumu un pārdzīvojumu precīzu ietērpšanu materiālā formā. Salmaņa gadījumā vizuāli kodi darbojas kā personīgu pieredžu artikulēšanas instrumenti, un ideālā gadījumā viņa darbu vērošana rezultējas ar pārdomām par tām pašām lietām, kuras nodarbina mākslinieku.
Pārskatot tavu pēdējo gadu darbību, nonācu pie secinājuma, ka tu regulāri uzturies mākslinieku rezidencēs ārpus Latvijas. Vairāki tavi darbi tapuši tieši rezidencēs. Vai tā ir apstākļu sakritība, vai tomēr apzināta vēlme doties ārpusē, lai radītu mākslu?
Par laimi vai nelaimi netīšām nevienā rezidencē neesmu nokļuvis. Jā, tas ir diezgan mērķtiecīgs process. Kā nu kurā gadā sanāk, bet kopumā regulāri piesakos rezidencēm. Vidēji no kādām trim līdz desmit rezidencēm gadā. Laikam tikai viena no tām mani pati ir uzrunājusi. Tagad ir otrā – Ņujorkā. Šī iespēja pavērās, pateicoties Kim? Laikmetīgās mākslas centra Rezidences balvai.
Ir mākslinieki, kuri dod priekšroku darbam vienatnē. Piemēram, savā darbnīcā, kas ir ērta un pazīstamā vide. Tu, šķiet, neesi viens tiem māksliniekiem.
Savā ziņā, jā. Kad pienāk tāds prāta stāvoklis, kurā viss šķiet labi un apmierinoši, ir nepieciešams pamest ierasto vidi. Ne jau tāpēc, ka šeit patiesībā kaut kas nebūtu kārtībā, bet gan tāpēc, ka nepieciešams redzēt, kā ir citur. Mana vēlēšanās braukt uz rezidencēm izriet no pavisam vienkāršas vēlmes ieraudzīt ko jaunu. Un galu galā tajās rezidencēs neesi gluži viens, nedzīvo kā kaut kāds eremīts. Turpat tuvumā ir arī citi mākslinieki ar savu pieredzi. Veidojas draudzības vai profesionālas attiecības. Izceļošana uz kādu rezidenci ir tikpat svarīga, cik vienkārša ceļošana. Kad studēju un aizbraucu uz kādu valsti apskatīt muzejus un galerijas, ātri vien sapratu, ka vēlos ceļot tā, ka spēju iedzīvoties un iedziļināties vidē, kur atrodos, nevis pavadīt tur dažas dienas un tad doties prom. Gribas citviet padzīvot kādu laiku – tas droši vien nozīmē arī pastrādāt. Redzi, tās rezidences manā profesijā ir tieši tas, kas der. Pāris mēnešus uzturoties rezidencē, vari pagūt kaut ko radīt. Vieta var pat apnikt, un tas arī ir labi. Tā ir iespēja ieraudzīt to, ko redz cilvēki, kas tur dzīvo dienu dienā, nevis tikai visu to skaisto un labo, ko redz tūristi. Tā ir vērtīga pieredze.
Tātad tu dodies prom, kad esi sasniedzis apmierinošu prāta stāvokli?
Jā, tas droši vien saistās ar kaut kādu rimtumu. Ir labi apzināties to, ka mājās pamatā viss ir labi, jo ir ierasts sūdzēties un teikt, ka pat kaimiņos ir daudz labāk nekā pie mums. Taču man ir nepieciešams doties ārpusē, lai uzkurinātos.
Skats no izstādes "Konstrukcija" galerijā "Alma"
Kas pēdējo gadu laikā tevi velk uz Austrumiem?
Tā ir vienkārša sakritība. Tur mani ņēma pretī, tur arī labprāt aizbraucu. Gan Japānas, gan Ķīnas rezidencēm īpaši vērtīgi bija tas, ka uzreiz nedevos uz galvaspilsētām un plaši zināmiem kultūras centriem. Ja būtu turp devies kā tūrists, diez vai aizbrauktu uz Sičuaņu. Bērnībā biju dzirdējis par lugu “Krietnais cilvēks no Sečuānas”. Un vairāk neko par to nezināju, bet tā ir liela Ķīnas province ar savu īpašu operas stilu. To pašu varu teikt par Japānu – diez vai būtu devies uz Šikoku salu. Drīzāk būtu aizbraucis uz Tokiju vai Kioto, ko arī par laimi sanāca izdarīt rezidences laikā. Japānas lauki izrādījās iespaidīga pieredze. Vairs par to tik bieži nerunāju, bet ilgu laiku bija tā, ka katru dienu atcerējos Japānu un to pieminēju. Tur tiešām bija labi. Vienkārši ļoti, ļoti jauki. Esmu vairākkārt dzirdējis, ka latvieši sevi salīdzina ar japāņiem. Visa tā atturība, pelēcīgā izjūta, poētiskums un tādā garā. Kad draugi tā runāja, centos viņiem iebilst. Kad atgriezos no Japānas, nonācu pie secinājuma, ka mēs būtu apmēram tādi paši kā japāņi, ja Latvijā viss būtu bijis labi – gan gaumes, gan pieklājības, gan mentalitātes ziņā. Kaut kas mūsos ir līdzīgs. Kad biju mazs, cilvēki laukos viens otru, ejot gar šoseju, sveicināja. Japānā joprojām tā dara.
Latvijā arī tā joprojām dara. Pieņemu – kā nu kurā vietā, bet esmu pats to novērojis.
Tagad gan šķiet, ka cilvēki sākumā novērtē, vai ir vērts sveicināties, vai tomēr nav. Agrāk tā šķita uzvedības norma, vecāki man tā mācīja.
Iespējams, tas saistās ar pārlieku atturību un kautrību. Proti, nevēlēšanos būt netaktiskam.
Varētu tā būt. Japāņi savu etiķeti un uzvedību ir daudz izteiktāk ritualizējuši. Par klanīšanos esam dzirdējuši, bet, uzturoties Japānā, nācās iedziļināties saziņas noteikumos. Cik zemu klanīties, cik ilgi, kā jātur rokas... Tas viss ir diezgan reglamentēti, bet uz vietas tas nešķita uzspiesti vai robotiski. Tu paklanies, bet tas ir tāpat kā uzsmaidīt cilvēkam.
Skats no izstādes "Konstrukcija" galerijā "Alma"
Savulaik rakstīju par tavu Japānā tapušo darbu “Skilando”, bet nesen secināju, ka neesmu tevi par to iztaujājis. Tas man ļoti uzrunāja. Kā rezultātā tapa šis darbs? Tas, cik atceros, tika filmēts pamestas fabrikas telpās.
Nē, pamestas viesnīcas telpās! Šikoku salā bija daudz saistošu vietu. Veci, pamesti tempļi, skolas un visādas citas telpas. Mūs izvadāja pa dažādām vietām, lai varētu saprast, kur gribam strādāt. Katrā vietā nonākot, man uzreiz šķita, ka esmu atradis īsto. Atceros gan vecu sakē darītavu, gan teātri ar brīnišķīgiem, izgleznotiem griestiem. Kad nonācām viesnīcā, mūs cienāja ar vakariņām. Bet pati viesnīca bija tāds milzīgs monstrs kalna galotnē. Dzelzsbetona ēka, kurā šobrīd pastāvīgi dzīvo tikai tās īpašnieki. Dažreiz arī kāds mākslinieks tur apmetas. No slēpošanas viesnīcas šī ēka pārtapa zivju audzētavā – tā īpašnieki viesnīcu cenšas turēt pie dzīvības. Ēka līdz galam nav pabeigta. Daži numuriņi ir glauni, citi funkcionē kā noliktavas. Man tā viesnīca asociējas ar sagurušu briesmoni, kas mežā guļ starp kokiem. Vēlējos radīt ēkas portretu. Ja būtu dokumentālists, par to uztaisītu nelielu dokumentālo filmu. Pēc kāda laika sapratu, ka drīkstu būt dokumentālists. Precīzāk sakot, drīkstu izlikties par dokumentālistu. Citi mākslinieki izliekas par pavāriem, piemēram. Otra lieta, kas iedvesmoja mani radīt šo darbu, bija vietējā leļļu teātra tradīcijas, kam raksturīgi dažādi briesmoņi. Šīs tradīcijas ir ļoti dzīvas ciematā, kurā uzturējāmies. Notika gan mēģinājumi, gan izrādes. Varēju arī izmēģināt pašas lelles – tām ir ārkārtīgi skaisti mehānismi. Ar vienu rokas kustību skaista japāņu jauniete var pārvērsties ļaunajā garā. Uztaisīju pāris savu leļļu maketu. Sarunāju filmēšanai divus leļļu teātra aktierus, un tapa šis darbs. Viņi bija ļoti pacietīgi. Es viņus visādi dīdīju. Kādu nedēļu tur ņēmāmies.
Šis darbs lielā mērā tapa, inspirējoties no vides, kur atradies. Pagājušogad galerijā “Alma” bija skatāma tava izstāde “Ziedonis atkal nāks! Ak!”, kas tapa, iespaidojoties no operas “Turandota” un Ķīnā gūtās pieredzes. Izstāde “Konstrukcija” arī dzimusi rezidencē Ķīnā. Kādu iespaidu uz tevi atstājusi Ķīna kopumā?
Atstātais iespaids ir diezgan banāls. Arī darbos tas, šķiet, parādās. Viena no šādām banalitātēm ir tā, ka visur ir forši cilvēki. Tos var sastapt gan Japānas laukos, gan mežonīgā komunistiskās Ķīnas lielpilsētā. Beidzot manī ir radusies pārliecība, ka vienmēr rezidencē pavadītais laiks noslēgsies ar jauna darba tapšanu, lai cik nepārliecināts būtu, turp dodoties. Es nevaru būt pārliecināts par darba kvalitāti vai par to, ko tieši tur radīšu, bet zinu, ka pēc visiem satraukumiem kaut kas tomēr izdosies.
Izklausās, esi atradis metodi darbu radīšanai.
Varbūt, jā. Līdz šim to nebiju sapratis, bet to varētu saukt par metodi.
Mani gan vairāk interesē tas, kā Ķīna gūtie iespaidi atspoguļojas, piemēram, darbos, kas skatāmi galerijā “Alma”.
Tur viss ir ļoti vienkārši. Neko sarežģītāku par anotācijā uzrakstīto teikumu nespēšu pateikt. Tie darbi atspoguļo manus centienus iedzīvoties Ķīnā un mēģinājumus dzīvot kā ķīnietim. Centos vietējās dzīves aspektus iekļaut savā ikdienas ritmā.
Krišs Salmanis. Es eju ātri...
Kā tu to īstenoji? Kā izpaudās tavi mēģinājumi dzīvot kā ķīnietim?
Mēģināju iet lēnāk un ēst ātrāk. Mēģināju stāvēt uz eskalatora, nevis skriet pa pakāpieniem, kā esmu pieradis. Kāpjot augšup pa tukšu eskalatoru, kāds sargs mani pat norāja.
Krišs Salmanis. ...bet ēdu lēni
Tā, šķiet, ir visnotaļ apzināta izvēle mainīt savu dzīves ritmu un pakļaut to noteikumiem, kuri dominē apkārtējā vidē. Ko tas tev sniedz?
Tas ir vēl viens veids, kā mēģināt izbaudīt atrašanos svešā vietā. Droši vien tā arī sanāk lētāka uzturēšanās. Var jau braukt visur ar taksometru, bet lētāk un interesantāk ir braukt ar metro kopā ar citiem cilvēkiem. Ar autobusu ir pavisam labi. Šķērsot ielu bija diezgan biedējoši. Daudz cilvēku un visādi nelieli braucamrīki ar elektriskajiem motoriem, kurus pa gabalu nevar dzirdēt. Baigā kustība. Visi lēni plūst krustu šķērsu un rēķinās, ka var paredzēt, kur katrs atradīsies pēc mirkļa. Pārāk stomīgi šķērsojot ielu, man gandrīz izdevās vienu kundzi nogāzt no motocikla. Šajā gadījumā tā tik tiešām bija darba metode, kuru piedāvāju rezidences pārstāvjiem. Sākumā domāju veidot vairākas nelielas animācijas par neskaidrībām, kuras man radās, dzīvojot Ķīnā. Beigās sanāca viena normāla izmēra animācija un divpadsmit fotogrāfijas.
Vai šāds dzīves ritms tev radīja arī zināmu diskomfortu?
Dažkārt pukojos, bet tas atkarīgs no noskaņojuma.
Vai izjuti arī to, ka tomēr uzturies autoritārā valstī?
To īsti līdz galam nesaprotu – kā līmējas kopā autoritāri komunistiskā iekārta un diezgan brutālais kapitālisms, kas dominē Ķīnas lielpilsētās.
Man liekas, tas viss līmējās kopā. Ķīnā tomēr tiek izskausts rietumniecisks individuālisms. Komunisms, kā izrādās, ir savienojams ar brīvo tirgu, bet ne gluži ar individuālismu.
Laikam gan ir atkarīgs no tā, par kuriem cilvēkiem mēs runājam. Es zinu, ka Ķīnas valdība no pilnīgas nabadzības ir izcēlusi milzīgu daudzumu cilvēku. Pilsētā, kurā dzīvoju, radās iespaids, ka tur pastāv ļoti izteikta vidusšķira. Toties asistente oponēja, ka lielākoties valda briesmīga nabadzība.
Krišs Salmanis. Neviens neskatās man acīs, izņemot kameras
Tātad visi tie Rietumu žurnālisti, kuri Ķīnu salīdzina ar bezmaz vai orvelisku iekārtu, kaut ko pārspīlē?
Nē, nē. Tā gan nevarētu teikt... Autoritārismu Ķīnā var just, piemēram, lietojot internetu. Ir zināms, ka piekļuve Rietumu sociālajiem tīkliem tur ir liegta, bet man bija arī jāpiepūlās, lai tiktu pie sava e-pasta. Rezidence ieteica pirms ierašanās apgādāties ar labu VPN. To arī izdarīju. Pateicoties tam, varēju skatīties, piemēram, BBC TV raidījumus, ko mājās nedaru. Ironiskā kārtā tādējādi tieši Ķīnā noskatījos raidījumu sēriju par uiguru “pāraudzināšanu”. Tobrīd šķita - būtu tik daudz zinājis laikus, nebūtu pieteicies rezidencei. Laikam dažbrīd jutos kā labticīgs rietumnieks, kurš pāris dienas paviesojas Padomju savienībā, aizbrauc mājās un visiem vēsta, ka tur nemaz nav tik slikti.
Izstādē ir darbs “Neviens neskatās man acīs, izņemot kameras”. Novērošanas kameru tiešām bija daudz - veseli ķekari. Un arī katram cilvēkam līdzi vismaz viens savs novērotājs – tālrunis. Ģeniāls izgudrojums, ko kārojas lietot, nevis pret to sacelties, pat ja zinu vai nojaušu, ka tas mani izspiego. Mīlēt savu mazo brāli.
Šīs atziņas tevi nevienā brīdī nemudināja kritiski aplūkot vietu, kur uzturies?
Noteikti ne aktīvisma formā. Man tādas lietas nesanāk, un es nejūtu to kā savu stipro pusi vai ko tādu, kas mani sevišķi interesētu. Māsa reiz apmeklēja izstādi ar nosaukumu “Šodien izlēmu, ka neglābšu pasauli”. Tā ir apņemšanās, kuru varētu attiecināt arī uz savu mākslu, jo pasaules glābšana nav manos spēkos un neuzskatu to par savu uzdevumu. It sevišķi mākslā. Mani interesē kaut ko piedzīvot un mēģināt noskaidrot, vai no tā var kaut ko radīt.
Vai tad kāds mūsdienās ir tik labticīgs, lai domātu, ka māksla patiešām var mainīt pasauli?
Es nezinu, vai tas ir iespējams, bet ir taču ļoti daudz sociāli aktīvu mākslinieku. Ne vienmēr man tā šķiet interesanta māksla, bet tas nekas. Ir tādi mākslinieki, kuri patiesībā vienkārši ir aktīvisti ar radošu pieeju. Ir gadījies būt arī aktīvākās rezidencēs, kurās pat ēdiena gatavošana vai dārzeņu stādīšana ir daļa no mākslas procesa. Pastāv arī mākslinieku komūnas, kur valda pārliecība, ka, kopā darbojoties, kāda dzirkstelīte aizskars cilvēku kopējo pārliecību un mainīs valdošo attieksmi vai pasaules kārtību. Stroom mākslas centrā Hāgā sastapos ar sistēmu, kas aizstāj naudu ar laiku. Par stundu sava darba iegūsti tiesības lietot kāda cita darbu – arī stundas garumā.
Tu savā mākslā vairāk pieturies pie pašrefleksijas, iespaidu un pieredžu artikulēšanas.
Visdrīzāk, jā. Ar mani laikam ir vēl vienkāršāk. Es pats sev šķietu garlaicīgs. Tādēļ, lai padarītu savu nelielo eksistences brīdi interesantāku, radu mākslu.
Ko tu domā ar garlaicību? Bieži vien garlaicīgs ir tas, kas ir bieži sastopams vai triviāls.
Savā dzīvē esmu tipisks mietpilsonis. Mēģinu dzīvot kārtīgi, labi paēst un darīt visu, lai bērni augtu veselīgi. Kad šķiet, ka vajag vēl kaut ko, taisu mākslu.
Ļoti veselīga pieeja. Bez lieka patosa.
Ar māsu nesen nospriedām, ka nākamajā intervijā, kuru kopā sniegsim, ja nu kāds uzdos jautājumu par to, vai māksla spēj mainīt pasauli, abi ļoti pārliecināti atbildēsim, ka tā noteikti spēj. Mēs gan nevarējām vienoties, kā šo apgalvojumu pamatot.
Krišs Salmanis. Karogi pret ceļa zīmēm
Māksla, es pieņemu, var darboties kā vairāk vai mazāk spēcīgs katalizators sociālu procesu virzīšanai.
Nopietni runājot, esmu pārliecināts, ka māksla ir tolerances veicināšanas instruments. Nereti redzu mākslu, kas mani neuzrunā vai pat klaji nepatīk. Taču es cenšos sevi pārliecināt, ka var darīt visādi. Māksla ir elitāra lieta. Ar to nodarbojas neliels daudzums cilvēku. Vairums par to neinteresējas, bet par to interesēties pieder pie labā toņa, piemēram, politiskajā un ekonomiskajā elitē. Viņi nāk uz mūsu atklāšanām, viņi vēro mūsu darbus. Gribot vai negribot, viņi izturas pieklājīgi, jo tā ir jāizturas. Pat, ja tā māksla ir tāda, kuru viņi nekad vairs negribētu redzēt, mēs viņus indoktrinējam. Tādējādi mākslinieki pārtop par maziem, pelēkiem kardināliem, no kuriem kaut kas ir arī atkarīgs. Tolerances muskulis cilvēkos tā tiek trenēts. Bērnībā daudz zīmēju un rādīju savus zīmējumus vecākiem. Viņiem, protams, visi patika. Kad kļuvu mazliet vecāks, man sāka patikt pieaugušie mākslinieki. Kādā brīdi centos zīmēt kā Kurts Fridrihsons, tad kā Boriss Bērziņš. Viņu darbus biju redzējis reprodukcijās. Gājām arī uz izstādēm. Rādīju vecākiem zīmējumus dažādos stilos, un viņi visu pieņēma. Teica, kamēr tu mācies, vari darīt jebko. Vari arī zagt no citiem. Dažbrīd man viņu nekritiskā pieeja šķita aizdomīga. Atceros, ka prasīju viņiem, ko darīt ar zīmējumu fonu, kuru biju atstājis baltu. Viņi teica, lai neko ar to nedaru. Tas man likās stipri aizdomīgi.
Šī audzināšana ietekmēja to, kā skaties uz mākslu arī šobrīd?
Acīmredzot tolerances treniņš sācies jau bērnībā. Drīkst visādi. Noteikti daudz kas man joprojām šķiet pilnīgi nejēdzīgs. No otras puses, ja ieraugi kaut ko švaku, kas nonācis muzejā, tas vairo cerību, ka arī pats tur vari nonākt. Labs iedrošinājums.
Tu noteikti esi bijis situācijā, kad tev jāizsaka konkrēts spriedums par mākslas darbu. Piemēram, jānovērtē vienu kā pārāku par otru.
Jā, esmu. Pēc vērtējuma izteikšanas vai lēmuma pieņemšanas man mēdz būt skumji. Nav daudz gadījies būt žūrijas loceklim. Vienreiz biju Venēcijas biennāles žūrijā un jūsmīgi iestājos par kādu mākslinieku. Kad viņš konkursā uzvarēja, man bija šausmīgi žēl citu.
Tu labprāt izvairies no varas pozīcijas?
Laikam gan... Taču nesen vēl biju Laikmetīgās Mākslas centra rīkotā publiskās mākslas projekta “Kopā” žūrijā. Tur bija līdzīga situācija. Ļoti daudzi projekti patika. Daudz vieglāk ir sajūsmināties par darbiem, nevis kādu noraidīt.
Bieži vien šķiet, ka priekšplānā izvirzās projekti, kuri ir sava veida kompromiss.
Iespējams. Tā ir dažreiz grūti pieņemama demokrātijas blakne. Balsojot gadās trāpīt vidējā aritmētiskajā, protams.
Mākslā, par laimi, ir iespēja būt autokrātam.
Jā, tas ir viens iemesls mākslas radīšanai. Vismaz manā gadījumā. Tur, tiešām, nekas nav ne ar vienu jāsaskaņo. Reti kad nākas piekāpties. Ja sāku halturēt, es to zinu. Nevar sev aizmālēt acis. Ja pieļauju kļūdas, vai nu zinu, ka tām jābūt daļai no darba, vai arī katru reizi, tās redzot, būs jāsaraujas.
Šāds radīšanas modelis gan mazliet deformējas, strādājot tandēmā. Tu vairākkārt esi sadarbojies ar savu māsu, mākslinieci Annu Salmani.
Tūlīt pateikšu kārtējo banalitāti – ar Annu ir tā, ka varu iesākt teikumu, savukārt viņa to pabeigs. Tā šajā gadījumā ir realitāte. Anna, man šķiet, visos veidos ir labāka par mani. Viņa arī nekautrējas mani sapurināt vai kritizēt. Ideālā gadījumā līdzīga sadarbība var izveidoties ar kuratoru vai galeristu. Proti, cilvēku, kurš spēj tavas idejas uzlabot. Ķīnā bija mazliet sarežģīti. Sākumā nevarēju saprast, ko viņi par manām idejām domā. Kuratori vairākas atzina par labām, bet vienmēr pieprasīja papildu variantus. Četras nedēļas pēc kārtas devos pie kuratores ar papildinātām skicēm. Pēc tam gan mani kāds nomierināja, sakot, ka Ķīnā tā vienkārši notiek darījumi. Tā ir saziņas forma, kura krasi atšķiras no mums ierastās tūlītējā noraidījuma vai pieņemšanas formas. Vispirms jāiepazīstas.
Krišs Salmanis. E131, E102, E124
Kā galu galā tad nonāci pie sava darba konstruktīvismam vai supremātismam līdzīgās formas?
Es jau sen vēlējos radīt kaut ko dejisku 20. gadsimta modernisma izskatā. Ilgstoši nebija skaidrs, ko tieši darīt. Ķīna viss saslēdzās, jo visapkārt bija būvlaukumi. Man šķita, ka varētu nemitīgo kustību atainot animācijā. Biju sācis apmeklēt Sičuaņas operu. Muzikālais pavadījums ātri vien kļuva skaidrs. Modernisma forma, šķiet, labi saskanēja ar Ķīnas valsts iekārtu, grandiozajām idejām, kurām visiem pilsoņiem ir jāpielāgojas. Lielie manifesti, idejas un piecgades plāni, kas visu atrisinās, iemieso modernismam raksturīgu attieksmi. Daļā pasaules, par laimi, šīs idejas ir tikušas diskreditētas. Citviet šīs idejas vēl ir spēkā. Vai nu jālūst, vai jācenšas dzīvojamajā mašīnā iekļauties. Tādējādi mehāniska, ģeometriska forma labi līmējās kopā ar apstākļiem, kuros biju nonācis. Šķirstot savus pēdējos gados tapušos zīmējumus, arī redzu augošu interesi par ģeometrisku tīrību. Bieži vien tie sastāv no pāris “pantoņa” kvadrātiņiem, kas vienotā kompozīcijā rada iespaidu par kādu tēlu vai notikumu. Skatoties uz zīmējumu ar diviem krāsu kvadrātiem, tas pārvēršas konkrēta notikuma ilustrācijā. Man šķiet saistoša formas apskaldīšana līdz minimālajam, pašam nepieciešamākajam. Savienojumā ar kustību, tas izskatās tā, kā izstādē galerijā “Alma”. Tādā garā es plānoju turpināt.
Tā, šķiet, ir pilnīga formas reducētība un vienlaikus pilnīgs formas absolūtisms.
Centos savienot Rietumu modernismu ar vietējiem motīviem. Animācijā parādās trijstūris, kvadrāts, astoņstūris un arī ķīniešu vēdeklis. Bet man nav par varītēm jāliek skatītājam noticēt, ka visa pamatā ir, piemēram, kvadrāts. Modernisti līdz zināmai robežai pierādīja, ka tā var dzīvot, bet es drīkstu spēlēties, zinot, kas notika tālāk. Tādēļ gleznoju ar brīvu roku. Gala rezultātā ir sanākusi gandrīz vai abstrakta, ģeometriska deja, kas ir vienlaikus jutekliska glezna. Tas ir arī pilnīgs reālisms, kas balstīts ikdienas vērojumos. Animācijā var redzēt, kā cilvēks brauc metro, turas pie stangas, no kabatas izvelk tālruni. Kustība abstraktajām formām piešķir reālistisku stāstījumu. Tāpat arī darbu nosaukumi šajā izstādē tos pārvērš. Droši vien notikums nav sarežģītākais, ko attēlot ar šādiem izteiksmes līdzekļiem. Varbūt jāmēģina attēlot emocijas vai bagātīgu iekšējo pasauli.
Krišs Salmanis. Sarkankrūtītis
Tas varētu būt nākamais uzdevums!
Jā, vēlos turpināt eksperimentēt. Ņujorkai šī estētika varētu būt atbilstoša – kaut vai vides un apkārtējās arhitektūras dēļ. Šobrīd būvēju maketus. Tad jau redzēs, cik ilgi varēšu ar to ģeometriju ņemties. Animācija man vienmēr bijusi ļoti tuva, turpināšu ar to strādāt, jo sniedz iespēju izdarīt visu, ko nevienā citā materiālā nevar. Tas ir pilnīgs brīnums. Man pašam joprojām animācija izraisa pavisam bērnišķīgu prieku – kad ieraugu, ka pēkšņi kaut kas kustas. Iepriecina vienkāršas lietas, kuras no mākslas var izdabūt. Labu laiku man šķita, ka mani saista pārāk daudzi virzieni un tehnikas. Animācija ir tehnika, kurā tās var apvienot. Droši vien kopā ar satraukumu par konceptuālismu un citām definīcijām, kas man laika gaitā ir zudušas, vairs arī neuztraucos par mētāšanos starp tēmām, tehnikām un medijiem.
Konceptuālisms kā raksturojums labi atbilst tavai mākslai un domāšanai. Taču konceptuālismam ir neskaitāma daudzuma formu. Ko tieši uzskati par savu konceptuālismu?
Man šķiet, ka konceptuālisti ir ļoti gudri, tādēļ vienmēr jūtos glaimots, kad maniem darbiem piedēvē konceptuālismu vai tā iezīmes. Ja man ir izdevies radīt tādu iespaidu, tad lai jau tā arī ir. Lai gan man ir skaidrs, ka ne gudrības, ne domāšanas ziņā konceptuālists neesmu. Nereti sāku ar formu, kaut vai “Konstrukcijas” gadījumā. Šī forma man vairākus gadus bija acu priekšā - līdz beidzot atradu tai pielietojumu. Konceptuālists taču tā nestrādā. Forma tiek pakļauta idejai. Es radu darbus, sākot no nepareizās puses. Tagad jau esmu ar to samierinājies, un tas mani sevišķi vairs neuztrauc. Var jau būt, ka man ir pāris tīri konceptuālu darbu. Piemēram, “Dziesma”, kuru veidoju kopā ar māsu. Tas darbs gan arī izrietēja no emocijām, kuras mums izraisīja Dziesmu svētki. Varbūt esmu emocionāls konceptuālists.
Krišs Salmanis. Zīlīte
Emocionalitāte, man šķiet, nav pretrunā konceptuālismam.
Nu, jā, tur jau ir tā lieta. Labs konceptuāls darbs, manuprāt, skatītājā izraisīs emocionālu reakciju. Maikla Kreiga-Mārtina “Ozols” manī rada prieku, nevis vēlmi spriest par lietu dabu.
